Viņas stāvoklī patiešām nebija tik viegli atrast padomu. Kur viņa degtin dega aiz vēlēšanās iespiesties noslēpumā, kas klājās pār Olivera dzīvi, viņa tomēr nedrīkstēja arī neturēt svētu to uzticību, kādu, paļaudamās uz viņas krietnumu un godīgumu, viņai parādīja svešā, nelaimīgā sieviete, ar kuru nupat kā bija sarunājusies. Tās vārdi un izturēšanās bija aizkustinājuši Rozes sirdi; un tagad mīlestības pilnajām rūpēm par savu mazo draugu nāca klāt — diezin vai mazāk' patiesa un kvēla savā izpausmē — karsta vēlēšanās šai no dzīves izstumtajai iedvest sirdī nožēlu un cerību.
Viņu nodomā bija uzkavēties Londonā tikai trīs dienas, pirms doties pāris nedēju ilgā atpūtā uz kādu attālāku vietu jūrmalā. Patlaban pusnakts stunda — pirmā diena pagājusi. Kādu rīcību viņa varēja uzsākt, lai to veiktu četrdesmit astoņās stundās? Vai kā lai atliek aizbraukšanu, nemodinot aizdomas?
Misters Losberns arī bija atbraucis kopā ar viņām un nodomājis te palikt abas nākamās dienas, bet Roze pārāk labi pazina šā lieliskā džentlmeņa straujumu un pārāk skaidri paredzēja, kādā niknumā viņš iedegsies pirmajos dusmu uzplūdos pret Olivera otrreizējās nolaupīšanas ieroci, lai riskētu tam atklāt noslēpumu, ja viņai Nensiju aizstāvēt nepalīdz kāda respektējamāka persona. Tie bija iemesli, kādēj vajadzēja ievērot vislielāko uzmanību un piesardzību, arī uzticot to misis Meilijai, jo tas nu bija skaidrs, ka viņa bez apdomāšanās tūlīt trauktos pie cienījamā daktera apspriesties par šo lietu. Vaicāt padomu kādam juristam, ja viņa arī zinājusi, kā tas izdarāms, nezin vai būtu bijis saprātīgi — aiz tiem pašiem iemesliem. Vienu mirkli viņai pat iešāvās prātā lūgt palīdzību no Harija, bet šī doma pamodināja atmiņā pēdējo šķiršanos, un viņai likās, ka būtu necienīgi aicināt viņu tagad atpakaļ, j° varbūt — asaras sariesās acīs, pārdomām ievirzoties šādā gultnē, — tas ir sācis jau viņu aizmirst un jūtas laimīgāks tālumā.
Sī prātošana, izšķiroties te par vienu, te otru rīcības veidu un atkal visus tos atmetot — atkarībā no tā, kādus argumentus viņa galvā pārcilāja, — viņu bija satraukusi, un viņa pavadīja nemierīgu nakti. Otrā dienā, vēl tiku tikām izdomājusies, pēdīgi tomēr izšķīrās spert pārdrošo soli — prasīt padomu Harijam.
«T a viņam ir sāpīgi atgriezties uz šejieni.» viņa domāja, «tad man jo vairāk! Bet varbūt viņš nebrauks; viņš var atrakstīt vai arī atbraukt un centīgi izvairīties mani sastapt — tā taču viņš darīja aizbraucot, to es gan nebiju sagaidījusi, bet tā ārī bija labāk — mums abiem.» Te Roze nometa spalvu un novērsās, it kā pat papīra lapa, kurai bija jātop par viņas vēstnesi, nedrīkstētu redzēt viņu raudam.
Reizes piecdesmit viņa bija paņēmusi to pašu spalvu un atkal nolikusi, domājusi un pārdomājusi vēstules pirmo rindu un nebija pat pirmā vārda uzrakstījusi, kad Olivers, kas bija pastaigājies pa pilsētas ielām ar misteru Džailzu kā miesassargu, pēkšņi iedrāzās istabā gluži aizelsies un tik ārkārtīgi uztraucies, ka šķita vēstījam jaunas briesmas.
