Tūlīt nākamo vakaru pēc tā, kad iepriekšējā nodaļā minētās trīs slavenības nokārtoja savu mazo darījumu, misters Viljams Saikss, pamozdamies no snaudas, apmiegojies un ņurdīgs uzprasīja, cik tālu aiztecējis pulkstenis.
Istaba, kurā atskanēja šis mistera Saiksa jautājums, nemaz vairs neatgādināja tās, kurās viņš bija mitinājies pirms Certsijas ekspedicijas, kaut arī atradās tajā pašā pilsētas rajonā un pavisam netālu no viņa agrākās mītnes. Pēc visa spriežot, šī ne tuvu nebija tik pievilcīga kā viņa iepriekšējais miteklis: bēdīgs, visai trūcīgi iekārtots skabūzītis, maziņš jo maziņš, slīpajā jumtā viens pats logs ar skatu uz šauru, netīru šķērsieliņu. Netrūka arī citu pazīmju, kas norādīja, ka slavenais džentlmenis pēdējā laikā galīgi nogājis no grauda, jo nožēlojamā istabas iekārta un pārējo ērtību trūkums, pievienojot vēl tāda sīka kustama īpašuma kā lieko drēbju un veļas pazušanu, gan nodeva skaidru liecību par beidzamo nabadzību; turklāt mistera Saiksa paša novārgušais, noliesējušais izskats būtu varējis pilnīgi apstiprināt šos simptomus, ja tiem vēl kāda apstiprinājuma būtu vajadzējis.
Kramplauzis gulēja gultā, ievīstījies nevis rītasvārkā, bet savā baltajā ziemas mētelī, un viņa vaigu nebūt nepadarīja daiļāku ne līķa bālums, ko tam uzspiedusi slimība, ne novazātā naktsmicē un nedēļu vecie, cietie, melnie bārdas rugāji. Suns tupēja pie gultas, brīžiem domīgām acīm noraudzīda- mies savā saimniekā, brīžiem saspicēdams ausis un klusi ierūkdamies, ja bija sadzirdējis kādu troksni apakšējā stāvā vai uz ielas. Pie loga, cītīgi lāpīdama vecu vesti, laupītāja diendienā valkājamo apģērba gabalu, sēdēja sieviete, tik bāla un nomocījusies, slimnieku kopdama un trūkumu ciezdama, ka tajā grūti būtu nācies sazīmēt to pašu Nensiju, kas šinī stāstā jau parādījusies, ja viņa neierunājusies, atbildot uz mistera Saiksa jautājumu.
— Drusku pāri septiņiem, — meiča sacīja. — Kā jūties šovakar, Bil?
— Ne stiprāks par ūdeni, — misters Saikss atbildēja, lādēdamies par savām acīm, rokām un kājām. — Pado' šu' roku un palīdzi man kā nekā izstūrēties no šās sasodītās gultas ārā!
Slimība nebija misteru Saiksu padarījusi maigāku, jo, kad
meiča bija viņam palīdzējusi izkāpt no gultas un aizvedusi līdz krēslam, viņš ņēmās to visvisādi izsunīt par neveiklību un beigās vēl iesita viņai.
— Tu pinkšķi, ko? — Saikss sacīja. — Beidz! Nestāvi te šņaukādamās! Ja nezini nekā prātīgāka ko darīt, lasies prom pavisam! Dzirdi?
— Dzirdu gan, — meiča atteica, novērsdama seju un izmocīdama smieklus. — Kāds dullums tad tev atkal sakāpis galvā?
— O! Tu sāc gan pie prāta nākt, ko? — Saikss rūca, pamanījis asaru trīsam viņas acī. — Jo labāk tev pašai.
— Ak, tu tak nedomā teikt, ka būsi atkal nejauks pret mani šovakar, Bil? — meiča sacīja, uzlikdama roku viņam uz pleca.
— Uja! — misters Saikss iesaucās. — Kāpēc ne?
— Tik daudz nakšu, — meiča teica ar tikko jaušamu sievietes pieglaudību, kas lika pat viņas balsij ieskanēties it kā mazliet maigākos toņos, — tik daudz nakšu es ar pacietību esmu tevi kopusi, esmu rūpējusies par tevi kā par mazu bērnu, un šovakar pirmoreiz es redzu, ka tu esi nācis atkal pie samaņas, — tu tak nebūsi tāds pret mani, kā nupat biji? Padomā tak pats, — vai tā var? Nu, esi labs, apsolies, ka nebūsi tāds.
— Lai notiek, — misters Saikss atsaucās, — nebūšu. Ka tevi nelabais, meitiets atkal pinkšķ!
— Nav nekas, — meiča sacīja, iekrizdama krēslā. — Neliecies par mani tagad zinis! Tūlīt pāries.
— Kas pāries? — misters Saikss iebrēcās mežonīgā balsī. — Kāds dundurs tev atkal iekodis? Ej kusties un strādā, un nebāzies man virsū ar visādām meitiešu ākstībām!
