Tā bija tik pārlieku liela laime, ka grūti pat panest. Olivers staigāja kā apmāts pec šās negaidītās ziņas; ne viņš varēja raudāt, ne runāt, ne mieru rast. Viņš nespēja pat īsti apjēgt, kas noticis, līdz beidzot, kad labu laiku bija izstaigājies vakara lēnīgajā gaisā, uznāca remdinošs asaru lietus, un viņš uzreiz jutās kā no miega pamodies; viņš skaidri ap- jauda notikušo laimīgo pārmaiņu un sajuta, kāda pārsmaga sāpju nasta viņam no sirds novēlusies.
Nakts jau nāca virsū, kad viņš devās mājup, apkrāvies ziediem, kurus bija izmeklejis ar sevišķu rūpību, lai izpušķotu slimnieces istabu. Naigi so|odams pa ceļu, viņš izdzirda aiz muguras negantā straujumā ripojošu ratu rīboņu. Paskatījies atpakaļ, redzēja, ka rībinātāja ir pasta kariete, kas traucās ar lielu ātrumu; un, tā kā zirgi stiepa pilnos auļos un ceļš bija šaurs, viņš pamanījās pieplakt pie kādiem vārtiem, kamēr tā aizdrāzīsies garām.
Karietei aizjoņojot gar acīm, Olivers pajaudāja uzmest tikai īsu mirkli kādam vīram baltā naktsmicē, kurš viņam šķita redzēts, bet ātrumā neattapās, kas tas par cilvēku. Pēc pāris sekundēm tā pati naktsmicē izlīda pa karietes lodziņu un pērkonīga balss lika kučierim pieturēt, ko tas ari izdarīja, tiklīdz spēja apvaldīt zirgus. Tad naktsmicē parādījās vēlreiz, un tā pati balss pasauca Oliveru vārdā.
— Nāc šurp! — balss kliedza. — Oliver, kas no jauna? Mis Roze? Māster O-li-ver!
— Jūs tas esat, Džailz? — Olivers iesaucās, pieskriedams pie karietes durtiņām.
Džailzs atkal izbāza ārā savu naktsmici, gribēdams ko atbildēt, bet pēkšņi viņu atrāva atpakaļ jauns džentlmenis, kas sēdēja karietes otrā stūrī, un savukārt nepacietīgi apvaicājās, kas notiek mājās.
— Vienu vārdu tikai! — džentlmenis sauca. — Labāk vai sliktāk?
— Labāk, daudz labāk! — Olivers steigšus atbildēja.
— Paldies dievam! — džentlmenis izsaucās. - Bet vai tu skaidri zini?
— Jā, ser, — Olivers atteica. — Pārmaiņa notika tikai pirms dažām stundām; un misters Losberns teica, ka briesmas esot garām.
Džentlmenis neteica vairak ne varda, bet, atvēris durtiņas, izmetas ara no karietes un, paņēmis Oliveru pie rokas, noveda to sānis.
— Vai tu patiešām esi pārliecināts? Vai nevar tā gadīties, ka tu alojies, manu zēn? — džentlmenis pētīja trīcošā balsī.
— Tu nemani mani, nemodini cerības, ja tās nevar piepildīties.
—- To nu gan es nekad nedarītu, ser, — Olivers attrauca.
Patiešām, jūs varat man ticēt. Mistera Losberna vārdi bija, ka viņa dzīvos vēl ilgus gadus par prieku un svētību mums visiem. Es dzirdēju, ka viņš tā teica.
Oliveram sakāpa asaras acīs, atminoties to brīdi, kas lika sirdij iegavilēties aiz laimes, bet jaunais džentlmenis novērsa vaigu un labu brīdi klusēja. Olivers šķitās dzirdam to iešņukstamies un turklāt ne vienreiz vien, tāpēc baidījās traucēj ar kādu vārdu, — varēja gan iedomāties, kas notiek tā dvēselē, — un stāvēja noma|us, izlikdamies, ka viņam sakārtojams puķu pušķis.