— Kas tad nu tevi tā satraucis? — Roze vaicāja, iedama viņam pretī.
— Es tikko spēju atjēgties, man liekas, es tūlīt nosmakšu! — zēns attrauca. — Vai dieniņ! Kad es tikai iedomājos, ka beidzot es viņu satikšu un jūs varēsiet pārliecināties, ka viss tas taisnība, ko es jums stāstīju!
— Es nekad neesmu domājusi, ka tu mums stāsti nepatiesību, — Roze sacīja, nomierinādama viņu. — Bet kas tad ir? Par kādu cilvēku tu runā?
— Es redzēju to džentlmeni, — Olivers atbildēja, tikko spēdams vārdus skaidri izrunāt, — to džentlmeni, kas bija tik labs pret mani . .. misteru Braunlovu, par kuru mēs tik bieži esam runājuši.
— Kur? — Roze vaicāja.
— Viņš izkāpa no karietes, — Olivers atteica, liedams asaras no prieka, — un iegāja vienā mājā. Es netiku ar viņu runājis… es jau nevarēju viņu uzrunāt, jo viņš manis neredzēja, un es tā trīcēju, ka nespēju pieiet viņam klāt. Bet Džailzs, man pakalpodams, paprasīja, vai džentlmenis tai mājā dzīvo, un viņam atbildēja, ka dzīvo gan. Skatiet, — Olivers sacīja, atlocīdams papīra strēmelīti, — te tas ir, te ir, kur viņš dzīvo … es tūliņ došos turp! Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! Ko gan es darīšu, kad atkal viņu ieraudzīšu un dzirdēšu viņa balsi!
Roze, kuras uzmanību ne mazumu izklaidēja šie un citi nesakarīgie prieka izsaucieni, izlasīja tomēr adresi — Greven- strita Strendā. Viņa aši izlēma šo atklājumu izmantot saviem nolūkiem.
— Nu, mudīgi! — viņa iesaucās. — Ej pasaki, lai pasauc važoni, un pats esi gatavs, ka vari braukt man līdzi! Tūlīt uz karstām pēdām es tevi aizvedīšu turp. Vēl tikai pateikšu krustmātei, ka mēs uz stundiņu izejam, un es būšu tikpat ātri gatava kā tu.
Olivers nebija skubināms pasteigties, un pēc minūtēm piecām viņi jau bija ceļā uz Grevenstritu.
Kad viņi nokļuva tur, Roze Oliveru atstāja karietē, it kā tāpēc, lai sagatavotu veco džentlmeni uz šo atkalredzēšanos, un, iesūtīdama ar sulaini savu vizitkarti, izteica vēlēšanos satikt misteru Braunlovu loti steidzamā vajadzībā. Sulainis drīz bija atpakaļ un lūdza uznākt augšā; iegājusi viņa pavadībā kādā no augšējām istabām, mis Meilija atradās aci pret aci ar pavecu, laipnīgu džentlmeni tumšzaļos svārkos. Turpat netālu sēdēja otrs vecs džentlmenis īsās nankina biksēs un getrās, kurš neizskatījās sevišķi laipnīgs; tas sēdēja, ar rokām aptvēris nūjas galu, un atbalstījis zodu uz tām.
— Nu tu die's! — džentlmenis zaļajos svārkos iesaucās, steigšus, kā to prasa smalka pieklājība, pieceldamies. — Lūdzu piedošanu, jauno ledij… es domāju, ka nāk kāda uzmācīga persona, kas … jūs mani atvainosiet. Sēdieties, lūdzu!
— Misters Braunlovs, ja nemaldos, ser? — Roze sacīja, pārlaizdama acis no otra džentlmeņa uz to, kas runāja.
— Tā mani sauc, — vecais džentlmenis atbildēja. — Un šis — mans draugs misters Grimvigs. Grimvig, vai tu neatstātu uz brīdi mūs vienus?
