Dzīve Nensiju bija izsviedusi uz ielas un mētājusi pa visnetīrākajiem Londonas kaktiem, zagļu un laupītāju midzeņiem, un tomēr viņā bija saglabājies vēl kaut kas no sievietes godprātības: kad viņa izdzirda tuvojamies vieglus soļus durvīm — iepretī tām, pa kurām pati bija ienākusi, un iedomājās, ka jau nākamajā acumirklī šī pati istabiņa būs aculieciniece tik milzīgiem kontrastiem, viņa sajuta sava dziļā kauna smagumu, sarāvās un saduka, it kā zaudējusi spēku skatīties acīs tai, ar kuru par vari bija gribējusi satikties.
Bet cīņā ar šīm labākajām jūtām metās iespītīgs lepnums — netikums, ar kādu sirgst tiklab vispagrimušākie un nicinātākie, kā arī cildinātie un pašpārliecinātie. Nožēlojama zagļu un laupītāju līdzdalībniece, netikle, viņu netīro slēptuvju atmešņa, visdrausmīgāko noziedznieku, karātavputnu drau- gaļa, kas pati dzīvo karātavu ēnā, — pat šī pagrimusī būtne jutās pārāk lepna, lai parādītu kaut mazāko ēnu no sievietes jūtīguma, ko viņā turēja par vājību, bet kas vienīgais viņā vēl bija palicis no cilvēka, jo, posta ceļus staigādama, kopš pašas bērnības viņa pēdu pa pēdai visu cilvēcīgo sevī bija saminusi.
Viņa tikai mazliet pacēla acis, bet pietika, lai redzētu, ka ienācēja ir slaida, skaista meitene, tad atkal tās nodūra, sapurināja galvu un, tēlodama vieglprāti, sacīja:
— Nu, ziniet, te tiktik ar mākti var tikt iekšā, lai dabūtu jūs satikt, ledij. Ja es būtu sadomājusi apvainoties un aiz- šmaukusi, kā ne viens vien būtu izdarījis, jūs to kādā jaukā dienā nožēlotu, un ne jau par velti.
— Man ļoti žēl, ja kāds pret jums izturējies rupji, — Roze atbildēja. — Neņemiet to pie sirds. Sakiet, — kālab jūs mani gribējāt satikt? Es esmu tā, pēc kuras jūs prasījāt.
Tik laipna atbilde, tik silta balss, pieklājīga izturēšanās, ne miņas no augstprātības vai nepatikas — viss tas Nensiju pilnīgi satrieca, un viņai sāka birt asaras.
— Ai ledij, ledij! — viņa izsaucās, izmisīgi sasizdama rokas sejas priekšā. — Ja vairāk būtu tādu kā jūs, būtu mazāk tādu kā es … būtu … būtu mazāk!
—Sēdiet, lūdzu! — Roze nopietni aicināja. — Ja jūs varbūt trūkums spiež vai kādas bēdas, es jums mīļu prātu palīdzēšu, es to saku no sirds. Sēdieties!
— Atļaujiet man pastāvēt kājās, ledij, — meiča sacīja, aizvien vēl raudādama, — un nerunājiet ar mani tik laipni, iekām neesat labāk iepazinusi. Vēla stunda jau. Vai… vai tās durvis ir aizslēgtas?
— Jā, — Roze sacīja, atkāpdamās pāris soļu, it kā lai būtu tuvāk patvērumam, ja rastos pēc tā vajadzība. — Kāpēc jūs to vaicājat?
— Tāpēc, — Nensija atbildēja, — tāpēc ka es taisos atdot savu un arī citu dzīvības jūsu rokās. Es esmu tas sievišķis, kas mazo Oliveru aizvilka atpakaļ pie vecā Feidžina tanī vakarā, kad viņš bija izgājis no mājas Pentonvilā.
— Jūs! — Roze Meilija izsaucās.
