Baznīcas pulkstenis nosita pusnakts stundas trešo ceturksni, kad uz Londonas tilta parādījās divi gājēji.
Viens no tiem steidzīgā, raitā solī gāja pa priekšu, tā bija sieviete; viņa nepacietīgi raudzījās apkārt, it kā meklēdama kādu, ko gaidījusi; otrs bija vīrietis; tas, slēpdamies vistumšākajā ēnā, kādu vien varēja atrast, sekoja sievietei gabaliņu iepakaļus, vienmēr pielāgodamies viņas gaitai: apstādamies, kad viņa apstājās, atkal zagšus līzdams uz priekšu, kad viņa sāka iet, bet pat vajāšanas naujumā baidīdamies pieiet pārāk tuvu viņai klāt. Tā viņi pārgāja tiltu no Midlseksas uz Sere- jas pusi, kad sieviete, acīm redzot starp gājējiem meklēto neatradusi, pagriezās atpakaļ. Kustība bija spēja un negaidīta, bet tas, kas viņai sekoja, tādēļ nezaudēja apķērību: viņš ierāvās nišā starp tilta pīlāriem, pārliecās pār margām, lai
labāk paslēptu savu augumu, un pagaidīja, kamēr viņa paiet garām pa pretējās puses ietvi. Kad sieviete bija no viņa apmēram tādā pašā atstatumā kā pirmāk, viņš mierīgi līda ārā un sekoja tai atkal. Ap tilta vidu viņa apstājās. Vīrietis ari apstājās.
Tā bija ļoti tumša nakts. Diena nebija bijusi nekāda jaukā, un ap šo stundu šinī vietā redzēja tikai reto gājēju. Tie paši retie steidzīgi pagāja garām, varbūt pat nepamanīdami, vismaz nepievērsdami uzmanību ne sievietei, ne vīrietim, kas to neizlaida no acīm. Abi tie neizskatījās pēc tādiem, kas būtu varējuši saistīt apnicīgos skatienus, ar kādiem Londonas padibeņu ļaudis, kuriem šai naktī gadījās iet pār tiltu, meklējās pēc kādas aukstas velves vai bezdurvju būceņa, kur pārlaist nakti; abi stāvēja mierīgi, neviena neuzrunādami, neviena garāmgājēja neuzrunāti.
Pār upi klājās migla, caur kuru tikai nespodri mirgāja kuģīšu sarkanās uguntiņas daudzajās piestātnēs, un tumšās celtnes krastmalā atēnojās vēl drūmākas un bezveidīgākas. Abos krastos pār jumtu un tornīšu blīvu pacēlās vecas, apkvēpušas noliktavas, kas smagas, īgnumpilnas un saviebušās noraudzījās ūdens līmenī, tik melnā, ka tas nespēja atspoguļot pat šādu milzeņu apveidus. Vecās Pestītāja baznīcas kupols un svētā Magnusa torņa smaile — šī mūžvecā tilta sensenie gigantiskie sargi — tikko viedās pelēkajā tumsā, bet mastu .mežs lejpus tilta un bieži izkaisīto baznīcu torņi augšpusē gandrīz vairs nebija acij sameklējami.
Meiča, nemiera dzīta, vēl dažas reizes pagājās uz priekšu un atpakaļ — sava slepenā novērotāja cieši uzraudzīta, — un tad svētā Pāvila zvans aizvadīja atkal vienu dienu mūžībā. Pusnakts nolaidās pār ļaužu pilno pilsētu. Pār pilīm, nakts krodziņiem, cietumiem, vājprātīgo namiem, slimnīcām, kur dzīvība dzimst un mirst, pār veseliem un slimiem, pār līķu sastingušām sejām un bērnu mierīgo miegu, pār visu un visiem bija nolaidusies pusnakts.
