Olivers Tvists pēc sava bezdievīgā, nesamanīgā pārkāpuma — lūguma dot vēl — nu jau nedēļu kā cietumnieks mita tumšā, tukšā kambarī, kur viņu iesēdināja pēc padomes gudra un visžēlīga rīkojuma. Pirmajā mirklī neliekas nemaz neprātīgi pieļaut domu, ka viņš, ja vien parādījis pelnītu cieņu baltvestainā džentlmeņa pareģojumam, būtu arī reiz par visām reizēm pierādījis šā gudrā vīra pareģa spējas, piesiedams sava mutauta vienu stūri pie sienas vadža, bet otru apmezdams sev ap kaklu. So varoņdarbu veikt tomēr traucēja zināms apstāklis, un proti: mutauti kā greznuma priekšmeti bija uz laiku laikiem un mūžu mūžiem atrauti nabaga ļaužu deguniem ar īpašu draudzes padomes pilnsapulces pavēli — ar oficiālu, pašrocīgi parakstītu, apzīmogotu un izsludinātu pavēli. Vēl jo svarīgāks kavēkiis tam bija Olivera bērna gadi un bērna prāts. Visu augu dienu viņš raudāja, bet, kad iestājās garā, drūmā nakts, viņš aizklāja ar rociņām acis, lai nemanītu tumsu, un, ierāvies kaktā, pūlējās aizmigt; ik pa brīdim viņš trīcēdams un drebēdams trūkās augšā un spiedās ciešāk un ciešāk pie sienas, it kā sajuzdams, ka pat saskare ar sienas vēso, cieto virsmu jau būtu glābiņš šai vientulībā un tumsā, kas viņu apskāva.
Bet lai «šās sistēmas» nīdēji neiedomājas, ka Oliveram viņa vienatnīgā ieslodzījuma laikā tika liegta veselīga kustību brīvība, patīkama izklaidēšanās sabiedrībā vai izdevība spirdzināt dvēseli reliģijā. Attiecībā uz ķermeņa izvingrināšanu jāteic, ka laiks pieturējās patīkami auksts un viņam bija atļauts katru rītu apmazgāties pie pumpja ar akmeņiem izbruģētajā pagalmā, klāt esot misteram Bamblam, kurš novērsa iespēju saaukstēties, jo, ar savu niedri vairākkārt noglaudīdams zēna muguru, pārlēja sveloņu pār visu ķermeni. Nu, un sabiedrība, — ik pārdienas viņu veda uz ēdamzāli, kad zēni ieturēja pusdienas, un tur visu priekšā nopēra par biedinājumu un brīdinājumu tiem pārējiem. Un, lai Oli vers nepaliktu bez garīgas barības, viņu ik vakaru pātaru laikā aizbuknīja uz to pašu zāli un atļāva tam spirdzināt dvēseli, noklausoties zēnu kopīgajā lūgšanā, kas tagad pēc padomes priekšrakstiem papildināta ar īpašu klauzulu, kurā mazie lūdza dievu dot viņiem labu, krietnu, pieticīgu un paklausīgu prātu un pasargāt viņus no grēkiem un kauna darbiem, kādus pastrādājis Olivers Tvists, par kuru lūgšana pauda, ka to pats velns no elles pasprūdījis, ka ļaunie pekles gari to apsēduši un stāv sevišķi modrā sardzē pie tā.
Gadījās kādu rītu, kamēr vēl Olivera dzīve norita tikpat spožos un komfortablos apstākļos, ka misters Gemfilds, skursteņslauķis, bija ņēmis ceļu pa Haistritu un soļoja, nopietni apcerēdams savā prātā visus līdzekļus un iespējas, kā nomaksāt īres parādu, ko saimnieks pieprasīja diezgan uzstājīgi. Lai ari cik prātīgi un mierīgi misters Gemfilds centās aplēst savas finanses, līdz piecām mārciņām, cik viņam tieši vajadzēja, tās nesniedza; un, nonācis sava veida aritmētiskā izmisumā, viņš pārmijus gan lauzīja savu galvu, gan mēģināja to ielauzt savam ēzelim, kad pēkšņi, nokļūstot pret darbanamu, viņa acis atdūrās uz vārtiem izliktā sludinājumā. , — Tprru-ū! — misters Gemfilds uzsauca ēzelim.