Visu šo laiku misters Džailzs savā baltajā naktsmicē sēdēja uz karietes kāpšļiem, abus elkoņus uz ceļiem atbalstījis, un zilā baltpunktotā katūna mutautā slaucīja acis. Ka lāga vīrs neliekuļoja ar savām jūtām, bija skaidri redzams no viņa sarkanajām acīm, ar kādām viņš uzlūkoja jauno džentlmeni, kad pēdējais uzrunāja viņu.
— Es domāju, jūs, Džailz, sēdieties karietē un brauciet pie manas mātes! — jaunais džentlmenis sacīja. — Es labāk paiešos kājām, lai iegūtu vēl laiku, pirms satiekos ar viņu. Varat pasacīt, ka es tūliņ ieradīšos.
— Piedodiet, mister Harij, — Džailzs iebildēs, ar mutautiņu vēl pēdējo reizi uzspodrinādams savu samurcīto seju,
— ja jūs to teikšanu uzticētu pasta puisim, es būtu jums ļoti pateicīgs. Lāgā nepiederētos, ja mājas meitas mani redzētu šādā izskatā, ser; es pazaudētu visu savu cienību viņu acīs.
— Labi, labi, — Harijs Meilijs smaidīdams atteica, — varat darīt, kā jums tīk. Lai viņš brauc ar bagažu, ja tas jums vairāk pa prātam, un pats nāciet kopā ar mums. Tikai to naktsmici gan apmainiet pret kādu jēdzīgāku apsegu, citādi mūs noturēs par plānprātiņiem.
Misters Džailzs, brīdināts par sava tērpa nepiedienību. norāva naktsmici, iestūkāja to kabatā un tās vietā uzlika galvā vienkāršu, glītu platmali, ko sameklēja karietē. Kad tas bija nokārtots, pasta puisis brauca tālāk; Džailzs, misters Meilijs un Olivers lēnā solī devās nopakaļus.
Kamēr viņi tā gāja, Olivers ar lielu interesi un ziņkāri arvien pameta acis uz. jaunpienācēju. Viņš izskatījās tā ap gadu divdesmit pieci, vidēja auguma, patīkamu, atklātu seju; izturējās vienkārši un brīvi. Kaut arī starp jaunību un vecumu guļ dižs gadu skaits, viņā atspoguļojās tik liela līdzība ar veco lēdiju, ka Olivers bez lielas domāšanas būtu uzminējis viņu radniecību, ja arī nebūtu dzirdējis jauno džentlmeni dēvējam lēdiju par māti.
Kad viņš nonāca kotedžā, misis Meilija jau tur gaidīja dēlu ar lielu nepacietību. Satiekoties abiem sirdis pukstēja satraukumā.
— Māmuļ, — jauneklis čukstēja, — kāpēc jiis man nerakstījāt agrāk?
— Es uzrakstīju, — misis Meilija atteica, bet padomājusi nolēmu vēl paciesties ar sūtīšanu, kamēr nebūšu dzirdējusi, ko misters Losberns saka.
— Bet kādēļ, — jauneklis sacīja, — kādēļ vajadzēja vilcināties, ja varēja notikt tas, kas bezmaz notika? Ja Roze būtu … ak, es nespēju tagad izteikt to vārdu … ja slimība būtu ņēmusi citādu virzienu, vai gan jūs spētu tad kādreiz sev piedot? Vai es jebkad vairs varētu justies laimīgs!
— Ja tas būtu noticis, Harij, — misis Meilija sacīja,
gribu ticēt, tavas dzīves laime būtu sadragāta, bet tādā gadījumā, vai nu tu atbraucis dienu agrāk, vai vēlāk, tam maza nozīme.
— Vai gan par to kādam jābrīnās, ja tā būtu, māt? — jauneklis attrauca. — Ko es saku ja?… Tā ir … tā ir… jūs zināt to, māt. . . jums vajag to zināt!