Nebija ne divi minūtes pagājušas pēc pulksteņa zvana, kad netālu no tilta izkāpa no īrētas karietes jauna lēdija un džentlmenis jau iesirmu galvu, kuri, atlaiduši važoni, nāca tieši uz tilta pusi. Tiklīdz vinu soļi atskanēja uz tā ietves, meiča uztrūkās un tūlīt steidzās tiem pretī.
Tie gāja, lūkodamies apkārt, kā cilvēki, kas kaut ko meklē, bet nav visai pārliecināti, ka meklēto atradīs, kad pēkšņi tiem pievienojās viņu jaunā sabiedrotā. Viņi apstājās un aiz pārsteiguma iekliedzās, tūlīt gan kliedzienu apslāpēdami, jo tieši šai mirklī cieši garām pagāja, bezmaz virsū uzgrūzdamies, kāds vīrietis laucinieka drēbēs.
— Ne šeit, — Nensija steidzās brīdināt. — Seit es baidos ar jums runāt. Iesim projām… tālāk no ceļa, kur ļaudis staigā … tur, lejā pa tiem pakāpieniem.
Kad viņa šos vārdus bija izrunājusi un ar roku norādījusi, kurp grib atnācējus vest, laucinieks palūkojās apkārt un, rupji uzprasījis, kāpēc tie aizņemot visu ietvi, gāja tālāk.
Pakāpieni, uz kuriem meiča norādija, atradās Serejas pusē, tai pašā, kurā ir Pestītāja baznīca, un veidoja kāpnes no tilta uz kuģīšu piestātni. Uz turieni nepamanīts aizsteidzās vīrietis, kas izskatījās pēc laucinieka, un, kad uz atru roku bija apskatījis šo vietu, sāka kāpt lejup.
Šīs kāpnes iet lejā tieši no tilta; tās sadalās trijos posmos. Kur beidzas otrais, uz leju ejot, mūra siena kreisajā pusē noslēdzas ar ornamentalu pilastru,[20] kas vērsts pret Temzu. Ap šo vietu zemākie pakāpieni kļūst platāki, tā ka cilvēku, kas aizslēpjas aiz šā mūra stūra, nevar redzēt neviens, kam gadās stāvēt uz kapnem kaut vienu pašu pakāpienu augstāk par viņu. Līdz šai vietai nokļuvis, laucinieks pārlaida ašu skatienu apkārt, un, tā kā nekur labākas paslēptuves nevarēja ieraudzīt un pašlaik arī bija bēguma periods, kādēļ vietas, kur nostāties, bija atliku likām, viņš pašāvās sānis, atspieda muguru pret pilastru un gaidīja, gandrīz pārliecināts, ka zemāk tie nekāps, un, ja arī viņš nevarēs dzirdēt, kas tiek runāts, vismaz varēs tiem atkal sekot, jūtoties pilnīgā drošībā.
Tik gausi vilkās laiks šai vientuļajā vietā un tik sveloti spiegam gribējās uzzināt šās satikšanās iemeslus, kas šķita tik pretēji tiem, kādus viņam bija cerība sagaidīt, ka viņš ne vienreiz vien taisījās jau atmest šai lietai ar roku un iestāstīja sev, ka tie vai nu apstājušies krietni augstāk, vai arī aizgājuši noturēt savu noslēpumaino sarunu pavisam citā vietā. Pašlaik viņš gribēja līst ārā no savas paslēptuves un kāpt atpakaļ augšā, kad pēkšņi izdzirda tuvojamies soļus un tūlīt arī balsis, gandrīz vai pie pašas auss.
Viņš saslējās, pieplaka pie mūra un, elpu aizturējis, sāka uzmanīgi klausīties.
— Tālāk ne soli! — kāda balss teica, neapšaubāmi džentlmeņa balss. — Es nepieļaušu, ka šī jaunā lēdija iet vēl tālāk. Daudzi būtu liegušies pat līdz šai vietai jums sekot, bet redziet — es esmu iecietīgs pret jums.
