To vakaru, kad Nensija, iemidzinājusi misteru Saiksu, steidzās pati savā uzdevumā pie Rozes Meilijas, pa Lielo Ziemeļu ceļu Londonai tuvojās divi personas, kurām šai stāstā būtu veltījama maza uzmanība.
Tie bija vīrietis un sieviete vai varbūt raksturīgāk tos būtu nosaukt — vīriešu dzimuma būtne un sieviešu dzimuma būtne, jo pirmais bija viens no tiem izstīdzējušiem, greizkā- jainiem ļodzīgas gaitas kaulu kambariem, kuriem ir grūti noteikt īsto vecumu, jo, būdami vēl zēni, viņi izskatās pēc nepieaugušiem vīriešiem, bet vīra gados atgādina pāraugušus zēnus. Sieviete bija jauna, drukna un spēcīga, kādai tai arī bija jābūt, lai spētu panest smago nastu, kas tai bija uzsieta uz muguras. Viņas ceļabiedrs nebija apkrauts ar lielu nesamo, jo pār plecu pārliktās nūjas galā kūļājās maza pauniņa, iesieta parasta lieluma galvas lakatiņā, acīm redzot diezgan viegla. Sis apstāklis un turklāt neparasti garās kājas deva
viņam iespēju bez kādas piepūles turēties soļus desmit priekšā savai līdzgaitniecei, kurai tas, šad un tad pagriezdamies atpakaļ, nepacietigi māja ar galvu, it kā pārmezdams viņai tūļību un skubinādams mazliet sasparoties.
Tā viņi kūlās uz priekšu pa putekļaino ceļu, neko daudz nevērodami apkārtni, tikai pa reizei pagāja malā, kad bija jāpalaiž garām pasta karietes, kas traucās ārā no pilsētas, līdz tie nokļuva zem Haigetas arkas, kur pa priekšu gājējs apstājās un nepacietīgi uzsauca ceļabiedrei:
— Nu, velcies tokš, va' tad nevar pakustēt? Tu ir gan kā bez kāju, Sarlot.
— Nejēdzīgi smaga nasta, to es tev varu teikt, — sieviešu dzimuma būtne pienākusi sacīja, tikko elpu vilkdama aiz noguruma.
— Smaga! Ko tu tur muldavā? Priekš kam ta tu ir pasaulē? — vīriešu dzimuma ceļinieks atcirta, pats savu mazo nešļavu runājot pārlikdams uz otra pleca. — Ej, ko tu — atkal jau pūties? Jāndie, nezinu, vai vēl ir pasaulē kāds, kas tā var izvest cilvēku no pacietības kā tu.!
— Vai ta vēl tālu? — sieviete vaicāja, atlaizdamās pret uzbērumu un raudzīdamās augšup, kamēr sviedri straumēm tecēja pār seju.
— Tālu! Mēs tikpat kā ir jau klāt, — garkājainis sacīja, rādīdams uz priekšu. — Skaties! Tie i' Londonas uguņi.
— Līdz tiem vēl būs brangas divi jūdzes, vismazākais, — sieviete sacīja, saplakdama dūšā.
— Vai nu divi jūdzes, vai divdesmit, — atcirta Noe Kleipols, jo tas bija viņš, — slienas tik augšā un ejam! Ja nekustēsi, es spers, par to esi droša.
Tā kā Noes sarkanais deguns kļuva vēl sarkanāks no dusmām un runādams viņš jau gāja pāri ceļam, it kā pilnīgi apņēmies draudus uz vietas arī izpildīt, sieviete bez tālākām ierunām pietrausās un sāka smagā solī steberēt viņam blakus.
— Kur tu domā apmesties pa nakti, Noe? — viņa ievaicājās, kad abi bija pāris simtu jardu nogājuši. ,,
— Kā es to var zināt? — Noe atskaldīja, kuram garastāvoklis garajā ceļā bija jūtami saplacis.
— Tuvumā kaut kur, es domāju, — Šarlote sacīja.
— Nekādā tuvumā, — misters Kleipols atteica. — Dzirdi! Nekādā tuvumā; tātad par to nesapņo!
— Kāpēc ne?
— Ja es ir vārdu teic's, ka es ko nedarīs, gana ar to, bez kādiem tur kāpēc vai tāpēc, — misters Kleipols augstmanīgi atbildēja.