— Es zinu, ka viņa pelna viscēlāko, vistīrāko mīlestību, kādu vien spēj kāds vīrietis dāvāt sievietei, — misis Meilija sacīja, — zinu, ka viņas padevīgā, mīlas pārpilnā sirds alkst ne vienkāršas aizrautības, bet dziļu, nepārejošu jūtu. Ja es tā nejaudusi un nezinājusi turklāt, ka viņas sirds lūzīs, ja tas, kuru viņa iemīlējusi, atsaltu savās jūtās, es nesajustu savu atbildību tik smagu un man nenāktos pašai izcīnīt tik grūtu iekšēju cīņu, uzņemoties to, ko turu par savu svētu pienākumu.
— Tas ir nežēlīgi, māt, — Harijs teica. — Vai tad jūs- arvien vēl turat mani par zēnu, kas pats sevi nepazīst, kas nepazīst sava paša dvēseles impulsus?
— Man, mīļais dēls, šķiet, — misis Meilija atteica, uzlikusi roku viņam uz pleca, — ka jaunībā mēdz būt daudz cildenu impulsu, kas nav ilgstoši, un starp tiem daži, kas, tiklīdz guvuši piepildījumu, jo ātrāk apdziest. Bet visvairāk mani nemierīgu dara tas, — lēdija sacīja, cieši ielūkodamās dēlam acīs, — ka, teiksim, ja nu viens sajūsmīgs, dedzīgs, godkārīgs jauneklis apprec meiteni, kuras vārdam iet negods līdzi, kaut ari ne viņas vainas dēļ, var taču rasties nekautri, zemiski ļaudis, kas viņai šo negodu piemet, tāpat ari viņu bērniem, un, ja nu šo jaunekli, kāpjot kāpsli pa kāpslim uz augstāku sabiedrisku stāvokli, tādā pašā pakāpenībā sāk caur zobiem vilkt un apmētāt ar sievas kaunu, tad, lai arī cik viņš augstsirdīgas un labas dabas, var pienākt diena, kur viņš nožēlos kopdzīvi, ko nodibinājis jaunības gados. Bet viņai sāpēs sirds, to zinot.
Māt, — jauneklis nepacietīgi pārtrauca, — tā varētu izturēties tikai rupjš egoists, kas nav cienīgs par vīrieti sauk- lies, nedz arī tās meitenes cienīgs, kuru jūs notēlojāt.
— Tā tu tagad domā, Harij, — māte atteica.
— Un vienmēr tā domāšu! — jauneklis izsaucās. — Tās ārprātīgās mokas, kādas esmu izcietis šajās divi pēdējās dienās, liek manai sirdij atvērties jūsu priekšā un atzīties savās kvēlajās jūtās, kas, kā jūs labi zināt, nav vakardienējās, ne arī vieglprātīga aizraušanās. Rozi, šo maigo, jauko meiteni, es mīlu tik dziļi un sirsnīgi, cik vien dziļi un sirsnīgi var vīrietis mīlēt sievieti. Nav nevienas domas, nav nākotnes izredžu un cerību, kas nesaistītos ar viņu; un, ja jus stājaties pretī manām karstākajām ilgām, jūs paņemat manu dvēseles mieru un laimi savās rokās un izkaisāt tos vējā. Māmulīt, padomājiet par to un par mani un nevērtējiet tik zemu laimi, par kuru jūs, šķiet, tik maz domājat.
— Harij, tu maldies, — misis Meilija sacīja, — gluži otrādi, es daudz domāju par karstām, jūtīgām sirdīm, lai tām kādreiz nebūtu jāasiņo. Bet patlaban par to ir diezgan runāts, vairāk nekā diezgan.
— Nu, lai tad Roze pati to izšķir, — Harijs pārtrauca. — Jūs tak nemēģināsiet ietiepīgi turēties pie saviem ieskatiem, lai mestu man šķēršļus ceļā?
— Es to nedarīšu, — misis Meilija atbildēja, — bet es gribētu, lai tu pārdomā .. .