Ēzelis bija aizklīdis tālu savās domās, prātoja laikam, vai būs lemts pamieloties ar vienu vai diviem kāpostu kaceniem, kad tiks vaļā no tiem diviem kvēpu maisiem, kas pildīja mazos rateļus, un tāpēc, palaidis gar ausīm saucienu, šis meimuroja vien tālāk.
Misters Gemfilds izgrūda negantu lāstu, domātu ēzelim, galvenokārt gan viņa acīm, un, paskrējies pakaļ, deva tam tādu belzienu pa galvu, ka no tā nesašķīst varēja vienīgi ēzeļa pauris. Tad, saķēris pavadu, lika iemauktiem griezīgi brāzties gar lopiņa žokļiem, ar to laipni atgādinot, ka šis nav vis pats sev kungs un pavēlnieks, un tādā veidā apgrieza to apkārt. Pēdīgi viņš gāza pelēcim vēlreiz pa galvu, lai apdullinātu to tieši tik ilgām, kamēr pats būs paspējis atnākt atpakaļ. Paveicis šos priekšdarbus, misters Gemfilds gāja uz vārtiem, lai izlasītu sludinājumu.
Džentlmenis baltajā vestē, iznācis no sēžu zāles, kur viņš nupat savā runā bija izklāstījis dažu jo gudru domu, bija izgājis uz ielas un stāvēja pašreiz otrpus vārtu. Novērojis mazo domstarpību norisi starp misteru Gemfildu un tā ēzeli, viņš jautri smaidīja, kad šis vīrs tuvojās sludinājumam, jo uzreiz noskārta, ka misters Gemfilds ir tieši tādas sugas meistars, kāds vajadzīgs Oliveram Tvistam. Misters Gemfilds
ari smaidīja, kad bija izlasījis papīra lapu, jo piecas mārciņas taču bija tieši tā suma, kuras viņam trūka, un, kas attiecas uz puiku, kurš nāca piedevām, tad misters Gemfilds, zinādams, kāda maize ir darbanamā, bija pārliecināts, ka šis būs no jaukākajiem sīkiem paraudziņiem, tieši kā radīts kārniņu ierēm. Tā nu viņš izburtoja sludinājumu vēlreiz no augšas līdz apakšai, tad, par goddevības zīmi pieskardamies savai ādas cepurei, uzrunāja džentlmeni baltajā vestē.
— S'to te puiku, ser, kuru draudze grib aizdot mācībā … — misters Gemfilds iesāka.
— Nu, nu, labais cilvēk, — pieglaimīgi smaidīdams, džentlmenis baltajā vestē viņu pārtrauca. — Kā tad būs ar šo puiku?
— Ja draudzei būtu vie' gribēšana, lai puiks izmācās vieglu, patīkamu darbiņu — par piemēru, visai derīgo un cienījamo mūsu skursteņslauķu amatu, — misters Gemfilds turpināja, — man māceklis vajadzīgs,' un es tad ar būt' uz mieru jernt viņu cie'.
— Ienāciet iekšā! — džentlmenis baltajā vestē aicināja.
Misters Gemfilds, uzkavējies brīdi, lai vēlreiz ieblieztu
pa galvu pelēcim un vēlreiz sabrauņātu tam žokļus par brī- diņu nelaisties lapās pa viņa atbūtnes laiku, sekoja baltves- tainajam džentlmenim, kas viņu ieveda tai pašā istabā, kur, Olivers šo džentlmeni pirmoreiz bija ieraudzījis.
— Tas pavisam netīrs, nelādzīgs darbs, — misters Lim- kinss iebilda, kad Gemfilds bija atkārtojis savu vēlējumos.
— Mazi zēni ir jau tikuši nosmacēti dūmeņos, — ieminējās kāds cits džentlmenis.
