Lai arī cik iemanījusies bija Nensija visādās blēdīšanās un izlikšanās mākslās, viņa tomēr nevarēja pilnīgi apslēpt savu iekšējo saviļņojumu pēc tā soļa, ko bija spērusi. Viņa zināja, ka tiklab viltīgais ebrejs, kā mežonīgais Saikss bija uzticējuši viņai savus plānus, kas tika slēpti no visiem pārējiem; viņi bija pilnā pārliecībā, ka viņa šādas uzticības cienīga, ka viņa nav turama nekādās aizdomās. Lai vai cik neģēlīgi bija šie plāni, lai kādi briesmoņi to kaldinātāji, lai cik lielu rūgtumu viņa sajuta pret Feidžinu, kas soli pa solim bija vilcis viņu dziļāk un dziļāk nozieguma un posta bezdibenī,'no kura izkļūšanas vairs nav, — bija tomēr mirkļi, kad viņa pat pret šo necilvēku sajuta tādu kā žēlumu un baidījās, ka tikai viņas atklājums nenovestu to līdz dzelzs žņaugiem, no kuriem tas tik ilgi bija izvairījies, ka tikai beidzot tas nedabūtu galu, — kaut gan tādu likteni viņš sen bija pelnījis, — viņas vainas dēļ.
Bet tās bija tikai tādas murgainas domas, kurās aizmaldījās viņas gars, kas nespēja pilnīgi atrauties no veciem biedriem un līdzgaitniekiem, kaut gan bija spējīgs paturēt acīs mērķi un nepiekāpties nekādu apsvērumu priekšā, lai sasniegtu to. Bailes par Saiksu varēja būt stiprākās pamudinātājas atkāpties, kamēr vēl laiks, bet viņai taču bija solījums, ka viņas noslēpums tiks svēti glabāts; viņa taču nebija izmetusi ne mazāko mājienu, kas varētu atklāt Saiksu; tikai Saiksa dēļ viņa bija atraidījusi glābēju roku, kas solījās viņu izvilkt no noziedzību un posta muklāja, — ko gan vēl vairāk viņa varēja darīt? Viņa bija izlēmusi.
Kaut gan viņas dvēseles cīņa arvien beidzās ar šādu lēmumu, tomēr tā sākās atkal un atkal no jauna un, protams, pameta arī redzamas pēdas. Pat šo nedaudzo dienu laikā viņa bija kļuvusi vājāka un bālāka. Brīžiem viņa neredzēja nekā, kas notika ap viņu, nepiedalījās sarunās, kurās agrāk būtu bijusi tā skaļākā. Brīžiem atkal smējās bez prieka un sacēla troksni ne par šo, ne par to. Citreiz — bieži vien pēc acumirkļa — viņa sēdēja klusa, sadrūmusi, domādama kaut ko, galvu rokās saņēmusi, un tas, ar kādu piepūli viņa uzmundrināja sevi, runāja vēl gaišāk nekā pati nospiestība, ka viņu plosa nemiers un ka viņa savās domās ir tālu no tā, ko pauda biedru sarunas.
Bija svētdienas vakars, un tuvējās baznīcas pulkstenis sāka sist stundas. Saikss ar Feidžinu sarunājās, bet apklusa, lai ieklausītos, cik nosit. Meiča paraudzījās augšup no zemā sēdekļa, uz kura tā čurnēja, un arī klausījās. Vienpadsmit.
— Stundiņa šimpus pusnakts, — Saikss sacīja, apsēzdamies savā vietā, kad, pacēlis aizkaru, bija paskatījies ārā.
— Tumšs, nomācies arīdzan. Nakts kā izredzēta darbiņam.
— Eh, — Feidžins nopūtās, — cik žēl, Bil, mīlinais, ka mums pašlaik nav neviens darbiņš apcerēts!
— Vienreiz tu runā taisnību, — Saikss skarbi atteica.
— Jo vairāk tāpēc, ka es jau esmu uz pekām.
Feidžins vēlreiz nopūlās un bezdūšīgi palocīja galvu.
— Kad atkal viss ieies īstās sliedēs, mums jāpanāk, ko esam nokavējuši, tādas ir manas domas, — Saikss sacīja.
— Lūk, tādu runāšanu es saprotu, mans mīlinais, — ebrejs atteica, uzdrošinādamies papliķēt Saiksam plecu.
— Tādu valodu patīkami dzirdēt.
— Ak patīkami, tiešām! — Saikss irgoja. — Nu, lai jau tev tiek tas prieks.
— He! he! he! — Feidžins smējās, it kā sajuzdams atvieglojumu, ka Saikss viņam jel tik daudz laipnības parādījis.
— Šodien jūs atkal esat vecais Bils, mīlinais! Nu gluži tas pats, kas agrāk.
