Bija vēl palikušas apmēram divi stundas līdz rītausmai — laiks, ko rudeņos patiešām var saukt par visdziļāko nakti, kad ielas ir klusas un klajas, kad pat trokšņi šķiet ie&naudušies, kad izvirtība un uzdzīve ir pārstreipuļojušas mājās atpūsties.
Un, lūk, šajā klusajā, mēmajā nakts stundā Feidžins sēdēja vēl nomodā savā vecajā būcenī tik bālu, sašķobītu seju, tik sasarkušām acīm, ka atgādināja drīzāk no drēgna kapa izlīdušu ļauna gara vajātu spoku nekā cilvēku.
Viņš sēdēja, sakumpis pār auksto pavardu, aptinies vecu, saskretušu sedzeni, seju pavērsis pret notecējušu sveci, kas dega turpat uz galdiņa viņam līdzās. Labā roka bija pacelta pie lūpām, un, kad viņš, domās iegrimis, grauza savus garos, melnos nagus, tukšajās smaganās parēgojās pāris zobu, kas atgādināja suņa vai žurkas ilkņus.
Pārkritis pār matraci uz grīdas, cieši aizmidzis, gulēja Noe Kleipols. Uz to vecais ebrejs pa reizei pavērsa acis un mirkli noraudzījās viņā; tad atvilka tās atpakaļ un skatījās atkal svecē, kuras apdegusi, pusē pārlīkusī garā dakts meta tauku piles uz galda, gaiši parādīdama, ka ebreja domas kavējas kaut kur citur.
Tā tas tiešām arī bija. Sašutums par tik gudri izdomāta plāna izjukšanu; dusmas uz meiču, kas uzdrošinājusies nodibināt nodevīgus sakarus ar svešiem ļaudīm; nespēja ticēt, ka tā patiešām būtu liegusies viņu nodot; rūgtā vilšanās, ko sagādāja zudušās izredzes atriebties Saiksam; bailes no atmaskošanas, pazudināšanas un nāves un nevaldāms, mežonīgs niknums par visu — lūk, kas kā viesuļa virpuļi, veldamies cits aiz cita, plosījās Feidžina smadzenēs, kamēr krūtīs brieda jauni velnišķīgi plāni un vistumšākie nodomi.
Viņš sēdēja, ne par matu neizmainīdams savu stāvokli un, kā likās, ne mazāko uzmanību nepievērsdams laika tecējumam, līdz viņa modrā auss šķitās uztvērusi soļu troksni uz ielas.
— Beidzot, — viņš nomurdēja, noslaucīdams sausās, tvīkstošās lūpas. — Beidzot!
Viņam vēl runājot, klusi notrinkšēja zvans. Viņš uzste- berēja pa kāpnēm augšā atvērt durvis un drīz bija atpakaļ, ievezdams līdzi kādu līdz zodam ietinušos vīrieti ar sainīti padusē.
— Se! — sacīja tas, nolikdams sainīti uz galda. — Pastrādā nu tu un lūko no tā izsist to augstāko, ko māki. Gana tas man pūļu maksāja, kamēr samakšķerēju. Domāju jau, ka varēšu atnākt stundas trīs agrāk.
Feidžins paņēma sainīti un, ieslēdzis to skapī, nosēdās atkal un neteica ne vārda. Rīkodamies viņš ne uz mirkli nebija novērsis acu no laupītāja, un tagad, kad tie sēdēja viens otram iepretī vaigu vaigā, viņš noņēmies stīvi raudzījās uz to, lūpas viņam raustījās un seja uzbudinājumā tā pārvērtās, ka pat kramplauzis neviļus atvilkās nostāk ar savu krēslu un patiesi izbijies uzlūkoja viņu.
— Kas ta nu? — Saikss ierēcās. — Ko tu blenz uz cilvēkiem kā izsalcis vilks?
Feidžins pacēla labo roku, pakratīja trīsošo rādāmo pirkstu, bet uzbudinājums bija tik liels, ka uz mirkli viņš bija zaudējis valodu.