— Tas, re, tāpēc, ka salmus ieprie'š saslapē'ši un tad tikan aizkūr'ši krāss caurumu, lei atkan nodabūtu tos puikus zemē, — Gemfilds paskaidroja, — tur tikan dūmi vie' pakūp, liesmas nekādas; ar dūmiem vie' domāt puiku novilkt lejā, tad labāk nemaz nepūlēties, jo dūmi tikan uzdzen miegu tam, un to tik šis i grib. Puiki, prot, džentlmeņi, ir negantīgi spītīgi un slinki, un nekas nav labāks par smuku, karstu liesmiņu, lei tie tenteriski vie' nāktu zemē. Turklātan, džentlmeņi, tāda rīcība tak ir cilvēcīga — jo, re, ja jau kāds būs iesprūdis dūmenī, tad papēžu cepināšana gan padarīs to samanīgu un tas ķepurosies par savu glābiņu.
Džentlmeni baltajā vestē šāds paskaidrojums, kā liekas, lieliski uzjautrināja, bet mistera Limkinsa acu uzmetiens viņa prieka izpausmi spēji apvaldīja. Padomes vīri pēc tam brīdi aprunājās paši savā starpā, bet tik klusā balsī, ka sadzirdēt varēja tikai atsevišķas frāzes, kā: «ietaupīt izdevumus», «labvēlīgi atsauksies uz bilanci», «varēs iespiest pārskatu». Tos
pašus izdevās dzirdēt tikai tāpēc, ka tie tika bieži atkārtoti,
pie tam ar sevišķu uzsvaru.
Pēdīgi sačukstēšanās apklusa, un, kad padomes locck| i bija atkal svinīgām sejām sasēduši savās vietās, misters Lini kinss sacīja:
— Mēs apspriedām jūsu priekšlikumu, bet mums tas nav pieņemams.
— Ko nevar, to nevar, — sacīja ari baltvestainis.
— Pilnīgi izslēgts, — piebalsoja vēl pārējie.
Tā kā misteram Gemfildam bija gadījies piedzīvot nepatikšanas par tādu nieka pārkāpumu kā triju četru zēnu piekaušanu tepat vai līdz nāvei, viņam iešāvās prātā, ka padomes vīri varbūt aiz kāda neizprotama untuma ieņēmušies galvā pakjaut savu rīcību šā kādreizējā atgadījuma ietekmei. Ja nu tā, tad tas gan bija lielā pretrunā ar viņu parasto rīcības veidu, kārtojot darījumus; tomēr, nejuzdams sevišķu vēlēšanos no jauna uzpeldināt vecas baumas, viņš pavīkstīja cepuri rokās un gausi gāja projām no galda.
— Tātad jūs negribat, ka es viņu dabonu, džentlmeņi? — misters Gemfilds vēl ievaicājās, apstādamies gandrīz pie pašām durvīm.
— Nē, — atteica misters Limkinss, — vismaz ne par tik augstu prēmiju, kādu esam izsolījuši, jo jūsu amats ir viens nelāga amats.
Mistera Gemfilda seja jau kļuva gaišāka, kad tas, aši panācies atpakaļ pie galda, sacīja:
— Nu, cik ta dosiet, džentlmeņi? Nesiet nu pārāk cieti sirdī pret nabaga vīru! Cik tadiņ?
— Es teiktu, ka ar trim mārciņām desmit šiliņiem būtu pārbagāti samaksāts, — misters Limkinss atbildēja.
— Par desmit šiliņiem pārsolīts, — džentlmenis baltajā vestē arī ieteicās savukārt.
— Paklau, džentlmeņi! — Gemfilds sacīja. — Lai iet četras, džentlmeņi! Četras mārciņas, jūs tiksiet vaļā no viņa, un die's un miers. Iet tā lieta?
— Trīs mārciņas desmit, — misters Limkinss atkārtoja stingri un noteikti.
— Paklau, džentlmeņi! Dalām to starpu uz pusēm, — Gemfilds turējās, cik varēja. — Trīs mārciņas piecpadsmit.
— Ne farzinga vairāk! — bija mistera Limkinsa stingra atbilde.
— Jūs gan, džentlmeņi, esat gauži cietsirdīgi pret mani, — stomīdamies noteica Gemfilds.
— Nieku runas! Blēņas! — džentlmenis baltajā vestē atspēkojās. —- Viņu jūs būtu lēti -ieguvuši pat bez kādas- prēmijas. Ņemiet vien prom, jūs muļķa galva! Tas puika i'r tieši kā radīts jums. Šad un tad gan derēs uzdot v/'ņam ar stibu, tas nāks tam par svētību; un viņa uzturēšana ari neizmaksās dārgi, jo tas nav ticis pārēdināts, kopš nācis pasaulē. Ha, ha, ha!
