Misters Bambls sēdēja darbanama priekšistabā, īgni vērdamies drūmajos kamina režģos, uz kuriem tagad, vasaras laikā, nerotājās spoži atspulgi, ja nu pa retam bālam saules staram atblāztļiojās to vēsajā, spīdīgajā virsmā. No griestiem nokarājās papīra mušu ķeramais būris, uz kuru viņš, drūmu domu pārņemts, pa reizei pacēla acis, un, redzot, kā nevērīgie kukainīši laidelējās ap raibo pinumu, misters Bambls izdvesa smagu nopūtu un pār viņa seju pārlaidās vēl drūmāka ēna. Misters Bambls bija nodevies apcerei, varbūt šie kukaiņi atsauca viņam atmiņā kādu sāpīgu notikumu no paša pagātnes.
Ne jau mistera Bambla drūmais garastāvoklis bija vienīgais, kas vērotāja sirdī varēja viest skumjas. Netrūka citu pazīmju, turklāt cieši saistītu ar viņa personu, kuras pauda, ka viņam darbā radušās lielas pārmaiņas. Tresotais mētelis un trijstūrene — kur tie palikuši? īsas bikses un melnas kokvilnas zeķes viņš valkāja arī tagad, bet tās nebija tās bikses.
Svārki bija platām stērbelēm un tai ziņā it kā atgādināja to mēteli, bet — vai! — kur liela starpība! Cēlo trijstūreni aizstāja vienkārša, apaļa cepure. Misters Bambls nebija vairs bīdīs.
Dzīve medz but, ka līdz ar paaugstinājumu amatā, neatkarīgi no taustāmākiem labumiem, ko tas dod, cilvēks iegūst labu liesu cienības un vērtības arī no svārkiem un vestēm, kas jaunajam amatam nāk līdzi. Feldmaršalam — mundieris, biskapam — zīda virstērps, advokatam — zīda talars, bīd- lam — trijstūrene. Atņemiet biskapam viņa amata tērpu vai bīdlam trijstūreni un treses — kas viņi tad būs? Cilvēki. Tikai cilvēki! Gods un pat svētums dažkārt ir vairāk svārku un vestu jautājums, nekā viens otrs to iedomājas.
Misters Bambls bija apprecējis misis Komiju un kļuvis par darbanama pārraugu. Bīdla vara nu atradās cita rokās. Tas bija saņēmis arī trijstūreni, tresoto mēteli un nūju.
— Un rīt apies divi mēneši, kopš tas tika nodarīts! — misters Bambls sacīja nopūzdamies. — Šķiet, mūžība būtu pagājusi.
Misters Bambls varbūt gribēja ar to izteikt, ka šis īsais astoņnedēļu laika sprīdis atsver vesela mūža laimi, bet tā nopūta — tā nopūta bija aizdomīga.
— Es pārdevos, — misters Bambls turpināja, šķetinādams aizsākto domu, — par sešām tējkarotēm, cukura standziņām, piena trauciņu, par pāris nolietotām istabas lietām un divdesmit mārciņām skaidrā naudā. Esmu atdevis sevi par pusvelti. Lēti, nešķīsti lēti!
— Lēti! — spalga balss nokliedza misteram Bamblam pie auss. — Ar jebkādu maksu par tevi būtu pārmaksāts, un gana dārgi esmu par tevi samaksājusi — die's debesīs mans liecinieks!
Misters Bambls pagriezās un sadūrās skatieniem ar savu apburošo lauleni, kas, pa ausu galam notvērusi' dažus vārdus no vīra sūrošanās, spēra laukā šo piezīmi uz labu laimi.
— Misis Bambla, kundzīt! — misters Bambls uzrunāja to ar sentimentālu bardzību.
— Nu? — lēdija atsaucās.
— Esi tik laipna un paskaties uz mani, — misters Bambls sacīja, cieši ieurbdamies viņā acīm. («Ja viņa izturēs šo skatienu,» misters Bambls teica pats sev, «tad viņa spēj izturēt visu. Neatceros gadījuma, kad nabagi nebūtu sarāvušies no tā. Ja tagad tas nelīdz, tad mana vara pagalam.»)