Jebkurā citā reizē šim brīdinājumam un balsij, kādā tas izteikts, būtu bijuši vēlamie panākumi, bet meiča, patiešām novārgusi un pārguruši, atmeta galvu pret krēsla atzveltni un paģība, pirms vēl misters Saikss paspēja izgrūst piemērotu lāstu birumu, ar ko viņš līdzīgos gadījumos bija paradis izdailināt savus draudus. īsti labi nezinādams, kā izlīdzēties šādā ārkārtējā gadījumā, — jo mis Nensijas histēriskās lēkmes mēdza būt vētrainas, ar kurām slimnieki viegli var tikt galā paši saviem spēkiem, — misters Saikss pamēģināja laist darbā savu lamu krājumu, bet, pārliecinājies, ka šim paņēmienam sekmju nebūs, viņš sāka saukt pēc palīdzības.
— Kas tad šeitan notiek, mans mīļais? — iejautājās Feidžins, ienākdams istabā.
— Palīdzi skuķim, ja vari! — Saikss nepacietīgi atsaucās. — Nestāvi te žadzinādams un nerādi man zobus!
Izbrīnā iesaukdamies, Feidžins steidzās palīdzēt meičai, kamēr misters Džons Daukinss (citiem vārdiem, Manīgais Kūmiņš), kas reizē ar savu cienījamo draugu bija ienācis istabā, steigšus nolika uz grīdas atstiepto saini un, izrāvis māsteram Carlijam. Beitsam, kurš arī nebija palicis ne soli atpakaļ, no rokām pudeli, viens divi izvilka ar zobiem korķi un ielēja lāsīti tās satura slimajai mutē, vispirms gan pats nogaršodams, lai novērstu kļūdīšanos.
— Uzpūt tu viņai, Carlij, vienu frišu vēja šalti ar plēšām, — misters Daukinss parīkoja, — un jūs, Feidžin, pa- pliķējiet viņai plaukstiņas, kamēr Bils atkņopē šabraciņus!
Visi šie apvienotiem spēkiem un ar lielu enerģiju pielietotie atdzīvināšanas līdzekļi — it īpaši tie, kas nāca no māstera Beitsa puses, kurš acīm redzot savu līdzdalības tiesu šai procedūrā atzina par ārkārtīgi uzjautrinošu numuru, — nelika ilgi gaidīt uz cerētajiem rezultātiem. Meiča pamazām nāca pie samaņas; aizstreipuļojusi līdz krēslam pie gultas, viņa paslēpa seju spilvenā, ļaudama atnācējus saņemt misteram Saiksam, kas bija mazliet izbrīnījies par viņu negaidīto ierašanos.
— Kāds nelabais jūs atpūtis? — viņš uzvaicāja Fei- džinam.
— Nekāds nelabais, mans mīļais, jo nelabais neatpūš nevienam neko labu, bet man ir kaut kas labs līdzi, ar ko jūsu aci iepriecināt. Kūmiņ, mīlinais, raisi vaļā to paudeli un nodod Bilam tos sīkumiņus, par kuriem šorīt mums visa nauda aizgāja.
Mistera Feidžina parīkots, Manīgais atraisīja krietni palielo nešļavu, iesietu vecā galdautā, tad ņēma ārā sagādātās ēdamās lietas un citu pakaļ citai padeva Carlijam Beitsam, kurš savukārt, saridādams tās uz galda, kā vien mācēdams ņēmās cildināt to neparastās un izcilās īpašības.
— Šitenais te trusīša pīrādziņš, Bil! — jaunais džentlmenis jūsmoja, rādīdams lielu gaļas pīrāgu. — Sitenā maigā radībiņa, šitenās mīkstās ķepiņas, Bil! Zin, pat kauliņi izkūst mutē, nimaz nav metami ārā. Pusmārciņa tējzālīšu — septiņi šiliņi un sešpensītis — tik varenīgi stipras: apliesi ar verdotu ūdeni, kannai vāku uzspers gaisā; pusotras mārciņas smalkā cukura — domā, nēģeri tur maz svīduši, ikām uzdabūjuši to līdz tik augstai markai — o nē! Divi divmār- ciņu maizes klaipi; mārciņa visprišākā sviesta; gabals trekna Glosteras siera un kronis visam — tik smalka zorte, ar kādu jūs diez vai kad esat rīkli paskalojis!
Pauzdams šo pēdējo panegiriku[17], māsters Beitss izvilka no vienas savas milzu apmēru kabatas lielu, stingri aizkorķētu vīna pudeli, kamēr misters Daukinss tai pašā laikā no savas atnestās pudeles piepildīja glāzi ar tīru spirtu, ko slimais iemeta bez apdomāšanās.
— Ē! — misters Feidžins sacīja, labpatikā berzēdams rokas. — Nu jūs esat glābts, Bil; tagad jūs esat dzīvotājs.
— Dzīvotājs! — misters Saikss izsaucās. — Divdesmit- reiz es varētu aiziet pie tēviem, iekāms tev ienāktu prātā darīt ko, lai man palīdzētu. Ko tu gan domājies, vairāk kā trīs nedēļas nelikdamies zinis par cilvēku manā stāvoklī, tu greizā dvēsele?
— Tikai paklausieties viņā, zēni! — Feidžins sacīja, raustīdams plecus. — Kur mēs vēl atnesām viņam visas šīs jaukās lietiņas!