Misters Gemfilds pārlaida blēdīgu skatienu sēdētājiem ap galdu un, pamanījis, ka to sejas smaida, arī pats savilka smaidā savējo. Darījums nu bija noslēgts. Misteram Bamb- lam uz vietas nodeva rīkojumu jau to pašu dienu nogādāt pie maģistrata Oliveru Tvistu un attiecīgos dokumentus, kas jāparaksta un jāapstiprina.
Pēc šā rīkojuma Oliveru viņam par lielu izbrīnu atbrīvoja no ieslodzījuma un lika tam uzvilkt tīru kreklu. Tik tikko viņš bija izpildījis šo tik nepierasto vingrojumu, kad misters Bambls pats ienesa viņam tumes bļodiņu un svētku dienu maizes porciju — divas ar ceturtdaļu unces. Ieraudzījis šo šausminošo skatu, Olivers sāka žēli raudāt; viņš nodomāja (nav nekāds brīnums), ka padome nolēmusi viņu nokaut kādam lietderīgam nolūkam, jo vai gan citādi viņu šādā veidā sāktu uzbarot.
— Netrin nu acis sarkanas, bet ēd savu miltenīcu un saki paldies! — misters Bambls noteica svinīgi iespaidīgā balsī. — Tevi taisās nodot mācībā, Oliver.
— Mācībā, ser? — bērns trīcēdams pārjautāja.
— Jā, Oliver, — misters Bambls atbildēja. — Laipnīgie un žēlīgie džentlmeņi, kas tev ir tēva un mātes vietā, jo pašam savu vecāku tev nav, Oliver, ir nodomājuši atdot tevi mācībā, lai nostādītu pašu uz savām kājām un iztaisītu no tevis cilvēku, kaut gan tas prieks draudzei izmaksās trīs mārciņas desmit! Trīs mārciņas desmit šiliņu, Oliver!… Septiņdesmit šiliņu . . . simt četrdesmit sešpensu! Un viss tas priekš viena nekrietneļa sērdieņa, kuru neviens nevar ieredzēt.
Kad misters Bambls apstājās, lai atvilktu elpu pēc šās briesmīgā balsī teiktās uzrunas, nabaga bērnam asaras ritēja pār vaigiem un viņš elsodams raudāja rūgti jo rūgti.
— Rimsties! — misters Bambls sacīja ne vairs ar tik lielmanīgu svinību, jo viņam patīkami iekutējās sirds, redzot, kādu efektu spējusi panākt viņa daiļrunība. — Rimsties, Oliver! Noslauki acis svārku piedurknē un nebirdini asaras tumē, tā uzvesties tak nu ir pēdīgā muļķība!
Tiesa kas tiesa, jo ūdens tumē jau tā bija pārpārēm.'
Ceļā uz maģistratu misters Bambls aizrādīja Oliveram, ka viss, ko tam tagad vajag prasties, ir rādīt priecīgu seju un, ja tiesas kungs prasa, vai šim patīk iestāties mācībā, tad atbildēt, ka ļoti, ļoti patīk; un Olivers nosolījās abus šos piekodinājumus ieverot; uz to viņu vēl pamudināja mistera Bambla aplinku laipnīgi izmestie draudi: neizpildīs tikai viņš vienu vai otru aizrādījumu, tad lai zina, ko dabūs matīt. Kad viņi nonāca tiesas namā, misters Bambls ieveda Oliveru atsevišķā mazā istabiņā un piekodināja mierīgi gaidīt, kamēr viņš tam atnāks pakaļ.
Pukstošu sirdi zēns tur sabija apmēram pusstundu. Kad šis laiks bija aptecējis, misters Bambls pabāza durvīs galvu, ko bija atbrīvojis no cēlās rotas — trijstūrenes, un sacīja skaļā balsī:
— Nu, Oliver, mans draugs, iesim nu pie tiesas kunga. —- To sakot, mistera Bambla acis draudīgi iezvērojās, un tad klusām viņš vēl nošņāca: — Neaizmirsti, ko es tev teicu, tu mazais nelietēn!