— Es esmu pārdomājis! — skanēja nepacietīga atbilde. — Māt, es esmu gadiem domājis un pārdomājis. Es sāku domāt par to jau kopš tā brīža, kad kļuvu spējīgs nopietni domāt. Manas jūtas nav mainījušās un nemainīsies nekad; un kāpēc lai es vēl mokos, tās apslāpēdams sevī, ja ar to nekāda labuma nevaru panākt? Nē! Pirms aizbraucu no šejienes, Rozei vajag uzklausīt mani.
— Viņa uzklausīs, — misis Meilija noteica.
— Jūs to tik savādi pasakāt, māt, it kā likdama nojausi, ka viņa uzklausīs mani vēsi un vienaldzīgi, — jauneklis satraucās.
— Ne vienaldzīgi, — vecā lēdija atteica, — ne domas vienaldzīgi.
— Tad kā gan? — jauneklis iekaisa. — Viņa tak nebūs kādu citu iemīlējusi?
— Nē, to es nedomāju, — māte atbildēja. — Ja vien nemaldos, tevi viņa pārāk dziji jau sirdī ieslēgusi. Es tikai vienu ko gribētu teikt, dēls, — vecā lēdija turpināja, nejaudama dēlam runāt, kas dzīrās jau mesties starpā, — pirms tu liec visu uz šo laimestu, pirms ļauj cerībām aiznest sevi septītajās debesīs, padomā brīdi, mīļais bērns, par Rozes pagātnes stāstu, apsver labi, vai tas, ka viņa zina par savu tumšo izcelšanos, var neietekmēt viņas izšķirošo lēmumu, kur viņa ar sirdi un dvēseli pieķērusies mums un gatava ar prieku nest katru upuri mūsu dēļ — tiklab lielu, kā mazu. tas viņas dabā vienmēr bijis.
— Ko jūs gribat ar to teikt?
— To nu pamēģini pats atminēt, — misis Meilija atteica. — Man jāiet atpakaļ pie viņas. Die's lai tevi svētī!
— Es tak vēl šovakar redzēšos ar jums? — jauneklis uztraucies ievaicājās.
— Jā, vēlāk, — lēdija atteica, — kad būšu Rozi apraudzījusi.
— Jūs viņai teiksiet, ka esmu šeit? — Harijs jautāja.
— Protams, — misis Meilija atbildēja.
— Un pateiksiet, cik ļoti es biju uztraucies, kādas mokas pārcietu un kā es ilgojos viņu redzēt? Jūs neliegsieties to izdarīt, māmulīt?
— Nē, — vecā lēdija sacīja, — es pateikšu viņai visu.
Un, mīļi paspiedusi dēla roku, viņa steigšus izgāja no
istabas.
Kamēr norisa šī steidzīgā saruna, misters Losberns ar Oliveru uzkavējās turpat istabas otrā galā. Misters Losberns pastiepa tagad roku Harijam Meilijam, un viņi sirsnīgi apsveicinājās. Pēc tam, atbildot uz sava jaunā drauga jautājumu biru, dakteris par slimnieces stāvokli nodeva sīķu un izsmeļošu pārskatu, kas bija tik nomierinošs un iepriecinošs, uz kādu, pēc Olivera stāstījuma, jauneklis bija arī iedrošinājies cerēt, un misters Džailzs, likdamies aizņemts ar bagažas novietošanu, visu laiku klausījās saspicētām ausīm.
— Vai pēdējā laikā nekas tāds sevišķīgs nav pagadījies pa šāvienam, Džailz? — dakteris ievaicājās, nobeidzis pārskatu.
— Nekas sevišķs, ser, — Džailzs atbildēja, nosarkdams pār visu seju.
— Zagļu ari neesat notvēruši, neviena iebrucēja sazīmējuši? — dakteris turpināja.
— Neviena, ser, — misters Džailzs atbildēja dz.iļā nopietnībā.
— Nir, zināt, — dakteris sacīja, — žēl gan, gaužām žēl, jo jums tādās lietās ir tīri apbrīnojams ķēriens. Un Britlsam kā klājas, lūdzu?