— Lietiņas pašas par sevi nav smādējamas, — misters Saikss piebilda, mazliet pierimdamies, pametot acis uz galdu, — bet ar ko tu aizbildināsi sevi? Kā tu varēji mani pamest, lai es te smilkstu un vaidu, slims, bez naudas, bez visa kā cita, — un visu šo bezgalīgo laiku nelikties par mani vairāk zinis kā, teiksim, par šo te suni? . .. Patrenc viņu pie malas, Carlij!
— Nikad vel niesmu redzejis tik ziķerīga suņa ka šis, — māsters Beitss sacīja, izpildīdams, ko viņam lika. — Saož gardu kumosu kā veca sieva, uz tirgu iedama! Jāndie, viņš uz skatuves varētu veselu bagātību saraust, šis suns, un turklāt vēl tā uzprišinātu izrādi. . .
— Aizbāz ņuņņas! — Saikss uzkliedza, kad suns, palīdis zem gultas, vēl turpināja nikni ņurdēt. — Ko tu teiksi sev par attaisnošanu, tu vecais zagtu mantu pievācēj?
— Nebiju Londonā vairāk kā nedēju, mīlinais, aizsauca darbiņš, — ebrejs atbildēja.
— Bet kur tad vēl tās divi nedēļas? — Saikss uzstāja.
— Ko teiksi par tām divi nedēļām, ļaudams man kā pussprā- gušai žurkai vārtīties šai alā?
— Es tur neko nevarēju līdzēt, Bil. Es nevaru te, visiem dzirdot, plaši izskaidroties, bet es tur neko nevarēju līdzēt, mans goda vārds.
— Kāds tavs vārds? — Saikss, riebuma pārņemts, ierēcās. — Ej puikas! Nošķeliet kāds man gabalu no tā pīrāga, lai es nelabumu dabūju ārā no mutes, citādi tas mani vēl nosmacēj
— Nevajag jau tūlīt tā niknoties, mīlinais, — ebrejs mēģināja pielabināties. — Es nebiju jūs aizmirsis, Bil, nevienu brīdi.
— Kur nu! Varu derēt, ka nebiji, — Saikss atteica ar skābu smīnu. — Tu študierēji un kali plānus ik mīļu stundiņu, kamēr es te drudzī kratījos un degu vienās ugunīs: Bils izdarīs to un Bils izdarīs šito, un par tīro smieklu, tiklīdz tiks uz pekām, viņš jau ir nabags, tas tev darīs visu. Nebijis tā skuķa, droši, ka būtu jau atstiepies.
— Redziet nu, Bil, — Feidžins dedzīgi pieķērās vārdam.
— Nebijis skuķa! Kas gan cits, ja ne Feidžins, apgādāja jūs ar tādu izmanīgu skuķi?
— Tur viņam taisnība! — ierunājās Nensija, steigdamās tuvāk. — Lai viņš paliek, liec viņu mierā!
Līdz ar Nensijas parādīšanos sarunas ņēma citu virzienu, jo puikas, uztvēruši piesardzīgā vecā ebreja slepeno mājienu, sāka meiču pacienāt ar degvīnu, ko viņa, jāteic, gan iebaudīja ar sātu; kamēr Feidžins, kam bija uznākusi neparasti jautra oma, pamazām uzlaboja arī misteram Saiksam garastāvokli, izlikdamies noturam tā draudīgos vārdus par nevainīgu pa- ķircināšanos un piedevām sirsnīgi pasmiedamies par vienu otru rupju joku, līdz kādiem slimais atļāvās noiet, kad jau vairākkārt bija stiprinājies no spirta pudeles.
— Tas jau nu viss būtu gaužām skaisti, — misters Saikss sacīja, — bet šovakar man jādabū no tevis mazliet skanošā.
— Man nav klāt ne plika penija, — ebrejs atbildēja.
— Toties mājās tev to ir čupām, — Saikss atcirta, - un man arī no tiem kāda saujiņa jādabū.
— Čupām! — Feidžins iesaucās, rokas saceldams gaisā.
— Man jau nav pat tik daudz, ka…
— Es nezinu, cik tu esi savilcis, un, man domāt, ari pats tu to nezini, jo vajadzētu tak milzum daudz laika, lai visu saskaitītu, — Saikss teica, — bet šovakar man nauda jādabū, tik īss, tik garš.
— Nu labi jau, labi, — Feidžins noteica nopūzdamies.
— Es tūlīt atsūtīšu ar Manīgo.
— Nekā nebūs, tā tu nedarīsi vis, — misters Saikss atteica.
— Manīgais ir par daudz manīgs, viņš-var aizmirst atnākt, viņš var nomaldīties vai ieskriet lamatās un tādā veidā tikt aizkavēts, un diezin ko vēl neizgudros par attaisnošanos, ja tu viņam to uzdosi. Nensija aizies uz tavu būceni un atnesīs, lai tā lieta būtu droša; un es atlaidīšos un nokrākšos, kamēr viņa būs projām.
