Kad mājinieki, Olivera kliedzienus padzirdējuši, aizskrēja turp, no kurienes tie atskanēja, viņš stāvēja bāls un sabudis, rādija ar roku pļavas virzienā un ar mokām pārdabūja pār lupām: «Ebrejs! Ebrejs!»
Misters Džailzs nevarēja apjēgt, ko šī izsaukšanās nozīmē, bet Harijs Meilijs, kas bija labu tiesu apķērīgāks un no mātes bija jau dzirdējis par Olivera piedzīvojumiem, saprata uzreiz.
— Uz kuru pusi viņš aizlaidās? — Harijs jautāja, paķerdams sienmali pieslietu smagu rungu.
— Uz to pusi, — Olivers atteica, norādīdams virzienu, kādā bēdzēji bija aizskrējuši. Man viņi tūliņ pazuda no acīm.
— Tad tie ir grāvī! — Harijs noteica. — Skriesim! Un turieties man līdzi!
Tai pašā brīdī viņš pārlēca pār žogu un likās skriet tādā ātrumā, ka pārējiem bija grūti viņam līdzi tikt.
Džailzs jau turējās, ko mācēja, skrēja Olivers arī, un pāris minūtes vēlāk misters Losberns, kas nule kā bija pārnācis no pastaigas, citiem nopakajus pārvēlās pār žogu un, pietrau- sies kājās ar tādu veiklumu, kādu neviens nebūtu iedomājies viņam piedēvēt, metās tai pašā virzienā, ātruma ziņā kaunā nepalikdams, turklāt vēl visā galvā kliegdams, lai taču kāds pasaka, kas lēcies.
Visi skrēja, ko kājas nesa, ne reizi neapstājās atvilkt elpu, līdz priekšējais skrējējs, pašāvies uz lauka stūri, kuru norādīja Olivers, sāka tur rūpīgi pārmeklēt grāvi un grāvmalas krūmājus, dodams tādā kārtā iespēju pārējiem viņu panākt un Oliveram — fzdevību pastāstīt misteram Losbernam par šās trakās traukšanās cēloni.
Veltīga bija visa meklēšana. Neredzēja pat svaigu pēdu nospiedumu. Patlaban viņi stāvēja nelielā pakalnā, no kurienes atvērās plašs skats uz visām pusēm; jūdzes trīs četras visapkārt tikai klaji lauki un pļavas. Pa kreisi ieplakā gulēja ciemats, bet, lai nokļūtu tajā, vīriem, ja tie devušies Olivera norādītajā virzienā, būtu vajadzējis apmest lielu loku pa klaju vietu, un to nu gan tie nevarēja paspēt tik īsā laikā. Pretējā pusē pļavas ieskāva biezs mežs, bet arī tur tie nevarēja paslēpties aiz tā paša iemesla.
— Tie būs bijuši tikai sapņu rēgi, Oliver, — Harijs Meilijs sacīja.
— Ai nē, par tiesu nē, ser, — Olivers attrauca, sadrebēdams, atceroties vien vecā ļaundara seju. — Es viņu pavisam, pavisam skaidri redzēju. Abus es viņus redzēju tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs.
— Kas bija tas otrs? - Harijs un misters Losberns reize ievaicājās.
— Tas bija tas vīrs, par kuru es juins stāstīju, kurš man tik pēkšņi uzskrēja virsū pie viesnīcas durvīm, — Olivers paskaidroja. -— Mēs vēl saskatījāmies abi. Es varu zvērēt, ka tas bija viņš.
— Un viņi aizbēga uz šo pusi? — Harijs vaicāja. — Vai tu to skaidri atceries?
— Tikpat skaidri kā to, ka viņi abi stāvēja pie loga, - Olivers atteica, runājot rādīdams ar roku uz žogu, kas šķīra kotedžas dārzu no pļavas. — Garais vīrs pārlēca pār žogu, lūk, šeit, un ebrejs, paskrējis pāris soļu pa labi, izlīda, vei, tur, pa to caurumu.
Abi džentlmeņi, kamēr viņš runāja, vēroja Olivera nopietno seju, tad saskatījās, acīm redzot noticēdami zēna vārdiem. Un tomēr .— skaties, kur gribi, — nekur ne mazākā norādījuma, ka te kāds būtu steigā bēdzis. Zāle bija gara, bet nekur tā nebija nomīta, vienīgi cik pašu kājām sabradāta. Grāvmalā mālainais uzbērums mitrs, bet nekur viņi nevarēja saskatīt nevienas vīrieša pēdas, ne mazākās zīmes, ka pirms dažām stundām te būtu gājusi pāri kāda kāja.