Puikam klājas gluži brangi, ser, — misters Džailzs sacīja, atguvis atkal savu parasto augstsirdīgas labvēlības toni, — un viņš sūta jums goddevības pilnu sveicienu, ser.
— Patīkami dzirdēt, — dakteris teica. — Satiekoties ar jums šeit, man nupat ienāk prātā, mister Džailz, ka dienu pirms tās, kad mani steidzami aizsauca, es jūsu labās mājas kundzes uzdevumā nokārtoju kādu mazu darījumu, kas skar jūsu intereses. Vai jūs nepanāktu uz mirklīti šeit pie manis kaktiņā?
Misters Džailzs, pilns cienības, bet mazliet izbrīnījies, nogāja kaktiņā, kur viņam bija gods klusībā noturēt īsu sarunu ar dakteri; pēc tās, daudzkārt zemu palocījies, viņš izgāja no istabas tik dižīgs un lepns kā vēl nekad. Sarunas temats viesistabā palika noslēpums, bet virtuvē tas tūdaļ nāca gaismā, jo misters Džailzs taisnā solī devās uz turieni un. paprasījis krūzi alus, pasludināja — bezgala lepni un svinīgi, — ka mājas kundzei, ņemot vērā viņa drošsirdīgo izturēšanos tajā ielaušanās naktī, labpaticies iemaksāt uz viņa vārda vietējā krājaizdevu kasē divdesmit piecas mārciņas, kuras tas pēc patikas var izlietot savām personīgām vajadzībām. To izdzirdušas, virtuvene un istabene abas pacēla rokas un acis pret debesīm un izteica domas, ka nu gan misters Džailzs no tiesas salepošoties, uz ko misters Džailzs, izvilkdams redzamāk sakrūzoto krekla priekšu, atteica: «Nē, nē,» — un vēl piebilda, ja viņas varot šo pienākt izturamies augstprātīgi pret saviem padotajiem, tad lai sakot vien klaji acīs, šis būšot vēl pateicīgs par to. Pēc tam viņš izmeta vēl dažnedažādas piezīmes, kuras nodeva tikpat gaišu liecību par viņa pazemību un tika uzņemtas ar tādu pašu labpatiku un sajūs- mību, un turklāt bija arī oriģinālās un allaž trāpīgas, kādas vispār mēdz būt lielu vīru piezīmes.
Augšā vakars ritēja tālāk jautrā noskaņojumā, jo dakteris bija sevišķi pacilātā garastāvoklī, un, lai arī cik noguris un izklaidīgs jutās Harijs Meilijs sākumā, arī viņš nespēja neaizrauties ar cienījamā džentlmeņa labsirdīgo humoru, kas dzirkstīja no asprātībām, profesionālajām atmiņām, jokiem, kuri tam bira kā no pārpilnības raga un kuri Oliveram šķita tik ērmoti un nedzirdēti, ka viņš varēja smiet bez atelpas par lielu iepriecinājumu dakterim, kam ari pašam nāca nevaidami smiekli, līdz beidzot aiz simpātijām gandrīz tikpat aizrautīgi smēja līdzi arī Harijs Meilijs. Tādā kārtā viņi visi jutās tik labi, cik vien labi šādos apstākļos varēja justies, un bija jau vēla stunda, kad viņi ar gaišām pateicības pilnām sirdīm devās pie miera, kas pēc nesen pārciestām bailēm un satraukumiem tiem bija gaužām nepieciešams.