Pēc ilgas kaulēšanās un strīdēšanās Feidžins pieprasīto avansu nosita no piecām mārciņām uz trim mārciņām četriem šiliņiem un sešiem pensiem, svēti nozvērēdamies, ka tagad pašam saimniecības vajadzībām vairs paliekot tikai astoņpadsmit pensu. Misters Saikss sadrūvējies noteica, ka neko darīt, ja jau vairāk nevarot izspiest, jāiztiek vien būšot ar to pašu. Nensija sāka jau posties uz iešanu, bet Kūmiņš ar māsteru Beitsu pa to laiku salika visu ēdamo bufetē.
Atvadījies no sava sirdsdrauga, ebrejs kopā ar Nensiju un puikām devās mājup, bet misters Saikss ielikās gultā, lai mierīgi pagulētos, kamēr Nensija pārnāk.
Paredzētā laikā viņi nokļuva Feidžina miteklī, kur tobrīd Tobijs Krekits un misters Čitlings aizrautīgi spēlēja jau piecpadsmito kribidža partiju un gandrīz lieki vēl piebilst, ka pēdēji minētais džentlmenis šo partiju pazaudēja un līdz ar to arī piecpadsmito un pēdējo sešpensu — par lielu uzjautrinājumu viņa jauniņajiem draugiem. Misters Krekits, acīm redzot sajuzdamies mazliet neērti, ka ticis pārsteigts tādā apkaunojošā brīdī, kur viņš ielaidies spēlē ar džentlmeni, kas pēc sava stāvokļa un garīgām spējām stāvēja daudz zemāk par viņu, nožāvājās un, apvaicājies par Saiksu, paņēma cepuri uz iziešanu.
— Vai nav neviens bijis, Tobij? — Feidžins apvaicājās.
— Neviena dzīva kāja nav manīta, — misters Krekits atbildēja, saceldams apkakli uz augšu. — Tāda garlaicība un nīkšana kā ar sīkiem darbiņiem. Jums, Feidžin, jāliek kaut kas dzirkstošs galdā — kā atzinības parādīšana man par tik ilgu mājas sargāšanu. Sasodīta būšana! Esmu tikpat miega pilns kā zvērinātais un būtu aizmidzis tikpat cieši kā Ņugetas cietums, ja vien aiz savas labas sirds nesadomājies pakavēt laiku šim jauneklītim. Nejēdzīga garlaicība, velns lai būtu parāvis!
Kamēr pār viņa lūpām bira šie un citi izsaucieni tādā pašā garā, Tobijs Krekits norausa no galda savu vinnestu un sabēra vestes kabatā ar tik augstprātīgu žestu, it kā ievērot tādas sikas sudraba ripiņas nesaderētos ar tik cienīgas personas godu; pēc tam viņš līganā gaitā izgāja no istabas ar tādu iznesību un cēlumu, ka misters Čitlings, jūsmīgiem skatieniem pavadījis viņa kājas un zābakus, kamēr vien tie bija saredzami, apgalvoja klātesošajiem, ka šī pazīšanās viņam iznākot lēta, ja šis maksājot piecpadsmit sešpensu par reizes satikšanos, un savu zaudējumu šis neturot mazā pirkstiņa vērtu.
— Tu ir gan viens mordīgs kukainis, Tom! — sacīja māsters Beitss, kam par šādu apgalvojumu nāca smiekli.
— Nemaz ar ne, — misters Čitlings turējās pretī. — Va' ta es tāds esmu, Feidžin?
— Tu esi pavisam prātīgs puisis, mīlinais, — Feidžins sacīja, uzpakšķinādams viņam pa plecu un pamirkšķinādams ar aci pārējiem zeņķiem.
— Un misters Krekits tak ir švītīgs, lepns kungs, va' ne, Feidžin? — Toms vaicāja.
— Par to nemaz šaubu nevar būt, mīlinais.
— Un tas tak ir liels gods būt draugos ar tādu, Feidžin, ko? — Toms turpināja.
— Ir jau, ir, mīlinais. Sie tikai greizsirdīgi, Tom, tāpēc ka viņš ar šiem negrib draudzēties.
— A! — Toms uzvaroši iesaucās. — Tad tādas tās lietas! Viņš mani pamatīgi aptīrīja. Bet es jau varu atkal doties ārā un sapelnīt vēl vairāk, ja man iepatīk, va' ta nevaru, Feidžin?
— Skaidrs, ka vari. un, jo ātrāk tu iesi, jo labāk, Tom; vislabāk tūlīt atdabū savu zaudējumu, nekavējies vairs ne mirkli. Kūmiņ! Čarlij! Sen jau jums vajadzēja būt uz strīpas. Netūjājieties! Pulkstenis jau desmit, un nekas vēl nav padarīts.
Paklausot šim mājienam, zēni pameta ar galvu Nensijai, uzlika cepures un izgāja no istabas; Kūmiņš ar savu dzīvespriecīgo draugu Carliju iedami atļāvās palaist visādas asprātības, gribēdami iedzelt misteram Čitlingam, kura nostājā, jāteic viņam par attaisnojumu, nebija nekā sevišķi neparasta un dīvaina, ja neaizmirstam, ka galvaspilsēta mudž no tādiem uzņēmīgiem karstgalvjiem, kas nežēlo daudz augstāku maksu kā misters Čitlings, lai tikai varētu parādīties labā sabiedrībā, un diezgan daudz smalku džentlmeņu (kas jau ietilpst minētajā labā sabiedrībā), kuri dibina savu reputāciju gandrīz uz tādiem pašiem pamatiem kā zibeņzellis Tobijs Krekits.
