Bija drūms, sutīgs, apmācies vasaras vakars. Mākoņi, kas jau visu dienu bija biedējuši, savilkās biezā, nekustīgā garaiņu masā, nometa jau pa retai, rupjai lietus pilei un šķita solām bargu pērkona negaisu, kad misters un misis Bambli, nogriezušies no galvenās ielas, devās virzienā uz upi, kur zemā, purvainā krastmalē — apmēram jūdzes pusotras no pilsētas — vīdēja neliels puduris izmētātu vecu, pussagruvušu nameļu.
Viņi abi bija ietinušies vecos, apdriskātos apmetņos, kas varbūt bija darīts ar divējādu nolūku — pasargāt savu personu no lietus un no ziņkārīgo acīm. Vīrs nesa lukturi, pagaidām gan vēl neiedegtu, un lēni stampāja gabaliņu pa priekšu, it kā lai ar saviem smagajiem soļiem iemītu — ceļš bija dubļains — sievai gludāku taku. Viņi gāja, kā ūdeni mutē ieņēmuši; laiku pa laikam misters Bambls palēnināja soli un pavērās atpakaļ, it kā pārliecinādamies, vai laulātā draudzene seko; redzēdams, ka viņa min viņam turpat vai uz papēžiem, viņš atkal pielika soli un manāmi ātrākā gaitā steidzās uz abu ceļa mērķi.
Sās vietas izdaudzinātā slava nebūt nebija apšaubāma, jo sen jau to pazina kā laupītāju rezidenci, kuri, visādi gan izlikdamies, ka nopelna dienišķo maizi ar godīgu darbu, galvenokārt pārtika no laupīšanām un slepkavībām. Šeit redzēja tikai šādas tādas būdeles, steigā saceltas no labi nesamūrē- tiem ķieģeļiem, citas no veciem, ķirpju saēstiem kuģu būvkokiem; tās saceltas, kur pagadījies, neievērojot nekādas kārtības un ērtības sagrupējumā, pa lielākai daļai tikai pāris pēdu no upes krasta. Dažas cauras laivas, izvilktas dubļainajā krastā un piestiprinātas pie zemā mūra vaļņa, kas nožogoja krastu, kā arī šur tur izmētātie airi un tauvu rituļi, pirmajā acumirklī varēja radīt iespaidu, ka šo nožēlojamo nameļu iemītnieku uzturētāja ir upe; bet pietiktu garāmgājējam uzmest vienu skatienu uz šiem izmētātajiem, sadribušajiem, nekam nederīgajiem daikiem, lai tas bez sevišķām grūtībām atskārstu, ka drīzāk tie te izstādīti acu apmānīšanai, bet nekādā ziņā lietderīgai izmantošanai.
Šā būdu pudura centrā, pašā krastā, augšējiem stāviem sagumstot pār upi, pacēlās augsta celtne, kādreizēja fabrikas ēka. Jādomā, ka viņās dienās tā devusi darbu apkārtējiem iedzīvotājiem. Bet kopš tiem laikiem tā sen jau pusē sagru- vusi. Žurkas, tārpi, mitrums bija darījuši savu, lai pāļi, uz kuriem ēka balstījās, satrunētu un sapūtu; krietna da|a ēkas jau bija nosēdusies ūdenī, kamēr atlikusī, grīļodamās un liekdamās pār tumšo straumi, šķita gaidām izdevīgu brīdi, lai sekotu savai vecajai draudzenei un ļautos tam pašam liktenim.
Pie šīs sagruvušās ēkas tad nu apstājās cienīgais laulātais pāris, kad tālumā jau iegraudās pērkons un sāka spēcīgi līt.
— Tepat kaut kur jābūt, — Bambls sacīja, vērdamies papīra strēmelē.
— Hallo, jūs tur! — sauca kāds no augšas.
Misters Bambls pacēla galvu pretī saucienam un pamanīja, ka no otrā stāva, līdz pusei pa durvīm izliecies ārā, raudzījās kāds vīrietis.