— Tas ir neizprotami! — Harijs brīnojās.
— Neizprotami? — dakteris atsaucās. — Te jau pat Bleterss ar Dafu gudri netiktu.
Lai cik neveiksmīga izrādījās meklēšana, viņi neatlaidās, līdz uznāca tumsa un, kaut gan turpināt vajāšanu jau šķita veltīgi, pat tad vēl ne labprāt to pārtrauca. Džailzu, iepriekš informējot, cik smalki vien Olivers to prata, par svešinieku izskatu un apģērbu, vēl norīkoja apstaigāt visus ciemata traktierus. Vismaz ebreju vajadzēja ievērot un atcerēties, ja tas būtu redzēts kur dzeram vai blandāmies apkārt, bet Džailzs pārnāca tukšā — nekādu ziņu, kas varētu atklāt noslēpumu vai vismaz uzvedināt uz tā pēdām.
Otrā dienā meklēšanu un apvaicāšanos atsāka no jauna, bet ar tiem pašiem panākumiem. Trešajā dienā Olivers ar misteru Meiliju aizbrauca uz pilsētiņu cerībā varbūt tur to? ieraudzīt vai kaut ko saklausīt, bet tas pats die's arī tur. Pagāja vēl kādas dienas, un notikums jau sāka aizmirsties, kā aizmirstas gandrīz visi notikumi, kad interese par tiem, ar jauniem atklājumiem neuzsvaidzināta, pati no sevis izdziest.
Pa tām starpām Roze strauji atžirga. No slimības gultas viņa bija jau piecēlusies; varēja jau iziet ārpus mājas; no jauna viņa iekļāvās ģimenes dzīvē un priecināja ikviena sirdi.
Bet, lai gan šī laimīgā pārmaiņa redzami ietekmēja šaurā pulciņa labsajūtu, lai gan kotedžā no jauna ieskanējās priecīgas balsis un jautri smiekli, dažbrīd tomēr viens otrs staigāja tāds kā nomākts, pat Roze; tas nu Olivera vērīgajai acij nevarēja palikt nepamanīts. Misis Meilija ar dēlu bieži divatā ilgi apspriedās, un ne vienreiz vien Roze parādījās ar asaru pēdām uz vaigiem. Pēc tam kad misters Losberns jau bija nolicis dienu, kurā bija nodomājis doties atpakaļ uz Certsiju. šie simptomi izpaudās vēl jaušamāk, kļuva skaidri redzams, ka notiek kaut kas tāds, kas laupa sirdsmieru jaunajai lēdijai un vēl kādam.
Beidzot vienu rītu, kad Roze atradās viena pati mazajā ēdamistabā, tur ienāca Harijs Meilijs un, mazliet stomīdamies, lūdza atļauju parunāt mazu brīdi ar viņu.
— Mazu . . . pavisam mazu brīdi . . . ilgi neuzkavēšu tevi, Roze, — jauneklis sacīja, piestumdams savu krēslu viņai tuvāk. — To, kas man tev sakāms, tu sen jau būsi nojautusi; kādas cerības lolo mana sirds, tas nav tev vairs noslēpums, kaut arī manas lūpas to nav paudušas.
Roze bija ļoti nobālusi kopš viņa ienākšanas brīža, bet to varēja izskaidrot arī ar viņas neseno slimību. Viņa viegli palocīja galvu un, noliekusies pār puķu podiem, kas stāvēja tuvumā, klusēdama gaidīja, lai viņš turpina.
— Man . . . man vajadzēja jau agrāk braukt projām no šejienes, — Harijs sacīja.
— Jā, tev jābrauc projām, — Roze atsaucās. — Piedod, ka es tā saku, bet tā būtu labāk, tiešām.
— Visdrausmīgākajās bailēs un izmisumā es traucos šurp, — jauneklis sacīja, — bailēs pazaudēt vienīgo dārgo būtni, ap kuru vijās visas manas domas un cerības. Tu skatījies nāvei acīs, tavs gars jau lidinājās starp debesīm un zemi. Mēs zinām ja slimība uzbrūk jaunām, skaistām un cēlām būtnēm, to skaidrās dvēseles neapzinīgi tiecas uz gaišo tēviju, kur valda mūžīgs miers; mēs zinām, — lai die's mūs pažēlo! — ka krietnākie un daiļākie no mums tik bieži nomirst pašā dzīves ziedonī.