— Bet nu, — Feidžins sacīja, kad zēni bija aizgājuši, — es iešu un atnesīšu tev to naudu, Nensij. Sī atslēdziņa ir no mazā skapīša, kur es noglabāju šādus tādus nieciņus, ko puikas atnes. Naudu es nekad neturu aiz atslēgas, jo nav jau man tās, ko tad slēgsi, mīlinā … he! he! he! … ko tad slēgsi. Nožēlojams darbiņš, Nensij, par ko ne tukša paldies nesaņem, bet man patīk redzēt jaunus ģīmīšus ap sevi, un es to visu paciešu, es visu paciešu. Cst! — viņš klausījās un steigšus noslēpa atslēgu krūšu kabatā. — Kas tas varētu būt? Klausies!
Meiča, pārlikusi rokas vienu pār otru, sēdēja pie galda, un likās, ka viņai nebūtu ne mazākās intereses par atnācēju, ka viņai vienalga, kas tur nāk vai iet, līdz viņa padzirdēja kāda vīrieša īdzīgu murdēšanu. Tai pašā mirklī, kad viņas ausis uztvēra šo skaņu, viņa zibenīgā ātrumā norāva cepuri un šalli no galvas un pagrūda zem galda. Kad ebrejs pēc tam tūlīt pagriezās atpakaļ, viņa nomurmināja kaut ko par karstumu tādā gurdā balsī, kas gan ļoti runāja pretī šai ārkārtīgai steigai un straujai rīcībai, ko ebrejs tomēr nebija pamanījis, jo tajā brīdī bija stāvējis ar muguru pret viņu.
— Ech! — viņš noņurdēja, it kā dusmodamies par šo traucējumu. — Tas ir tas cilvēks, kuru es gaidīju ierodamies agrāk; viņš nāk šurp lejā. Ne vārda par naudu, kamēr viņš te ir, Nensīt! Viņš ilgi nepaliks. Ne desmit minūtes, mīlinā.
Pielicis kaulaino rādāmo pirkstu pie lūpām, ebrejs paņēma sveci un gāja atvērt durvis, jo aiz tām uz kāpnēm bija dzirdami vīrieša soļi. Pie durvīm viņš nonāca reizē ar apmeklētāju, kas, ar skubu iemeties iekšā, stāvēja jau Nensijai gluži blakus, pirms vēl paguvis to ievērot.
Tas bija Monkss.
— Sī — tepat viena no manas jaunās tautas, — Feidžins sacīja, redzēdams, ka Monkss atkāpjas nostāk, pamanījis svešu. — Paliec vien, Nensij.
Meiča pievirzījās tuvāk galdam un, uzmetusi Monksam vieglu, bezrūpīgu skatienu, nodūra acis, bet, kad tas savējās pievērsa Feidžinam, viņa pazagšus uzmeta tam ātru skatienu — tik asu un pētījošu, tā ka, ja tur gadījies kāds trešs, kas novēro šo pārmaiņu, tam grūti būtu bijis noticēt, ka šos divi skatienus raidījusi viena un tā pati persona.
— Jaunas ziņas? — Feidžins ievaicājās.
— Svarīgas.
— Un… un . .. labas? — Feidžins ta nedroši jautaja, it kā baidīdamies to otru aizkaitināt ar pārmērīgu dedzību.
— Vismaz ne sliktas, — Monkss atteica pasmīknēdams. — Es pa šo laiku neesmu vis gulējis. Man vajadzētu ar jums para vārdu aprunāties.
Meiča piestūmās vēl tuvāk galdam un nemaz nedomāja iet projām, kaut gan labi redzēja, ka Monkss norāda uz viņu. Ebrejs, varbūt baidīdamies, ka Nensija varētu skaļi ieminēties kaut ko par naudu, ja viņu raidītu projām, pameta ar roku uz augšu un izgāja ar Monksu no istabas.
Tikai ne uz to velna apsēsto pažobeli, kur mēs bijām viņreiz, — viņa dzirdēja, ka vīrietis sacīja, iedams pa kāpnēm augšā. Feidžins iesmējās, kaut ko atbildēja, kas līdz viņas ausīm vairs nenokļuva, un, kā varēja domāt pēc dēļu čīkstoņas, uzveda Monksu otrā stāvā.
Vēl viņu soļu dunas atbalss nebija izskanējusi, kad meiča jau bija no kurpēm laukā un, uzrāvusi pār galvu brunčus un paslēpusi tajos rokas, stāvēja pie durvīm un gluži bez elpas klausījās saspringtā uzmanībā. Tiklīdz troksnis apklusa, viņa izslīdēja no istabas, apbrīnojami viegliem un klusiem soļiem uztecēja augšā, un tur tumsa viņu paslēpa.