Nākamajā rītā Olivers piecēlās možāku garu un stājās pie saviem parastajiem rīta darbiem ar tādām cerībām un prieku, kādu nu jau daudzas dienas vairs nebija pazinis. Būrīši tika atkal izkārti laukā savās ierastajās vietās, lai putni varētu dziedāt, un atkal tika salasīti smaržīgākie lauku ziedi, lai Roze varētu priecāties par to krāšņumu. Melnās ēnas, kas satrauktā zēna bēdīgajām acīm šķita dienām ilgi klājamies pār visu visapkārt, kaut patiesībā viss bija saules apmirdzēts, — pazuda kā uz burvja mājienu. Šķita, ka rasa uz zaļajām lapām mirguļo spožāk, ka vējš, tās šūpodams, žūžo maigāk, ka pašas debesis ir zilākas un dzidrākas. Tā mūsu pašu domu ietekmē mainās pat priekšmetu ārējais izskats. Cilvēki, kas, noraugoties dabā un citos ļaudīs, brēc, ka viss ir tumšs un drūms, runā taisnību, bet melnās krāsas ir viņu pašu žultaino acu un siržu atspulgs. īstenībā krāsu toņi ir maigi, un, lai tos saskatītu, ir vajadzīga skaidrāka redze.
Ir vērts atzīmēt, ka Olivers — viņš pats to arī drīz vien ievēroja — savos rīta klejojumos nedevās vairs viens pats. Harijs Meilijs kopš pašas pirmās dienas, kad satika Oliveru ar ziedu klēpi ejam mājās, bija tā iesvilies uz puķēm un parādīja tādu gaumi to sakārtošanā, ka savu mazo draugu atstāja ēnā. Ja nu šai ziņā Olivers bija atpalicējos, toties viņš zināja vietas, kur skaistākās atrast; un tā nu viņi ik rītus ap- cilpoja apkārtējos laukus un pārnesa mājās viskrāšņākos ziedus. Jaunās lēdijas istabas logs tagad stāvēja vaļā, jo viņai patika, ka smaržīgais vasaras gaiss pieplūdināja istabu, tas viņu spirdzināja; bet uz palodzes vienmēr stāvēja, ūdeni ielikts, neliels ziedu pušķis, kas ar lielu rūpību tika katru rītu sakārtots. Olivera uzmanībai nepagāja secen, ka vītušos ziedus nekad neizmeta ārā, kaut gan mazajā vāzē regulāri tika ielikti svaigi; arī to viņš ievēroja, ka dakteris, cik parādījās dārzā, dodamies savā rīta pastaigā, allaž pacēla acis uz zināmo mājas stūri un visai izteiksmīgi pašūpoja galvu. Oliveram bija ko vērot, dienas ritēja savu gaitu, un Roze atspirga acīm redzot.
Ar garlaicību Olivers nemocījās, kaut arī jaunā lēdija no istabas vēl negāja ārā un novakaru pastaigu gājieni tātad nenotika, ja nu vienu otru reizi ar misis Meiliju izmeta turpat tuvuma kādu līkumiņu. Ar divkāršu uzcītību viņš tagad nodevās mācībām pie sirmā vecā džentlmeņa un strādāja tik nopietni, ka viņu pašu pārsteidza lieliskās sekmes. Sai dedzīgās darba kaismes laikā atgadījās kaut kas negaidīts, kas viņu ārkārtīgi izbiedēja un satrauca.
Mazā istabiņa, kurā viņš bija paradis sēdēt pie savām grāmatām, atradās apakšstāvā, sētas pusē. Tā bija parastā lauku kotedžu istaba ar logu sīkām rūtīm, aiz kura auga jas- minu un sausseržu krūm; , kas ziedu ķekarus stiepa pāri palodzei istabā un pievēdīja to kairinošām smaržām. Tālāk nāca dārzs, no dārza vārtiņi veda nelielā aplokā, aiz tā sākās skaista pļava, aiz pļavas — mežs. Šinī pusē tuvumā nebija nevienas mājas un varēja pārredzēt plašu apkārtni.
Kādā jaukā pievakarē, kad krēslas pirmās ēnas sāka klāties pār zemi, Olivers sēdēja pie šā loga, nogremdējies savās grāmatās. Viņš jau ilgi bija urbies tajās un, tā kā diena bija bijusi neparasti tveicīga un viņš jau krietni piepūlējies, autoriem, lai tie vai kādi bijuši, nav jāapvainojas, dzirdot, ka Oliveru pamazām pārņēma snauda un viņš iemiga.