— Pastāviet vēl mazu brīdi, — balss sauca, — es tūlīt noiešu pie jums lejā.
Galva pazuda, un durvis aizvērās.
— Vai tas pats ir tas vīrs? — mistera Bambla cienīgā uzprasīja.
Misters Bambls palocīja galvu.
— Nu tad neaizmirsti, ko es tev teicu, — pārraudze sacīja,
— esi uzmanīgs un runā, cik maz vien vari, citādi tu mūs tūlītās nodosi.
Misters Bambls, kas gaužām sadrūvējies bija noraudzījies uz ēku, acīm redzot gribēja izteikt šaubas, vai būtu vēlami vēl tālāk ielaisties šajā bīstamajā pasākumā, bet viņš nepaguva, jo parādījās Monkss, — tas atvēra mazas durtiņas, kuru tuvumā viņi stāvēja, un pamāja, lai abi nāk iekšā.
— Drīzāk! — viņš nepacietīgi iesaucās, kāju piesperdams.
— Nelieciet man te gaidīt!
Sieviete, kas sākumā vilcinājās, droši iegāja iekšā, negaidīdama jauna uzaicinājuma. Misters Bambls, kas vai nu kaunējās, vai baidījās palikt iepakaļus, sekoja uz pēdām; skaidri varēja manīt, ka viņam bija pavisam plāni ap dūšu un viņā nebija vairs ne ēnas no tā cienīguma, kas taču šķita viņa neatņemama rakstura īpašība.
— Kāds nelabais jums lika tur tūļāties slapjumā? — pēc tam, kad bija aizslēdzis durvis, Monkss, atpakaļ pagriezies, sacīja, jautājumu adresēdams Bamblam.
— Mēs… mēs tikai atvēsinājāmies, — stostījās Bambls, bažīgi raudzīdamies apkārt.
— Atvēsinājāties!,— Monkss īgni pārsmēja. — Nekādi lieti, kas kādreiz lijuši vai kādreiz līs, nespēj apdzēst tās elles liesmas, kas dažu labu svilina. Jūs tik viegli neatvēsinā- sieties; velti cerēt!
Tik laipni aprunājies, Monkss spēji pagriezās pret pārraudzi un tik stingriem mirkļiem viņu uzlūkoja, ka pat viņai, kas nebūt nebija viegli iebiedējama, bija acis jānodur.
— Sī ir tā sieviete, jā? — Monkss vaicāja.
— Hm… šī pati ir, — misters Bambls atteica piesardzīgi, atcerēdamies sievas brīdinājumu.
— .Jūs, kā liekas, domājat, ka sieviete nekad nav spējīga saglabāt noslēpumu? — pārraudze metās vidū un runādama raudzījās pretī viņa asajam skatienam.
— Zinu, ka vienu tās vienmēr glabā, kamēr vien to citi nav atklājuši, — Monkss sacīja.
— Diez, kas tas varētu būt? — pārraudze iejautājās.
— Viņu pazaudētais gods, — Monkss atteica. — Tātad, pēc tā paša likuma, — ja kādai sievietei ir zināms noslēpums, kas var viņu novest pie cilpas vai katorgā, es nebaidos, ka viņa to kādam papaudīs, es ne! Vai jūs saprotat mani, cienītā kundze?
— Nē, — pārraudze atbildēja un pie tam mazliet pietvīka.
— Zināms, ka ne! — Monkss sacīja. — Kā gan lai jūs to būtu varējusi saprast?
Apveltījis savus abus apmeklētājus ar kaut ko līdzīgu pa pusei smaidam, pa pusei smīnam un pamājis atkal, lai viņam seko, vīrs ātri šķērsoja telpu, kas bija varen plaša, bet zemiem griestiem. Viņš patlaban dzīrās kāpt pa stāvām kāpnēm. kas, vairāk atgādinādamas pieslietnes, veda augšup uz agrākajām fabrikas noliktavām, kad pēkšņi no augšas caurumā pašķīda spožs zibens un tūliņ sekoja tāds pērkona grau- diens, ka pussagruvusī celtne sadrebēja līdz pamatiem.