— Iecietīgs pret mani! — meičas balss izsaucās, tās, kurai viņš sekoja. — Jūs tiešām esat smalkjūtīgs, ser. Iecietīgs pret mani! Ek nu, tas nav tik svarīgi.
— Nu, bet kācki, - džentlmenis sacīja laipnākā balsī, — kādēļ jūs atvedāt mūs šurp uz šo dīvaino vietu? Vai tad mēs nevarējām parunāties labāk augšā, kur gaisma un kustība apkārt, nevis līst šai tumšajā, baigajā alā?
— Es jau jums teicu, ka man bija bailes ar jums tur runāt. Es nezinu, kāpēc, meiča atbildēja sadrebinādamās, — bet šovakar man mācas virsū tādas bailes un šausmas, ka es tikko varu uz kājām turēties.
— Bailes? No kā? — džentlmenis vaicāja, atmaigdams pret viņu.
— Es pati nesaprotu, no kā, — meiča atteica, — kaut es- to zinājusi! Jau visu dienu mani vajā šausminošas nāves domas, rēgojas acu priekšā līķauti ar asins traipiem, un es aiz bailēm degu kā ugunī. Vakarā paņēmu grāmatu palasīt, lai ātrāk paietu laiks, un burtu rindās atkal viss tas pats.
— Iedomu rēgi, — sacīja džentlmenis, viņu mierinādams.
— Nav iedomu rēgi, — meiča atteica neskanīgā balsī. — Varu zvērēt, ka redzēju katrā lapas pusē uzrakstītu «zārks» — lieliem, melniem burtiem, — jā, un šovakar, kad nācu, man vienu panesa tuvu garām.
— Nu, tā jau nav nekāda neparastā parādība, — džentlmenis sacīja. — Cikreiz man tos nav garām nesuši!
— Jā, bet īstus, — meiča attrauca. — Sis nebija tāds.
Meičas balss skanēja tik baisi, ka slepenajam klausītājam
šermuļi pārskrēja pār miesu, dzirdot šos vārdus, un asinis sastinga dzīslās. Nekad viņš vēl nebija sajutis tādu atvieglojumu kā padzirdēdams, cik glāsīgā balsī jaunā lēdija lūdza meiču būt prātīgai un neļaut šādai drausmu iztēlei vaļu pār sevi.
— Parunājiet ar viņu tā laipni! — jaunā lēdija teica savam pavadonim. — Nabadzīte! Šķiet, viņa tvīkst pēc laipna vārda.
— Jūsu augstprātīgie, dievbijīgie ļaudis, redzēdami mani tādu kā šovakar, būtu saslējuši galvas uz debesīm un sākuši sprediķot par elles liesmām un dieva sodību, — meiča sūrojās. — Ak dārgo ledij, kāpēc tie, kas domājas piederam dieva izredzēto pulkiem, neizturas pret mums, paklīdušajām avīm, tikpat iecietīgi un laipni kā jūs, kas ar savu jaunību, skaistumu un visu to, ko tie jau zaudējuši, būtu varējusi gan mazliet palepoties, nevis izturēties pazemīgāk par tiem.
— Ko nu! — džentlmenis ieteicās. — Turks, krietni nomazgājis savu seju, pavērš to pret rītiem, kad skaita lūgšanas; šie krietnie ļaudis, saduroties ar pasauli, noberž no sava vaiga pēdējo smaida palieku un tikpat noteikti pavēršas pret tumšāko debess pusi. Ja man jāizvēlas starp musulmani un varizeju, es priekšroku dodu pirmajam.
Šie vārdi bija domāti jaunajai lēdijai un varbūt runāti ar nolūku dot Nensijai laiku nomierināties. Mazu brīdi vēlāk džentlmenis uzrunāja Nensiju.
— Jūs nebijāt šeit pagājušo svētdienas nakti, — viņš teica.
— Es nevarēju atnākt, — Nensija atbildēja. — Mani aizturēja ar varu.
- Kas?