Dzirdot šos vārdus, viņai acis apskrēja asarām, un, kad viena no tām noritēja uz zieda, pār kuru viņa bija noliekusies, un, iemirdzēdamās tā kausiņā, vērta ziedu vēl skaistāku, šķita, it kā šās jaunās nevainīgās dvēseles rasas piliens ar pilnām tiesībām drīkst sacensties daiļumā ar dabas krāšņāko rotu.
— Mīļais radījums, — jauneklis iekvēlojies turpināja, tik nevainīgs un tīrs no viltus kā pats dieva eņģelis šūpojās starp dzīvību un nāvi! Ak, kas gan varēja cerēt, kad tālā aizsaule, kurā viņa labāk iederējās, jau bija pavērusies viņas acīm, — kas gan varēja vēl cerēt, ka viņa atgriezīsies atpakaļ šai bēdu un rūpestu pasaulē! Roze, Roze, zināt, ka tu dziesti kā viegla ēna, ko debess stars metis pār zemi; zaudēt pēdējo cerību, ka tevi saudzēs tiem, kas salstam un nīkstam šeit, — patiesībā neatrodot pat iemesla, kādēļ lai tu tiktu saudzēta; sirdī just, ka tava īstā vieta gan būtu tur debesu spožumā, kurp tik daudzi zemesbērnit tie daiļākie un cēlākie, ir aizlidojuši jau pašā dzīves rītā, un tomēr neļauties šo mierinošo domu ietekmei, bet lūgt, lai tevi atstāj tiem, kas tevi mīlējuši, — tās bija ārprātīgas mokas, kas nav gandrīz panesamas. Tādās mokās man pagāja dienas un naktis, turklāt vēl sirds trīcēja un baiļojās un mocījās savtīgās nožēlās, ka tu vari nomirt un nekad nedabūt zināt, kā es tevi dievināju un mīlēju, — tur varēja prātu zaudēt. Tu atspirgi. Ikkatru jaunu dienu vai pat ikkatru stundu pa spirgtam spēka pilienam ieritēja izsīkušajā dzīvības urdziņā, kas tevī lēni vēl tecēja, pieplūdināja to atkal no jauna un pārvērta plūsmojošā straumē. Ar dziļā un dedzīgā mīlā aizmiglotām acīm es vēroju, ka tu no nāves sliekšņa atgriezies atpakaļ dzīvē. Jel neteic, ka tu gribi, lai es to visu atkal zaudētu, kur šī mīla ir iesildījusi manu sirdi pret visu pasauli!
— Tā es to nedomāju, — Roze sacīja, asaras rīdama, —- es tikai gribētu, lai tu brauc projām, ka vari atkal mesties darbā un censties sasniegt augstus, cildenus mērķus, mērķus, kas atbilstu tavai cieņai.
— Ne man, ne pašam cildākajam cilvēkam pasaulē nevar būt viņa cieņai atbilstošāka mērķa kā iekarot tādu sirdi kā tavējo, —- jauneklis sacīja, saņemdams Rozes roku. — Roze. mana visumīļā, dārgā Roze! Gadiem. . . jau gadiem esmu tevi mīlējis, cerēdams iekarot slavu un godu un tad paceltu galvu lepni pārnākt mājās un teikt tev, ka tikai tādēļ esmu cīnījies, lai savā slavā un godā dalītos ar tevi; domādams savos nomoda sapņos, kā es šai laimes brīdī atgādināšu tev visus tos klusos solījumus, ko devusi tev mana zēna sirds, un izlūgšos tavu roku, it kā izpildīdams senu bezvārdu nolīgumu, ko mēs kādreiz noslēguši! Tāds brīdis nav pienācis, bet tagad, slavas vainaga neieguvis, neviena jaunības sapņa nepiepildījis, es piedāvāju tev savu sirdi, kas sen jau ir tavēja, un visu manu turpmāko dzīvi izšķirs vārdi, ar kādiem tu uzņemsi šo piedāvājumu.