— Dzirdiet! — viņš iesaucās, atsprāgdams atpakaļ. — Dzirdiet! Dārdina un rībina kā veldamies pa tūkstoš aizām, kurās velni paslēpušies no tā. Man riebj šis troksnis!
Dažus mirkļus viņš palika stāvam, kā valodu zaudējis, tad pēkšņi atrāva rokas no sejas, un misteru Baniblu pārņēma šausmas, ieraugot, ka tā pavisam sašķobījusies un gluži pelēkā krāsā.
— Šādas lēkmes man šad un tad uznāk, — Monkss sacīja, ievērojis viņa izbīli, — un dažreiz arī no pērkona. Nepievērsiet tam uzmanību, šoreiz tā ir jau pāri.
Runādams viņš jau kāpa augšup, un, nonācis telpa, kur kāpnes izbeidzās, viņš ar steigu aizvēra logu aizvirtņus un pavilka zemāk lukturi, kas karājās pie resnas sijas piestiprinātā auklā ar trīsi un meta blāvu gaismu uz vecu galdu un trim krēsliem.
— Un tagad, — Monkss teica, kad visi trīs bija apsēdušies, — jo drīzāk ķeramies pie lietas, jo labāk mums visiem. Vai sieviete zina, kas tā par lietu?
Jautājums bija domāts misteram Bamblam, bet sieva aizsteidzās ar atbildi priekšā — viņai esot viss smalki zināms.
— Vai taisnību viņš runājis, sacīdams, ka jūs esat bijusi pie tās raganas tovakar, kad viņa nomirusi, un ka viņa jums pastāstījusi kaut ko?…
Par tā puikas māti, kura vārdu jūs minējis? — pārraudze sacīja, pārtraukdama viņu. — Jā.
— Pirmais jautājums tad būtu — kāda rakstura bija viņas pausma? — Monkss sacīja.
— Tas varētu būt otrais, — sieviete ar gudru apdomu piebilda. — Pirmais ir — cik tā varētu būt vērta?
— Kas* velnos to var pateikt, ja nezina tās satura? — Monkss vaicāja.
— Neviens labāk par jums, tādas ir manas domas, — atteica misis Bambla, kurai netrūka dūšas, ko visticamāk apliecināt būtu varējis viņas pielaulātais virs.
— Ehēl — Monkss zīmīgi novilka ar skaidri samanāmu ziņkāri. — Tātad ir kaut kas naudiņas vērts, ko?
— Var būt, ka ir, — skanēja atturīga atbilde.
— Jūs kaut ko paņēmāt no viņas? — Monkss taujāja. — Kādu lietiņu, ko viņa valkāja? Kaut ko, kas…
— Labāk gan būtu, ka jūs sāktu solīt, — misis Bambla pārtrauca. — Nu jau esmu gana dzirdējusi, lai saprastu, ka jūs esat akurat tas vīrs, ar ko man vajag parunāt.
Misters Bambls, kam viņa diženā otra puse nebija Jāvusi šai noslēpumā ielūkoties dziļāk par to, cik viņš zināja no pirmā dzirdējuma, klausījās šo dialogu, kaklu izstiepis un acis ieplētis, pavērsdams tās gan pret sievu, gan pret Monksu, un nevarēdams apslēpt izbrīnu, kas kļuva vēl redzamāks, ja iespējams, kad pēdējais stingri uzvaicāja, cik liela suma tiek prasīta par noslēpuma atklāšanu.
— Cik vērtu jūs to turat? — sieviete atvaicāja tikpat mierīgi kā pirmāk.
- Varbūt tas nav ne penija vērts, varbūt var dot divdesmit mārciņu, — Monkss atteica. — Pūtiet vaļā, tad es redzēšu tā vērtību.
— Pielieciet vēl piecas mārciņas pie minētās sumas; dodiet man divdesmit piecas mārciņas zeltā, un es jums pateikšu visu, ko zinu. Ne ātrāk.