— Tas, par kuru es jaunajai lēdijai jau stāstīju agrāk.
— Es ceru, nebūs taču radušās aizdomas, ka jūs kādam esat pastāstījusi par to lietu, kuras dēļ mes esam ieradušies šeit? — džentlmenis jautāja.
— Ne, — meiča atbildēja, purinādama galvu. — Man nenākas vis viegli iztikt no mājas, ja viņš nezina, kurp gribu iet. Arī toreiz es nebūtu tikusi pie lēdijas, ja pirms iziešanas neiedcvusi iedzert zāles ar opiju klāt.
— Vai viņš bija pamodies pirms jūsu pārnākšanas mājās? — džentlmenis vaicāja.
— Nē; un ne viņam, ne kādam citam nav radušās nekādas aizdomas pret mani.
— Labi, — džentlmenis sacīja. — Tagad uzklausiet mani-!
— Es klausos, — meiča sacīja, jo džentlmenis uz brīdi apklusa.
— Sī jaunā lēdija, — džentlmenis iesāka, — pastāstīja man un vēl kādiem draugiem, kuriem var droši uzticēties, to, ko bija dzirdējusi no jums pirms nedēļām divām. Atzīšos, sākumā es šaubījos, vai uz jums var pilnīgi paļauties, bet tagad es svēti ticu, ka var.
— Var, — meiča nopietni apstiprināja.
— Atkārtoju — es tam svēti ticu. Lai pierādītu, ka es jums pilnīgi uzticos, teikšu, neko neslēpdams, ka mēs esam nolēmuši izdibināt to noslēpumu, lai tas būtu kāds būdams, iedzenot bailes šim Monksam. Bet ja nu… ja… — dženll- menisr teica, — viņu neizdosies dabūt rokā vai arī, ja dabūsim rokā, bet mūsu rīcībai nebūs vēlamo panākumu, tad jums vajadzēs mums uzrādīt ebreju.
— Feidžinu! — meiča iesaucās, spēji atkāpdamās.
— To vīru jums vajadzēs uzrādīt mums, — džentlmenis atkārtoja.
— To es nedarīšu! To es nekad nedarīšu, — meiča attrauca. — Lai arī viņš ir tīrais sātans, vēl ļaunāks par velnu, kāds viņš bijis man, lo es tomēr nedarīšu.
— Jūs nedarīsiet? — džentlmenis pārvaicāja, kas, šķita, šādu atbildi bija ari sagaidījis.
— Nekad! — meiča palika pie sava.
— Pasakiet, kādēļ!
— Viena iemesla dēļ, — meiča stingri noteica, — viena tāda iemesla dēļ, kas lēdijai zināms, un es ticu, ka viņa būs manā pusē, jo man ir viņas solījums. Ir vēl arī otrs iemesls: lai, cik negodīga viņa dzīve, negodīga ir bijusi arī manējā; daudz ir mūsējo, kas esam minuši vienu taku, un es neiešu nodot tos, kuri —- kurš katrs no tiem — būtu varējuši nodot mani, bet nav to darījuši, lai arī būdami samaitāti cilvēki.
— Nu tad, — ātri atteica džentlmenis, it kā būtu panācis tieši to, ko gribējis, — nododiet Monksu manās rokās un ļaujiet man ar viņu rīkoties!
— Bet ja nu viņš uzrāda citus?
— Apsolu jums: ja es no viņa izspiedīšu patiesību, ar to tā lieta arī būs galā. Olivera īsajā dzīves stāstā droši vien ir kāda lappuse, ko atklātībai būs nepatīkami rādīt, un, ja vien patiesību izdibināsim, visi tiks atstāti mierā.
— Bet ja neizdibināsiet? — meiča iebilda.
— Vienalga, — džentlmenis turpināja, — šis Feidžins arī tad netiks nodots tiesai pret jūsu gribu. Bet tādā gadījumā, domāju, es varēšu jums celt priekšā tādus argumentus, kas jūs pamudinās piekāpties.