— Piķis un zēvele! — Saikss lādējās, ar šausmām taustīdamies krūšu kabatā. — Viņš ir traks palicis. Man, nudien, jābūt uzmanīgam.
— Nē, nē, — Feidžins, valodu atguvis, sacīja. — Tā nav… Jūs neesat tā persona, Bil. Jūs es nekādā… jūs nekādā pārkāpumā neesmu pienācis.
— O! Ak neesi, mani neesi pienācis? — Saikss teica, viņu bargi uzlūkodams, un izaicinoši tam acu priekšā pārlika pistoli citā, parocīgākā kabatā. — Tīrā laime … vismaz vienam no mums. Kurš tas viens, nekrīt svarā.
— Man ir sakāms kaut kas tāds, Bil, — Feidžins teica, piestumdamies ar savu krēslu tuvāk, — kas jums pataisīs vēl drusciņ šķērmāku dūšu nekā man.
— Nu, nu?_ — kramplauzis atsaucās it kā neticēdams. — Sper vaļā! Ātrāk, citādi Nensija vēl sāks domāt, ka esmu pagalam.
— Pagalam! — Feidžins sēca. — Ka tam jānotiek, to viņa pati ar savu gudro galviņu ir izlēmusi jau sen.
Saikss pilnīgā neizpratnē uzlūkoja ebreju un, nevarēdams viņa sejā izlasīt mīklas atrisinājumu, ar savu milzīgo ķetnu sagrāba viņu aiz apkakles un pamatīgi sapurināja.
— Vai Iii runāsi reiz! — viņš rēca. — Ja ne, tu sāksi drīz rīstīties pec gaisa! Atdari muti un pasaki skaidriem vārdiem, kas sakāms!. . . Nu, gāz ārā, tu vecais, nolādētais kranci!
— Pieņemsim, ka tas puisis, kas tur guļ… — Feidžins iesāka.
Saikss pavērās atpakaļ, kur gulēja Noe Kleipols, it kā nebūtu to agrāk ievērojis.
— Nu, un? — viņš skubināja ebreju.
— Pieņemsim, ka šis puisis, — Feidžins turpināja, — grib mūs iegāzt.. . mūs visus uzrādīt… ka viņš šai nolūkā jau laikus stājies sakaros ar zināmām personām, nolicis ar tām satikšanos uz ielas, lai izstāstītu, kādi mēs izskatāmies, sīki aprakstītu visas pazīmes, pēc kurām mūs varētu sazīmēt, kā arī būdu, kur mūs visvieglāk notvert. Pieņemsim, ka viņš sadomājis to darīt, turklāt vēl izpūst arī par uzņēmumu, kurā mēs visi vairāk vai mazāk līdzi darbojamies, — sadomājis tīšu prātu, aiz saviem untumiem, nevis tādēļ, ka būtu sagrābts, ietupināts, mācītāja biktēts, pie ūdens un maizes turēts un tā piespiests, bet tīšu prātu, pats sava prieka dēļ; viņš nakti izzogas laukā, uzmeklē tos, kuru acīs mēs esam asākais dadzis, un izplāj visu par mums. Vai jūs dzirdat? — ebrejs ierēcās, acīm niknumā iedzalkstoties. — Pieņemsim, <a viņš to visu izdarījis, — ko tad?
— Ko tad? — Saikss atkārtoja, izgrūzdams šausmīgu lāstu. — Ja viņš vēl būtu atstāts dzīvs līdz manai atnākšanai, es saberztu viņa pauri tik daudzās drumslās, cik viņam matu iz galvas.
— Un ko tad, ja es to būtu izdarījis? — nebalsī iebrēcās Feidžins. — Es, kam tik daudz kas zināms, kur varu tik daudzus vēl bez sevis uzvilkt kāķī?
— Nezinu, — Saikss novilka caur zobiem, nobālēdams jau iedomājoties vien. — Es laikam iztaisītu tādu ļembastu cietumā, lai mani iekaļ dzelžos; un, ja mani tiesātu reizē ar tevi, es turpat tiesas zāle ar saviem dzelžiem sašķaidītu tavas smadzenes visu ļaužu priekšā. Tik daudz spēka man būtu, — kramplauzis nobuldurēja, paceldams muskuļaino roku, — kā saberzt tavu galvu, lai no tās drumslas vien pajūk, it kā tai smaga vezuma ritenis būtu pāri gājis.