— Bet tev tak nav tā jāskaišas, — viņa ceļabiedre sacīja.
— Tas tik butu smalki, vai ne, ielīst pirmaja ārpilsētās traktierī, lai tad Sauerberijs, ja dzenas pakaļ, iebāž tur savu veco snuķi, iemet mūs vezumā un aizved atpakaļ ar dzelžiem uz rokām, — teica misters Kleipols ņirdzīgā balsī. — Nekā nebij! Es ies un slapstīsies pa visšaurākajām ieliņām, kādas tik varēs atrast, un neapstāsies, līdz acs uzdursies visbēdīgā- kai būdai, kad mēs būs labi tālu aizmaldījušies. Die's sodi, dieva vārds, tu var pateikties savai laimes zvaigznei, ka es ir cilvēks ar galvu; ja mēs sākumā nebūtum tīšprāt gāj'ši pa nepareizu ceļu un atpakaļ nenākuši pāri laukiem un tīrumiem, jūs, cienītā ledij, būtu dzelžos saslēgta un jau nedēļu notu- pēj'se aiz restēm. To tu būt ar pelnīj'se, jo tu ir muļķe.
— Eš jau zinu, ka man nav tāda āpķēriena kā tev, — Šarlote atteica, —- bet neuzkrauj visu vainu man vienai un nesaki, ka es būtu saslēgta dzelžos. Ja jau mani, tevi tas pats gods būtu ķēris. '"
— Tu tak izņēmi naudu no kases, pati tak zini, ka tu, — misters Kleipols neatlaidās.
—- Es izņēmu to priekš tevis, Noe mīļais, — Šarlote atteica.
— Vai ta es to paturēju? — jautāja misters Kleipols.
— Nē, tu uzticējies man un atļāvi to nest, tāpēc ka tu jau esi tāds mīļiņš un labiņš, — lēdija sacīja, pakutinādama viņu zem zoda un ieķerdamās viņam elkonī.
Tas patiešām atbilda patiesībai, bet, tā kā misters Kleipols nebūt nemēdza akli un muļķīgi kādam uzticēties, tad, izturoties taisnīgi pret šo džentlmeni, jāpiebilst, ka Šarlotei viņš šoreiz bija parādījis tik lielu uzticību ar gudru ziņu — lai gadījumā, ja tos saķertu, naudu atrastu pie viņas, kas dotu iespēju viņam pierādīt savu nevainību zādzībā un līdz ar to sagādātu daudz lielākas izredzes izkulties sveikā cauri. Protams, pašreizējos apstākļos viņš par šiem saviem motiviem nebilda ne vārda, un viņi pavisam mīlīgi turpināja ceļu kopā.
Saskaņā ar savu gudri izstrādāto plānu misters Kleipols gāja tik uz priekšu, nekur neapstādamies, līdz nonāca pie «Eņģeļa» Islingtonā, kur, redzot bariem gājējus un neskaitāmos braucējus, viņš savā gaišā prātā nosprieda, ka te nu no tiesas sākas jau Londona. Pakavējies tikai, lai novērotu, kuras no ielām šķietas visdzīvākās un tātad no kurām visvairāk jāvairās, viņš nogriezās pa Sent-Džons-Rodu un drīz vien ienira šauru, līkumainu un netīru ieleju krēslā, kuras, atrazdamās starp Greis-In-Leinu un Smisfīldu, vērta šo pilsētas daļu par vienu no visriebīgākajām un nožēlojamākām, kādas vēl pēc pārbūves palikušas pilsētas centrā.
Pa šo ieliņu mudžekli tad nu Noe Kleipols spraucās uz priekšu, vilkdams līdzi Šarloti, — te nokāpdams no ietves renstelē, lai ar aci apvērtētu kāda traktiera īsto būtību, te atkal kuldamies tālāk, kad kroga āriene pavedināja viņu domāt, ka tas viņa nolūkiem būs pārāk ļaužu pilns. Pēdīgi viņš apstājās viena priekšā, kas rādījās tik neizskatīgs un nolaists, kādu vēl nebija gadījies redzēt; pārgājis pāri ielai otrā pusē un no pretējās ietves aplūkojis to, viņš visžēlīgi pasludināja, ka šeit nu viņš domājot pārlaist naksniņu.