— Vai arī lēdija dod tādu solījumu?
— Jā, — Roze atbildēja. — Dodu jums patiesu un svētu solījumu.
— Vai Monkss nekad nedabūs dzirdēt, kā līdz jūsu ausīm nokļuvis tas, ko jūs zināt? — meiča, brīdi klusējusi, ievaicājās.
— Nekad, — džentlmenis atbildēja. — Ar viņu tiks runāts tā, ka tas viņam ne prātā nevarēs ienākt.
— Es pati esmu daudz melojusi, no bērna kājas starp meļiem dzīvojusi, — meiča vēl pēc brīža piebilda, — bet jūsu vārdiem es ticēšu.
Saņēmusi no abiem vēl apgalvojumu, ka droši var uz viņiem paļauties, meiča sāka runāt klusā balsī, — tik klusā, ka klausītājam bieži paslīdēja garām pat viņas vārdu īstā jēga, — un aprakstīja, kur atrodas, pat vārdā nosauca to traktieri, no kurienes viņai šinī vakarā sāka sekot. Tā kā viņa savā stāstījumā bieži apklusa, varēja domāt, ka džentlmenis dzirdēto pieraksta. Kad meiča bija sīki apstāstījusi traktiera atrašanās vietu, paskaidrojusi, no kurienes to ērtāk novērot, nepievēršot sev uzmanību, un minējusi tās dienas un stundas, kurās Monkss parasti apmeklēja krodziņu, viņa, likās, kādu brīdi iegrima domās, atsaukdama atmiņā Monksa izskatu un izturēšanos.
— Viņš ir gara auguma, — stāstīja meiča, — plecīgs vīrs, bet spēcīgs nav; viņam ir tāda zaglīga gaita, iedams vienmēr skatās pār plecu, papriekšu uz vienu pusi, tad uz otru. Neaizmirstiet to, jo pēc viņa acīm vien jūs to pazīsiet: tās ir tik dziļi iegrimušas, kā nevienam cilvēkam neesmu redzējusi. Seja tumša, tāpat kā mati un acis, un, kaut gan viņam nebūs vairāk kā divdesmit seši, divdesmit astoņi gadi, viņš izskatās nogājies un nodzīvojies. Lūpas viņam bālas, sakodītas, jo bieži viņam uznāk šausmīgas lēkmes un viņš pat reizēm rokas sakož tā, ka uz tām paliek rētas… kāpēc jūs tā satrūkā- ties? — meiča ievaicājās, pēkšņi apraudamās.
Džentlmenis ātri atteica, ka viņš nemaz neapzinoties to -darījis, un lūdza turpināt.
— Da|u no visa tā, ko jums stāstīju, esmu izdibinājusi no citiem ļaudīm, kas apmeklē to māju, par kuru jums minēju, jo pati viņu esmu redzējusi tikai divi reizes un abas reizes viņš bija paslēpies lielā apmetnī. Liekas, tas arī ir viss, ko varu jums pateikt, kā viņu sazīmēt. Pagaidiet, vēl kas, — viņa piebilda. — Uz kakla viņam, tik augstu, ka jūs to varat ieraudzīt zem kaklauta, kad viņš galvu pagriež sānis, ir…
— Plats, sarkans plankums kā no apdeguma? — džentlmenis iesaucās.
— Kā tas nākas? — meiča brīnījās. — Jūs viņu pazīstat?
Jaunajai lēdijai izlauzās izbrīna kliedziens, un kādu brīdi
visi trīs stāvēja tik klusi, ka klausītājs skaidri varēja sadzirdēt viņu elpu.
— Laikam pazīstu, — džentlmenis sacīja, pārtraukdams klusumu. — Pēc jūsu apraksta liekas, ka pazīstu. Redzēsim. Daudzi cilvēki ir ārkārtīgi līdzīgi viens otram. Var jau būt, ka šis arī nav tas.