— Divdesmit piecas mārciņas! — Monkss izsaucās, atgāzdamies krēslā.
— Es jums pateicu, cik vien skaidri var pateikt, — misis Bambla sacīja. — Nav jau nekāda lielā nauda.
— Neesot liela nauda par nieka noslēpumu, kas var izrādīties par neko, kad to izstāstīs! — Monkss nepacietīgi attrauca. — Un kas jau gulējis nāves miegā divpadsmit gadu, ja ne vairāk!
— Šādas lietas uzglabājas labi un tāpat kā labs vīns ilin bieži, jo ilgāk glabātas, jo kļūst dārgākas, — pārraudze atbildēja arvien vēl tikpat nosvērti un aukstasinīgi. — Un, par to nāves miegu runājot, tad zināt, var cilvēki nogulēt divpadsmit tūkstoš gadu vai divpadsmit miljonu un tad atnākt un pastāstīt brīnumainus stāstus par lietām, kas man vai jums zināmas.
— Un kas tad, ja es to naudu izsviežu par baltu velti? — Monkss jautāja, vēl vilcinādamies.
— Jūs jau to varat viegli dabūt atpakaļ, -— pārraudze atbildēja. — Es tak esmu tikai sieviete; viena šeit un bez aizstāvja.
— Ne jau viena, mana dārgā, un ne bez aizstāvja, — no bailēm trīcošā balsī misters Bambls godbijīgi piebilda, — es taču esmu šeit, mana mīļā. Pie tam, — viņš turpināja, zobiem klabot, — misters Monkss tak ir goda vīrs, kas nekad varmācīgi neuzbruks draudzes amatpersonām. Misters Monkss labi redz, ka es neesmu vairs nekāds jauneklis, mana mīļā, un ka es, ja var tā izteikties, mazliet jau sāku vīst, bet viņš būs dzirdējis, — es saku, man nav ne mazāko šaubu, misters Monkss būs dzirdējis, mana dārgā, — ka es esmu ļoti apņēmīgs cilvēks un ar neredzētu spēku, ja mani vienreiz iekustina. Mani tikai vajag iekustināt: tas viss.
To sacīdams, misters Bambls izdarīja nožēlojamu mēģinājumu sirdīgā apņēmībā satvert lukturi, bet pārbīlis viņa vaigā skaidri rādīja, ka viņu vajag iekustināt un ne pa jokam, lai viņš sāktu rīkoties ar spēku, ja vien viņa kareiviskums nav vērsts pret nabagiem vai citām personām, kas jau baudījušas viņa bardzību.
— Tu esi muļķis, — misis Bambla sacīja, — un labāk būtu valdījis mēli.
— Labāk būtu to izgriezis, pirms nāca uz šejieni, ja nevar runāt klusāk, — Monkss īgni piebilda. — Ak tad viņš ir jūsu vīrs, ko?
— Vīrs! — pārraudze iesmējās, izvairīdamās no noteiktas atbildes.
— Es jau tā domāju, tiklīdz jūs ienācāt, — Monkss sacīja, ievērojis, cik niknu skatienu lēdija uzmeta savam laulātajam draugam, to sacīdama. — Jo labāk; man patīkamāk ielaisties
darīšanās ar diviem, ja zinu, ka tie abi ir uz vienu roku. Es runāju nopietni. Redziet!
Viņš iebāza roku sānkabatā un, izvilcis no tās buru audekla maciņu, noskaitīja divdesmit piecus zelta gabalus uz galda un pastūma tos sievietei.
— Uzlasiet tos, — viņš sacīja, — un tad, kad šie nolādētie elles grāvieni, kas, es jūtu, tūlīt sāks dārdēdami velties pār jumtu, būs apklusuši, tad klausīsimies jūsu stāstu.