— Bet es nebūt tāds nejūtos, kad tu uzliec savus izģin- dušos, vecos nagus man uz pleca. Tātad nost tos! — Saikss sacīja, atgrūzdams ebreja roku.
— Tas padara jūs nervozu, Bil, — atgādina citus nagus, vai tā? — Feidžins atbildēja, nolēmis neapvainoties.
— Atgādina paša velna nagus, — Saikss atcirta. — Nezinu neviena, kam vēl būtu tāds cīparblats kā tev, vienīgi varbūt tavam tēvam tāds bijis, — tam, domājams, tagad svilina nosirmojušo sarkano bārdu, — bet ej sazini, varbūt tu nāc taisni paša pekles veča sūtīts, bez kāda tur tēva, es par to ne druskas nebrīnītos.
Feidžins šo komplimentu atstāja bez atbildes, bet, parāvis Saiksu aiz piedurknes, parādīja ar pirkstu uz Nensiju, kas bija izmantojusi Saiksa un Feidžina sarunas brīdi, lai uzliktu cepuri, un pašlaik dzīrās iet ārā.
— Ejo! — Saikss iesaucās. — Nensij! Uz kurieni tas skuķis skries tik velu?
— Nekur tālu.
— Kas tā par atbildi? — Saikss atkliedza. — Kur tu iesi?
— Es jau teicu — nekur tālu.
— Bet es tev prasu — kur? — Saikss uzstāja. — Vai tu dzirdi?
— Es nezinu, kur, — meiča atbildēja.
— Tadā gadījumā es zinu, — Saikss sacīja ne jau tādēļ, ka viņam būtu kads svarīgs iemesls bijis meičai nejaut iet, bet vairak aiz tīrā spīta. — Nekur tu neiesi!
— Es nejūtos labi. Es jau pirmiņ tev to teicu, — meiča turējās pretī. — Es gribu paelpot svaigu gaisu.
— Izbāz galvu pa logu ārā! — Saikss teica.
— Tas par maz, — meiča sacīja. — Man vajadzīgs āra gaiss uz ielas.
— To tu nedabūsi ostīt, — Saikss atcirta.
Ar šiem vārdiem viņš piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma atslēgu un, norāvis cepuri viņai no galvas, uzmeta to uz kāda sagrabējuša skapja.
— Tā, — laupītājs noteica. — Un tagad tupi mierīgi uz vietas! Saproti?
— Cepure jau nav tā, kas mani var aizturēt, — meiča sacīja nobālēdama. — Kas tev lēcies, Bil? Vai tu maz saproti, ko dari?
— Vai es saprotu, ko… O! — Saikss rēca, pievērsdamies Feidžinam. — Viņai vairs nav visi pieci mājās, kā redzi, vai citādi tā iedrošinātos ar mani tā runāt.
— Tu panāksi, ka es izdaru ko šausmīgu, — meiča murmināja, spiezdama abas rokas pie krūtīm, it kā apslāpēdama vētru, kas tur plosās. — Ļauj man iet, dzirdi… tūlīt… šai pašā mirklī!
— Nē! — Saikss noskaldīja.
— Feidžin, sakiet, lai viņš ļauj man iet! Lai palaiž vien labāk. Tas viņam pašam nāks par labu. Vai dzirdi ar, ko es tev saku? — Nensija pacēla balsi un piesita ar kāju pie grīdas.
— Vai dzirdu? — Saikss atkārtoja, pagriezdamies savā krēslā ar seju pret Nensiju. — Ja es vēl pusminuti dzirdēšu tevi, suns taisīs tādu kampienu tavā rīklē, ka izraus no turienes šo spiedzošo balsenīcu. Kāds nelabais tevi dīda, tu draza tāda? Ko tas viss nozīmē?
— Ļauj man iet, — meiča sacīja dziļā nopietnībā, tad, nosēdusies uz grīdas durvju priekšā, piebilda: — Bil, nu palaid mani, tu nezini, ko tu dari. Nezini, nezini… Tikai vienu stundiņu … laid … laid!
— Lai mani gabalos saplēš, — Saikss iesaucās, rupji sagrābdams viņu pie rokas, — ja šis bābiets nav galīgi jucis! Celies augšā!
— Necelšos, kamēr tu neļausi man iet… necelšos, kamēr nejausi… neparko… neparko! — meiča spiedza.
Brīdi Saikss viņā noraudzījās, nogaidīdams izdevīgu momentu, tad, pēkšņi atlauzis viņai rokas atpakaļ, ievilka meiču, lai kā viņa cīnījās un lauzās vaļā, mazā blakus kambarītī, kur pats nosēdās uz sola un, iegrūdis Nensiju krēslā, turēja viņu ciet ar spēku. Viņa rāvās ārā, viņa lūdzās, līdz pulkstenis nosita divpadsmit, un tad nomocījusies, nogurusi mitējās cīņu turpināt. Nobrīdinājis meiču nakti vairs nemēģināt iziet no mājas un nobēris vēl lāstu un lamu biru, Saikss atstāja viņu, lai nomierinās savā nodabā, un pats izgāja atpakaļ pie Feidžina.
