Vecais vīrs otrā rītā bija jau laikus piecēlies un ar nepacietību gaidīja ienākam savu jauno sabiedroto, kas beidzot arī ieradās — ar lielu nokavēšanos, kā Feidžinam šķita, — un ar neapvaldītu kāri uzklupa brokastīm.
— Bolter, — Feidžins sacīja, piestumdams krēslu un nosēzdamies pretī Morisam Bolteram.
— Jā, tepat es ir, — Noe atsaucās, — kas ta bij? Neliek man neko darīt, kamēr es nav ieturējies. Tā te ir liela neērtība: nekad tev, cilvēks, nav laika kārtīgi paēst.
— Runāt tak jūs varat ēzdams, vai ne? — jautāja Feidžins, sirds dziļumos sodīdamies par sava dārgā jaunā drauga rijību.
— O jā, runāt var. Man veicas labāk, ja sarunājos, — Noe sacīja, nogriezdams lielum lielu maizes riku. — Kur Šarlote?
— Izgājusi, — Feidžins atbildēja. — Es viņu šorīt aizsūtīju kopā ar vienu otru jaunu sievišķi, tāpēc ka gribēju, lai mēs mājās paliktu divi vien.
— Eh! — Noe nosūkstījās. — Būtu jele likuši viņai papriekšu uzgrauzdēt sviestā maizītes! Nu labi. Runājiet vie', jūs mani netraucēs.
Kā likās, nebija patiešām jābaidās, ka viņu kas varētu iztraucēt, jo viņš acīm redzot bija nosēdies stingrā apņēmībā parādīt brokastgaldam godu.
— Vakar jūs sevi parādījāt, mans mīlinais, — Feidžins teica. — Lieliski! Seši šiliņi deviņi ar pusi pensa pirmajā dienā! Čiepstuļu applūkāšana padarīs jūs vēl par bagātu vīru.
— Neaizmirstiet vēl pielikt pie tā trīs pintas mērkrūzes un piena krūku! — misters Bolters atgādināja.
— Nē, nē, mans mīlinais. Krūzes jau bija meistara ķēriens, bet krūka — tas ir īsts mākslas darbs.
— Diezgan labs ķēriens iesācējam, man šķiet, — misters Bolters pašapmierināts piebilda. — Krūzes es nocēlu no loga reliņiem, bet piena krūka stāvēja gluži mierīgi pie traktiera durvīm. Es nodomāju, ziniet, ka tā var sākt rūsēt lietū vai saķert vēl iesnas. Hm? Ha! ha! ha!
Feidžins izlikās, ka smejas līdzi no sirds, bet misters Bolters, izsmējies, cik uziet, rija lielus kumosus citpaka| citam un, kad bija pievārējis pirmo sviestmaizes riku, ķērās pie otras.
— Es gribētu, Bolter, — Feidžins sacīja, pārliecies pār galdu, — ka jūs man izdarītu vienu darbiņu, kas prasa lielu uzmanību un piesardzību.
— Es jums teiks, — Bolters brīdināja, — neiedomājieties tikai sūtīt mani kādā bīstamā padarīšanā vai atkal uz policijas tiesu! Tas man neder, nē, un to es jums arī pasaku.
— Nekādas briesmas jums nedraud, ne vismazākās, — ebrejs atbildēja, — jums tikai vajadzēs slēpu pasekot vienai sievietei.
— Vecai? — misters Bolters uzprasīja.
— Jaunai, — Feidžins atbildēja.
— Ar tādu uzdevumu es labi tiks galā, to es zinu, — Bolters teica. — Skolā es bij pirmais izložņātājs un apsūdzētājs. Kāpēc man viņa jāšpionē? Tak ne tādēļ, lai. ..
— Nekas jums vairāk nebūs jādara kā jāpastāsta man, kur viņa iet, ar ko satiekas un, ja iespējams, arī, ko viņa runā; jāatceras iela, ja tā ir iela, vai māja, ja tā ir māja, un jāpaziņo man viss, ko esat novērojis.
— Un cik jūs man par to dos? — Noe uzprasīja, nolikdams tasi un alkatīgi uzlūkodams savu darba devēju.
— Ja jūs to labi veiksiet — mārciņu, mans mīlinais. Veselu mārciņu! — Feidžins sacīja, gribēdams viņu ieinteresēt šai lietā, cik vien iespējams. — Un tā ir naudiņa, kādu es neesmu vēl maksājis ne par vienu darbiņu, no kura nav gaidāma nekāda peļņa.
— Kas viņa tāda ir? — Noe apvaicājās.
— Viena no mūsējām.
— Nu tu debess ķēniņ! — Noe izsaucās, uzraukdams degunu. — Jūs viņai neuzticas, jā?
— Viņa ir sameklējusi jaunus draugus, mans mīļais, un man jāzina, kas tie par cilvēkiem, — Feidžins atteica.