— Do' nu man to pindeli, — Noe sacīja, noraisīdams paunu no sievietes pleciem un pārmezdams sev pār muguru, — un never muti vajā, ja ar tevi nerunā! Kā t' šo iestādīšanu sauc … tr . . . trīs .. . kas tie tādi trīs?
— Kropļi, — Šarlote izlasīja.
— Trīs kropļi, — Noe atkārtoja. — Nu nekas, smalka izkārtne. Nu, tad! Turas man cieši uz papēžiem — un ejam!
Nodevis šīs pavēles, viņš ar plecu pagrūda nelabi čīkstošās durvis un līdz ar savu ceļabiedri iegāja iekšā.
Bufetes telpā apmeklētāju nebija, vienīgi kāds jauns ebrejs, uzmeties ar elkoņiem uz letes, lasīja savazātu avīzi. Tas, acis ieplētis, uzlūkoja Noi, un Noe arī tāpat nolūkojās uz viņu.
Ja Noe ieradies savā patversmes zēna apģērbā, tad ebrejam būtu bijis kāds nekāds iemesls ieplest tik platas acis, bet, tā kā viņš patversmes svārkus ar visu žetonu bija nometis un to vietā pie ādas biksēm uzģērbis darba blūzi, šķiet, nebūtu sevišķa pamata bažām, ka viņa āriene varētu pievērst tik lielu uzmanību traktierī.
— Vai es būtu ieradies «Trīs kropļos»? — Noe apvaicājās.
— Tā sauc šo krhodzine, — ebrejs atbildēja.
— Ķāds džentlmenis, nākdams no laukiem, ar kuru mēs ceļā satikāmies, ieteica mums šeit iegriezties, — Noe turpināja, piebikstīdams Šarlotei, varbūt lai darītu viņu uzmanīgu uz tik ģeniālu izdomu, iedvešot pret sevi cienību, bet varbūt brīdinādams viņu, lai neizrādītu izbrīnīšanos. — Mēs gribētu šonakt te pārgulēt.
— Es skhaidrhi nezin, vai vharēs, — sacīja Bārnijs, kas bija šeit krodziniekam par palīgu, — es ies apvhaicātes.
— Parādiet mums viesistabu un ienesiet tur mazliet aukstas gaļas un lāsīti alus, iekām ejat apvaicāties! — Noe parīkoja.
Bārnijs paklausīja, ieveda viņus mazā dibenistabiņā un nolika viņiem priekšā pieprasīto ēdamo un dzeramo; to padarījis, tas paziņoja ceļiniekiem, ka viņi var šonakt te pārnakšņot, un atkal izgāja, atstādams mīlīgo pārīti, lai tas ieturas un spirdzinās.
Sī istabiņa atradās tieši aiz bufetes telpas un pāris_ kāp- slīšu zemāk, tā ka ikviens no šās mājas labiem pazinējiem, atvilcis aizkaru no lodziņa minētās istabas sienā, pēdas piecas augstumā no grīdas, varēja ne tikvien kā no augšas redžēt viesus dibenistabiņā bez sevišķa riska tikt pamanītam, (jo lodziņš bija tumšā kaktā, kur starp sienu un vertikālu siju vērotājam vajadzēja paslēpties), bet arī, pieplokot ar ausi starpsienai, pietiekami skaidri noklausīties, par ko tur tiek runāts. Traktiera saimnieks minūtes piecas nebija novērsis acu no slepenā lodziņa, un Bārnijs, nodevis ceļiniekiem jau minēto paziņojumu, nule bija atgriezies atpakaļ, kad Feidžins savā vakara apgaitā ienāca bufetes telpā apvaicāties par dažiem saviem audzēkņiem.
— Tss! — Bārnijs brīdināja, — bhlakus istabā svese laude.
— Sveši? — vecais vīrs atčukstēja.
— A-a! Un turhklāt spāsīghe lautine, Bārnijs piebilda.
— No provincēm, bet thāde, kas jhums būtu pa zobem, vai arhi es ir maldījes.