— Es gan domāju, — Roze ieteicās, — ka mūsu pašreizējo sarunu dēļ džentlmenis nebūtu jāapgrūtina. Ja esmu pareizi informēta, viņam tā lieta zināma, par kuru gribu runāt ar jums.
Misters Braunlovs palocīja galvu. Misters Grimvigs, kas vienu reizi jau bija stīvi paklanījies, piecēlies tikpat stīvi paklanījās otrreiz un atslīga atpakaļ krēslā.
— Es jums gan sagādāšu lielu pārsteigumu, man šķiet, — Roze sacīja mulsdama un satraukdamās, kas gluži saprotami, — kādreiz jūs esat parādījuši lielu laipnību un labvēlību manam mīļajam, mazajam draugam, un es domāju, ka jums būs patīkami par viņu atkal ko dzirdēt.
— Tiešām? — misters Braunlovs brīnījās.
— Oliveru Tvistu viņu sauc, — Roze teica.
Tiklīdz šis vārds bija pārvēlies pār viņas lūpām, misters Grimvigs, kas līdz šim izlikās ieracies biezā grāmatā, kura atradās uz galda, aizsita to ar lielu blīkšķi ciet un, atgāzdamies pret krēsla atzveltni, notrauca no sejas jebkādu izteiksmi, atstājot tur vienu vienīgu ārkārtīgu izbrīnu, ilgu laiku blenza sastingušām, stulbām acīm; tad, it kā sakaunējies par šādu neapvaldītu jūtu izrādīšanu, viņš, noraustīdamies kā krampjos, ieņēma savu iepriekšējo pozu un, raudzīdamies taisni uz priekšu, palaida garu, spēcīgu svilpienu, kas, šķita, neizskanēja gaisā, bet pamira viņa vēdera visapslēptākajos dziļumos.
Misters Braunlovs nebija mazāk izbrīnījies, kaut arī viņa pārsteigums neizpaudās tik ekscentriski. Viņš piestūma savu krēslu tbvāk mis Meilijai un sacīja:
— Dariet man to patikšanu, dārgo jauno ledij, izmetiet pilnīgi no galvas visas tās labvēlības un laipnības, par kurām ieminējāties un par kurām nevienam citam nav jausmas, bet, ja jūsu ziņā ir kādi pierādījumi un jūs spētu izkliedēt tās nelabvēlīgās domas, kādas man reiz radās par šo nabaga bērnu, dieva dēļ, tad dariet to!
— Pēdīgais nekrietnelis! Savu galvu esmu ar mieru apēst, ja viņš nav beidzamais nelietis! — misters Grimvigs rūca, nevienam muskulim sejā nepakustoties, kā kāds vēderrunātājs.
— Tas bērns ir ar cēlu raksturu un atsaucīgu sirdi, — Roze sacīja pietvīkdama, — un tā vara, ar kuras lēmumu viņam tik daudz bijis jāpārcieš savās mazās dienās, ir iedēstījusi viņa krūtīs tādu uzticību un pieķeršanās jūtas, kas darītu godu daudziem, kuru dienu skaits mūžā sešreiz lielāks.
— Man ir tikai sešdesmit viens gads, — misters Grimvigs sacīja ar to pašu stingumu sejā. — Un, ja pats nelabais nav sajaucis rēķinus, tad šim Oliveram vajag būt vismaz divpadsmitiem aptecējušiem; tādā kārtā es nesaprotu, kam šī piezīme tēmēta.
— Neņemiet vērā manu draugu, mis Meilij, — misters Braunlovs teica. — Viņš tā nedomā, kā runā.
— Domā gan, — misters Grimvigs rūca.
— Nē, viņš tā nedomā, — misters Braunlovs acīm redzot sāka jau uztraukties.
— Viņš ar mieru galvu apēst, ja nedomā, — misters Grimvigs rūca.
— Ja jau domā, tad arī pelnījis, ka viņam norauj to no pleciem, — misters Braunlovs sacīja.