Minūtes piecpadsmit vai vairāk istaba palika tukša, tad meiča ieslīdēja atpakaļ tādiem pašiem nezemes soļiem un drīz pēc tam dzirdēja arī vīriešus .nākam lejā. Monkss tūlīt devās projām, bet ebrejs vēlreiz rāpās augšstāvā pēc naudas. Kad viņš atgriezās, meiča pašlaik lika galvā cepuri un kārtoja šalli, it kā grasītos iet mājup.
— Vai Nensīt, — ebrejs iesaucās, atsprāgdams atpakaļ, kad bija nolicis sveci, — cik tu esi bāla!
— Bāla? — meiča atkārtoja un aizēnoja ar roku acis, it kā lai ciešāk viņu uzlūkotu.
— Šausmīgi. Kas tev noticis?
— Nekas, visa nelaime gan būs šī smacīgā istaba, kur man vajadzēja sēdēt vai veselu mūžību, — meiča bezbēdīgi atteica. — Bet nu gan laidiet mani mājās, tas būs vislabākais.
Pie katra naudas gabaliņa nopūzdamies, Feidžins noskaitīja solīto sumu viņai saujā. Viņi izšķīrās bez tālākām runām, vienīgi labunakti viens otram novēlēdami.
Kad meiča izkļuva uz ielas, viņa nosēdās uz kādu durvju sliekšņa un brīdi likās pilnīgi galvu pazaudējusi un nespējīga iet tālāk. Tad pēkšņi pietrūkās kājās un metās projām — ne uz to pusi, kur Saikss viņu gaidīja pārnākam, bet pilnīgi pretējā virzienā, arvien paātrinādama gaitu, līdz pēdīgi skrēja, ko jaudāja. Pilnīgi spēkus zaudējusi, viņa apstājās atvilkt elpu, un, it kā pēkšņi ko atcerēdamās un nožēlodama, ka nevar izpildīt kādu karstu vēlējumos, viņa., sāka lauzīt rokas un izplūda asarās.
Varbūt asaras viņai padarīja vieglāku sirdi vai arī viņa pilnīgi atskārta savu bezcerības stāvokli — lai nu kā, bet viņa griezās atpakaļ un, skriedama nu pretējā virzienā gandrīz ar tādu pašu ātrumu — pa daļai, lai atgūtu zaudēto laiku, pa daļai, lai soļu gaitu piemērotu savu domu straujajai plūsmai, — viņa drīz sasniedza mājokli, kur bija atstājusi kramplauzi.
Ja viņa arī nodeva savu satraukumu, sastopoties ar misteru Saiksu, viņš to neievēroja, jo, apvaicājies, vai viņa naudu dabūjusi un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš apmierināts kaut ko noņurdēja un, nolicis galvu atkal uz spilvena, no jauna iegrima snaudā, ko viņas ierašanās bija pārtraukusi.
Tā bija Nensijas laime, ka nauda Saiksa kabatā pavedināja viņu otrā dienā tik daudz noņemties ar ēšanu un dzeršanu un turklāt vēl izrādījās par visai iedarbīgu līdzekli pret viņa karsto dabu, remdinot nikno dusmu kvēli, tā ka viņam nebija ne laika, ne patikas vērot viņas izturēšanos. Viņas izklaidību un nervozitāti, kāda piemīt cilvēkam, kam padomā spert drosmīgu un riskantu soli un kam nākas izcīnīt grūtu iekšēju cīņu, iekāms izšķirties par to, gan būtu pamanījušas Feidžina lūša acis, kurš droši vien tūlīt arī būtu sacēlis trauksmi; bet misters Saikss, kam trūka tādu asu novērošanas spēju un kā prātus nekad neuztrauca smalkāka rakstura bažas par tām, kuras viņš varēja izkliedēt, rupji izkliegdamies ar jebkuru katru, pie tam, būdams, kā jau aizrādīts, sevišķi labā omā, — misters Saikss nenomanīja viņas uzvedībā nekā neparasta, bet īstenībā likās par meiču tik maz zinis, ka viņa būtu varējusi ļaut savam satraukumam izpausties vēl redzamāk, ir tad maz ticams, ka būtu pamodinājusi viņā kādas aizdomas.
Pret vakaru meičas satraukums pieauga, bet, kad uznāca tumsa un viņa sēdēja pie gultas, gaidīdama, līdz kramplauzis piedzeras un aizmieg, viņas vaigs bija tik neredzēti bāls un acis tā liesmoja, ka pat Saikss viņu uzlūkoja izbrīnījies.
Misters Saikss, drudža nomocīts, jutās nespēcīgs, gulēja gultā un dzēra savu džinu, atšķaidītu ar karstu ūdeni, lai tas nebūtu tik dedzinoši stiprs, un jau trešu vai ceturtu reizi pastūma glāzi Nensijai, lai to piepilda, kad pēkšņi šos simptomus viņš pamanīja pirmoreiz un jutās ļoti pārsteigts.
— Ak, lai mani zilas liesmas aprij! — viņš iesaucās, paceldamies uz rokām un vērdamies meičai sejā. — Tu jau izskaties kā mironis, no kapa izlīdis. Kas tev lēcies?
— Lēcies! — meiča atsaucās. — Nekas. Ko tu skaties manī, acis ieplētis?
— Kas nu atkal par aušībām? — Saikss vaicāja, sagrābdams viņu pie rokas un kratīdams to. — Ko tas nozīmē? Kas tev aiz ādas? Par ko tu domā?