To pateicis ar šķietamu vienaldzību, viņš pavirzījās kādu soli tuvāk spiegam, ko pēdējais noprata pēc tā, ka ļoti skaidri sadzirdēja viņa čukstu: «Tam jābūt tam pašam.»
— Paklausieties, jaunkundz, — viņš sacīja, pēc balss skaņas spriežot, atgriezies iepriekšējā vietā, •— jūs mums esat izdarījusi vērtīgu pakalpojumu, un es labprāt gribētu arī jūsu labā ko izdarīt. Kā lai es varētu jums atmaksāt?
— Nekādi, — Nensija atteica.
— Neturieties nu ietiepīgi pie saviem vārdiem! — džentlmenis piebilda tik sirsnīgā balsī, ka tā būtu varējusi aizkustināt daudz cietāku un nejūtīgāku sirdi. — Padomājiet! Pasakiet!
— Nekādi, ser, meiča atbildēja šņukstēdama. — Ne ar ko jūs nevarat man palīdzēt. Ne uz ko es vairs neceru.
— Jūs pati aptumšojat šīs cerības, — džentlmenis sacīja. — Pagātne ir bijusi tumša, nežēlīga, savus jaunos spēkus jūs esat izšķiedusi tur, kur nenākas, saminusi savu dārgāko rotu, ar ko radītājs apveltī tikai reizi un zaudēto atpakaļ nedod nekad; bet uz nākotni jūs vēl varat cerēt. Es nesaku, ka mūsu spēkos būtu atdot jums sirdsprieku un dvēseles mieru, jo tas nāks, ja pati to meklēsiet, bet drošu, klusu patvērumu vai tepat Anglijā, vai, ja jūs baidāties te palikt, kaut kur ārzemēs, to mēs ne tikvien kā varam, bet arī no sirds vēlamies jums sagādāt. Vēl gaisma nebūs svīdusi, vēl upe nebūs modusies pirmajā saullēkta blāzmā, kad jūs jau atrādīsieties tur, kur jūs nesasniegs neviens no jūsu bijušajiem līdzgaitniekiem;
un aiz jums tiks visas pēdas nodzēstas, it kā jūs šai pašā mirklī būtu no zemes virsas pazudusi. Iesim! Es negribētu, ka jūs atgrieztos atpakaļ un kaut vārdu vēl pārmītu ar saviem vecajiem draugiem vai uzmestu kaut vienu skatienu uz vecajām vietām, vai ieelpotu vēl to gaisu, kas jums nes postu un nāvi. Pametiet to visu, kamēr ir laiks un izdevība!
— Tagad viņu izdosies pierunāt! — jaunā lēdija iesaucās. — Es redzu, ka viņa svārstās.
— Baidos, ka ne, mana dārgā, — džentlmenis sacīja.
— Nē, ser, es nesvārstos, — meiča atteica, īsu brīdi ar sevi cīnījusies. — Es esmu sakalta ar savu agrāko dzīvi. Tagad tā man ir pretīga, es nīstu to, bet atstāt es to nevaru. Jādomā, esmu par dziļu tajā iestigusi, lai spētu vel izbrist ārā, — un tomēr, es nezinu, kas tas ir: ja jūs man agrāk to būtu teikuši, es būtu sākusi smieties. Bet… — viņa sacīja, pamezdama nemierīgus skatienus apkārt, — man atkal mācas bailes virsū. Man jāiet uz mājām.
— Uz mājām! jaunā lēdija atkārtoja, sevišķi uzsvērdama šo vārdu.
— Jā, uz mājām, ledij! — meiča atsaucās. — IJz mājām, kādas es sev esmu radījusi ar visu savu dzīvi. Šķirsimies. Mani var izsekot vai ieraudzīt. Ejiet! Ejiet! Ja esmu jums izdarījusi kādu pakalpojumu, tad viss, ko par to prasu, — atstājiet mani un ļaujiet man savu ceļu iet vienai!