— Viņam briesmīgi gribētos redzēt to vīru, kas to uzdrošinātos, — misters Grimvigs deva atbildi, uzsizdams nūju uz grīdas.
Nonākuši jau tik tālu, abi vecie džentlmeņi, turēdamies pie sava sensena paraduma, ievilka pa šņūcienam tabakas un sadevās rokas.
— Bet nu, mis Meilij, — misters Braunlovs pievērsās Rozei, — atsāksim valodu par to, kas tik dziļi aizkustinājis jūsu labo sirdi. Pastāstiet, lūdzu, kas jums zināms par šo nabaga bērnu, atļaujiet tikai man iepriekš pateikt, ka esmu darījis visu, kas vien manos spēkos, lai viņu atrastu, un ka šai laikā, kamēr biju projām no Anglijas, manas pirmāk radušās aizdomas, ka viņš mani krāpis, ka bijis savu agrāko līdzgaitnieku uzsūtīts, lai mani apzagtu, ir krietni mazinājušās.
Roze, pa šo laiku sakārtojusi savas domas, īsi un aši vienkāršos vārdos pastāstīja visu, kas noticis ar Oliveru, kopš viņš atstājis mistera Braunlova māju, noklusēdama vienīgi Nensijas atklājumu, ko glabāja šā džentlmeņa viena paša ausīm, un nobeidza savu stāstu ar apgalvojumu, ka vienīgās Olivera bēdas pēdējos mēnešos bijušas tās, ka nav varējis satikties ar savu agrāko labdari un draugu.
— Paldies dievam! — vecais džentlmenis iesaucās.
— Kāds prieks man to dzirdēt, bezgalīgs prieks! Bet jūs, mis Meilij, neesat vēl man pateikusi, kur viņš tagad atrodas. Jūs man piedosiet, ja izteikšu pārmetumu jums, — kāpēc jūs neatvedāt viņu šurp?
— Viņš gaida karietē pie jūsu durvīm, — Roze atteica.
— Pie manām durvīm! — vecais džentlmenis izsaucās un bez tālākiem vārdiem bija ārā no istabas, lejā pa kāpnēm, uz karietes kāpšļa un karietē iekšā.
Kad istabas durvis aiz viņa bija aizcirtušās, misters Grimvigs pacēla galvu un, pārvērtis vienu krēsla pakaļējo kāju asī, ar spieķa un galda piepalīdzību aplaida trīs slaidus lokus ap to, palikdams pats visu laiku krēslā. Beidzis šo manevru, viņš piecēlās un pārkliboja pār istabu uz priekšu un atpakaļ vtemaz reižu divpadsmit, tad pēkšņi apstājās Rozes priekšā un ne no šā, ne no tā ņēmās un viņu noskūpstīja.
— Kušiet! — viņš sacīja, kad Roze pietrūkās kājās, mazliet uztraukusies par šādu dīvainu izdarību. — Nebīstieties! Esmu jau tais gados, ka varētu būt jūsu vectētiņš. Jūs esat jauka meita. Jūs man patīkat. Arau, šie ar klāt!
Tā arī bija, tiklīdz viņš ar izveicīgu klupienu veikli iemetās atpakaļ savā sēdeklī, ienāca misters Braunlovs ar Oliveru, kuru misters Grimvigs saņēma pavisam laipnīgi; un, ja šī mirkļa laimība bijusi arī vienīgā atmaksa Rozei Meilijai par viņas uztraukumu un bažām Olivera dēļ, viņa jau būtu jutusies bagātīgi atalgota.
— Bet mums jau te ir vēl kāds, kuru nedrīkstam aizmirst, — misters Braunlovs ieteicās, pieskandinādams zvanu.
— Misis Bedvinu pasauciet, lūdzu!
Vecā saimniece tūlīt atsteidzās uz aicinājumu un, pakniksējusi pie durvīm, gaidīja rīkojumus.
— Nu, vai zināt, jums ar acis ar katru dienu kļūst tumšākas, Bedvin, — misters Braunlovs sacīja šķietami īdzīgs.