Vai tikko manāma acu papletiena jau pietiek, lai savaldītu nabagus, kas, plānu viru ēzdami, nav nekādi stiprinieki, jeb vai agrākā misis Kornija bija sevišķa rūdījuma, ka spēja izturēt pat ērgļa skatienu, par to var būt dažādās domās. Fakts ir tas, ka pārraudze nepavisam nesatrūkās no mistera Bambla acu zibšņiem; gluži otrādi — raudzījās tiem pretī nicīgi un sāka pat skaļi smieties, pie kam smiekli šķita skanam itin īsti.
Izdzirdot tik negaidītas skaņas, mistera Bambla sejā sākumā bija lasāma neticība, vēlāk pārsteigums. Pēc tam viņš atslīga atpakaļ agrākajā stāvoklī un sēdēja kā aizmidzis, līdz dzīves biedres balss viņā uzmanību atkal pamodināja.
— Vai tu visu dienu te domā kluknēt un krākt? — misis Bambla uzvaicāja.
— Es domāju te kluknēt, cik ilgi man labpatiksies, kundzīt, — misters Bambls atteica, — un, kaut gan es netiku krācis, bet es varu krākt, žāvāties, šķavāties, smieties, raudāt, ja vien man uz to uznāk patikšana, man ir pilnas tiesības.
— Tev tiesības! — misis Bambla atsmēja ar neizsakāmu nicinājumu.
— Jā, tie bija mani vārdi, kundzīt, — misters Bambls sacīja. — Vīrieša tiesības ir pavēlēt.
— Kādas tad, dieva vārdā, ir sieviešu tiesības? Saki to man, lūdzams! — izsaucās mirušā mistera Komija atraitne.
— Paklausīt, kundzīt! — misters Bambls nogranda. — Tavam bijušajam nelaimīgajam vīram gan vajadzēja tevi izskolot, — tad viņš varbūt ij šodien vēl būtu dzīvs. Kaut viņš, nabadziņš, dzīvojis — es būtu pateicīgs!
Misis Bambla, acumirklī uztvērusi, ka izšķirošais brīdis pienācis un jānāk sitienam vai nu no vienas, vai otras puses, kas galīgi un uz visiem laikiem izšķirs, kura rokās paliks vara un noteikšana, tik tikko paguva noklausīties atsaukšanos uz viņā saulē aizgājušo, kad jau sabruka krēslā un, skaļā balsī nolamādama misteru Bamblu par bezsirdīgu zvēru, sāka rīstīties raudu lēkmē.
Bet ne jau asarām bija atrast ceļu uz mistera Bambla dvēseli; sirds viņam bija ūdensdroša. Kā mazgājamās bebrenes iegūst izturību tikai lietū, tā arī mistera Bambla nervus tikai stiprināja un nocietināja šie asaru plūdi, kas turklāt taču bija nespēka pazīme, tātad klusa viņa pārākuma atzīšana, un tāpēc viņu lieliski iepriecināja un iejūsmināja. Pavisam apmierinātu skatienu viņš uzlūkoja savu dārgo laulāto draudzeni un vēl skubināt skubināja viņu brangi izraudāties, jo, pēc ārstu atzinumiem, viņš teica, raudāšana esot sevišķi ieteicams vingrinājums veselības uzlabošanai.
— Asaras tīra plaušas, skalo seju, asina redzi un mīkstina sirdi, — misters Bambls sacīja. — Izraudies labi!
Palaidis šo kaitinošo joku, misters Bambls paņēma no vadža cepuri un, ar palielīgu žestu uzsviedis to uz vienas auss — kā jau cilvēks, kas apzinās godam izcīnījis sev pirmo vietu, — sabāza rokas kabatās un ar ļoti pašpaļāvīgu šķelmīgu smīnu sejā lēnā garā virzījās uz durvju pusi.