Šāds it kā pretrunīgs uzbildinājuma veids lika Oliveram izbrīnā pacelt nevainīgās acis uz misteru Bamblu, bet šis džentlmenis nepaļāva zēnam ne ar vārdu ieminēties par to, tūlīt ievezdams viņu blakus istabā, kuras durvis stāvēja paviru. Tā bija plaša telpa ar lielu logu. Aiz pults sēdēja divi veci džentlmeņi ar piepūderētām galvām, viens no tiem lasīja avīzi, kamēr otrs, uzlicies raga acenes, pētīja kādu pergamenta rullīti sev priekšā. Misters Limkinss stāvēja tiem iepretī pults vienā galā, un misters Gemfilds ar cik necik apmazgātu muti — otrā; vēl kādi divi trīs ne visai izskatīgi vīri stulmainos zābakos gumzījās turpat apkārt.
Vecais džentlmenis ar tām raga acenēm, nolīcis pār savu pergamenta lapu, drīz vien aizsnaudās, un pēc tam, kad misters Bambls Oliveru jau bija nostādījis pults priekšā, īsu brīdi vēl visi klusēja.
— Šis te ir tas zēns, jūsu cienība, — misters Bambls tad ierunājās.
Vecais džentlmenis, kurš lasīja avīzi, pacēla uz mirkli galvu un paraustīja aiz piedurknes otru veco džentlmeni, un tad šis otrais arī pamodās.
— O, ak tad šis ir tas puišelis? — vecais džentlmenis arī ierunājās.
— Tas pats jau ir, — misters Bambls atteica. — Paklanies tiesas kungam*, mans mīļais!
Olivers satrūkās un palocījās, cik vien labi prata. Viņš, nenovērsdams acu no tiesas vīru sapūderētām galvām, bija aizprātojies, vai, diezin, visi padomes vīri jau piedzimst ar tiem baltajiem putekļiem matos un tāpēc tad arī kļūst par padomes vīriem.
— Tā, — sacīja vecais džentlmenis, — laikam tad viņam ļoti patīk skursteņu slaucīšana?
— Viņš vai traks uz to, jūsu cienība, — Bambls atbildēja, paslepu iekniebdams Oliveram, lai saprotas, ka gudrāk darīs, ja nemēģinās to noliegt.
— Un viņš grib būt skursteņslauķis, tiešām grib?
— Ja mēs sadomātu nodot viņu rītdien kādā citā darbā, tai pašā brīdī tas aizbēgtu, kā likts, jūsu cienība, — misters Bambls atteica.
— Un šis vīrs tad būtu viņa nākamais saimnieks … ser, jūs . . . jūs tak apiesieties ar viņu labi, dosiet ēst un visu, kā nākas un piederas? — vecais džentlmenis apvaicājās.
— Ja es ko apņemos, tas nozīmē, ka to es ar daru, — misters Gemfilds īgni atskaldīja.
— Pēc runas, mans kungs, jūs esat erdzīgs, bet pēc izskata godīgs, atklāts cilvēks, — vecais džentlmenis sacīja, pavērsdams acenes pret izsludinātās prēmijas kandidatu, kura riebīgā seja tiešām bija īsts cietsirdības atspogs. Bet maģistrāts bija pa pusei akls, pa pusei jau bērna prātā, un tāpēc nav brīnums, ka viņš arī nespēja redzēt un ievērot to, ko citi.
— Domāju gan, ka tāds es ar esu, ser, — misters Gemfilds sacīja, nejēdzīgi pašķielēdams.
— Par to es nešaubos, mans draugs, — atbildēja vecais džentlmenis, nostādīdams acenes stingrāk uz deguna un raudzīdamies apkārt pēc tintnīcas?
Šis brīdis bija tas, kas izšķīra Olivera likteni. Būtu tintnīca atradusies tur, kur vecais džentlmenis domājās to esam, viņš būtu iemērcis tajā spalvu un parakstījis papīrus, un Olivers būtu bez kādas kavēšanās aizvests projām. Bet, tā kā tai gadījās atrasties tieši džentlmenim zem deguna, tad, kā jau to var iedomāties, viņš pārskatīja visu pulti — protams, veltīgi; un notika, ka meklējot viņa skatiens nevijus pārslīdēja pāri pultij un atdūrās pret Olivera Tvista bālo, izbiedēto seju; zēns, neņemdams vērā ne mistera Bambla brīdinošos, skatienus, ne kniebienus, noraudzījās sava turpmākā saimnieka pretīgajā fizionomijā ar tik acīm redzamu baiļu un šausmu izteiksmi, ka to nevarēja nepamanīt pat pusaklais maģistrats.