— Uch! — kramplauzis pūta, slaucīdams sviedrus no sejas. — Tas tik ir viens neredzēts bābietis!
— Ko tur lai saka, Bil, — Feidžins domīgi atteica. — Ko tur lai saka.
— Kā tu domā, kas viņai bija prātā, ka lauzās ārā no mājas šovakar? — Saikss vaicāja. — Dzirdi, tev viņa jāpazīst labāk nekā man. Ko tas nozīmē?
— Ietiepība, sieviešu ietiepība, es domāju, mīlinais.
— Jā, man ar tā liekas, — Saikss rūca. — Domāju gan, ka būšu to izdresējis, bet tā pati draza, kas bijusi.
— Vēl nesavaldīgāka, — ebrejs domīgi atteica. — Neesmu nekad redzējis, ka par šādiem niekiem viņa tā ālētos kā nupat.
— Es arī ne, — Saikss sacīja. — Es domāju, viņai asinīs vēl rūgst tā vecā drudža paliekas un neiet ārā, ko?
— Tā izliekas.
— Es viņai nolaidīšu kādu lāsīti asiņu, neapgrūtinot nemaz ārstu, ja vēl šitādi numuri atkārtosies, — Saikss noteica.
Ebrejs pamāja ar galvu, it kā piekrizdams šāda veida ārstēšanai.
— Viņa jau arī caurām dienām un naktīm noņēmās ar mani, kad es te gulēju garšļaukus, bet tu, vilka dvēsele, acu nerādīji, — Saikss teica. — Tukši arī mēs bijām visu laiku, un es domāju, ka viss tas kopā viņu novārdzinājis un sabudi- nājis, ka, šo ilgo laiku nosēžot kā apcietinājumā, viņa kļuvusi tik nevaldāma, — vai nav tiesa, ko?
— Tā ir, mīļais, — ebrejs atčukstēja. — Csst!
Tūliņ pēc Feidžina klusā brīdinājuma Nensija ienāca istabā un nosēdās savā agrākajā vietā. Acis viņai bija uzpampušas un sarkanas, viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, purināja galvu un pec brītiņa sāka pilnā balsī smieties.
— Re, tagad tā zēģelē atkal uz citu pusi! — Saikss iesaucās, uzmezdams savam biedram pārsteiguma pilnu skatienu.
Feidžins ar galvas mājienu deva zīmi nelikties pagaidām par meiču zinis, un pēc pāris minūtēm tā bija jau atguvusi savu parasto omu. Iečukstējis Saiksam ausī, ka pašlaik no jaunas lēkmes nav ko baidīties, Feidžins paņēma cepuri un novēlēja viņam labunakti. Pie durvīm viņš apstājās un, raudzīdamies apkārt, ievaicājās, vai kāds viņam neparādītu gaismu, kamēr noiešot pa tumšajām kāpnēm.
— Novadi viņu lejā! — Saikss, tabaku pīpē bāzdams, sacīja. — Būtu žēl, ja viņš savu sprandu pats aplauztu un sagādātu vilšanos interesantu skatu cienītājiem. Parādi viņam gaismu!
Nensija ar sveci rokā pavadīja veco pa kāpnēm lejā. Kad bija nokļuvuši gaitenī, Feidžins pielika pirkstu pie lūpām un, pielīdis meičai tuvāk, čukstēja:
— Ko viss tas nozīmē, Nensij, mīlinā?
— Ko jūs domājat? — meiča atjautāja tādā pašā balsī.
— Kas pie visa tā vainīgs? — Feidžins turpināja. — Ja viņš, — ebrejs ar kaulaino pirkstu norādīja uz augšu, — ir tik nežēlīgs pret tevi (viņš ir negants, Nensij, negants zvērs), kāpēc tad tu…
— Nu? — meiča jautāja, kad vecais, muti piebāzis gandrīz viņai pie auss, raudzīdamies viņai acīs, apklusa.
— Lai tas pašlaik paliek. Mēs par to vēl aprunāsimies. Manī tu atradīsi draugu, Nensīt, uzticamu draugu. Man ir pie rokas līdzekļi, droši un nekļūdīgi. Ja tu gribi atpestīties no tiem, kas izturas pret tevi kā suni, — kur nu! vēl sliktāk kā pret suni, jo to jau dažbrīd paglauda, — nāc pie manis! Es saku, nāc pie manis! Sis nelietis tev ir tikai vienas dienas draugs, bet mani tu, Nensīt, pazīsti jau kopš kādiem laikiem.
