— Tātad jūs pats esat bijis tas jūsu draugs? — misters Kleipols, citiem vārdiem Bolters, vaicāja, kad otrā dienā, kā. līgumu slēdzot, vienojušies, viņš bija pārvācies uz dzīvi pie Feidžina. — Dieva vārds, man tas jau vakar ienāca prātā.
— Ikviens ir pats sev draugs, mīlinais, — Feidžins atbildēja, savilkdams savu parasto glaimīgi viltīgo , smīniņu. — Labāku draugu par sevi pašu neviens sev neatradīs.
— Nu, ne par katru to teiksi, — piebilda Moriss Boilers kā cilvēks, kas pazīst pasauli. — Dažs labs nestāv ne ar vienu ienaidā kā vien ar sevi pašu.
— Tam neticiet! — Feidžins sacīja. — Ja kāds ir sev ienaidnieks, tad tikai tāpēc, ka viņš ir par daudz liels draugs sev, bet ne tāpēc, ka viņš par citiem domātu vairāk nekā par sevi pašu. Nieki! Nieki! Tādas aplamības nav cilvēka dabā.
— Nevajadzētu būt, ja arī ir, — misters Bolters papildināja.
— Vārds vietā. Daži vārdotāji teic, ka maģiskais skaitlis ir trīs, citi — ka septiņi. Neviens no tiem, mans draugs, neviens! Tas skaitlis ir — viens.
— Ha! ha! — misters Bolters zviedza. —- Vienmēr — tikai viens!
— Tādā mazā kopiena kā mūsējā, — Feidžins turpināja, atzīdams par vajadzīgu paskaidrot savu domu, — mūsu kopīgais skaitlis ir viens, tas ir, jūs nevarat sevi turēt par pirmo, neturēdami arī mani par to pašu, tāpat arī visus mūsu puišus un meičas.
— Va' velnos! — misters Bolters izgrūda.
— Redziet, — Feidžins sacīja, it kā nesadzirdējis šo starpsaucienu, — mēs esam tā saliedēti un tik vienādas ir mūsu intereses, ka citādi tas nemaz nevar būt. Par piemēru, jūsu nodomos ir rūpēties par pirmo numuru, tas ir, par sevi.
— Saprotams! — misters Bolters atsaucās. — Tur jums taisnība. »
— Jauki! Jūs nevarat rūpēties par sevi kā pirmo numuru, nerūpēdamies par mani -— numuru pirmo.
— Otro, jūs gribējāt teikt, — iebilda misters Bolters, ko daba bija bagātīgi apveltījusi ar egoismu.
— Nē, negribēju vis, — Feidžins atcirta. — Es jums esmu no tikpat liela svara kā jūs pats.
— Nu nē, — misters Bolters pārtrauca, — jūs ir viens smalks vīrs, un jūs man ar lieliskām patīkat, bet gluži tik ciešām saitēm mēs tomēr nav saistīti, lai tā varētu sacīt.
— Padomājiet vien! — Feidžins teica, paraustīdams plecus un izstiepdams rokas. — Apsveriet labi! Jūs esat izstrādājis smalku numuriņu, un par to es jūs mīlu, bet tikpat labi tas var jums arī apmest ap kaklu tādu kaklasaiti, kuru ir gan viegli savilkt, bet ļoti grūti atraisīt, skaidrā angļu valodā — cilpu.
Misters Bolters aptaustīja savu kaklautu, it kā sajuzdams, ka tas pārāk cieši apsiets, un kaut ko nomurdēja, vairāk ar balss noskaņu nekā ar vārdiem atzīdams ebreja taisnību.
— Karātavas, — Feidžins turpināja, — karātavas, mans mīlinais, ir viens riebīgs ceļa stabs krustcelēs un. tāda uz īsu un strauju pagriezienu, pēc kuro ir izbeigusies tik daudzu karstgalvīgu plašā dižceļa gājēju karjera. Nenovērsties no taisnā ceļa, turēties pa gabalu no šā staba, lūk, kas jums kā pirmajam numuram jāsprauž par mērķi.
— Pats par sevi saprotams, — misters Bolters atbildēja.
Bet kāpēc jums par šitentādām lietām jārunā?