— Es, ledij! — Nensija atteica. — Es esmu tas godu un kaunu pametušais radījums, kas dzīvo kopā ar zagļiem, un — die's, stāvi man klāt! — kopš paša tā brīža, kad es atceros ar savām acīm un saprātu skatījusi Londonas ie'as, es neesmu pazinusi labāku dzīvi, neesmu dzirdējusi laipnāku vārdu par tiem, ar kādiem viņi mani apveltīja. Jūs varat novērsties no man; s, nemaz nekautrējieties, ledij! Es esmu jaunāka, nekā jūs varbūt mani novērtējat pēc skata, bet mani tas nesāpina. Pēdīgā ubadze uzgriež muguru, ieraudzījusi mani ļaužu drūzmā uz ielas.
— 'Kādas šausmas! — Roze sacīja, gluži negribot novērsdamās no dīvainās svešinieces.
— Jūs varat uz ceļiem pateikties dievam, ka jums ir bijuši draugi, kas jūs no mazām dienām sargājuši un glabājuši, ka jūs nekad neesat jutusi, kas ir sals un bads, kautiņi un žūpošana un . . . vel kas ļaunāks par to … kā es, kopš acis atvērusi.
— Man jūsu ir žēl! — Roze teica aizlauztā balsī. — Sirds sažņaudzas no jūsu vārdiem!
— Lai die's jūs svētī par jūsu laipnību! — meiča noteica. — Ja jūs tikai zinātu, kāda es dažbrīd mēdzu būt, jums patiešām manis iežēlotos. Bet es aizzagos no tiem, kas mani uz vietas nosistu, ja dabūtu zināt, ka esmu bijusi šeit, lai izstāstītu jums, ko esmu noklausījusies. Vai jūs pazīstat tādu cilvēku, ko sauc par Monksu?
— Nē, — Roze atbildēja.
— Viņš jūs pazīst, — meiča teica, — un zina, ka esat apmetusies šeit, jo kā tad es būtu varējusi jūs atrast, ja nebūtu dzirdējusi viņu nosaucam šo vietu.
— Nekad neesmu dzirdējusi tādu vārdu, -— Roze sacīja.
— Tad viņš pie mums dēvējas svešā vārdā, — meiča attapās, — par ko es jau agrāk biju gandrīz pārliecināta. Jau labu laiku atpakaļ — drīz pēc tā iebrukšanas mēģinājuma, kad Oliveru pa lodziņu iebāza jūsu namā, es, turēdama šo cilvēku aizdomās, lūkoju slēpu tumsā noklausīties viņa sarunu ar Feidžinu. No tā, cik man izdevās dzirdēt, es sapratu, ka Monkss — tas pats, ziniet, par kuru es jums prasīju …
— Jā, — Roze iebildēs, — es saprotu.
— …ka Monkss, — meiča runāja tālāk, — nejauši ir ieraudzījis Oliveru kopā- ar diviem mūsu puikām dienu pirms tam, kad viņš mums pirmoreiz pazuda, un sazīmējis viņā to zēnu, kuru viņš meklē, tikai es nevarēju nojēgt, kādēļ. Ar Feidžinu tika noslēgts līgums, ka viņš, ja puiku vēl dabūs atpakaļ, saņems noteiktu sumu, bet saņems vēl vairāk, ja no tā iztaisīs zagli, ko šis Monkss vēlējās kāda tur sava mērķa sasniegšanai.
— Kāda mērķa? — Roze vaicāja.
— Kad es pašlaik cerēju to dzirdēt, viņš pamanīja manu ēnu uz sienas, — meiča stāstīja, — un nav daudz tādu kā es, kas būtu laikus paspējuši pazust bez pēdām no viņu acīm. Bet man izdevās, un es netiku viņu vairs redzējusi līdz vakarvakaram.
— Un kas tad vakar notika?
— Tūlīt jums pastāstīšu, ledij. Vakar vakarā viņš atkal uzradās. Atkal viņi uzgāja augšā, un es, satīņājusies tā, lai ēna mani nenodotu, atkal klausījos pie durvīm. Pirmie vārdi, ko es no Monksa mutes dzirdēju, bija šie: «Tātad vienīgie pierādījumi par zēna izcelšanos guļ upes dibenā, un tā vecā ragana, kas saņēmusi tos no viņa mātes, pūst savā zārkā.»