Mēdz dažreiz uzmākties tāds miegs, kas tur gan gūstā mūsu ķermeni, bet garam neatņem spējas uztvert apkārtnes norises, ļauj tam brīvu vaļu klīst, kur patīk. Ja pārlieku smagumu, spēku apsīkumu, nespēju kontrolēt domas un kustības var saukt par miegu, — tas ir miegs, un tomēr mēs jaušam visu, kas ap mums notiek; un, ja šādā reizē mums pagadās sapņot, vārdi, kas īstenībā runāti, un skaņas, kas tai brīdī īstenībā dzirdamas, apbrīnojami viegli pielāgojas mūsu sapnim, līdz pēdīgi tiešamība un sapnis tik dīvainā kārtā saplūst kopā, ka vēlāk pat grūti izšķirt vienu no otra. Bet tā vēl nav vispārsteidzošākā parādība šādā stāvoklī. Lai gan mūsu redzes un taustes maņas šai laikā ir nejūtīgas, nenoliedzams paliek fakts, ka mūsu aizmigušās domas un sapņu vizijas var pat materiali ietekmēt tāda reala objekta klusa klātbūtne, kāds varēja arī neatrasties mūsu tuvumā, kad aizvērām acis, un par kura atrašanos tepat līdzās, nomodā būdami, pat nenojautām.
Olivers zināja skaidri un noteikti, ka atrodas sava mazajā istabiņā, ka grāmatas guļ uz galda viņam priekšā, ka aiz loga lēns vējiņš šķirsta ložņaugus. Un tomēr viņš bija aizmidzis. Pēkšņi aina pārmainījās: gaiss kļuva spiedīgs un smacīgs, un viņš iedomājās, šaušalām pārskrienot, ka atrodas atkal pie ebreja. Tur sēdēja šis riebīgais vecis savā ierastaja kaktā, rādīja uz viņu un čukstēja kaut ko kādam otram vīrietim, kas, novērsis seju, sēdēja vecim blakus.
— Csst, mans mīļais! — Oliveram šķita, ka viņš dzird ebreju sakām. Tas ir viņš, tur nav ko šaubīties. Ejam prom!
— Viņš! — šķita tas otrs atbildam. — Jūs domājat, ka es par to varētu šaubīties? Ja visi elles ķēmi parādītos viņa izskatā un viņš atrastos starp tiem, ir tad kaut kas man ļautu viņu pazīt barā. Aprociet viņu piecdesmit pēdas dziļi zemē, ja vien man gadītos pāriet pār viņa kapa vietu, un lai tur nebūtu nekādas zīmes, liekas, es tomēr jaustu, ka viņš tur aprakts!
Sķitās, ka vīrs to runāja ar tik šausmīgu naidu, ka Olivers no bailēm pamodās un pietrūkās kājās.
Žēlīgais die's! Kas gan bija tas, kas sirdij lika stāties, balsij aizrauties, kas sastindzināja locekļus?
Tur . . . tur . . . pie loga … tik tuvu … tik tuvu, ka Olivers būtu varējis tam pieskarties, ja neatstreipuļojis nostāk,«raudzījās istabā … un viņu skatieni krustojā's .. . tur stāvēja ebrejs! Bet tam blakus, bāla aiz niknuma vai bailēm, vai aiz abām šīm jūtām, tā cilvēka ļaunā seja, kurš viņu bija uzrunājis viesnīcas durvju priekšā.
Tas bija tikai viens mirklis, skatiens, uzplaiksnījums acu priekšā, tad tie pazuda. Bet tie bija viņu pazinuši un viņš tos; un to sejas iespiedās viņa atmiņā, it kā tās būtu bijušas dziļi akmenī iekaltas un stāvējušas viņa acu priekšā, kopš tas dienas gaismu ieraudzījis. īsu brīdi viņš stāvēja kā sastindzis; tad, izlēcis pa logu dārzā, sauca visā balsī pēc palīdzības.