Feidžins, kā varēja manīt, uzklausīja šo vēsti ar lielu interesi. Uzrāpies uz krēsla, viņš uzmanīgi pielika aci pie rūts, pa kuru no šās slepenās vietas varēja redzēt, kā misters Kleipols ņēma gaļu no šķīvja un ielēja alu no krūzes un kā viņš no viena un otra nodalīja homeopātiskās devas Šarlotei, kas pacietīgi sēdēja viņam blakus un iebaudīja kā ēdamo, tā dzeramo pēc viņa prāta.
— Ehēl — Feidžins čukstēja, atskatīdamies uz Barniju.
— Man šis puisis patīk. Tas varētu mums noderēt; viņš jau tagad saprot, kā meiča dresējama. Paliec nu klusāks par pelīti, mans mīlinais, un ļauj, lai es paklausos, par ko šie tur runā … ļauj, lai es paklausos.
Viņš atkal pielika aci pie rūts un, piespiedis ausi sienai, uzmanīgi klausījās ar tik viltīgu un alkatīgu sejas izteiksmi, ka izskatījās pēc veca kobolda.
— Tā, redz, es ir nodomāj's kļūt par džentlmeni, — misters Kleipols sacīja, izstiepdams kājas un turpinādams sarunu, kuras sākumu Feidžins bija nokavējis, par vēlu ierazdamies paslēptuvē. — Līdz kaklam man tie nolāpītie vecie zārki, Šarlot, man patīk dzīvot kunga dzīvi. Un tu, ja gribi, būs lēdija.
— Es jau gribētu gan ļoti, mīļais, — Šarlote atteica,
— bet ne jau katru dienu gadās kases, ko iztukšot, un ne jau vienmēr var izmukt no tiem, kas aptīrīti.
— Rau' viņ' kociņš kases! — misters Kleipols attrauca.
— Ir vēl arī bez tām kas cits, ko var iztukšot.
— Kas ta tev ir prātā? — viņa līdzgaitniece ievaicājās. — Kabatas, sievišķu somiņas, dzīvokļi, pasta karietes,
bankas! — misters Kleipols sajūsminājās, alutiņa iekarsināts.
— Bet tu jau ar visu to nepratīsi tikt galā, mīļais, — Šarlote iebilda.
— Es lūkos piekantēties tiem, kas prot, — Noe atteica.
— Gan jau viņi no mums iztaisīs lietas kokus, vai nu šādā ceļā, vai tādā. Nu, tu tokš viena pati sver piecdesmit sievišķu;
es vēl nav redzēj's tik izmanīga, velnišķi viltīga skuķa, kāda tu ir, kad es tev paļauju vaļu.
— Vai, ku' patīkami dzirdēt, ka tu šitā runā! — Šarlote iesaucās, uzspiezdama skūpstu uz viņa pretīgās sejas.
— Eli nu, pietiek! Nesāc te laizīties, man vēl var sanākt dusmas uz tevi, — Noe sacīja, cienīgā nopietnībā atraisīdamies no viņas. — Es gribētu tikt par kādas bandas vadoni, turēt tos stingri zem savas dūres, izšpionēt viņus tā, ka tie neko nejauš. Tas īsten būtu pa manam degunam, — ja tikan labs kas atlēktu; un, ja tikan mums pagadītos tikt draugos ar kādu no šitenās sugas džentlmeņiem, es teiks, ka divdesmit mārciņu banknote, kas pie tevis glabājas, nebūtu dārga maksa par to, — it sevišķi vēl, kad mēs paši labi nezin, kur to grūst.
Pēc tam kad bija izteicis šādu domu, misters Kleipols, rādīdams varen gudru seju, ielūkojās alus krūzē, sašķelvināja tās saturu un, apveltīdams Šarloti ar visžēlīgu galvas mājienu, ievilka malku, kas acīm redzot viņu krietni atspirdzināja. Pašlaik viņš gribēja vilkt otru malku, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca nepazīstams vīrs, kas viņu iztraucēja.
Svešais bija misters Feidžins. Viņš rādīja ļoti piemīlīgu seju, pienākdams ļoti zemu paklanījās un, nosēdies pie tuvākā galdiņa, lika smīnošajam Barnijam atnest kaut ko iedzert.
— Jauks vakariņš, ser, bet tāds pavēsāks šim gadalaikam, — Feidžins sacīja, berzēdams rokas. — No laukiem nākdami, kā redzu, šer?
— Kā jūs to var redzēt? — Noe Kleipols vaicāja.