Kādreizējā misis Kornija bija izmēģinājusies ar raudāšanu tikai tāpēC, ka tā mazāk nogurdina nekā roku laišana darbā, bet viņa bija sagatavojusies arī šim pēdējam cīņas veidam, par ko misters Bambls drīz vien dabūja pārliecināties.
Kā pirmais šā fakta pierādījums bija dobja skaņa, kas no- dunkstēja viņa ausī, pēc kam tūliņ viņa cepure aizlidoja uz istabas otru galu. Kad nu šai priekšspēlē viņš bija palicis ar kailu galvu, lietpratīgā lēdija, ar vienu roku cieši satvērusi viņu ap kaklu, ar otru cirta dūri pakaļ dūrei (brīnum veikli un izveicīgi) pa kailo galvu. Pirmo kārtu nodevusi, viņa mazliet variēja savus paņēmienus, ņemdamās skrāpēt tam seju, plūkt matus, un, kad nu pēdīgi soda mērs, kādu bija paredzējusi par apvainojumu, bija pilns, viņa grūda to uz krēslu, kas laimīgā kārtā pagadījās pa rokai, un nievājoši izmeta, lai parunājot vēl par savām tiesībām, ja esot drosme.
— Slienies augšā! — misis Bambla sacīja pavēlnieces balsī. — Un lasies prom, ja negribi, ka es izdaru ko šausmīgu.
Misters Bambls piecēlās, rādīdams nožēlnieka seju: viņš nevarēja izdomāt, kas tas šausmīgais gan būtu varējis būt. Uzmaucis cepuri galvā, viņš pavērās uz durvīm.
— Tu aizej? — misis Bambla vaicāja.
— Protams, mana dārgā, protams, — misters Bambls atteica, spēji sakustēdamies uz iešanu. — Es jau negribēju … es eju, mīļo sieviņ! Tu esi tik strauja, ka es tiešām…
Sai brīdī misis Bambla mudīgi pagājās uz priekšu, lai izlīdzinātu grīdsegu, kas kautiņa laikā bija sagrūsta murckulī. Misters Bambls nedomāja vairs par sava teikuma nobeigšanu, bet uz karstām pēdām izmetās ārā no istabas, atstājot kaujas lauku bijušās misis Kornijas brīvā rīcībā.
Misters Bambls bija pagalam apstulbināts, pagalam pievārēts. Viņš, kam bija acīm redzama tieksme iebiedēt citus un kas ne mazumu guva prieku no savām sīkajām nežēlībām, pats bija (lieki to vēl atgādināt) īsts zaķpastala. Tas nekādā ziņā nav viņa personas nozākājums, jo daudzas amata personas, kuras tiek turētas lielā godā un apbrīnotas, ir tās pašas vājības upuri. Sī piezīme jau tad drīzāk atzīstama par uzslavu viņam un rakstīta ar nolūku iedvest lasītājam pareizu uzskatu par viņa piemērotību darbam.
Bet viņa pazemojumu mērs vēl nebija pilns. Pēc mājas apstaigas, pirmoreiz sākdams prātot, ka iikumi par nabagiem ir tiešām pārāk bargi un ka vīri, kas pamet savas sievas, atstādami tās draudzes apgādībai, taisnību sakot, nebūtu sodāmi, drīzāk gan cildināmi kā krietni cilvēki, kas daudz pārcietuši, — misters Bambls nonāca pie kādas telpas, kur nespējnieces parasti mēdza mazgāt darbanama iemītnieku veļu un kur patlaban bija dzirdama skaļa sarunāšanās.
— Hm! — misters Bambls sacīja, cenzdamies izrādīties tikpat cienīgs un varens kā allaž. — Vismaz šīs sieveles taču vēl respektēs manas tiesības. Ēj! Ej jūs tur! Ko jūs gan domājat, tādu troksni taisīdamas, jūs mutavnieces?
Ar šiem vārdiem misters Bambls atvēra durvis un spērās iekšā neganti nikns un bargs sejā, kas acumirklī pārvērtās pavisam pazemīgā un baiļu pārņemtā, kad viņa acis gluži negaidot atdūrās pret godājamās laulenes kuplo augumu.