— Tikai tādēļ, lai jums kļūtu skaidra mana doma, — Feidžins sacīja, uzraudams uzacis. — Lai jums tas izdotos, jūs paļaujaties uz mani. Lai es varētu justies ērti un droši savā mazajā uzņēmumā, es paļaujos uz jums. Pirmā gadījumā skaitlis viens ir jūsējais, otrā — skaitlis viens ir manējais. Jo augstāk jūs novērtējat savu skaitli viens, jo vairāk jūs rūpējaties par manējo; un tā nu mēs pēdīgi nonākam pie tā, ko es jums pirmāk jau teicu: atzīdami skaitli viens, mēs tikai turamies kopā, un tas mums ir jāatzīst, jo citādi mūsu bariņš izklīstu pa vēju vējiem.
— Tas taisnība, — misters Bolters domīgi piebilda. — Eh, bet ir gqn jūs viens vecs, viltīgs āķīzeris!
Misters Feidžins ar prieku vēroja, ka šie atzinības vārdi nebija tikai tukši glaimi, bet ka viņš patiešām ietekmējis jauno rekrūti un šim radusies nojauta par sava patrona ģeniālo viltību; un bija ļoti svarīgi, ka tas iegaumējis to jau pašā viņu pazīšanās sākumā. Lai vēl pastiprinātu šo ietekmi, tik vēlamu un noderīgu, viņš, iepazīstinot tuvāk ar savu operāciju svarīgumu iin plašo vērienu, piepūta Noem pilnu galvu, jaukdams patiesību ar izdomājumiem — kā tas šķita izdevīgāk viņa mērķa sasniegšanai, un to viņš darīja ar tādu meistarību, ka mistera Boltera cieņa pret viņu acīm redzot auga, turklāt ar manāmu baiļu piekrāšu, kas bija sevišķi vēlami.
— Lūk, šī abpusējā uzticība, kādu mēs dāvājam viens otram, ir mierinājums man smagās bēdās, — Feidžins sacīja. — Vakarrīt es zaudēju savu labāko palīgu.
— Jūs tak negrib teikt, ka viņš ir beigts? .. misters Bolters
iesaucās.
— Nē, nē, — atteica Feidžins, — tas nu vēl ne. Tik bēdīgi vēl nav.
— Tad laikam viņu .. .
— Aizturēja, — Feidžins steidzās pateikt. — Jā, viņu aizturēja.
— Svarīgā lietā? — misters Bolters vaicaja.
— Nē, — Feidžins atbildēja, — ne sevišķi. Viņu apvainoja par mēģinājumu izkrāmēt kabatu un atrada pie viņa sudraba tabakas dozi — viņa paša, mīlinais, viņa paša, jo viņš pats šņūca tabaku un bija sevišķi kārs uz to. Viņu turēja apcietinājumā līdz pat šai dienai, jo tie tur domājās zinot dozes īpašnieku. Ak, viņš bija piecdesmit tādu tabakdožu vērts, un es samaksātu to vērtību, varējis tik viņu dabūt atpakaļ. Vajadzēja jums viņu redzēt! Kūmiņu, mans mīļais, vajadzēja jums redzēt!
— Nu, cerams, es iepazīsies ar viņu? Jūs tā nedomā? — misters Bolters jautāja.
— Es šaubos, — Feidžins atteica nopūzdamies. — Ja tie nesavāks nekādu jaunu pierādījumu, tad ieslodzījums uz īsu laiku, un pēc nedēļām sešām mēs viņu sagaidīsim atkal mājās, bet, ja savāks, tad lieta ož pēc aizkorķēšanas. Tie zina, kas tas par gudru zeņķi; viņš nokļūs mūžiniekos. Tie no Manīgā iztaisīs ne vairāk, ne mazāk kā mūžinieku.
— Ko jūs ar to grib teikt — aizkorķēšana un mūžinieks? — misters Bolters uzprasīja. — Kāda jēga ar mani runāt šite- nādā valodā? Pa kam jūs nerunā tā, ka es var saprast?
Feidžins jau dzīrās pārtulkot šos mistiskos izteicienus vienkāršā valodā, un, ja dzirdējis paskaidrojumu, misters Bolters būtu uzzinājis, ka šo vārdu sakopojums nozīmē «izsūtīšanu uz mūžu», kad viņu sarunu pārtrauca māsters Beitss, kas ienāca, rokas kabatās sabāzis, ar puskomisku sāpju izteiksmi sejā.