— Veltīgi vēl ko teikt, — džentlmenis nopūzdamies sacīja. — Varbūt, palikdami vēl ilgāk, mēs apdraudam viņas dzīvību. Mēs jau tā viņu esam aizkavējuši ilgāk, nekā viņa bija gaidījusi.
— Jā, jā, — meiča piebilda, — jūs aizturējāt gan mani ilgāk.
— Kādu galu gan var ņemt šās nabaga nelaimīgās dzīve! — jaunā lēdija iesaucās.
— Kādu? — meiča "attrauca. — Paskatieties tur lejā, ledij! Paskatieties uz tumšo upi! Cik reižu jūs nebūsiet lasījusi, ka tādas kā es metušās dzelmē, neatstājot šeit nevienu dzīvu dvēseli, kas būtu rūpējusies vai noraudājuši asaru par tām. Paies varbūt gadi, varbūt tikai mēneši, bet tik tālu es pēdīgi notikšu.
— Lūdzama, nerunājiet tā, — jaunā lēdija sacīja, asaras rīdama.
— Līdz jūsu ausīm tas nekad nenokļūs, dārgo ledij, un lai die's ar jums neliek tādas šausmas dzirdēt. Ardievu, ardievu!
Džentlfrienis novērsās.
— Lūk, maciņš, — jaunā lēdija lūdza. — Ņemiet to manis labad, lai jums butu kads krajumiņš, ja pienāk sura, grūta stunda.
— Nē! — meiča atteica. — Es nedarīju to par naudu. Lai vismaz šī apziņa man paliek. Un tomēr — iedodiet man kaut ko, ko jūs esat valkājusi, — man gribētos kādu nieku … nē, nē, gredzenu ne — jūsu cimdu vai mutautiņu, kaut ko, lai es varētu to glabāt par piemiņu no jums, mīļo ledij. Tā. Dzīvojiet laimīgi! Ardievu, ardievu!
Meičas lielais satraukums un bailes, ka viņu neierauga, kas viņai nežēlīgi un bargi atriebtos, pamudināja džentlmeni atstāt viņu, kā viņa bija lūgusi. Bija dzirdams vēl aizejošo soļu troksnis, bet balsis apklusa.
Drīz vien uz tilta parādījās divi cilvēku stāvi — tie bija jaunā lēdija ar savu pavadoni. Uz augšējā kāpņu laukumiņa viņi apstājās.
— Klau! — jaunā lēdija ausīdamās iesaucās. — Vai viņa sauca? Man šķita, ka dzirdēju viņas balsi.
— Nē, manu mīļo, — misters Braunlovs atbildēja, skumji paraudzīdamies atpakaļ. — Viņa nav izkustējusies no vietas un to arī nedarīs, kamēr mēs nebūsim aizgājuši.
Roze Meilija vēl kavējās, bet vecais džentlmenis paņēma viņu zem rokas un ar maigu uzstājību veda projām. Kad viņi vairs nebija redzami, meiča saļima gandrīz ar visu augumu uz akmens kāpnēm un izlēja savas dvēseles mokas rūgtās asarās.
Pēc brīža viņa piecēlās un nedrošiem, ļodzīgiem soļiem kurmuļoja uz ielas pusi. Pārsteigtais klausītājs palika vēl kādu brīdi nekustīgi stāvam savā postenī, bet tad, uzmanīgi aplaidis acis visapkārt un pārliecinājies, ka palicis viens pats, lēnām izlīda 110 savas paslēptuves un, tāpat kā atnācis, slēpdamies mūra sienas ēnā, kāpa atkal pa kāpnēm augšā.
Ticis augšā un vēl vairākkārt pašķielējis uz visām pusēm, lai būtu pilnīgi drošs, ka neviens viņu nenovēro, Noe Kleipols diedza projām, ko mācēja, taisnā ceļā uz ebreja māju, tik ātri, cik ātri viņa kājas to spēja nest.