— Sirsniņ, — misters Bambls sacīja, — es nezināju, ka tu esi šeit.
— Nezināji, ka esmu šeit! — misis Bambla atkārtoja. — Ko tu te meklē?
— Man likās, ka viņas te par daudz pļāpā un nestrādā, kā nākas, sieviņ mīļo, — misters Bambls atteica, mulsi pa- raudzīdamies uz divām večukam, kas pie veļas tovera viena par otru ņemas brīnīties par darbanama pārrauga pazemīgo izturēšanos.
— Tev likās, ka viņas par daudz pļāpā? — misis Bambla atsaka. — Kāda tev tur daļa?
— Nu, tāpat vien, mīļā, — misters Bambls pielabinājās.
— Kada tev tur daļa? — misis Bambla vēlreiz uzprasīja.
— Ir jau taisnība, tu te esi noteicēja, — misters Bambls padevās, — es tikai domāju, ka tu tieši šai brīdi varēji arī šeit negadīties klāt.
— Es tev, lūk, ko pateikšu, mister Bambl, — viņa cienīgā atcirta. — Mums tava iejaukšanās pavisuvisam nav vajadzīga. Tev pārlieku patīk bāzt degunu darīšanās, gar kurām tev nav nekādas daļas, un likt visai mājai ņirgt par tevi, tiklīdz esi pagriezis muguru; [k mīļu stundiņu iztaisīties par gatavu ērmu! Lasies prom! Ātrāk!
Misters Bambls, redzēdams, kā tās divi vecās nabadzes abas spurkšina, nespēdamas prieka apvaldīt, jutās kā īsts moceklis un vēl tā kā kavējās paklausīt. Misis Bambla, kuras pacietība nepanesa ne mazāko vilcināšanos, paķēra kausiņu, pilnu ar ziepju putām, un, norādīdama uz durvīm, pavēlēja viņam uz vietas pazust vai arī viņa godība saņemšot kausiņa saturu ģīmī.
Ko misters Bambls lai te būtu darījis? Satumsušu vaigu viņš paraudzījās apkārt un manījās projām; vēl nebija durvju aizvēris, kad jau veceņu spurkšķi pārgāja sajūsmīgos, kluk- stošos smieklos. Tā tikai vēl trūka! Viņš tika pazemots to acīs; viņš bija zaudējis autoritati un cieņu pat šo nabagu acīs; viņš bija nogāzies no žilbinošiem bīdla augstumiem un iekritis visdziļākajā bezdibenī — nokļuvis zem visnegantākās sievas tupeles.
— Un viss tas divi mēnešos! — misters Bambls rūgti sacīja. — Divi mēnešos! Nav vairāk pagājis kā divi mēneši, kad es vēl biju ne vien pats sev kungs un pavēlnieks, bet arī citiem, vismaz tiem, kas mitinās darbanamā, bet nu!…
Kas par daudz, tas par daudz! Misters Bambls iešāva pa ausi zēnam, kas atvēra viņam vārtus (savu domu apmātībā viņš bija nokļuvis pie vārtiem), un kā apstulbis izgāja uz ielas.
Viņš soļoja šurpu turpu, pa vienu ielu uz priekšu, pa otru atpakaļ, līdz pastaiga bija remdinājusi pirmos sāpju uzplūdus: bet reizē ar šo omas maiņu viņš sajuta slāpes. Viņš pagāja garām daudziem traktieriem, taču pēdīgi apstājās pie viena kādā šķērsielā un, iemetis ašu skatienu pār loga aizkaru viesu istabā, pārliecinājās, ka tur vairāk neviena nebija ka tikai kāds pastāvīgs apmeklētājs. Tai brīdī sāka līt, un turklāt īsti spēcīgi. Tas pamudināja viņu izšķirties. Misters Bambls steidzās iekšā un, bufetē pa ceļam pasūtījis sev kādu dzērienu, iegāja tai istabā, kurā bija ielūkojies no ielas.