— Ko lai dara, tā ir, ser, — vecā lēdija atteica. — Neesmu gan dzirdējusi, ka ar gadiem acis uzlabotos, ser.
— To pašu es ari būtu varējis jums pateikt, — misters Braunlovs sacīja, — bet uzlieciet stiklus un paskatieties, vai tad tīri neattapsieties, kāpēc jūs tikāt aicināta.
Vecā lēdija sāka meklēties kabatā pēc acenēm. Bet Olivera pacietība nespēja vairs izturēt šo jauno pārbaudījumu, un viņš ar joni metās viņas skavās.
— Žēlīgais debestētīl! — vecā lēdija iesaucās, apkampdama viņu. — Tas tak mans nevainīgais puikiņš!
— Mīļo, mīļo veco auklīti — Olivers nevarēja prieka valdīt.
— Redz' nu, ka viņš atnāca, — es zināju, ka viņš nāks atpakaļ, — vecā lēdija sacīja, spiezdama viņu pie sirds.
— Kāds brašs no skata un apģērbts atkal kā kungu bērns! Kur tu biji visu šo garo laiku? Tas pats jaukais vaidziņš, tikai ne tik bāls, tās pašas mīļās actiņas, tikai ne tik skumīgas. Neesmu varējusi tās aizmirst, nedz arī viņa lēno smaidu; katru mīļu dieniņu es redzēju tās līdzās manas pašas mīlulīšu actiņām, kuri nomira un atstāja mani, kad es vēl biju jauna un jautra kā taurenītis.
Runādama bez mitas, te atstumdama Oliveru no sevis, lai noskatītu, cik šis paaudzies, te vilkdama klāt un pirkstus maigi laizdama caur zēna matiem, lāga dvēsele reizē smēja un birdināja asaras uz viņa kakla.
Atstādams viņu ar Oliveru, lai abi pēc sirds patikas pārcilā savus piedzīvojumus un pieredzējumus, misters Braunlovs paaicināja Rozi citā istabā, un tur Roze viņam atstāstīja visos sīkumos savu sarunu ar Nensiju, sagādādama misteram Braunlovam milzīgu pārsteigumu un uztraukumu. Roze paskaidroja ari, kāpēc šo noslēpumu nav vispirms uzticējusi savam labajam draugam misteram Losbernam. Vecais džentlmenis atzina, ka viņa rīkojusies saprātīgi, un labprāt apņēmās pats noturēt svinīgu apspriedi ar cienījamo dakteri. Lai viņam būtu iespēja jo ātrāk izpildīt savu nodomu, nolēma, ka jau to pašu vakaru pulksten astoņos viņš ieradīsies pansijā un ka līdz tam laikam misis Meilijai uzmanīgi jāpastāsta par visu, kas noticis. Kad nu šī iepriekšējā sagatavošanās bija nokārtota, Roze ar Oliveru devās mājup.
Roze nemaz nebija pārvērtējusi labā daktera dusmu mēru. Tiklīdz viņam pavēstīja Nensijas stāstu, nāca vesela gāzma draudu un lāstu; viņš draudēja parūpēties, lai šī meiča kļūtu par mistera Bletersa un Dafa izmaņas pirmo upuri, un jau lika cepuri galvā gatavs tūlīt doties meklēt palīdzību pie šīm slavenībām, un nav šaubu, ka pirmā straujumā, ne mirkli nepadomājis par sekām, viņš to būtu arī izdarījis, ja vien viņu neatturējis pa daļai tāds pats straujums no mistera Braunlova puses, kas arī varēja ātri iesvilties dusmās, un pa daļai pamatojumi un paskaidrojumi, kas šķita visvairāk piemēroti, lai atrunātu viņu no pārsteidzīgas rīcības.
— Bet kas tad, velnos, būtu darāms? — vaicāja nesamierināmais dakteris, kad viņi piebiedrojās abām lēdijām.