— Viss pagalam! — Carlijs teica, kad bija iepazīstināts ar jauno biedru.
— Ko tu gribi teikt?
— Tie uzokšķerējuši to džentlmeni, kam pieder doze, vēl divi vai trīs nākšot viņu sazīmēt, un tad Manīgais ir tālbraucēju sarakstā iekšā, — māsters Beitss stāstīja. — Man vajadzīgs sēru kostims, Feidžin, un šlaufe cepurei, lai apmekletu draugu, pirms tas dodas tālajā ceļā. Padomāt tikai, ka Džeks Daukinss — lieliskais Džeks, Manīgais Kūmiņš — aizbrauc uz svešām žeņiēm kādas tur krāma dozeles dēļ, kas nav ne divarpus penija vērts! Nikad nidomāju, ka viņš par tādiem niekiem iekritīs, — ja jau, tad vismaz tam bija būt zelta pulkstenim ar ķēdi un kareklīšiem. Eh, kāpēc viņš nivarēja pievākt kāda veca džentlmeņa dārglietiņas un aizbraukt kā kungs, nevis kā tāds prasts zaglēns bez kādas godības un slavas!
Tādā veidā izteicis līdzjūtību savam nelaimes piemeklētajam draugam, māsters Beitss apsēdās uz tuvākā krēsla un rādīja gaužām drūmu un sagrauztu seju.
— Ko tu tur mels, ka bez godības un slavas? — Feidžins ieķērcās, uzmezdams dusmīgu skatienu savam audzēknim.
— Vai viņš vienmēr nav stāvējis galvas tiesu augstāk par jums visiem? Vai kāds no jums var ar viņu mēroties vai viņam blakus stāvēt? Ko?
— Niviens, — māsters Beitss atteica aiz nožēlas aizkritušā balsī, — niviens.
— Nu, ko tad tu pluksti? — sirdījās Feidžins. — Par ko tad tu gauduļo?
— Pa to, ka tas nistāvēs pratakulī, va' ta stāvēs? — žēlabu uzplūdā iesvildamies spītīgās liesmās pret savu godājamo veco draugu, Carlijs attrauca, — pa to, ka tas nināks iekšā apsūdzībā, pa to, ka niviens nikad nidabūs zināt, kas viņš bij, kā viņš tiks nogodēts Ņugetas kalendarī[18]. sazin, va' pavisam tiks tur minēts. Nedo' tu, dieviņ, tas nimaz nav izturams!
— He! he! — Feidžins iekrekstējās, izstiepdams labo roku, un, pievērsdamies misteram Bolteram, sāka kratīties smieklu klukstos, domāt, kā paralizēs ķerts. — Redziet, kā viņi lepojas ar savu profesiju, mīlinais! Vai tas nav brīnišķīgi?
Misters Bolters piekrizdams pamāja ar galvu, bet Feidžins, lielā labpatikā kādu brīdi vērojis Carlija Beitsa bēdas, piegāja pie šā jaunā džentlmeņa un uzsita tam pa plecu.
— Nesaki neko, Carlij, — Feidžins glāsīgi sacīja, — gan jau tas nāks gaismā, droši, ka nāks. Gan tie visi dabūs zināt, kas par gudru galviņu tā bijusi; viņš pats sevi parādīs un neapkaunos savus vecos draugus un skolotājus. Padomā tikai, cik viņš vēl jauns! Vai tas nav gods, Carlij, ja aizkorķē šite- nos gados! j
— Nudie', tas galu galā ir gods! — Carlijs sacīja, mazliet nomierinājies.
— Viņš dabūs visu, ko tik vēlēsies, — ebrejs turpināja.
— Viņš dzīvos akmens sprostā kā džentlmenis. Kā džentlmenis! Dabūs savu alutiņu ik dienas un kabatas naudu, ko spēlēt uz monētām, ja nevar to iztērēt.
— Nē, va' pa tiesu? — Carlijs Beitss brīnījās.
— Viņš dabūs visu, — Feidžins atteica, — un mēs sameklēsim pamatīgu paruku[19], Carlij, tādu, kam labi klausa mēle, lai savu lietu aizstāvētu; un Kūmiņš jau pats arī var noteikt runu, ja tikai grib; un mēs lasīsim avīzē: «Manīgais Kūmiņš» — izsaucieni un smiekli — «šeit tiesneši saviebjas» — nu, Carlij, ko tu teiksi?