Kad nu negaiss, kas pa tam bija pienācis itin tuvu, graudams un sperdams turpat vai virs galvas, bija pārgājis, Monkss pavērsa seju uz augšu, pastiepa kaklu uz priekšu, lai klausītos, ko sieviete stāstīs. Visiem trim sejas gandrīz saskārās, jo abi vīrieši, degdami ziņkārē, pārliecās pār mazo galdu un arī sieviete paliecās pretī, lai viņas čuksti būtu dzirdami. Sijā pakarinātā luktura nespodrie gaismas stari, krizdami viņiem tieši virsū, vērta vēl bālākas un satrauktākas viņu 3ejas, un šai drūmajā krēslā tās izskatījās pavisam spocīgas.
— Kad sieviete, kuru mēs saucām par veco Selliju, mira, — pārraudze iesāka, — mēs bijām divas vien istabā.
— Neviena vairāk? — Monkss tādā pašā dudinošā čukstā vaicāja. — Nevienas sagrabējušas, prātu izdzīvojušas vecenes kādā citā gultā? Neviena, kas būtu varējis ko dzirdēt' un varbūt arī vēl saprast?
— Nevienas dvēseles, — sieviete atteica, — mēs bijām vienas pašas. Es biju vienīgā, kas stāvēja pie viņas dziestošā ķermeņa, kad nāve sauca to projām.
— Labi, — Monkss sacīja, vērīgi viņu uzlūkodams, — turpiniet!
— Viņa runāja par kādu jaunu meiču, — pārraudze atsāka, — kas pirms dažiem gadiem laidusi pasaulē bērnu ne tikvien kā tai pašā istabā, bet arī tai pašā gultā, kurā vecā sieva sagaidīja savu nāves stundiņu.
— Nu? … Monkss sacīja trīcošām lūpām, atskatīdamies
atpakaļ pār plecu. — Deviņi pērkoni! Notiek ar pasaulē sagadīšanās!
— Un šis bērns bija tas pats, par kuru jūs viņam vakar vakarā ieminējāties, — pārraudze sacīja, nevērīgi pamezdama ar galvu uz savu vīru, — kopēja viņa māti toreiz apzagusi.
— Vēl dzīvu? — Monkss jautāja.
— Nomirušu, — sieviete atbildēja, it kā mazliet sadrebēdama. — Vecā noņēmusi tai no kakla, iekāms ķermenis nebijis par lāgu atdzisis, kādu lietiņu, kuru mirstošā māte ar pēdējo elpas vilcienu lugusi paglabāt viņas bērnam.
— Viņa to pārdevusi? — Monkss iesaucās, ārkārtīgi uztraucies. — Vai viņa to pārdevusi? Kur? Kad? Kam? Cik sen atpakaļ?
— Tikko viņa ar lielām mokām bija man pateikusi, ka to izdarījusi, — pārraudze sacīja, — viņa atkrita atpakaļ un nomira.
— Bez vārda vairāk? — Monkss kliedza apspiestā balsī, un tieši tāpēc balss izklausījās jo negantāka. — Tie ir meli! Ar mani nav joku dzīšana. Viņa teica ko vairāk. Es jums abiem dziesmu aizžņaugšu, bet dabūšu laukā, ko viņa sacīja.
— Ne vārda vairāk viņa nepateica, — sieviete atbildēja, šķietami nemaz nesatrūkdamās (ko par misteru Bamblu ne tuvu nevarēja sacīt) no svešā vīra dusmām, — tikai ar vienu pusē aizžņaugtu roku krampjaini ieķērās man kleitā; un, kad es redzēju, ka viņa ir jau pagalam, es ar spēku atrāvu roku nost un atradu dūrē iemiegtu netīru papīra gabaliņu.
— Un tajā bija … — Monkss pārtrauca, pastiepdamies uz priekšu.
— Nekā tajā nebija, — sieviete attrauca, — tā bija lombarda kvīts.
— Par kādu ķīlu? — Monkss ieprasījās.