— Varbūt izteikt pateicību visiem šiem kā vīriešu, tā sieviešu slakas paklīdeņiem un lūgt, lai visžēlīgi pieņem pa simtniekam uz galviņas kā mazu cieņas un atzinības zīmi par viņu laipnību pret Oliveru?
— Ne jau gluži tā, — misters Braunlovs atteica pasmiedamies, — bet mums jārīkojas piesardzīgi un ar vislielāko apdomu.
— Piesardzība un apdoms! — dakteris izsaucās. — Es tos visus aiztriektu pie …
Nav svarīgi, pie kā, — misters Braunlovs pārtrauca.
— Bet. apdomājiet, vai, aiztriekdami tos vai nu šur, vai tur, mcs varam cerēt sasniegt mērķi, kas ir mums izredzē?
— Kādu mērķi? — dakteris brīnījās.
— Sadzīt Olivera radurakstus un atgūt atpakaļ mantojumu, ko, ja šās meičas stāsts saietas ar patiesību, viņam negodīgā kārtā noblēdījuši.
— Hm! — misters, Losberns norūca, apvēsinādamies ar kabatas drāniņu. — Tas man pavisam bija izskrējis no prāta.
— Redziet, — misters Braunlovs turpināja, — ja arī šo nabaga meiču neiejauktu šai lietā un pieņemtu, ka tos neliešus varētu nodot tiesai, neapdraudot viņas drošību, ko mēs ar to būtu panākuši?
— Katrā ziņā dažus no tiem pakārtu, — dakteris iebilda, —- un pārējos aiztransportētu.
— Jauki! — misters Braunlovs atteica smaidīdams.
— Nav ko šaubīties, ka ar laiku viņi paši tiktāl nokļūs, bet, ja mēs iejaucamies un aizsteidzamies viņiem priekšā, manuprāt, mēs speram donkichotisku soli, pilnīgi pretēju mūsu interesēm, vismaz Olivera interesēm, kas ir viens un tas pats.
— Kā tā? — dakteris nesaprata.
— Tā. Tas nu ir pārāk skaidri, ka mums būs neiedomājamas grūtības, ja gribēsim izdibināt šo noslēpumu, pirms nebūsim noliekuši uz ceļiem šo vīru — Monksu. Bet tas ir izdarāms tikai ar kara viltību, pievācot viņu tādā brīdī, kad viņš nav kopā ar šiem ļaudīm. Ja nu, teiksim, viņu apcietinātu, mums tak nav nekādu pierādījumu pret viņu. Viņš pat nav (cik mums tas zināms vai īsteni — kā mums tas šķiet) ar šo bandu piedalījies nevienā kopīgā laupīšanā. Ja nu viņu arī neatbrīvotu, maz ticams, ka viņš tiktu bargāk sodīts nekā ar ieslodzījumu cietumā par blēdībām un blandonību, un pēc tam, protams, viņa mute noslēgsies tik cieti, ka mūsu nolūkiem būtu vienlīdz līdzēts, ja arī viņš bijis kurls, mēms, akls un idiots turklāt.
— Tādā gadījumā, — dakteris atkal iekaisa, — es vēlreiz jautāšu to pašu: vai jums liekas, ka meičai dotais solījums jātur, solījums, kas dots ar vislabākajiem un cēlākajiem nodomiem, bet, nudien …
— Lūdzu, par šo jautājumu nemaz nesāciet strīdēties, manu dārgo jauno ledij, — misters Braunlovs sacīja, aizturēdams Rozi, kad tā gribēja sākt runāt. — Solījums tiks turēts. Nedomāju arī, ka tas varētu būt jel vismazākais traucējums mūsu darbībā. Bet, pirms mēs uzsākam rīkoties kādā noteiktā virzienā, ir vajadzīgs satikties ar to meiču, lai dzirdētu, vai viņa uzrādīs mums to Monksu, ar noteikumu, ka viņam būs darīšana tikai ar mums un ne ar tiesu iestādēm, bet, ja viņa negribēs vai nevarēs to izdarīt, tad izdabūt vismaz, lai pasaka, kādos zaņķos viņš mēdz iegriezties, un lai apraksta viņa ārieni, ka mēs varam viņu sazīmēt. Agrāk mēs viņu nevaram satikt kā nākamo svētdienas vakaru; tagad ir otrdiena. Mans padoms būtu pagaidām izturēties visiem pilnīgi mierīgi un glabāt šo lietu slepenībā — galvenokārt no Olivera paša.