Vīrietis, kas tur sēdēja, bija gara auguma, melnīgsnējs, platā apmetnī. Viņš izskatījās pēc svešinieka, un viņa piegurusi seja, noputējušās drēbes lika domāt, ka viņš tālu ceļu ceļojis. Bamblam ienākot, svešais sānis pašķielēja uz to un tik tikko atļāvās to pagodināt ar vieglu galvas mājienu, atbildot uz sveicinājumu.
Misters Bambls būtu praties godu par diviem, pat arī tad, ja svešais būtu izrādījies runīgāks; tā nu viņš dzēra savu džinu ar ūdeni klusēdams un lasīja avīzi varen cienīgs un lepns savā garā.
Notika tomēr, — kā ļoti bieži mēdz notikt, kad ļaudis saduras kopā līdzīgos apstākļos, — ka misters Bambls brīdi pa brīdim sajuta stipru kārdinājumu, kam tas nespēja pretī turēties, pazagšus palūkoties uz svešinieku, un katru reizi, kad viņš to darīja, sakautrējies atkal novērsa acis, jo tajā pašā brīdī arī svešinieka skatiens zagās uz viņu. Mistera Bambla neveiklības sajūtu vēl padziļināja svešinieka acu dīvainā izteiksme: skatiens bija ass, dzirkstīgs, bet cauri tam vīdēja īdzīga neuzticības un aizdomu ēna, — tādu acu misters Bambls vēl nebija nekad redzējis, un viņu tās atbaidīja.
Kad viņu skatieni tādā veidā vairākkārt bija krustojušies, svešais skarbā, zemā balsī pārtrauca klusumu.
— Vai jūs pēc manis raudzījāties, — viņš teica, — ielūkodamies "pirmīt pa logu?
— Liekas gan, ne; ja nu jūs būtu misters …
Te misters Bambls aprāvās, jo viņam gribējās zināt, kā svešinieku sauc, un viņš nepacietībā gaidīja, ka tas trūkstošo papildinās.
— Redzu, ka ne, — svešais sacīja, lūpām savelkoties tikko manāmā zobgalīgā smīnā, — citādi jūs būtu zinājis manu vārdu. Jūs to nezināt. Ieteicu jums arī neprasīt pēc tā.
— Es neko ļaunu nedomāju, jauno cilvēk, — misters Bambls lepni atteica.
— Nekas ļauns arī nav noticis, — svešais sacīja.
Pēc šās īsās sarunas atkal klusuma brīdis, kuru arī šoreiz pārtrauca svešinieks.
— Es jūs jau agrāk esmu redzējis, man šķiet? — viņš teica. — Toreiz jūs bijāt citādi ģērbies. Mēs tikai uz ielas esam viens otram garām pagājuši, bet es jūs tomēr pazīstu. Jūs bijāt kādreiz šeit bīdīs, vai ne?
— Biju, — misters Bambls sacīja izbrīnījies, — draudzes bīdīs.
— Tieši tā, — otrs piebilda, palocīdams galvu. — Kad es jūs redzēju, jūs vēl bijāt bīdīs. Kas jūs tagad esat?
— Darbanama pārraugs, — misters Bambls atbildēja lēni un iespaidīgi, lai svešais neiedomātos kļūt pārāk familiars. — Darbanama pārraugs, jauno cilvēk!
— Nešaubos, ka jūs savu interešu labā tagad esat tikpat modrs kā vienmēr, — svešais turpināja, cieši ielūkodamies misteram Bamblam acīs, kuras aiz pārsteiguma ieplētās, dzirdot šo jautājumu. — Nemaz nekautrējieties man atbildēt klaji un atklāti, draugs. Es jūs pazīstu, kā redzat, diezgan labi.