— Jūs to darītu?
— Vai es darītu? — kramplauzis atrūca. — Nu, pārbaudi mani!
— Un ja tas būtu bijis Carlijs vai Kūmiņš, vai Beta, vai.. .
— Man vienalga, — Saikss nepacietīgi atbildēja. — Lai tas būtu kas būdams, es darītu tāpat.
Feidžins cieši paskatījās uz laupītāju, tad, ar zīmēm likdams viņam palikt klusu, noliecās pār matraci uz grīdas un sāka raustīt gulētāju, lai tas mostas. Saikss savā krēslā sa- guma uz priekšu, rokas uz ceļiem uzlicis, nevarēdams izprātot, kas slēpjas aiz visas šīs izjautāšanas un sagatavošanās.
— Bolter, Bolter! Nabaga zeņķis! — Feidžins noteica, paceldams acis, kurās sprikstēja sātaniska tīksme, un katru vārdu izrunādams ar zīmīgu uzsvaru. — Viņš noguris… noguris … tik ilgi viņai pa pēdām steigdamies. . . viņai pēdas dzīdams, Bil.
— Kas tev ir aiz ādas? — Saikss jautāja, atliekdams muguru taisnu.
Feidžins nekā neatbildēja, bet, no jauna pārliecies pār gulētāju, uzbukņīja to sēdus stāvoklī. Kad gulētāja izdomātais vārds bija vairākreiz atkārtots, Noe izberzēja acis un, gari nožāvājies, sāka mirkšķināt miega pilnos plakstus, pētīdams apkārtni.
— Izstāsti man velreiz… vel vienreiz, lai viņš ari dzird, — ebrejs mudināja, runājot norādīdams uz Saiksu.
— Ko izstāstīt? — vaicāja samiegojies Noe, nepatikā noskurinādamies.
— To… par Nensiju, — ebrejs atteica, sagrābdams Saiksu aiz rokas dilba, lai viņš neaiztrauktos projām, iekām nav dzirdējis visu. — Jūs viņai gājāt pa pēdām?
— Jā.
— Līdz Londonas tiltam?
— Jā.
— Kur viņa satikas ar divām personām?
— Tā bij.
— Ar džentlmeni un lēdiju, pie kuras viņa bija gājusi jau agrāk, pati no sava brīva prāta, un tie viņai prasīja, lai uzrāda visus savus biedrus, pirmām kārtām Monksu, ko viņa arī izdarīja, lai apraksta, kāds viņš izskatās, ko viņa ari izdarīja, — lai pasaka to māju, kur mēs visi satiekamies un uz kuru vienmēr ejam, ko viņa arī izdarīja, — un vietu, no kurienes mūs izdevīgāk novērot, ko viņa arī izdarīja, — un stundu, kad tur mēdzam sapulcēties, ko viņa arī izdarīja. Visu to viņa izdarīja. Viņa izstāstīja visu līdz beidzamam vārdam, neviens viņu ar varu nespieda, labprātīgi, ir neiepīkstēdamās pretī, — viņa to izdarīja — jā vai nē? — Feidžins iebrēcās neprātīgā niknumā.
— Jā gan, jā, — Noe atteica, pakasīdama galvu. — Tā jau tas akurātās bija.
— Ko viņa teica par pagājušo svētdienu?
— Par pagājušo svētdienu? — Noe atkārtoja. — Nu, par to tokš es jums jau stāstīju.
— Vēlreiz, izstāstiet vēlreiz! — Feidžins rēca ar putām uz lūpām, sažņaugdams vēl ciešāk Saiksa roku un savu brīvo roku pa gaisu vicinādams.
— Tie viņai uzprasīja, — sacīja Noe, arvien vairāk atžirgdams un sākdams jau nojaust, kas Saikss tāds ir, — par ko šī pagājušo svētdien neatnākuse, kā solījusēs. Viņa atteica, ka nevarēj'se.