— Ha! ha! māsters Beitss smējās. — Tas tik būs
numurs, vai ne, Feidžin? Eh, kā Manīgais tos izkaitinās, vai ne?
— Un kā vēl! — Feidžins smēja. — To viņš var, to viņš pratīs!
— Skaidrs, ka viņš to pratīs! — Carlijs atkārtoja, berzēdams rokas.
— Man šķiet, es viņu redzu, it kā viņš stāvētu man acu priekšā, — ebrejs sacīja, uzlūkodams savu audzēkni.
— Man tāpatās! — Carlijs iesaucās. — Ha! ha! ha! man tāpatās! Es visu to bildi redzu, nudie', jānudie', Feidžin! Tad ta joks! Tas tik ir vienreiz joks! Visi parukainie par vari cenšas rādīt cienīgus, svinīgus ģīmus, bet Džeks Daukinss jūtas tik brīvi, runā ar šiem kā ar savējiem, domāt, ka paša tiesneša dēls pēc pusdienām teic galda runu. Ha! ha! ha!
Patiešām, misters Feidžins lieliski bija pratis uzlabot sava jaunā drauga ekscentrisko omu, kurš bija jau sācis k]ūmē iekritušo Manīgo uzlūkot par kādu mocekli, bet tagad redzēja viņā joku lugas galveno varoni un'nevarēja vien sagaidīt to brīdi, kad draugs varēs atspīdēt sava talanta spožumā.
— Mums tomēr jādabū zināt šādā vai tādā aplinku ceļā, kā viņam šodien vedīsies, — sacīja Feidžins. — Pag, lai es padomāju.
— Vai man aiziet? — Carlijs vaicāja.
— Pasarg' die's! — Feidžins uztraucās. — Vai tu, mans mīlinais, jau traks un galīgi samežģījies — skriet taisni vilkam rīklē… Nē, Carlij, nē. Vienā reizē man pietiek zaudēt vienu.
— Pats tak jūs ar gan nidomājat iet, man liekas? — Carlijs uzbilda, jocīgi pašķielēdams.
— Tas nebūtu visai gudri, — Feidžins, galvu grozīdams, atteica.
— Nu, bet kāpēc neaizsūtīt šo jauno čomu? — māsters Beitss iejautājās, uzlikdams roku Noem uz pleca. — Niviens viņu nipazīst.
— Ja nu viņam nebūtu nekas pretī… — Feidžins iesāka.
— Pretī! — Carlijs pārtrauca. — Kas tad šim var būt pretī?
— Patiešām nekas, mans mīlinais, — Feidžins sacīja, uzlūkodams misteru Bolteru. — Patiešām nekas.
— O, jūs zin, man ir gan ko teikt pretī, — Noe iebildās, atkāpdamies uz durvīm, un gluži nobijies purināja galvu. — Nē, nē… nekas nebūs. Tas tokš nemaz nav paredzēts manos pienākumos.
— Kādus ta šis uzņēmies tos pienākumus, Feidžin? — māsters Beitss ievaicājās, ar riebumu nolūkodamies uz Noes kalsno, ļengano stāvu. — Šļūkt pa diegu, kad kaut kas nav uz gluda, un stampāt pilnu vēderu, kad viss iet pa godam, — vai tāds būs viņa darbs?
— Tas nu vienalga! — misters Bolters atcirta. — Nepalaiž muti, tu mazais susur, runājot ar pieaugušiem, citādi var notikt, ka nezinās, kā vakardienu sauc!
Māsters Beitss sāka tik nevaldāmi smieties par šo vareno draudu, ka pagāja labs laiks, iekām Feidžins varēja iejaukties un paskaidrot misteram Bolteram, ka nekādās briesmās viņš neieskries, ja aizies uz policijas tiesu, jo ne ziņojums par mazo aferiņu, kur viņa roka bijusi klāt, ne viņa paša apraksts vēl nevarot būt nonākuši galvaspilsētā un droši vien neesot pat aizdomu, ka viņš tur būtu meklējis patvērumu; un tāpēc, ja vēl pārģērbtos citā uzvalkā, viņš tikpat droši un bez riska var apmeklēt šo vietu kā jebkuru citu Londonā, jo drošāk vēl tāpēc, ka tā gan būtu pēdējā, kur varētu sagaidīt viņu no brīva prāta ierodamies.