— Tu vienmēr esi izturējies cēli un augstsirdīgi, - Roze
teica, pulēdamas apslēpt savu saviļņojumu. — Tu taču neturēsi mani par nejūtīgu un nepateicīgu, — tad uzklausi manu atbildi.
— Tu teiksi, ka man jācenšas kļūt tevis cienīgam, vai ne, mīļā Roze?
— Es teikšu, — Roze atbildēja, — ka tev jācenšas mani aizmirst, ne kā senu, sirsnīgu, mīļu draugu, jo tas mani dziļi sāpinātu, bet kā meiteni, kurai tu ziedo savu mīlu. Paraugies pasaulē, padomā tikai, cik daudz tur meiteņu, kuru sirdis iekarodams tu varētu justies lepns. Ja vēlies, tu vari man uzticēt savas jaunās mīlas noslēpumu. Es būšu tev patiesākā, padevīgākā, visuzticīgākā no taviem draugiem.
Saruna uz brīdi pārtrūka; Roze aizklāja ar roku seju un ļāva asarām vaļu, Harijs joprojām otru viņas roku turēja savējā.
— Un kādi tev iemesli, Roze, — klusā balsī viņš pēdīgi vaicāja, — kādi iemesli tevi pamudina dot man tādu atbildi?
— Tev ir tiesības to zināt, — Roze atteica. — Nekādiem vārdiem tu nevari grozīt manu apņemšanos. Man jāpilda pienākums, pienākums pret citiem un pašai pret sevi.
— Pret sevi?
— Jā, Harij. Pati sevis dēļ ne- ^J drīkstu pieļaut, ka es, meitene bez radiem, bez draugiem, bez mantas, turklāt ar aptraipītu vārdu, dotu iemeslu taviem draugiem turēt mani aizdomās, it kā es zemiskos, savtīgos nolūkos būtu atsaukusies tavam pirmajam mīlas uzliesmojumam un kļuvusi par kavēkli tavu cerību un plānu piepildei. Mans pienākums pret tevi, pret tavējiem ir nepieļaut, ka tu savā augstsirdības dedzīgumā ar tādu soli aizsprostotu sev ceļu uz panākumiem.
— Ja nu tavas jūtas saskan ar tavu pienākuma apziņu … — Harijs iesāka.
— Nē, nesaskan, — Roze attrauca, tumši pietvīkdama.
— Tu mani tomēr mīli? — Harijs iesaucās. — Saki man tikai to, mīļa Roze, tikai to! Un saldini šās rūgtās vilšanās sūrumu!
— Ja es to varētu, nenodarīdama smagu ļaunumu tam, ko mīlu, — Roze sacīja, — es būtu . . .
— Tu būtu devusi man citādu atbildi? — Harijs ievaicājās. — Vismaz to tu man pasaki atklāti, Roze!
— Jā, būtu, — Roze atteica. — Pietiek! — viņa piebilda, atbrīvodama savu roku. — Kālab vēl turpināt šo sāpīgo sarunu? It sāpīga tā ir man, un tomēr, cik daudz nebeidzamas laimes tā sola, kaut arī sāpina tagad, jo tā būs laime — zināt, ka reiz es tavā sirdī esmu ieņēmusi tik augstu vietu kā šajā brīdī, un ikviena tava uzvara, ko gūsi dzīvē, dos man jaunus spēkus un izturību. Ardievu, Harij! Kā mēs šodien satikāmies, tā mēs nekad vairs nesatiksimies, un, lai arī mūsu attiecības nebūs tādas, par kādām tās varēja izvērsties pēc šās sarunas, tās tomēr var palikt siltas un draudzīgas uz ilgiem laikiem. Un lai svētība, kas plūst no tā dzidrā patiesības avota un ko uzticīga un karsta sirds savās lūgšanās izlūdzas, nolīst pār tevi, atnes tev prieku un pašķir tavus ceļus!
— Vēl vienu vārdu, Roze! — Harijs sacīja. — Kādus iemeslus tad tu vari minēt? Gribu tos dzirdēt no tavas mutes.
— Tev nākotnē paveras spožas izredzes, — Roze atbildēja stingri un noteikti. - - Tevi sagaida visi pagodinājumi, kurus iemantot sabiedriskā dzīvē palīdz diži talanti un augsti radi un draugi. Bei šie augstmaņi ir lepni un iedomīgi, un es negribu nokļūt starp tiem, kas varētu ar nievu pieminēt māti, kura devusi man dzīvību, negribu arī apklāt ar kaunu un negodu tās mātes dēlu, kura savā labsirdībā ir audzinājusi mani kā pašas meitu. īsi un skaidri, — jaunā lēdija turpināja novērsdamās, jo nespēja vairs noturēties savā šķietamā stingrībā, — manam vārdam iet negods līdzi, kas piemeklē arī nevainīgus. Es gribu to viena nest, un lai pārmetumi krīt tikai uz mani vienu!