Kaut gan misters Losberns savieba pavisam skābu seju, dzirdot tādu priekšlikumu, ka visa tā lieta atliekama uz veselām piecām dienām, tomēr viņam gribot negribot bija jāatzīst, ka pašlaik viņš arī nekā gudrāka nevar izdomāt; un, tā kā Roze un misis Meilija noteikti atbalstīja misteru Braunlovu, priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.
— Man gribētos, misters Braunlovs sacīja, — uzaicināt par padomdevēju savu draugu Grimvigu. Viņš ir gan dīvains, bet ar galvu uz pleciem un varētu mums sniegt lietišķu palīdzību. Vēl man jums jāpateic, ka viņš baudījis juridisku izglītību un atteicies no advokatūras tikai aiz tā iemesla, ka divdesmit gadu laikā tikai vienreiz uzaicināts par aizstāvi, un, vai tas uzskatāms par rekomendāciju viņam vai ne, tas jums jāizspriež pašiem.
— Man nav iebildumu, ka jūs aicināt savu draugu, tikai ar noteikumu, ka es tad varu aicināt arī savējo, — sacīja dakteris.
— Mums tas jāizšķir ar balsu vairākumu, — misters Braunlovs atbildēja. — Kas viņš ir?
.— Sās lēdijas dēls un jaunās lēdijas… sensenais draugs, — teica dakteris, norādīdams uz misis Meiliju un uzmezdams zīmīgu skatienu viņas audžumeitai.
Roze dziji pietvīka, bet ne vārda nebilda pret šo priekšlikumu (jādomā, viņa jauda, ka būtu palikusi mazākumā), un tātad Harijs Meilijs un misters Grimvigs tika uzņemti komitejā.
— Mēs, protams, paliksim pilsētā, — misis Meilija sacīja, — kamēr vien būs kaut mazākā cerība turpināt izmeklēšanu ar izredzēm uz panākumiem. Es nežēlošu ne pūļu, ne līdzekļu šās lietas labā, kurā visi esam tik dziļi ieinteresēti, un esmu ar mieru palikt šeit vai visu gadu — tik ilgām, kamēr vien jūs uzturēsiet manī ticību, ka pēdējā cerība nav zaudēta.
— Jauki! — misters Braunlovs iekrita valodā. — Bet, tā kā es visu jūsu sejās lasu vēlēšanos dzirdēt no manis, kā tas gadījies, ka es nebiju atrodams, lai apstiprinātu Olivera stāsta patiesīgumu, un kāpēc es tik pēkšņi biju atstājis karalisti, es atļaujos lūgt — neuzstādiet man pagaidām nekādus jautājumus, iekām man pašam neliekas iespējami atbildēt uz tiem ar savu dzīves stāstu. Ticiet man, šādam lūgumam ir dibināti iemesli, jo pretējā gadījumā es varbūt pamodinātu cerības, kam lemts nepiepildīties, un rastos jaunas grūtības un vilšanās, kuru jau tā ir bez gala. Iesim! Uz vakariņām jau aicināja, un mazais Olivers, atstāts viens pats blakus istabā, var vēl sākt domāt, ka mēs viņu esam apnikuši un noņemamies te diezin ar kādām tumšām sazvērestībām, lai tiktu no viņa vaļā.
Ar šiem vārdiem vecais džentlmenis sniedza roku misis Meilijai un pavadīja viņu uz ēdamistabu. Tiem sekoja Losberns ar Rozi zem rokas; un apspriede šimbrīžam bija slēgta.