— Kāpēc, kāpēc? Pasakiet to viņam!
— Tāpēc, ka viņu ar varu aizturējis mājās Bils, tas cilvēks, par kuru šī viņiem esot jau stāstīj'se.
— Ko vēl par viņu? — Feidžins ķērca. — Ko vēl par to vīru, Y>ar kuru viņa stāstījusi jau agrāk? Pateiciet to viņam! Pateiciet viņam!
— Nu, ka šai neesot vis viegli tikt ārā no mājas, ja viņš nezinot, kur šī ejot, — Noe stāstīja, — un toreiz, kad šī pirmo reizi gājuse pie lēdijas, — ha, ha, ha! man paspruka smiekli, kad viņa šito teica, — šī viņu sadzirdīj'se ar opiju.
— Velns un deviņi pērkoni! — Saikss iebļāvās, raudamies vaļā no ebreja. — Laid mani!
Atgrūdis veco vīru, viņš izmetās ārā no istabas un kā vājprātīgs drāzās augšā pa kāpnēm.
— Bil, Bil! — Feidžins sauca, traukdamies viņam pakaļ. — Vienu vārdu! Tikai vienu vārdu!
Sis vārds būtu palicis neteikts, ja kramplauzis varējis atvērt durvis, ap kurām viņš lādēdamies veltīgi cīnījās, kad ebrejs pūzdams elsdams pienāca klāt.
— Laid mani ārā! Nerunā ar mani, es negalvoju par sevi. Laid ārā, es saku!
— Paklausieties… tikai vienu vārdiņu, — ebrejs teica, uzlikdams roku uz atslēgas. — Jūs tak nebūsiet…
— Nu? — otrs skubināja.
— Jūs tak nebūsiet… pārlieku … mežonīgs, Bil?
Diena ausa, un bija jau pietiekami gaišs, lai šie vīri redzetu
viens otra seju. Tie apmainījās īsiem mirkļiem; abu acis šķīla dzirksteles, kas runāja skaidru valodu.
— Es domāju, — sacīja Feidžins, saprazdams, ka tagad nav vairs nozīmes spēlēt izlikšanos, — pašu drošības deļ nevajag būt pārāk mežonīgam. Rīkojieties viltīgi un gudri, Bil, neesiet zvērisks!
Saikss neatbildēja un, atrāvis vaļā durvis, kad Feidžins tās bija atslēdzis, aizbrāzās kā viesulis pa kluso ielu.
Ne reizi neapstādamies, ne "mirkli neapdomādamies, ne- pavērsdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi, nepaceldams acis uz augšu, nedz urbdamies ar tām zemē, bet stingrā apņēmībā raudzīdamies taisni uz priekšu, zobus sakodis, tā ka saspringtie žokļu kauli šķita laužamies ādai cauri, — kramplauzis šāvās kā bulta uz priekšu, — ne vārds nepārvēlās viņa lūpām, ne kāds muskulis atslāba, līdz viņš nokļuva pie savām durvīm. Viņš klusi atslēdza tās, viegli uzmetās pa kāpnēm augšā un, iegājis savā istabā, divreiz apgrieza atslēgu durvīs; vēl aizstūmis tām galdu priekšā, viņš piegāja pie gultas un atvilka aizkarus.
Gultā pusizģērbusies gulēja Nensija. Viņš bija to iztraucējis no miega, jo viņa aši kā izbijusies pietrūkās sēdus.
— Celies! — vīrietis uzsauca.
— Ak tu tas esi, Bil! — meiča sacīja, rādīdama priecīgu vaigu par viņa atgriešanos.
— Jā, es, — skanēja atbilde. — Celies augšā!
Pie gultas dega svece, bet Saikss izrāva to no svečtura un aizsvieda aiz kamina režģiem. Redzēdama pēc krēslainās gaismas, ka diena jau uzaususi, meiča piecēlās, lai atvilktu loga aizkarus.
— Lai paliek vien, — Saikss teica, ar roku aizkrustodams viņai ceju. — Manam nodomātam darbam gaismas pietiks.