— Manuprāt, — misters Bambls atteica, roku pār acīm pārlikdams un ar skaidri samanāmu neizpratni noskatīdams svešo no galvas līdz kājām, — precēts vīrs, tiklab kā neprecēts, neatteiksies godīgā kārtā nopelnīt kādu peniju, ja tas viņam iespējams. Draudzes ierēdņiem tik labi nemaz netiek maksāts, lai viņi atteiktos no maziem blakus ieņēmumiem, ja tie iegūstami pieklājīgā, godīgā ceļā.
Svešais pasmaidīja un atkal palocīja galvu, ar to tikpat kā pateikdams, ka nav vis aplam novērtējis šo vīru, tad pašķindināja zvaniņu.
— Piepildiet vēlreiz šo mēriņu! — viņš sacīja, pasniegdams krodziniekam mistera Bambla tukšo glāzi. — Labi stipru un labi karstu! Šķiet, jums tāds garšo?
— Ne pārāk stipru, — misters Bambls atteica, delikāti no- krekstēdamies.
— Jūs saprotat, krodziniek, ko tas nozīmē? — svešais vēsi noteica.
Krodzinieks pasmīnēja, nozuda un drīz bija atpakaļ ar kūpošu groku, kura pirmais malks jau misteram Bamblam sadzina ūdeni acīs.
— Tagad uzklausiet mani, — svešinieks sacīja, iepriekš aizvēris durvis un logu, — es šodien ierados šeit ar nolūku jūs uzmeklēt, un te uzreiz tāds laimīgs gadījums, kādus velns dažkārt sūta savu draugu ceļā, — ka jūs ienākat tieši tajā krodziņā, kur es sēžu, domās kavēdamies galvenokārt pie jums. Man būtu* vajadzīgas dažas ziņas no jums. Kaut ari tās nav nekādas svarīgās, es negribu, lai jūs dotu man tās par velti. Pievāciet to — sākumam.
Runādams viņš pastūma pāri galdam divas zelta monētas, uzmanīgi, it kā baidīdamies, lai kāds neizdzirst to šķindoņu. Kad misters Bambls bija monētas rūpīgi pārbaudījis, lai pārliecinātos, ka tās nav viltotas, un ar lielu labsajūtu noglabajis vestes kabatā, svešais turpināja:
— Mēģiniet aiziet domās uz pagātni, atcerieties… tūlīt pateikšu… ziemu pirms divpadsmit gadiem.
— Tālu gan tas laiks jau ir, — misters Bambls sacīja.
— Nu, labi. Lūkošu atcerēties.
— Notikuma vieta — darbanams.
— Labi.
— Laiks — nakts.
— Tā.
— Vieta, kur ta bijusi nebijusi, — riebīga ala, kādā nožēlojamas paklīdenes laida pasaulē dzīvus un veselus asnus, bieži savu veselību un dzīvību atdodamas, — dzemdēja mazos pīkstujus, lai draudze par tiem gādā, bet pašas, nolādētās, apslēpa savu kaunu kapā!
— Kā liekas, dzemdību istaba? -— vaicāja misters Bambls, kas nebija varējis visai labi izsekot svešā vīra uztrauktajai runai.
— Jā, — svešais atbildēja, — tajā piedzima puika.
— Tur daudz puiku piedzimuši, — misters Bambls piebilda, bezcerīgi grozīdams galvu.
— Ellē ar visiem tiem vella bērniem! — svešais izsaucās.
— Es runāju par vienu — lēnprātīti, bālvaidzīti, kas bija nodots par mācekli te pie kāda zārcinieka, — eh, būtu jel pats sev zārku uztaisījis un ielicies tajā! — un kas, kā domājams, vēlāk aizbēdzis uz Londonu.
— Ko, jūs par Oliveru runājat! Mazo Tvistu! — misters Bambls iesaucās. — To nu gan es atceros. Nav bijis mums spītīgāka resgaļa …
— Tas nav viņš, par ko es gribu dzirdēt; par viņu esmu diezgan izdzirdējies, — svešais vīrs sacīja, pārtraukdams mistera Bambla uzsākto Olivera netikumu klāstīšanu. — Tā ir sieviete; vecene, kas kopa viņa māti. Kur tā ir?
