— Un tātad jūs esat izlēmis būt man par ceļa biedru šorīt, ko? — dakteris uzvaicāja Harijam Meilijam, kad tas piebiedrojās viņam un Oliveram pie brokastu galda. — Nu, zin, jums vai ik pusstundu cits prāts un citi nodomi!
— Gan jau kādu dienu jūs runāsiet citu valodu, — Harijs atteica, nosarkdams bez kāda jaušama iemesla.
— Cerams, ka mani vārdi balstīsies tad uz stingriem pamatiem, — misters Losberns atbildēja, — kaut gan jāatzīstas — ticības man nav, ka tā notiks. Vēl tikai vakarrīt jūs, viens un divi, sagudrojāt palikt šeit un kā daždien uzmanīgs dēls solījāties pavadīt māti uz jūrmalu. Pret dienas vidu jūs jau pasludināt, ka parādīšot man godu un pavadīšot mani, cik tālu mums ceļš iet kopu jūsu atpakaļbraucienā uz Londonu. Bet vakarā gaužām noslēpumaini ņematies mani pierunāt steigties projām, iekām lēdijas vēl nav piecēlušās; panācis nu esat to, ka mazais Olivers kvern te pie brokastu galda, kur tam būtu vajadzējis laist teciņus pa pļavām un vākt visādu sugu botāniskus retumus. Tīrā sodība, vai ne, Oliver?
— Ne, ser, man butu žel, ja es nebutu bijis mājās, kad jūs ar misteru Meiliju aizbraucat, — Olivers atteica.
—- Zelts no puikas, nudien! — dakteris sacīja. — Tev jāatnāk ciemos pie manis, kad būsi atkal mājās. Bet nu, nopietni runājot, Harij, — vai dažkārt dižvīri nav atlaiduši kādu ziņu, ka jūs tik pēkšņi traucaties projām?
— Dižvīri, — Harijs atteica, — kuros, šķiet, jūs ierindojat arī manu augsti godājamo tēvoci, nav man vispār nekādu ziņu devuši, kopš esmu šeit, un nav arī domājams, ka pašlaik vasarā varētu kas atgadīties, kur tieši mana klātbūtne būtu nepieciešama.
— Nu, zināt, — dakteris sacīja, — esat gan jūs viens dīvains putns. Nav divu domu, ka nākamās vēlēšanās, kas notiks pirms ziemsvētkiem, jūs iekļūsiet parlamentā; nūjā, tad jau šāda spēja šurpu turpu svaidīšanās un mainīšanās nav peļama sagatavošanās politiķa karjerai. Visam tam ir sava nozīme. Labs treniņš nāk par labu ikvienai sacensībai, vai tā notiktu par augstu vietu, zelta kausu vai laimēšanu zirgu skriešanās sacīkstēs.
Harijs Meilijs rādīja tādu seju, ka būtu varējis pagarināt šo īso dialogu ar pāris piezīmēm, kas liktu dakterim acis vien ieplest, taču viņš apmierinājās ar to, ka pateica tikai: «Redzēsim, redzēsim,» — un izbeidza šo sarunu. Drtz jau arī piebrauca pie durvīm pasta kariete, un, kad Džailzs iznāca pēc bagažas, lāga vīrs dakteris izsteidzās ārā, lai redzētu, kā mantas tiek novietotas.
— Oliver, — Harijs Meilijs sacīja paklusā balsī, — es gribu ar tevi drusciņ aprunāties.
Olivers sekoja misteram Meilijam uz loga nišu, loti izbrīnījies par jaunekļa neparasto izturēšanos, kas pauda reizē ir skumjas, ir nevaldāmu trauksmi.
— Tu jau tagad laikam proti labi rakstīt? — Harijs vaicāja, uzlicis roku viņam uz pleca.
— Domāju gan, ser, — Olivers atteica.
— Es varbūt ilgāku laiku neatbraukšu uz mājām; es gribētu, lai tu man raksti vēstules — teiksim, ik pārnedēļas, katru otro pirmdienu, un sūti uz galveno pastu Londonā. Esi ar mieru?
— Jā, protams, ser! Es jutīšos lepns, ka varu jums rakstīt! — Olivers attrauca lielā sajūsmā par šādu uzdevumu.
— Man gribētos zināt, kā … kā klājas manai mātei un mis Meilijai, — jauneklis sacīja, — un tu vari pierakstīt pilnu lapu — pastāstīt, kurp ejat pastaigāties, par ko jūs runājat un vai viņa . . . viņas, es gribēju teikt… ir priecīgas un jūtas labi. Tu saproti mani?
— O jā! Saprotu, ser, saprotu, — Olivers atteica.
— Man labāk patiktu, ka tu viņām par to neko neminētu, — Harijs sacīja, steigdamies ātri pateikt savu sakāmo, — jo mana māte tad kļūtu nemierīga un' sāktu biežāk man pati rakstīt, un tas viņai sagādātu tikai liekas pūles un raizes. Lai tas paliek mūsu abu divu noslēpums; un liec vērā — raksti man par visu! Es paļaujos uz tevi.
Olivers, juzdamies lepns un pagodināts, ka viņam parāda tādu ievērību, svēti nosolījās noslēpumu glabāt un rakstīt sīki jo sīki par visu. Misters Meilijs atvadījās no viņa ar sirsnīgiem novēlējumiem un draudzības apliecinājumiem.
Dakteris sēdēja jau karietē; Džailzs (kam pēc iepriekšējas norunas bija jāpaliek ārā) ar roku pieturēja atvērtās durtiņas; abas kalpones arī bija iznākušas dārzā noskatīties aizbraucējos.
Harijs uzmeta vēl ašu skatienu sīkrūšu logam un ielēca karietē.
— Brauciet! — viņš uzsauca. — Atri, strauji, vienos laidos! Ne trukšināt, bet lidot man gribas šodien!
— Ejo! — dakteris sauca, ar lielu skubu nolaizdams lejup priekšējā loga rūti un kliegdams kučierim. — Man gribas tikai trukšināt, ne lidot. Vai jūs dzirdat?
Grabēdama un dārdēdama, līdz attālums šo troksni apslāpēja un tikai acs vēl varēja samanīt joņojošo pajūgu, kariete aizripoja pa ceļu projām, gandrīz ieslepdamās putekļu mākulī, brīžiem pazuzdama pavisam, brīžiem atkal parādīdamās — atkarībā no ceļa līkumiem un priekšmetiem ceļā. Skatītāji izklīda tikai tad, kad nebija saredzams vairs pat ne šis putekļu mākulis.
Bet bija viens skatītājs, kam acis palika kā piekaltas tai vietai, kur kariete pazuda skatienam, — vēl ilgi pēc tam, kad braucēji varēja būt jau jūdzēm tālu: aiz baltajiem aizkariem. kas viņu paslēpa, kad Harijs Meilijs pacēla acis uz. logu, sēdēja Roze.
— Viņš, šķiet, ir pacilātā garastāvoklī un jūtas laimīgs,— viņa pēdīgi noteica, - kādu brīdi baidījos, ka varētu būt citādi. Biju maldījusies. Esmu ļoti ļoti priecīga.
Asaras ir tiklab prieka, kā sāpju paudējas, bet tās, kas lija pār Rozes vaigiem, kad viņa, grūtsirdībā iegrimusi, sēdēja pie loga un arvien vēl raudzījās tai pašā virzienā, likās runājam vairāk par bēdām nekā par prieku.