Pa daļai šo argumentu iedrošināts, bet labu tiesu vairāk gan baidīdamies no Feidžina, misters Bolters pēdīgi bija ar mieru — gan gaužām negribīgi — uzņemties šo ekspediciju. Pēc Feidžina ieteikuma viņš tūlīt sava apģērba vietā uzvilka važoņa svārku, velvetona bikses un aplika ādas stulmus — viss tas ebrejam gadījās pie rokas. Viņa tērpu papildināja vēl arī filca cepure, lepni izgreznota ar vārtu caurlaides biļetēm, un ormaņa pātaga. Sādi uzpostam viņam nu vajadzēja ielangot tiesas zālē, kā to būtu varējis izdarīt kāds_ lauku puisis no Kpventgardenas tirgus, gribēdams apmierināt ziņkāri; un, tā kā Noe bija tieši tāds lempīgs, neveikls, kaulains ģilgāns, kāda vajadzēja, misters Feidžins nešaubījās, ka tas ar savu lomu tiks lieliski galā.
Kad misters Bolters bija sakārtojies iešanai un saņēmis vajadzīgo informāciju par visām zīmēm un pazīmēm, pēc kurām Manīgo Kūmiņu sazīmēt, māsters Beitss aizvadīja viņu pa tumšām, līkumotām ielām gandrīz līdz pašam Bov- stritam. Precizi aprakstījis policijas iecirkņa atrašanās vietu un bagātīgi sadevis padomus, lai iet tik taisni vien pa ieliņu, tad pāri pagalmam uz durvīm pa labi, pa kāpnēm augšā, zālē iekšā, kur jānoņem cepure, Carlijs Beitss steidzināja Noi projām, solīdamies uzgaidīt viņu turpat, kur šķīrušies.
Noe Kleipols jeb Moriss Bolters, ja lasītājam labpatīk, stingri ievēroja saņemtos norādījumus, kas izrādījās par tik preciziem, — redzams, māsters Beitss labi pazina šo apkārtni, — ka viņš atrada policijas namu, nevienam neprasot, bez kādiem starpgadījumiem ceļā. Seit viņš iesprūda ļaužu barā, kuri — galvenokārt sievietes, — cits citam vai uz galvas kāpdami, drūzmējās netīrā, smacīgā istabā, kuras pretējā galā bija ar treliņiem nožogots paaugstinājums; uz tā kreisajā pusē sienmali apsūdzēto sols, vidū — liecinieku sols, bet labajā stūrī — tiesnešu galds; šai pēdīgi minētajai drausmu vietai bija šķērssieniņa priekšā, kas tiesnešus paslēpa vienkāršo mirstīgo acīm un jāva mazajiem ļautiņiem brīvi iztēloties (ja vien viņi to varētu) taisnās tiesas spriedējus visā to godībā.
Uz apsūdzēto sola sēdēja tikai divi sievietes, kuras māja ar galvu saviem draugiem, kamēr klerks diviem polismeņiem un kādam ierēdnim civilapģērbā, kurš stāvēja, noliecies pār galdu, nolasīja dažas zem zvēresta nodotas liecinieku liecības. Pret apsūdzēto sola treliņiem atbalstījies, stāvēja cietuma uzraugs, bezrūpīgi pakšķinādams ar lielu atslēgu pa degunu, pārtraukdams, protams, šo nodarbību, ja nācās apsaukt dažus dīkdieņus, kad tie sacēla nepiedienīgu čalu, vai pacelt bargu skatienu un brīdināt vienu otru sievieti: «Nesiet to mazo ārā!» — ja tiesas zāles svinīgumu ar savu vājo pīkstienu iztraucēja kāds mātes plecu lakatā ievīstīts pusaizslāpis mazulis. Gaiss istabā bija saspiests, smacīgs; sienas no netīrumiem krāsu zaudējušas, griesti nomelnējuši. Uz kamina dze- gas stāvēja vecs, nokvēpis krūšu tēls, bet virs apsūdzēto sola karājās putekļiem noklāts pulkstenis — vienīgais priekšmets šai telpā, kas šķita darām to, kas tam jādara, jo netikums vai nabadzība, vai pierasta saskare kā ar vienu, tā otru bija atstājusi negoda traipus uz visu dzīvo radību, diezin vai mazāk pretīgus par to biezo, taukaino netīrumu kārtu, kas bija nogulusi uz visiem nedzīvajiem priekšmetiem un rādīja īgnu seju dzīvajiem.