Vecais džentlmenis atmeta meklēšanu, nolika spalvu pie malas un pavērsa acis no Olivera uz misteru Gemfildu, kas, rādīdamies bezbēdīgs un vienaldzīgs, grasījās ievilkt šņūcienu tabakas.
— Manu puisēn! — vecais džentlmenis ierunājās, pārliecies pār pulti.
Olivers satrūkās no šās balss. Tas viņam piedodami, jo šie vārdi bija ar laipnību teikti, un nepierastas skaņas var gan sabiedēt cilvēku. Viņš trīcēja un drebēja, pārplūzdams asarām.
— Manu puisēn! — sacīja vecais džentlmenis. Tu izskaties bāls un nobijies. Kas tev vainas?
— Paejiet mazliet nostāk no viņa, bīdi! — otrs tiesnesis sacīja, nolikdams avīzi sānis un ziņkārē saliekdamies uz priekšu. — Nu, puisīt, pasaki, kas tev kait, nebaidies!
Olivers nokrita ceļos un, rociņas saņēmis, lūdzās, lai viņi pavēl vest to atpakaļ uz tumšo kambari… lai mērdē badā … lai sit… lai nosit tur pavisam, ja grib, tikai lai nesūta līdzi tam briesmīgajam cilvēkam.
— Jauki! — misters Bambls sacīja, ar lielu svinību paceldams augšup rokas un acis. — Jauki gan! No visiem nekrietnajiem un viltīgajiem pameteņiem, kādus vien man nācies redzēt, tu, Oliver, esi visbezkaunīgākais.
— Pievaldiet mēli, bīdi! — sacīja tas otrais vecais džentlmenis, kad pār mistera Bambla lūpām bija pārvēlies šis apzīmējums vispārākajā pakāpē.
— Piedodiet, jūsu cienība, — misters Bambls sacīja, šaubīdamies, vai pareizi sadzirdējis, — vai jūsu cienība man ko teica?
— Jā. Pievaldiet savu mēli!
Misters Bambls aiz pārsteiguma apstulba. Bīdlam likt pievaldīt mēli! Pasaule apgriezušies ar kājām gaisā!
Vecais džentlmenis ar raga acenēm pavērās uz savu biedru; tas nozīmīgi palocīja galvu.
— Mēs atsakāmies apstiprināt šo līgumu, — vecais džentlmenis noteica, pabīdīdams sānis pergamenta lapu.
— Es ceru, — stostījās misters Limkinss, — es ceru, maģistrāti taču neņems par pilnu šos nepamatotos bērna vārdus un nesāks domāt, ka draudzes priekšniecībai varētu pārmest negodīgu izturēšanos.
— Tiesas pienākumos neietilpst izteikt jebkādas domas šai jautājumā, — otrais džentlmenis strupi atbildēja. — Vediet zēnu atpakaļ uz darbanamu un parādiet viņam laipnu gādību! Kā redzams, tās viņam trūcis.
Tajā pašā vakarā baltvestainais džentlmenis ar lielu pārliecību un noteiktību apgalvoja, ka Oliveru ne tikvien kā pakārs, bet piedevām vēl saraustīs četros gabalos. Misters Bambls baisā noslēpumainībā pašūpoja galvu un sacīja: viņš vēlētos, lai tik vien viss reiz labi beigtos, kurpretī misters Gemfilds atteica: šis gribētu to reiz dabūt savos nagos, un, kaut gan viņam ar bīdlu domas pa lielākai daļai sakrita, tomēr šīs vēlēšanās acīm redzot liecināja par pilnīgi pretējiem ieskatiem.
Nākošajā rītā vēlreiz garāmgājēji varēja lasīt, ka Olivers Tvists ir no jauna «izdodams» un ka piecas mārciņas tiks izmaksātas kuram katram, kas vēlēsies viņu iegūt.