— Par daudz ko, Bil, — meiča atteica, nodrebēdama un aizklādama ar rokām seju. — Bet ak tu kungs! Kas tev tur ko brīnīties?
Liekuļotā, jautrā balss, kādā tika izteikti pēdējie vārdi, šķita atstājam uz Saiksu vēl dziļāku iespaidu nekā ārprāta pilnais, sastingušais skatiens pirms tam.
— Es tev pateikšu, ko tas nozīmē, — Saikss sacīja, — ja tu neesi saķērusi drudzi un ja tu netaisies palikt slima, tad tavā galvā kaut kas perinās, draudīgs un bīstams pie tam. Tu tak nedomā … Nē, pie joda! To tu nedarīsi!
— Ko nedarīšu? — meiča vaicāja.
— Nav pasaulē, — acīm urbdamies meičas sejā, Saikss murmināja pie sevis, — uzticamāka bābieša, citādi jau trīs mēneši atpakaļ es būtu pārgriezis tai rīkli. Saķērusi tikai drudzi, tas viss.
Nomierinājies pēc šāda secinājuma, Saikss iztukšoja glāzi līdz dibenam un tad lamādamies un lādēdamies pieprasīja savas zāles. Meiča brīnum steidzīgi pietrūkās kājās, ātri ielēja tās, stāvēdama ar muguru pret viņu, pielika glāzi slimniekam pie lūpām un turēja, kamēr tas izdzēra saturu.
— Bet nu, — laupītājs sacīja, — nāc nosēdies pie manis un rādi atkal cilvēka ģīmi, vai arī es tam uzlikšu tādu pervi, ka pati to vairs nepazīsi, pat ja gribēsi pazīt.
Meiča paklausīja. Saikss, iežņaudzis viņas roku savējā, atkrita uz spilvena, acu no viņas nenolaizdams. Tās aizvērās; atvērās atkal; no jauna aizvērās; atkal atvērās. Viņš nemierīgi sagrozījās gultā; sāka snauduļot, aizsnaudās uz divām trim minūtēm — vienreiz, otrreiz, vairākkārt, katrreiz pietrūkās bailēs pārvērstu seju un stulbām acīm raudzījās apkārt, tad pēkšņi, tieši tai brīdī, kad gribēja pacelties, iekrita dziļā, smagā miegā. Sažņaugtie pirksti atlaidās, paceltā roka gurdeni nokrita gar sāniem; un viņš gulēja kā dziļā nemanā.
— Beidzot taču opijs iedarbojās, — meiča murmināja, pieceldamās no gultas malas. — Bet varbūt es tagad būšu par vēlu.
Viņa mudīgi uzlika cepuri un apņēma šalli, laiku pa laikam pamezdama baiļu pilnus skatienus apkārt, it kā sagaidīdama, ka pēc visas miega zāļu devas Saiksa smagā roka uzgulsies viņai uz pleca; tad, noliekusies klusi pār gultu, noskūpstīja laupītāju uz lūpām un, bez trokšņa atvērusi un aizvērusi durvis, traucās projām no majas.
Tumšā šķērsieliņā, pa kuru viņai bija jāiet, lai izkļūtu uz galvenās ielas, naktssargs izsauca pusdesmit.
— Vai sen jau nosita pusstundu? — Nensija pavaicāja.
— Pēc piecpadsmit minūtēm sitīs desmit, — vīrs sacīja, paceldams laternu pret viņas seju.
— Un man paies stunda vai vairāk, kamēr tur nokļūšu, — viņa nomurmināja, pasizdamās aši viņam garām un kā vējš aizskriedama pa ielu.
Nomaļās ielās un avēnijās, pa kurām viņa devās no Spi- telfīldas uz Londonas Vest-Endu, daudzi veikali jau bija slēgti. Pulkstenim nositot desmit, viņas nepacietība pieauga. Viņa brāzās pa šaurajām ietvēm, grūzdamās virsū gājējiem, un gandrīz zirgiem pa galvas apakšu metās pāri dzīvākajām ielām, kur ļaudis, sastājušies pulciņos, nepacietīgi nogaidīja izdevīgu brīdi, kad varēs tikt pāri.
— Tavu negudru sievišķi! — ļaudis, noskatīdamies, kā viņa aizskrien, nosauca tai pakaļ.
Kad viņa nokļuva pilsētas turīgo apdzīvotāju rajonā, ielas bija samērā tukšākas, un šeit viņa ar savu viesuļa gaitu sacēla vēl lielāku izbrīnu tajos nedaudzajos gājējos, kam viņa padrāzās garām. Daži no tiem arī pielika soli, it kā gribēdami redzēt, kurp viņa tā steidzas ar tādu joni, viens otrs pat aizsteidzās viņai priekšā un skatījās atpakaļ, brīnīdamies, ka viņa var tā skriet vienā laidā bez apstājas, bet drīz tie cits pēc cita atpalika, un, kad viņa jau tuvojās sava ceļa gala mērķim, viņa bija viena pati.