Noe meta žiglus skatienus visapkārt, raudzīdamies pēc Kūmiņa; un, kaut gan te bija daudz sieviešu, kas būtu varējušas ar godu nest šās slavenības mātes vai māsas vārdu, un ne viens vien vīrietis, kam varēja būt liela līdzība ar tā tēvu, tomēr tāda saskatīt nevarēja, kura izskats atbilstu mistera Daukinsa notēlojumam. Viņš gaidīja saspīlētā nemierā un neziņā, līdz sievietes, noklausījušās spriedumu, ka nodotas krimināltiesai*, vīzdegunīgi izgāja ārā; un tad pēkšņi kļuva vieglāk, jo parādījās cits apcietinātais, par kuru viņš vairs nešaubījās — tas un neviens cits bija viņa meklējamais.
Tas patiešām bija misters Daukinss, kas uzlocītām lielo svārku piedurknēm, kreiso roku kabatā iebāzis, bet labajā turēdams cepuri, gāzelēdamies, zvalstīdamies, pavisam neaprakstāmā gaitā iešļūca zālē cietuma uzraugam pa priekšu un, ieņēmis savu vietu uz apsūdzēto sola, drošā balsī uzprasīja, kāpēc šis te esot nosēdināts tik apkaunojošā «situvacijā».
— Vai turēsi muti! — cietuma uzraugs apsauca.
— Es ir anglis, vai ne? — Kūmiņš sacīja. — Kur ir manas privleģijas?
— Tūliņ tu dabūsi savas privilēģijas, — cietuma uzraugs atcirta, — un vēl krietni sapiparotas.
— Ja nu tā nenotiks, ta tik mēs vēl redzēs, kas iekšliet- ministeram būs sakāms šiem knābiķiem, — misters Daukinss atteica. — Bet nu — kas mums te ir par darīšanu? Es būs pateicīgs maģisteriem, ja tie šo mazo lietiņu izskatīs tūlītās un neaizkavēs mani ar savu avīžu lasīšanu, jo man ir nolikta satikšanās ar vienu džentlmeni pilsētā, bet, tā kā es ir cilvēks, kas tur vārdu un ļoti punktīgs darīšanu lietās, viņš aizies, ja es nebūs ieradies laikā, un varbūt šie domā, ka pret šiem, ka mani aizturējuši, netiks celta prasība par zaudējumu atlīdzību? O nē, nekā nebij!
Te nu Kūmiņš, rādīdams seju, ka ir sevišķi ieinteresējies par paredzamo tiesas procesu, uzprasīja cietuma uzraugam, lai pasaka to divu pintiķu uzvārdus, kuri sēž tiesnešu krēslos. Tas tā sakutināja skatītājus, ka tie sāka smiet gandrīz tikpat nevaldāmi, kā būtu smējies māsters Beitss, ja dzirdējis šādu prasību.
— Klusu, jūs tur! — cietuma uzraugs uzkliedza.
— 'Kas par lietu? — viens no tiesas vīriem apvaicājās.
— Kabatas zaglēna lieta, jūsu godība.
— Vai tas puika jau šeit kādreiz bijis?
— Viņhm būtu gan nācies šeit daudzreiz būt, — cietuma uzraugs atteica. — Kur tik visur viņš nav izbijies! Es viņu labi pazīstu, jūsu godība.
— Ak ta jūs mani pazīst, vai tā gan? — Kūmiņš atsaucās uz šo piezīmi. — Arī labi. Bet lai nu tā vai šitā, tas tomēr personas godam rīvē kantes.
Atkal smiekli zālē, atkal apsauciens.
— Nu, bet kur tad ir liecinieki? — klerks ievaicājās.
— Ē, jā, — Kūmiņš piebalsoja. — Kur šie ir? Labprāt gribētu tos redzēt.