— Vēl vienu vārdu, Roze! Visumīļā Roze! Tikai vienu vēl! — Harijs iesaucās, traukdamies pie viņas. — Ja es nebūtu tāds… tāds laimes luteklis, kā ļaudis to teiktu … Ja man būtu lemts dzīvot klusu, pieticīgu dzīvi … ja es būtu nabags, slims, nevarīgs … vai arī tad tu novērstos no manis? Vai tavas šaubas radušās tikai aiz iedomām, ka es varbūt kļūšu bagāts un slavens?
— Neuzstāj, lai es atbildu, — Roze sacīja. — Tāds jautājums nevar rasties un nekad neradīsies. Tas ir negodīgi, pat cietsirdīgi prasīt tādu atbildi.
Ja tava atbilde būtu tāda, kādu es gandrīz iedrošinos cerēt, — Harijs attrauca, — tā nolīs kā laimes stars uz mana vientuļā ceļa un apgaismos taku' manā priekšā. Vai tas ir daudz prasīts, ja ar pāris īsiem vārdiem var izdarīt tik lielu pakalpojumu tam, kas mīl tevi par visu vairāk pasaulē? Ak Roze, manas dedzīgās un neapslāpējamās mīlas dēļ, to ciešanu dēļ, ko izcietu tavā slimības laikā, tā visa dēļ, kas man ar tava soda lēmumu jāpārdzīvo, — atbildi man uz šo vienu jautājumu!
Lai tad arī. Ja liktenis tev būtu citādu dzīvi lēmis, — Roze sacīja, — ja tu būtu ne ,tik augstu, bet tikai mazliet augstāk pār mani stāvējis, ja es varējusi būt tev par palīgu un iepriecinājumu dzīvē kaut kur kādā klusā, vientuļā noma- lītē, nevis par kaunu un slogu godkārīgo un dižciltīgo ļaužu vidū, — jā, tad man būtu ticis aiztaupīts šis pārbaudījums. Man netrūkst iemesla būt laimīgai, ļoti laimīgai tagad, bet, atzīstos, Harij, tad es būtu bijusi vēl laimīgāka.
Kamēr Rozes lūpas pauda šo atzīšanos, viņas sirds uzjundīja atmiņas par senām, vēl meitenes gados lolotām cerībām, un viņai bija jāraud, kā mēs allaž raudam, kad zudušās cerības vēl atnāk pie mums kā sāpina s tmiņa; bet asaras veldzeja viņas sirdi.
— Es nespēju pārvarēt šo vājumu, bet tas manu apņemšanos vēl spēcina, — Roze teica, sniegdama viņam roku. — Un nu teiksim ardievas, tā būs labāk.
— Vienu solījumu vēl izlūdzos, — sacīja Harijs. — Atļauj man, teiksim, pēc gacla vai arī ātrāk, — atļauj vēl vienīgo un pēdējo reizi runāt ar tevi par to pašu, ko šodien.
— Tikai tad neuzstāj, lai es grozītu savu pareizo lēmumu, — Roze atteica, skumji pasmaidīdama. — Tas būs veltīgi.
— Neuzstāšu, - Harijs sacīja. - Gribu tikai dzirdēt, kā tu to atkārto, ja vēlēsies, pēdējo reizi! Es nolikšu pie tavām kājām savu sabiedrisko stāvokli un bagātības, kādas jau nu man būs, un, ja tu joprojām paliksi pie savas tagadējās apņemšanās, es nemēģināšu tevi ietekmēt ne vārdiem, ne darbiem, lai tu to grozītu. «
Lai tad paliek tā, — atteica Roze, — tas būs tikai par vienu sāpi vairāk, bet tad jau es būšu varbūt stiprāka un spēšu vieglāk to panest.
Viņa pastiepa otrreiz roku. Bet jauneklis pievilka viņu pie savām krūtīm un, uzspiedis skūpstu uz viņas daiļās pieres, izsteidzās ārā no istabas.