— Mums te Londonā nav tādu putekļu, — Feidžins atbildēja, rādīdams ar pirkstu uz Noes, tad uz viņa ceļabiedres zābakiem un pēdīgi uz viņu diviem saiņiem.
— Jūs ir acīgs vecis, — Noe sacīja. — Ha! ha! Nu paklausies tikai, Sarlot!
— Nu, ziniet, šinī pilsētā cilvēkam ir jābūt acīgam, — ebrejs atteica, nolaizdams balsi līdz draudzīgam čukstam, — tas nu viens kas tiesa.
So piezīmi Feidžins pastiprināja, ar labās rokas rādāmo pirkstu papakšinādams degunu no sāniem, — šo žestu Noe lūkoja atdarināt, bet ne ar visai spožiem panākumiem, jo galu galā viņa deguns arī bija par mazu šim nolūkam. Taču misters Feidžins šķitās pieņemam šo mēģinājumu par savas domas atklātu atzīšanu un visai laipnīgi pacienāja ar liķieri, ko Bārnijs tikko atnesa.
— Smalka marka! — misters Kleipols slavēja, lūpas čāpstinādams.
— Mīlinais! — Feidžins sacīja. — Ja kāds grib to iebaudīt ik dienas, tad lai vienmēr ir gatavs patukšot kases, kabatas, sievišķu somiņas, dzīvokļus, pasta karietes vai bankas.
Izdzirdis šos citātus no savas runas, misters Kleipols at gāzās krēslā un, šausmu pārņemts, pelnu pelēks sejā, pavērsa acis no ebreja uz Šarloti.
— Manis dēļ neuztraucieties, mīlinais! — Feidžins sacīja, piestumdams savu krēslu Noein tuvāk. He! he! Laime, ka tas biju tikai es, kas nejauši jūsos noklausījās. Aplam liela laime, ka tas biju tikai es.
— Es jau to netiku ņēmis, — Noe stostījās, ne vairs izstiepdams kājas kā neatkarīgs džentlmenis, bet pievilkdams tās cieši klat un paslēpdams zem krēsla, — tas viss viņas darbs. Pie tevis jau tā atrodas, Sarlot; tu tak zini, ka pie tevis.
— Nav svarīgi, pie kā tā atrodas vai kurš to izdarīja, — Feidžins piebilda, tomēr uzmezdams vanaga aci meičai un tiem divi saiņiem. — Es jau pats mazlietiņ ar to pašiverēju, un tāpēc jūs man patīkat.
— Ar ko pašiverējat? — misters Kleipols ievaicājās, kļūdams jau mundrāks.
— Nu, ar tādiem darbiņiem, — Feidžins atteica. — To pašu dara visi šās mājas ļaudis. Jums ir patrāpījies iešmaukt īstā patvertnē, un šeit jūs varat justies tik droši kā nekur. Nav visā pilsētā drošākas vietas par «Kropļiem», tas ir, — ja es par to parūpējos. Bet jūs un šī jaunava esat iemantojuši manas simpātijās, un tādēļ es esmu vārdu devis, un jūs varat pilnīgi likt prātus uz mieru.
Var jau būt, ka mistera Kleipola prāts arī nomierinājās pēc šāda apgalvojuma, bet par viņa ķermeni gan to nevarēja teikt, jo viņš nemitīgi grozījās un locījās, ieņemdams visdīvainākās pozas, pa starpām mezdams baiļu un aizdomu pilnus skatienus uz savu jauniegūto draugu.
— Es jums vēl ko teikšu, — Feidžins turpināja, kad meiča, viņa draudzīgo galvas mājienu un uzmundrinošo čukstu ietekmē bija kaut cik nomierinājusies, — man ir kāds draugs, kas, es domāju, varētu piepildīt jūsu karsto vēlēšanos un uzvest jūs uz pareiza ceļa; sākumam tad jūs izvēlētos sev kādu piemērotu darbiņu un ar laiku apmācītos arī visos pārējos.
— Izklausās jau, ka jūs runātu pavisam nopietni, — Noe sacīja.
— Kāds labums tad man būtu runāt citādi? — Feidžins, plecus raustīdams, jautāja. — Zināt ko? Iznāciet laukā, es gribētu kādu vārdiņu ar jums pārmīt zem četrām acīm.