— Nāks laiks, gan pateikšu, — sieviete sacīja. — Man tā domāt, viņa to rotas lietiņu būs kādu laiku turējusi pie sevis, cerēdama no tās lielāku iznākumu, bet tikai vēlāk ieķīlājusi un tad gads gadā sagramstīja, saskrabināja penijus, ar ko nomaksāt procentus, lai tā neaizietu garu ceļu; tā ka, gadījumā, ja nāktu laba izdevība to aizlaist par vērti, to vienmēr vēl varēja izpirkt. Tāda izdevība nebija radusies, un, kā jau es teicu jums, viņa nomira ar saburzītu, saņurcītu papīra gabaliņu rokā. Termiņš aptecēja pēc divi dienām. Es tāpat domāju, ka kādā jaukā dienā tā lietiņa var izrādīties noderīga, un tāpēc to izpirku.
— Kur tā pašlaik? — Monkss strauji uzprasīja.
— Sekur, — sieviete atbildēja.
Un, it kā priecādamās, ka var no tās atbrīvoties, viņa steigšus uzsvieda uz galda smalkādas maciņu, tik maziņu, labi ja franču pulkstenītim kur novietoties. Monkss tūdaļ to nogrāba un trīcošiem pirkstiem vēra vaļā. Maciņā atradās mazs zelta medaljons un tajā — divas matu sprodziņas un gludens zelta laulības gredzens.
— Iekšpusē ir iegravēts vārds «Agneze», — sieviete sacīja. — Uzvārdam ir atstāta tukša vieta, un tad nāk datums, apmēram gadu pēc kura piedzima Olivers. To es izpētīju.
— Un tas ir viss? — Monkss vaicāja, kad ar lielu dedzību bija pamatīgi pārbaudījis maciņa saturu.
— Viss, — sieviete atteica.
Misters Bambls atvilka dziļi elpu, it kā juzdamies priecīgs, ka stāsts nu reiz galā un ka divdesmit piecas mārciņas atpakaļ netiek prasītas; tagad viņš pat sadūšojās un noslaucīja sviedru lāses, kas pa visu dialoga laiku nemitīgi pilēja tam pār degunu.
— Es no visa šā notikuma nezinu vairāk, cik pati varu iedomāties, — viņa sieva sacīja, pēc īsa starpbrīža uzrunādama Monksu, — un es arī negribu nekā zināt, jo drošāk ir nezināt. Bet es gribu uzstādīt jums divi jautājumus, vai drīkstu?
— Drīkstēt jau drīkstat, — Monkss sacīja, mazliet izbrīnījies, — bet vai es atbildēšu, tas ir cits jautājums.
— Kopā trīs, — misters Bambjs piebilda, gribēdams rādīties asprātīgs.
— Vai jūs saņēmāt no manis to, ko cerējāt saņemt? — pārraudze prasīja.
— Jā, — Monkss sacīja. — Otrs jautājums?
— Ko jūs esat nodomājis ar to darīt? Vai tas varētu tikt izlietots tā, ka man varētu celties nepatikšanas?
— Nekad, — Monkss attrauca, — man pašam arī ne. Skatiet šur! Tikai ne soli no vietas, vai arī jūsu dzīvība šūposies niedres galā!
Tai pašā mirklī viņš pastūma galdu sānis un, saķēris dzelzs riņķi grīdā, atcēla nolaižamo vāku pār lūku, kas atvērās misteram Bamblam pie pašām kājām un lika šim džentlmenim kā dzeltam atkāpties pāris soļu atpakaļ.
— Paverieties uz leju! — Monkss sacīja, ielaizdams lukturi caurumā. — Nebīstieties no manis! Es būtu varējis jūs itin mierīgi nolaist dibenā, kamēr jūs uz tā lūkas vāka sēdējāt, ja jau tāds būtu bijis mans nodoms.
Tā iedrošināta, pārraudze pievirzījās tuvāk lūkas malai, un pat misters Bambls, ziņkārības mākts, sadūšojās darīt to pašu. Bezdibenī pēc lietus uzplūdusī upe, veldamās lejup, vārījās melnos mutuļos, un troksnī, bangām šķeļoties pret zaļiem, noglumējušiem pāļiem, pazuda visas pārējās skaņas.