Sī vēlēšanās tūdaļ arī piepildījās, jo panācās uz priekšu kāds polismens, kas bija redzējis, kā apcietinātais pūlī mēģinājis piekļūt kāda sveša džentlmeņa kabatai un patiešām arī izvilcis no tās mutautu, bet, atrazdams to pārāk vecu, mierīgi iebāzis atpakaļ, — iepriekš gan izlietojis to savas sejas apkopšanai. Uz tā pamata viņš arī esot arestējis Kūmiņu, tiklīdz piekļuvis tam klāt, un. kad tā saukto Kūmiņu pārmeklējuši, pie viņa atrasta sudraba tabakas doze ar vākā iegravētu īpašnieka vārdu. So džentlmeni izdevies sameklēt pēc augstdzimušo personu adrešu grāmatas; viņš ieradies šeit un ar zvērestu apliecinājis, ka tabakas doze pieder viņam, ka viņš par tās pazušanu aptvēris iepriekšējā dienā, tobrīd, kad spraucies caur pūli. Viņš arī esot pamanījis pūlī kādu jaunu džentlmeni, kas ar visu sparu lauzis sev ceļu uz priekšu, un ka tas jaunais džentlmenis bijis tas pats, kas sēž uz šā sola.
— Vai tev būtu kāds jautājums šim lieciniekam, zēn? — tiesnesis vaicāja.
— Es neies sevi pazemot un neielaidīsies nekādās sarunās ar to, — Kūmiņš atcirta.
— Bet vai tev vispār ir kas sakāms?
— Dzirdi ar, viņa godība jautā, vai tev ir kas ko tiesai teikt? — cietuma uzraugs sacīja, piebukņīdams ar elkoni Kūmiņam, kas klusēja.
— Lūgtu atvainot, — Kūmiņš teica, izklaidīgi paceldams acis. — Jūs, mans draugs, ar mani runā, vai?
— Neesmu vēl redzējis šādu līdz kaulam samaitātu klaidoni, jūsu godība, — polismens sacīja pasmīnēdams. — Nu, vai tu gribi ko teikt vai negribi, jaunskungs?
— Nē, — Kūmiņš atbildēja, — ne šiten, jo šitenajā bodītē pie taisnības netiksi, turklātās mans advokats šorīt ir brokastīs pie Apakšnama viceprezidenta; es teiks gan kaut ko, bet citā vietā, un viņš ar ko teiks un tāpatās mani neskaitāmie slavenie draugi, un tad šie knābiķi gan nožēlos, ka pasaulē nākuši vai ka viņu sulaiņi nav tos šorīt pakāruši turpat mājās uz cepuru vadžiem, pirms laiduši šur taisīt ar mani tādus pekstiņus. Es …
— Muti ciet! Viņa noziegums pilnīgi pierādīts, — klerks pārtrauca. — Vediet viņu projām!
— Ejam! — cietuma uzraugs sacīja.
— O jā, es iet, es iet! — Kūmiņš atsaucās, ar delnu braucīdams savu cepuri. — Ej (pret tiesnešiem), velti jūs rādāt nobijušos ģīmjus; es jums žēlošanu neparādīs ne par pusi penija. Jūs par visu šiio samaksās, mani kundziņi. Es ta gan ne par kādu zeltu negribētu būt jūsu ādā! Es neietu tagad brīvībā, ja jūs arī, ceļos krizdami, mani lūgtos. Nu, stiepiet mani pro' uz tukfūzi! Stiepiet pro'!
Sos pēdējos vārdus teikdams, Kūmiņš paļāvās, lai viņu izvelk ārā aiz apkakles, visu laiku, līdz izkļuva sētā, piedraudēdams šo lietu pacelt parlamentā, un tad ņirdzīgi un pašapzinīgi pasmējās polismenam acīs.
Noskatījies, kā Manīgo vienu pašu ieslēdz mazā kamerā, Noe žigflā solī steidzās turp, kur bija atstājis māsteru Beitsu. Viņš dabūja tur brīdi pagaidīt, iekām viņam piebiedrojās šis jaunais džentlmenis, kurš ar gudru ziņu nebija rādījies, pirms nebija no klusa kaktiņa uzmanīgi izpētījis apkārtni un pārliecinājies, ka neviena nekaunīga persona neizseko viņa jauno draugu.
Abi nu steidzās mājup, lai pastāstītu misteram Feidžinam priecīgo ziņu, ka Manīgais parāda godu savai audzināšanai un iekaro sev spožu reputāciju.