— Kāda vajadzība mums kustēties, — Noe teica, pastiepdams jau atkal attiecīgā tālumā kājas uz priekšu. — Viņa pa to laiku uznesīs bagažu augšā. Sarlot, ķeries klāt pie paunām!
Šī pavēle, kas izskanēja pārlieku augstmanīgi, tika izpildīta bez jebkādiem iebildumiem; Šarlote aizsteidzās, ko mācēja, ar saiņiem, un Noe, iestājies vaļējās durvīs, vēl noraudzījās viņai nopakaļus.
— Diezgan labi es viņu ir iedīdīj's, vai ne? — apsēdies atkal savā vietā, viņš jautāja kā tāds zvēru dresētājs, kam izdevies pieradināt meža zvēru.
— Labāk vairs nevar, — Feidžins uzslavēja, uzsizdams viņam pa plecu, — jūs esat ģēnijs, mans mīļais.
— Nu, ja es tas nebij's, es vis te nesēdētu, — Noe atteica. — Bet, ziniet, viņa var ierasties atpakaļ, ja jūs nepasteigsies.
— Nu tad — ko jūs domājat? — Feidžins vaicāja. — Ja jums mans draugs iepatiktos, vai tad nebūtu tas prātīgākais, ka jūs samestos ar viņu kopā?
— Vai viņa uzņēmums labi nostādīts? Tā ir tā pirmā lieta! — Noe atbildēja, pamirkšķinādams ar vienu no savām mazajām ačelēm.
— Kronis par visiem; daudz roku nodarbina; pirmās šķiras speciālisti tur iesaistīti.
— Visi ar pilsētas izglītību? — misters Kleipols vaicāja.
— Neviena provincieša starp tiem, un nedomāju, ka viņš jūs pieņemtu pat ar manu ieteikumu, ja viņam pašlaik nebūtu liela vajadzība pēc palīgiem.
— Vai tad man vaj'dzēs to vilkt ārā? — Noe jautāja, uzsizdams pa bikšu kabatu.
— Bez tā nu neies vis tā lieta, — Feidžins atbildēja visai noteikti.
— Divdesmit mārciņas tomēr… tas tak ir lērums naudas!
— Nav vis, ja tā ir banknote, kuru jūs nezināt, kur grūst, — Feidžins teica. — Numurs un gads, jādomā, atzīmēti? Izmaksa bankā apturēta? Redziet, viņam tā nēmaz nav tik vērtīga. Nāksies to pārdabūt uz ārzemēm, viņš nevarēs vis to pārdot tirgū par augstu cenu.
— Kad es var ar viņu tikties? — Noe nedroši apvaicājās.
— Rīt no rīta.
— Kur?
— Šeit.
— Hm! Kads atalgojums?
Dzīvosiet kā džentlmenis — uzturs un dzīvoklis, smēķis, degvīns par velti un vēl puse no tā, ko nopelnīsiet jūs un ko nopelnīs meiča, — Feidžins atbildēja.
Vai Noe Kleipols, kura alkatība bija neiedomājama, būtu samierinājies pat ar tik spožiem noteikumiem, ja viņš varējis brīvi rīkoties, ir gaužām apšaubāmi; bet, tā kā viņš iedomājās, ka atteikšanās gadījumā viņa jaunā paziņas varā ir nodot viņu uz vietas tiesu iestādēm (ir notikušas vēl neticamākas lietas), viņš pamazām k|uva pielaidīgāks un sacīja — šis domājot, ka tā lieta varēšot iet.
— Bet, ziniet, — Noe vēl ieminējās, — tā kā viņa var veikt krietnu tiesu smaga darba, tad man gribētos sev kaut ko labi vieglu.
— Kādu patīkamu, smalku darbiņu? — ebrejs ierosināja.
— Jā, kaut ko tādu, — Noe atteica. — Kā jūs domājat, kas man pašlaik būtu tāds piemērotāks? Kaut kas tāds, kur nevajag daudz spēka un kas nebūtu arī pārāk bīstams, ziniet. Lūk, tāds darbiņš man derētu!
— Es dzirdēju, jūs runājāt kaut ko par spiegošanu, mīlinais, — Feidžins sacīja. — Manam draugam pašlaik tāds kā esot vajadzīgs.