— Skaidra tā lieta, — Noe sacīja. — Jums tikai labpatiktos ar tiem iepazīties, ja tie izrādītos cienījami ļaudis, jā? Ha! ha! ha! Es ir jūsu rīcībā.
— Es jau zināju, ka jūs uzņemsieties, — Feidžins jūsmoja aiz prieka, ka viņa nodoms izdevies. /
— Protams, protams, — Noe noteica. — Kur viņa ir? Kur man viņu gaidīt? Kur man jāiet?
— Visu to jūs dabūsiet no manis zināt, mīlinais. Es jujns viņu parādīšu, kad pienāks īstā reize, — Feidžins atbildēja. — Esiet tikai gatavs, pārējais lai paliek manā ziņā.
So vakaru un divus nākamos spiegs sēdēja zābakus apāvies, savā ormaņa ģērbā uzposies un gaidīja tik, kad Feidžins to sauks. Seši vakari pagāja — seši gari, nogurdinoši vakari, — un katru vakaru Feidžins pārradās mājās ar cerībās vīlušos seju un strupi pateica, ka laiks vēl nav pienācis. Septītajā viņš pārnāca agrāk un priecīgi satraukts, ko nespēja apslēpt. Tā bija svētdiena.
— Šovakar viņa izies, — Feidžins teica, — un tajos pašos nolūkos, par to nešaubos, jo visu dienu viņa pavadīja viena pati, bet tas vīrs, no kura viņa baidās, pārradīsies mājās labi ja pret rītausmu. Nāciet man līdzi! Žigli!
Noe, nebildis ne vārda, pietrūkās kājās, jo arī viņam pielipa ebreja lielais satraukums. Viņi zagšus izmanījās no mājas un, steidzīgā solī izlīkumojuši caur ielu labirintu, nonāca pie kāda traktiera; Noe tūlīt pazina, ka tas ir tas pats, kurā viņš pārnakšņoja pirmo nakti Londonā.
Pulkstenis nāca pusdivpadsmit, un durvis bija ciet. Feidžins klusi iesvilpās, un tās bez trokšņa pavērās. Viņi klusītēm ieslīdēja iekšā, un durvis atkal aizvērās.
Tikko iedrošinājušies kādu vārdu čukstā pateikt, runāšanu labāk aizstādami ar mēmu pantomimu, Feidžins un jaunais ebrejs, kas viņus bija ielaidis, norādīja Noem uz loga rūti, dodami zīmi pakāpties un aplūkot personu blakus istabā.
— Vai tā ir tā sieviete? — Noe jautāja tikko sadzirdami.
Feidžins palocīja galvu.
— Es nevar labi viņas seju saredzēt, — Noe čukstēja.
— Viņa skatās uz leju, bet sveces viņai aiz muguras.
— Pagaidiet vēl, — Feidžins čukstēja.
Viņš deva zīmi Barnijam, un tas izgāja. Pēc mirk|a jaunais ebrejs parādījās blakus istabā, it kā ar nolūku svecei nokniebt nodegumu, pastūma to tur, kur vajadzīgs, un, uzrunādams meiču, lika viņai pacelt galvu.
— Nu es to redzu, — sacīja spiegs.
— Skaidri?
— Starp tūkstošiem es to pazītu.
Viņš steidzīgi norāpās, jo durvis pavērās un istabā ienāca meiča. Feidžins iestūma Kleipolu iegorītī aiz aizkara, un tur nu viņi abi stāvēja, elpu aizturēdami, kamēr meiča pagāja garām pāris pēdu attālumā no viņu paslēptuves un izgāja pa durvīm, pa kļjrām viņi bija ienākuši.
— Csst! — jaunais cilvēks, kas atvēra durvis, brīdināja.
— If laikes.
Noe saskatījās ar Feidžinu un metās ārā.
— Pha kreise, — jaunais cilvēks čukstēja. — Phagrēzes pha kreise un thuretes otrpus ēle.
Noe tā ari darīja, un lukturu gaismā viņš ieraudzīja aizejošās meičas figūru, kas bija jau labu gabalu viņam priekšā. Viņš turējās meičai tik tuvu, cik tuvu, pēc viņa saprāta, vajadzēja, un gāja pa ielas pretējo pusi, lai labāk varētu noverot viņas gaitu. Reizes divi trīs viņa bikli paraudzījās apkārt un vienu reizi apstājās, lai palaistu garām divus vīriešus, kas gāja viņai cieši aiz muguras.
Likās, ka viņa nevarētu vien saņemties drosmi, bet, jo tālāk viņa gāja, jo stingrāks un drošāks k]uva viņas solis. Spiegs visu laiku turējās zināmā atstatumā un, acu no meičas nenovērsdams, sekoja tai pa pēdām.