Viņi smēja, priecādamies, cik veikli tam izdevies nodarīt šo lietu, bet, aizņemot valodā zēnu, Monkss kļuva mežonīgi nikns un sacīja, ka, lai gan šim tā velnēna nauda tagad esot tikpat kā rokā, šim tomēr labāk patiktu nodrošināt sev to citādā ceļā: tas tik būtu štuks ko vērts, ja izdotos nolikt smieklā tēva lielīgo testamentu — izvazāt puiku pa visiem pilsētas tuktūžiem un tad par kādu smagu noziegumu uzvilkt pie kāķa, ko visu Feidžins varot gluži viegli iegrozīt, iepriekš vēl iesitot sev labu peļņu.
— Ko gan es dzirdu! — Roze iesaucās.
— Tīru patiesību, kauču tā nāk no manas mutes, — meiča atteica. — Un tad vēl Monkss sacīja, bārstīdamies lāstiem, kas manām ausīm pierasti, bet sveši skanētu jūsējām, ka šis, ja vien varētu apmierināt savu naidu, nožmiedzot puiku un neriskējot ar savu kaklu, šis to izdarītu, bet, tā kā tas neesot iespējams, viņš stāvēšot sardzē, lai izsekotu katram zēna solim dzīvē, un, tā kā viņa pusē esot visas priekšrocības, jo viņš tak zinot Olivera pasaulē nākšanas stāstu, tad cerot tam tomēr iegriezt kaulā. «īsi un skaidri, Feidžin,» viņš sacīja, «lai ar jūs esat žīds, jūs nekad vēl neesat izlicis tādas cilpas, kādās es ievilināšu savu brālīti Oliveru.»
— Brāli! — Roze iesaucās.
— Tie bija viņa vārdi, — Nensija sacīja, bailīgi šaudīdama acis apkārt, ko viņa nebija mitējusies darīt visu laiku, kamēr runāja, jo visu laiku viņai spokojās Saiksa rēgs. — Tas vēl nav viss. Kad viņš ierunājās par jums un to otru lēdiju, piebilzdams, ka laikam pašas debesis vai elle būšot sacēlušās pret viņu, iegrozot tā, ka Olivers nokļūst tieši pie jums, viņš nosmējās un teica, ka galu galā arī tas viņu iepriecinot, jo cik daudz simt un tūkstoš mārciņu jūs nebūtot ar mieru atdot, ja tikai jums tās bijušas, lai dabūtu zināt, kas ir jūsu divkājainais klēpja sunītis.
— Jūs taču nedomājat, — Roze sacīja nobālēdama, — ka tas bija nopietni sacīts?
— Viņš runāja ar tādu sirdību un nopietnību, — meiča atteica, purinādama galvu, — cik vien tas cilvēkam iespējams. Viņš nepazīst joku, ja viņš dusmās iesvilies. Es pazīstu daudzus, kas pastrādā vēl trakākas lietas, bet labāk es tos klausos desmitreiz nekā šito Monksu vienreiz. Ir jau vēls, bet man jātiek atpakaļ, iekām neceļas aizdomas par to, ko pašlaik daru. Man jādodas aši atpakaļ.
— Bet ko tad es varu izdarīt? — Roze sacīja. — Ko lai iesāku ar visām šīm ziņām bez jums? Atpakaļ! Kāpēc jūs gribat iet atpakaļ pie cilvēkiem, kurus notēlojāt tik šausmīgās krāsās? Ja jūs to pašu, ko man stāstījāt, atkārtosiet kādam
džentlmenim, kuru es šai pašā mirklī varu pasaukt no blakus istabas, nepaies ne pusstunda, kad jūs jau atrādīsieties drošā patvērumā.
— Es gribu iet atpakaļ, — meiča atbildēja. — Man jāiet atpakaļ, tāpēc ka — nu kā lai es runāju par tādām lietām ar tik nevainīgu lēdiju kā jūs? — tā^ēc ka starp tiem ļaudīm, par kuriem jums stāstīju, ir viens, šausmīgākais no visiem, kuru es nevaru pamest; nē, pat ne tādā gadījumā, ja varētu tikt paglābta no tās dzīves, kādu dzīvoju.