Tā bija ģimenes māja-pansija klusā, skaistā ielā netālu no Haidparka. Kad spožā lampa, kas dega pie mājas durvīm, noveda viņu turp, pulkstenis nosita vienpadsmit. Pēdējos soļus viņa nogāja lēnām, it kā svārstīdamās — iet vai neiet, it kā nevarēdama vien sadūšoties, bet pulksteņa sitiens pamudināja izšķirties, un viņa iegāja plašā priekšnamā. Šveicars nesēdēja savā vietā. Viņa nedroši palūkojās apkārt, tad devās uz kāpņu pusi.
— Klau, jaunkundzīt! — pavērusi durvis, viņai aiz muguras ierunājās kāda smalki ģērbusies sieviete. — Kas jums te meklējams?
— Kādu lēdiju meklēju, kas šeit apmetusies, — meiča atbildēja.
— Lēdiju? — skanēja atbilde, kurai sekoja nicīgs skatiens. — Kas tā par lēdiju?
— Mis Meilija, — Nensija teica.
Smalkā dāma, kas pa šo laiku bija noskatījusi Nensijas ārieni, apveltīja viņu tikai ar nicīgu, riebuma pilnu skatienu un pasauca kādu vīrieti, lai tas atbild atnācējai. Sim vīrietim Nensija atkārtoja savu lūgumu.
— Kādu goda vārdu liksiet pieteikt? — sulainis vaicāja.
— Vārdam te nav nekādas nozīmes, — Nensija atteica.
— Kādā lietā? — sulainis prasīja.
— Arī tas nav jāsaka, — meiča atbildēja. — Man jāsatiek lēdija. .
— Tas neies! — kalpotājs sacīja, grūzdams viņu uz durvīm. — Laukā! Uz vietas pazūdiet!
— Pazudīšu tikai, ja mani izsviedīs! — meiča nikni atcirta. — Bet es varu to joku parādīt, ka divi tādi kā jūs nespēs to izdarīt. Vai tad te tiešām neviena nav, — viņa sacīja, raudžīdamās apkārt, — kas izdarītu to niecīgo pakalpojumu tādam nožēlojamam radījumam kā man?
Sis pārmetums un lūgums reizē atrada dzirdīgas ausis labsirdīga izskata pavāra personā, kas kopā ar citiem kalpotājiem vēroja notiekošo un tagad panācās uz priekšu, lai iejauktos šai lietā.
— Nu pieteic viņu, Džo, kas tev tur liels, — šī persona sacīja.
— Kas ar to būs panākts? — uzrunātais atteica. — Tu taču nedomā, ka jaunā lēdija pieņems tādu kā viņa, nu, kā tev šķiet?
Šis mājiens par Nensijas apšaubāmo reputāciju sacēla veselu sašutuma vētru četru šķīstu istabeņu krūtīs, kuras visas vienā mutē iebrēcās, ka šitāds radījums metot kaunu uz visu savu dzimumu, un stingri pieprasīja — tādu lai bez žēlošanas grūžot tik kanalā iekšā.
— Dariet ar mani, ko gribat, — meiča sacīja, pievērsda- mās atkal vīriešiem, — bet papriekšu izpildiet manu lūgumu, un visuvarenā dieva vārdā es lūdzu mani pieteikt.
Mīkstsirdīgais pavārs aizmeta vēl vārdu, un beidzās ar to, ka tas pats vīrietis, kas pirmais parādījās, uzņēmās arī šo vidutāja lomu.
— Bet ko tad lai es saku? — sulainis ievaicājās, vienu kāju jau uz kāpnēm uzlicis.
- Ka viena jauna sieviete nopietni vēlas parunāt ar mis Meiliju zem četrām acīm, — Nensija sacīja, — un ka jaunā lēdija, padzirdusi tikai vienu vārdu no tā, kas šai sievietei sakāms, tūliņ zinās, vai noklausīties visu līdz galam vai izmest to pa durvīm kā viltus vērpēju.
— Nu, es teikšu, — vīrietis sacīja, — esat gan jūs varen uzstājīga!
— Pasakiet tikai viņai, ko es teicu, — meiča runāja nopietni, — un atnesiet man atbildi!
Vīrietis uzskrēja augšā. Nensija, bāla, tik tikko elpu vilkdama, palika apakšā un trīcošām lūpām klausījās skaļajās nievās, ar kurām šķīstās istabenes neskopojās un ar kurām sāka šķiesties vēl vairāk, kad sulainis atgriezās un pateica, ka jaunā sieviete varot iet augšā.
— Jā, cik tālāk tu tiksi, ar godu dzīvodams pasaulē! — pirmā istabene noteica.
— Misiņš tiek vērtēts augstāk par zeltu, — piebilda otra.
Trešā savu sašutumu izteica jautājumā: «No kā tad diez
tās lēdijas ir taisītas?» Ceturtā paņēma augstāko noti kvartetā: «Kauns!» — kurai pārējās dianas piebalsoja.
Laizdama to visu pār galvu, — jo uz sirds viņai gulēja smagāka nasta, — Nensija, kājām, rokām trīcot, sulaiņa pavadīta, iegāja mazā priekšistabā, kuru apgaismoja pie griestiem pakārta lampa. Seit vīrietis viņu atstāja vienu un pats aizgāja.