Tur apakšā bija kādreiz bijušas ūdensdzirnavas; straume, kas putodama un virmodama brāzās gar nedaudzajiem satrunējušiem stabiem un vēl veselajām mašīnu daļām, šķita plūstam ar vēl brīvāku krūti, tikusi garām šķēršļiem, kas veltīgi bija nopūlējušies apturēt tās trako skrējienu.
— Ja jūs te iesviežat cilvēka līķi, sakiet, — kur tas atradīsies rīt no rīta? — Monkss ievaicājās, mētādams lukturi uz priekšu atpakaļ tumšajā akas caurumā.
— Divpadsmit jūdzes lejup pa upes teci un pie tam vēl saplosīts gabalos, — misters Bambls atteica un pats sadrebēja, jau iedomājoties vien.
Monkss izvilka maciņu no azotes, kur steigā to bija iegrūdis, un, piesējis to pie svina skriemeļa, kas laikam bija nokritis no trīša un mētājās uz grīdas, iemeta straumē. Tas nokrita kā spēļu kauliņš taisni un nemaldīgi, viegls plunkšķis, un projām bija.
Visi trīs, raudzīdamies viens otrā, škitās uzelpojam vieglāk.
— Tā! — Monkss sacīja, nolaizdams lūkas vāku, kas smagi nokrita atpakaļ vecajā vietā. — Ja jūra kādreiz ari atdos savus mirušos, kā grāmatās raksta, zeltu un sudrabu tā paturēs sev un vienlīdz arī šo nieciņu. Vairāk mums nekas nav runājams, un varam slēgt šo patīkamo sanāksmi.
— Pareizs vārds, — steidzās piebilst misters Bambls.
— Bet tā kā jūs man turētu muti cieti, dzirdat? — Monkss sacīja, draudīgi pazibsnīdams ar acīm. — Par jūsu sievu es nebaidos.
— Varat droši paļauties uz mani, jaunais cilvēk, — misters Bambls atbildēja ar pārlieku laipnību un klanīdamies kāpās atpakaļ uz kāpņu pusi. — Mūsu visu labad, jaunais cilvēk, arī manis paša labad, jūs tak saprotat, mister Monks.
— Jūsu dēļ man prieks par tādiem vārdiem, — Monkss atsaucās. — Aizdedziniet savu lukturi un taisieties, ka uz ātrāko pazūdat no šejienes!
Laime, ka saruna tieši šinī vietā aprāvās, citādi misters Bambls, kas klanīdamies bija atmeimurojis līdz pašam kāpņu caurumam, būtu neizbēgami pa galvu pa kaklu nogāzies lejā. Viņš iededza savu lukturi pie tā, ko Monkss, noņēmis no auklas, turēja rokā, un, vairs nemēģinādams sarunu atsākt, klusēdams kāpa zemē, bet sieva tam nopakaļus. Monkss gājienu noslēdza, kad bija vēl brītiņu pakavējies uz kāpšļiem un pārliecinājies, ka nekādi citi trokšņi nav dzirdami kā vienīgi lietus šalkoņa un ūdens burzguļošana.
Lēni un apdomīgi viņi šķērsoja lejas istabu, jo Monkss trūkās no katras ēnas; bet misters Bambls, turēdams lukturi sprīdi no zemes, soļoja ne tikvien kā ļoti uzmanīgi, bet ari apbrīnojami viegli ar savu smago augumu, un nervozi lūkojās apkārt, vai neieraudzīs kādu slepenu lūku. Monkss klusām atslēdza durvis, pa kurām viņi bija ienākuši; pametis savam noslēpumainajam paziņam tikai ar galvu, laulātais pāris jau atradās ārā lietū un tumsā.
Tiklīdz viņi bija aizgājuši, Monkss, acīm redzot nevarēdams panest vientulību, pasauca kādu zēnu, kas bija paslēpts kaut kur apakšstāvā. Likdams tam iet pa priekšu un rādīt gaismu, viņš atgriezās tai pašā istabā, no kuras nupat kā bija izgājis.