— Tas, ka jūs kādreiz aizstāvējāt šo jauko zēnu, — Roze sacīja, — ka atnācāt ar tādu risku pie manis, lai pastāstītu, ko esat dzirdējusi, jūsu izturēšanās, kas pārliecina par jūsu vārdu patiesīgumu, jūsu acīm redzamā nožēla un kauna sajūta, viss tas liek man ticēt, ka jūs varat vēl laboties. Ak, — dedzīgā meitene sacīja, rokas pacēlusi, asarām līstot pār seju, — neaizdariet ausis tās lūgumam, kura ir tāpat sieviete kā jūs un pirmā — es nešaubos, ka pirmā, — kas jūs iežēlojusies un vērsusies pie jums ar līdzcietības vārdiem! Uzklausiet manus vārdus un ļaujiet man jūs paglābt labākai dzīvei!
— Ledij, — meiča iesaucās, noslīgdama ceļos, — mīļā, baltā, eņģelim līdzīgā ledij, jūs esat pirmā, kas mani aplaimojusi šādiem vārdiem, un, ja es dzirdējusi tos pirms gadiem, tie būtu varējuši paglābt mani no grēka un sāpju ceļiem, bet tagad ir par vēlu, daudz par vēlu.
— Nekad nav par vēlu, — Roze teica, — nožēlot un izpirkt grēku.
— Ir par vēlu! — Nensija iekliedzās, sāpju plosīta. — Tagad es nevaru viņu atstāt! Es nevaru viņu nāvē grūst!
— Kāpēc tad jūs būtu tā grūdēja? — Roze vaicāja.
— Nekas viņu nespētu glābt! — meiča iesaucās. — Ja es izstāstītu citiem, ko izstāstīju jums, un ja visus saķertu, viņam neizbēgt no nāves. Viņš ir bijis pats pārdrošākais un darījis briesmu lietas!
— Vai tas iespējams. — Roze uztraucās, — ka
tāda cilvēka dēļ jūs varat atteikties no visām nākotnes cerībām un no droša patvēruma jau šinī mirklī? Tas ir ārprāts.
— Es nezinu, kas tas ir, — meiča atbildēja. — Zinu tikai, ka tā tas ir, un ne jau ar mani vienu, bet arī ar simtām citām, tādām pašām nožēlojamām paklīdenēm kā es. Man jāiet atpakaļ. Vai tas ir dieva sods par maniem grēkiem, nezinu, bet mani vilktin velk atpakaļ pie viņa, lai cik viņš ļauns un nežēlīgs pret mani bijis, un laikam trauktos pie viņa, pat zinādama, ka pēdīgi jāmirst būs no viņa rokas.
— Ko man darīt? — Roze sacīja. — Es nedrīkstu jūs laist projām.
— Jūs drīkstat un, es zinu, jūs to arī darīsiet, — meiča teica pieceldamās. — Jūs ļausiet man iet, tāpēc ka es paļāvos uz jūsu goda prātu un neprasīju no jums nekādu solījumu, ko būtu varējusi darīt.
— Bet kāda tad nozīme visam jūsu stāstījumam? — Roze vaicāja. — Sis noslēpums taču jāceļ gaismā, jo ko gan var Oliveram līdzēt ar to, ka jūs man to esat atklājusi, kur jūs taču tik ļoti gribat viņu pasargāt?
— Starp jūsu draugiem tak būs kāds laipns džentlmenis, kam jūs visu kā noslēpumu varat uzticēt, un viņš jums dos padomu, kas darāms, — meiča sacīja.
— Bet kur lai es jūs atkal atrodu, ja rodas vajadzība? — Roze jautāja. — Es negribu zināt, kur dzīvo šie briesmīgie ļaudis, bet pasakiet, kur jūs turpmāk varbūt varētu zināmās stundās pastaigāties.