— Kur tā ir? — atvaicāja misters Bambls, kam džins ar ūdeni bija noskaņojis prātu uz pajokošanos. — To būs grūti pateikt. Vai nu viņa aizceļojusi uz vienu, vai otru vietu, dzemdību palīdzības nevienā nevajag, un tā, man domāt, viņa tagad ir bez darba.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — svešais dusmīgi uzvaicāja.
— Ka pagājušo ziemu viņa nomira, — misters Bambls atteica.
Dzirdot šādu atbildi, vīrs stingriem mirkļiem uzlūkoja runātāju, un, kaut arī viņš pēc tam vēl labu laiku nenovērsa no tā acu, viņa skatiens pamazām zaudēja savu asumu, kļuva izklaidīgs un šķita, ka viņu apsēdusi kāda neatlaidīga doma. No sākuma likās, ka viņš nav skaidrībā, vai par šādu ziņu nāktos priecāties vai skumt, tomēr beidzot uzelpoja jau vieg- lak un, novērsdams acis, noteica, ka neesot tā lieta nemaz tik svarīga. To pateicis, viņš jau cēlās it kā uz aiziešanu.
Bet misteram Bamblam vis netrūka atjautas; viņš uzreiz saprata, ka nu ir pienācis brīdis izsist peļņu no noslēpuma, kas zināms viņa diženajai otrai pusei. Viņš labi vēl atcerējās to vakaru, kad nomira vecā Sellija, jo tā diena noslēdzās ar tādu notikumu, ko nevarēja tik lēti aizmirst, — viņš taču tovakar bildināja misis Komiju; un, kaut gan šī lēdija nebija viņam atklājusi noslēpumu, kas viņai vienīgai ticis uzticēts, viņš tomēr diezgan daudz bija dzirdējis, lai saprastu, ka tam ir kāds sakars ar kaut ko, kas noticis toreiz, kad večuka kā darbanama slimo kopēja palīdzējusi Olivera Tvista jaunajai mātei dzemdībās. Visu to ātrumā atminēdamies, misters Bambls ar tādu sevišķu noslēpumainību pastāstīja svešiniekam, ka toreiz, kad vecā ragana pašlaik taisījusies mirt, ar to vienatnē palikusi kāda sieviete, kas, šim esot iemesls domāt, varot šai jautājumā dot kādu paskaidrojumu.
— Kā es viņu varu atrast? — svešais, izsists no sliedēm, ievaicājās, un skaidri bija redzams, ka šī ziņa no jauna viņu satrauca (lai nu par ko).
— Tikai ar manu palīdzību, — misters Bambls atteica.
— Kad? — nepacietīgi iesaucās svešais.
— Rīt, — Bambls atbildēja.
— Deviņos vakarā, — svešais noteica, sameklēdams papīra strēmelīti un uzskribelēdams uz tās kādu upmalas ielas nosaukumu — tikko salasāmu, kas liecināja par viņa satraukumu. — Deviņos vakarā jūs atvediet viņu pie manis! Lieki būtu atgādināt, ka tam jānotiek slepeni. Tas jūsu pašu interesēs.
Ar šiem vārdiem uz lūpām viņš devās jau uz durvju pusi, apstādamies vēl samaksāt par izdzerto degvīnu. Strupi pateicis, ka šeit viņu ceļi šķiras, viņš bez kādām ceremonijām, tikai stingri piekodinādams neaizmirst nolikto stundu, aizgāja.
Ieskatījies adrese, draudzes kalps pamanīja, ka tur nav meklējamā vārds minēts. Svešinieks vēl nevarēja but talu aizgājis, tāpēc viņš skrēja pakaļ, lai paprasītu to.
— Ko jūs gribat? — vīrs uzkliedza, spēji apcirzdamies apkārt, kad misters Bambls pieskārās viņa piedurknei. — Izsekojat mani?
— Gribu tikai pavaicāt, — otrs atteica, radīdams papīriņu, — pēc kāda vārda lai es prasu.
— Monksu! — vīrs attrauca un steigšus devas talak.