— Jā, jūs es pazīstu labi, — meiča atbildēja, neizrādīdama ne mazākā saviļņojuma. — Ar labunakti!
Viņa atsprāga atpakaļ, kad Feidžins gribēja saņemt viņas roku, vēlreiz stingrā balsī pateica ar labunakti un, atbildēdama veča atvadu skatienam ar zīmīgu galvas pametienu, izlaida viņu ārā un noslēdza durvis.
Feidžins devās mājup, nokaudamies ar visādām domām, kas vandījās viņa smadzenēs. Viņam bija radušās aizdomas, — ne jau tikko notikušās scēnas ierosmē, kaut gan tā varēja pastiprināt tās, bet pamazām, pakāpeniski, — ka Nensija būs apnikusi kramplauža rupjo izturēšanos un pieķērusies kādam jaunam draugam. Viņas savādā uzvedība, biežā iziešana no mājas vienai pašai, diezgan lielā vienaldzība pret bandas interesēm, par kurām agrāk degtin dega, un piedevām vēl šāvakara izmisīgā vēlēšanās iziet noteiktā stundā, — tas viss tikai pastiprināja šīs aizdomas un vērta — vismaz viiļa acīs — tās gandrīz pārliecībā. Sās jaunās mīlas objekts nebija no viņa rokaspuišiem. Bet tas būtu krietns ieguvums bandai, turklāt vēl ar tādu palīdzi kā Nensija, un tāpēc jālūko to (tā Feidžins sprieda) piesaistīt bez kavēšanās.
Nav jāaizmirst vēl ari cits nolūks, tumšāks par šo. Saiksam bija pārāk daudz kas zināms, un Feidžinu viņa nekaunīgais izsmiekls neaizskāra mazāk, ja aizvainojums tika apslēpts. Meičai to vajadzēja zināt, ka viņa nepaglābsies no Saiksa mežonīgām dusmām, ja viņa to pametīs, un ka šīs dusmas izgāzīsies arī pār viņas jaunās mīlas objektu, kas tad var beigties ar locek]u sakrop|ošanu, ja pat ne ar nāvi. «Mazliet jāapvārdo,» Feidžins prātoja, «un vai nu viņa tīri nebūs ar mieru to nozāļot? Sievietes tādas lietiņas ir darījušas, pat vēl ļaunākas, lai sasniegtu tādu pašu mērķi. Un tad šis bīstamais neģēlis, kuru es tā neieredzu, būs nost no zemes virsas; viņa vietu ieņems cits, un mana vara pār meiču, kur es vēl zināšu viņas noziegumu, būs neierobežota.»
Viss tas izskrēja Feidžinam caur galvu tai īsajā brītiņā, kamēr viņš viens pats bija sēdējis kramplauža istabā, un, nevarēdams vairs no šīm domām atkauties, viņš izmantoja gadījumu, atvadoties no meičas, izmest viņai neskaidrus, aprautus mājienus. Viņas seja nepauda ne izbrīnu, ne arī to, ka nebūtu viņa domu sapratusi. Meiča saprata gluži labi. Viņas skatiens atvadoties to skaidri pateica.
Varbūt viņa nobīsies un neielaidīsies šai sazvērestībā — atņemt Saiksam dzīvību, bet šis mērķis taču bija galvenais, kas paturams prātā. «Kā man viņu pakļaut savai gribai?» vilkdamies mājup, Feidžins prātoja. «Kā man iegūt lielāku varu pār viņu?»
Tādi ļaudis kā viņš arvien kaut ko izdomā. Ja nu viņš, nemēģinot nemaz no Nensijas pašas izspiest atzīšanos, liktu viņas gaitām izsekot, atklātu viņas jaunās pieķērības objektu, piedraudētu tad izstāstīt visu Saiksam (no kura viņai bija neizsakāmas bailes), ja tā atteiktos paklausīt viņam, — vai tad galu galā viņš tā nenodrošinātu sev meičas piekāpību?
— Es to panākšu, — Feidžins sacīja bezmaz skaļi. — Tad viņa neuzdrošināsies atteikties. Nekad arī ne, ja viņai dzīvība mīļa. Nē, nekad. Viss ir apdomāts. Līdzekļi sagādāti — jālaiž tikai darbā. Tagad, putniņ, tu man esi rokā!
Viņš pameta vēl drūmu skatienu atpakaļ, draudoši pavicināja ar dūri uz to pusi, kur bija atstājis briesmonīgo neģēli, un gāja savu ceļu tālāk, burzīdams kaulainajos pirkstos no- drisušā apmetņa ieloku, kuru sagrieza grīstē, it kā saberzdams miltos ienīsto ienaidnieku.