— Vai jūs man apsolāt stingri glabāt noslēpumu un nākt viena pati vai arī divatā ar to cilvēku, kas vēl to zinās? Vai apsolāt, ka mani nenovēros un neizsekos? — meiča vaicāja.
— To es jums svēti apsolu, — Roze atteica.
— Katru svētdienas vakaru no pulksten vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem, — meiča bez vilcināšanās turpināja, — es pastaigāšos pa Londonas tiltu, ja vien būšu dzīva.
— Pagaidiet vēl acumirkli! — Roze iesaucās, redzēdama meiču steidzamies uz durvīm. — Padomājiet vēlreiz pati par savu stāvokli un par to, ka jums ir dota iespēja sākt citu dzīvi. Jums tiesības saņemt parādu no manis ne tikai kā šo ziņu brīvprātīgai devējai, bet arī kā sievietei, kas stāv bezdibeņa malā. Vai tad tiešām jūs gribat iet atpakaļ uz šo laupītāju bedri un pie tā vīrieša, ja viens vienīgs vārds var jūs glābt? Kas tā var būt par burvību, kas velk jūs atpakaļ un liek jums grimt .netikumā un postā? Ak, vai tad nav nevienas stīgas jūsu dvēselē, kuru es varētu aizkustināt? Vai tad nekas tur nav vairs palicis, kas spētu vēl dzirdēt manu balsi un apskaidrot jūsu apmāto prātu?
— Ja lēdijas, jaunas, krietnas un skaistas lēdijas, kāda esat jūs, — meiča runāja ar lielu nopietnību, — atdod savu sirdi, mīlestība tās aizvilinās, kurp vien gribēs, — jā, pat tādas kā jūs, kam ir mājas, draugi, citi pielūdzēji, viss, kas var piepildīt dzīvi. Bet, ja tādas kā es, kam nav cita droša jumta virs galvas kā vienīgi zārka vāks, kam nav neviena cita drauga, kas stāvētu pie viņu slimības vai nāves gultas, kā vienīgi slimnīcas kopēja, ja mēs ar savām izvirtušajām sirdīm pieķeramies kādam vīrietim un ļaujam viņam tur aizpildīt vietu, kas visā mūsu nožēlojamā dzīvē stāvējusi tukša, — kas gan var vēl cerēt mūs izdziedināt? Iežēlojieties par mums, ledij, iežēlojieties par mums, kurām tik vien vēl ir no sievietes palicis kā šīs vienīgās jūtas, jo tās pašas pēc barga nolēmuma neaplaimo mūs ar miera un lepnuma sajūtu, bet liek panest jaunus pazemojumus un rupju bardzību.
— Jūs taču, — Roze sacīja, brīdi klusējusi, — pieņemsiet mazumiņu naudas 110 manis, lai jums būtu iespēja godīgi dzīvot vismaz tik ilgām, kamēr atkal tiekamies?
— Ne penija, — atvēcinādamās ar roku, meiča attrauca.
— Nenoslēdziet savu sirdi pret manām pūlēm palīdzēt jums, — Roze sacīja, ar sirsnību viņai tuvodamās. — Es vēlos jums izdarīt šo pakalpojumu, patiešām.
— Vislabākais jūsu pakalpojums, ledij, — lauzīdama rokas, meiča atteica, — būtu, ja jūs to varētu izdarīt, — atņemt man uz vietas dzīvību, jo šovakar, domādama par to, kas es esmu, izjutu savu postu tik smagi kā nekad agrāk; un taču arī tas jau būtu kaut kas — nenomirt tai elles zaņķī, kurā esmu dzīvojusi. Die's lai jūs svētī, mīļo, jauko ledij, un izlej pār jūsu galvu tik daudz prieka, cik daudz kauna es esmu uzgāzusi uz savējās!
Ar šiem vārdiem uz lūpām, balsī raudādama, nelaimīgā meiča pagriezās uz iešanu, bet Roze Meilija, pilnīgi apmulsināta no šās tik neparastās satikšanās, kas vairāk atgādināja īslaicīgu sapni nekā īstenību, ieslīga krēslā, lai sakārtotu domas.