— Bil, — sacīja meiča klusā, satrauktā balsī, — kāpēc tu uz mani tā skaties?
Pāris sekundes kramplauzis sēdēja un noraudzījās uz meiču, nāsis viņam drebēja un krūtis smagi cilājās; tad, sa- grabis viņu aiz galvas un kakla, izvilka istabas vidū un, atskatīdamies vēl uz durvīm, uzlika savu smago roku tai uz mutes.
— Bil, Bil, — gārdza meiča, raudamās vaļā ar necilvēcisku spēku, kāds cilvēkam rodas tikai nāves bailēs. — Es … es nespiegšu, es neraudāšu … ne reizīti neaizkliegšos … uzklausi mani… runā ar mani… pasaki, ko es esmu nodarījusi!
— Pati zini, tu sātans sieviešu brunčos! — kramplauzis atcirta, pēc elpas tverdams. — Tavām gaitām šonakt izsekoja; katru vārdu, ko tu runāji, noklausījās.
— Tad taupi manu dzīvību, dieva dēļ, kā es taupīju tavējo! — lūdzās meiča, glauzdamās viņam klāt. — Bil, miļo Bil, tev taču sirds neatļaus mani nonāvēt! Ak, padomā tik, no kā es esmu atteikusies tevis dēļ šai vienā pašā naktī! Nesteidzies, apdomājies, aiztaupi sev šo noziegumu! Es ne- atlaidīšos.no tevis, tev neizdosies mani atgrūst. Bil, Bil, dieva dēļ, pats sevis dēļ, manis dēļ, apdomājies, pirms izlej manas asinis! Es biju tev uzticīga, zvēru pie savas grēcīgās dvēseles — es biju uzticīga!
Kramplauzis izmisīgi cīnījās, lai atbrīvotu savas rokas, bet meiča ar savējām tās turēja kā maiglēs, un, lai kā viņš izmēģinājās tās nokratīt, viņam tas neizdevās.
— Bil! — meiča kliedza, tiekdamās piespiest galvu viņam pie krūtīm. — Džentlmenis un tā labā, mīļā lēdija runāja ar mani šonakt par kādu māju kaut kur svešās zemēs, kur es varētu pavadīt savas atlikušās dienas vientulībā un klusumā. Atļauj man vēlreiz pie viņiem aiziet un uz ceļiem lūgt, lai viņi arī tev parāda tādu pašu žēlastību un labsirdību; un tad pametīsim abi šo šausmīgo vietu un kaut kur tālu projām uzsāksim katrs par sevi labāku dzīvi, un aizmirsīsim, kā agrāk esam dzīvojuši, pieminēsim to vienīgi lūgšanās un nekad vairs nesatiksimies. Nekad nav par vēlu atgriezties un nožēlot. Viņi tā man teica … es arī to tagad jūtu … bet mums vajadzīgs laiks… mums vajag mazliet, mazliet laika!
Kramplauzis atbrīvoja vienu roku un paķēra pistoli. Pat šajā brīdī, kur viņš niknuma ārprātā vairs godīgi nesamanīja, ko dara, viņš tomēr atskārta, ka viņu tūlīt saķers, ja izdzirdēs šāvienu. Un, saņēmis visus spēkus, viņš ar pistoli divi reizes iesita viņai sejā, kas gandrīz skāra viņa vaigu.
Viņa sagrīļojās un pakrita, un nekā vairs neredzēja, jo acis pārplūda asinīm, kas tecēja no dziļas brūces pierē, bet, piecēlusies ar mokām ceļos, viņa izvilka aiz ņiebura noslēpto kabatas lakatiņu — Rozes Meilijas kabatas lakatiņu — un, pacēlusi to saliktajās rokās pret debesīm tik augsti, cik vien viņas vājie spēki atļāva, gurdā balsī noskaitīja lūgšanu, izlūgdamās žēlastību no sava radītāja.
Baismi bija viņu uzlūkot. Slepkava atstreipuļoja līdz sienai un, aizklājis acis ar roku, paķēra smagu rungu un notrieca ar to viņu pie zemes.