— Jā, es ieminējos gan, ka nebūtu nekas pretī izmēģināt šai nozarē kādreiz roku, — misters Kleipols lēnīgi noteica, — bet šis darbs, kā zināt, jau pats sevi neatmaksā.
— Taisnība gan! — ebrejs piekrita, pārdomādams vai izlikdamies pārdomājam. — Nē, tas nederēs vis.
— Nu, ko tad jūs ieteiktu? — Noe vaicāja, bažīgi viņu uzlūkodams. — Tā kaut ko paklusām nočiept, kur būtu droši panākumi un riska ne vairāk, kā istabā sēžot.
— Ko jūs teiksiet par vecām lēdijām? — Feidžins iejautājās. — Var krietnu naudiņu iesist, izraujot tām somiņas un sainīšus no rokām un pašiem apmetoties ap stūri.
— Bet vai tās briesmīgi neķērc un dažreiz pat neskrāpē- jas? — Noe jautāja, galvu purinādams. — Nedomāju vis, ka tas būtu pa manam zobam. Vai tad nav vēl kāda cita nozare brīva?
— Paga! — Feidžins sacīja, uzlikdams roku Noem uz ceļgala. — Čiepstuļu applūkāšana.
— Kas ta tas? — misters Kleipols brīnījās.
— Ciepstuļi, mans mīlinais, — Feidžins paskaidroja, — ir mazi bērni, kurus mātes sūta ar kādu uzdevumu, dodot tiem līdzi sešpensus un šiliņus, bet applūkāšana ir naudas atņemšana — to viņi vienmēr tur jau gatavu noskaitītu rokā; tad tikai atliek vēl pagrūst tos renstelē un pašam lēnītiņām soļot tālāk, itin kā nekas cits nebūtu noticis kā vien bērns pakritis un sadauzījies. He! he! he!
— Ha! ha! — misters Kleipols rēca aiz sajūsmas, kājas tirinādams. — Nudie, tas nu ir taisni kā priekš manis!
— Es ari tā domāju, — Feidžins atteica, — un jūs jau varat sev apvilkt diezgan plašu darbības loku — Kemden- Tauna, Betl-Bridža un tuvējā apkaime, kurp tie vienmēr iet iepirkties un kur jūs varat nogāzt čiepstuļu, cik tik uziet, kaut kurā brīdī. He! he! he!
Tā ķiķinādams, viņš iegrūda Noem duncku sānos, un tiem abiem uznāca skaji un gardi smiekli.
— Nu, tātad viss kārtībā! — Noe sacīja, kad bija norimies un Šarlote arī atnākusi atpakaļ. — Cikos jūs teicāt rīt?
— Desmitos varat? — Feidžins jautāja un, kad Noe palocīja galvu, vēl piebilda: — Kādu vārou lai es minu savam draugam?
— Misters Bolters, — Noe atteica, kas šādam jautājumam jau bija sagatavojies. — Misters Moriss Bolters, bet viņa — misis Boltera.
— Misis Bolteras padevīgs kalps, — Feidžins sacīja, gro- teskā laipnībā palocīdamies. — Ceru drīzumā ar viņu iepazīties tuvāk.
— Va' tu dzirdi, Sarlot, ko džentlmenis saka? — misters Kleipols rēca.
— Jā, Noe, mīļais, — misis Boltera atsaucās, stiepdama viņam roku pretī.
— Vjņa sa/ic mani — Noe, kad grib tā mīlīgi mani uzrunāt,— paskaidroja misters Moriss Bolters, bijušais Kleipols, pievērsdamies Feidžinam. — Jūs saprot?
— O jā, saprotu — smalki, — Feidžins atņēma, pateikdams vienreiz taisnību. — Nu tad ar labu nakti, arlabvakar!
Pēc vairākkārtējiem arlabvakariem un visa laba novēlējumiem misters/ Feidžins aizgāja savu ceļu. Noe Kleipols, iepriekš nobrīdinājis savu laipno kundzi uzmanīgi klausīties, sāka stāstīt viņai par savu vienošanos ar ebreju, un to viņš darīja ar tādu iedomību un sava pārākuma apziņu, kas tam piederējās ne tikvien kā stiprā dzimuma pārstāvim, bet arī kā džentlmenim, kurš pratis pienācīgi novērtēt godu tikt ieceltam par čiepstuļu applucinātāju Londonā un tās apkaimē.