No visiem briesmu darbiem, kādi zem tumsas apsega tika pastrādāti visā bezgalīgi plašajā Londonā, kopš nakts nolaidusies pār to, šis bija visbriesmīgākais. No visiem drausmīgajiem noziegumiem, kas rīta spirgto gaisu pievēdīja ar indīgu tvaiku, šis bija visšaušalīgākais, viszvēriskākais.
Saule — spožā saule, kas atnes cilvēkam ne tikvien gaismu, bet ari jaunu dzīvi, cerības un možu garu, — uzlēca krāšņa, mirdzoša pār ļaužu pilno pilsētu. Tās stari vienādi spilgti iespīdēja greznajos krāsaina stikla logos, ar papīru aizlāpītajās rūtīs, katedrales kupolā un sagruvušu mūru spraugās. Tie ieplūda arī istabā, kurā gulēja nogalinātā sieviete. Jā, ieplūda. Gan Saikss gribēja tiem ceļu aizsprostot, bet tie lauzās iekšā. Ja skats bija baismīgs rīta krēslā, tad kāds gan tas bija šajā žilbinošajā spožumā!
Viņš stāvēja kā sastindzis; viņam bail bija pakustēties. Vēl kluss vaids, vēl roka noraustās, un, šausmu un niknuma uzjundīts, viņš bija sitis tai vēlreiz un vēlreiz. Vienubrīd viņš uzmeta tai segu virsū, bet drausmāk bija iztēloties šīs acis un iedomāties, ka tās meklē viņu, nekā redzēt tās stingi raugāmies augšup, it kā noskatāmies asins peļķes atspulgā, kas saules gaismā ņirbēja un trīsēja uz griestiem. Viņš atkal norāva segu. Te nu gulēja ķermenis — tikai miesa un asinis, nekas vairāk, — bet kāda miesa un cik daudz asiņu!
Viņš iekūra kaminu, sakvēlināja ogles un iebāza tajās rungu. Rungas gals bija aplipis ar matiem, tie uzliesmoja, sačervelejās vieglās plēnēs un, velkmes rauti, ielidoja dūmvadā. Pat tas viņu sabiedēja, šo cieto, rūdīto vīru, bet viņš turēja nāves rīku, kamēr tas pārlūza, tad uzmeta galu uz oglēm, lai sadeg un pārvēršas pelnos. Viņš nomazgājās, iztīrīja savas drēbes; daži traipi .neizgāja, bet tās vietas drēbē viņš izgrieza un sadedzināja. Kā visa istaba bija izraibināta šādiem plankumiem! Pat sunim ķepas bija asiņainas.
Visu šo laiku viņš ne reizes netika uzgriezis muguru līķim, nē, nevienu mirkli. Pabeidzis šos aptīrīšanās darbus, viņš atmuguriski virzījās uz durvīm, vilkdams suni līdzi, lai tas no jauna nesamērcētu ķepas un neiznestu uz ielas nozieguma pierādījumus. Klusām viņš aizvēra durvis, aizslēdza tās un pameta māju.
Viņš pārgāja ielas pretējā pusē, paskatījās uz logu, lai pārliecinātos, ka no ārpuses nekas nav redzams. Aizkari joprojām nebija atvilkti vaļā, ko viņa bija gribējusi izdarīt, lai ielaistu gaismu, kuru tā arī nedabūja vairs redzēt nekad. Viņa guļ tur, pavisam tuvu pie loga. Viņš to zina. Ak die's, kā saule patlaban līst pār šo vietu!
Acu uzmetiens ilga tikai vienu mirkli. Viņš jutās atvieglots, ticis ārā no istabas. Viņš uzsvilpa sunim un steigšus devās projām.
Drīz viņš bija augšā un soļoja atkal — ne dziļāk laukos, bet pa lielceļu atpakaļ uz Londonas pusi, — tad atkal atpakaļ — tad pāri tam pašam klajumam, pa kuru jau gājis, tikai tagad citā virzienā; tad krustām šķērsām pa laukiem, atkrizdams grāvmalas atpūsties, trūkdamies atkal augšā, lai meklētu citu vietu un klejotu atkal un atkal no jauna.
Kā lai viņš atrod tādu vietiņu tepat tuvumā, kur nebūtu daudz ļaužu un kur varētu dabūt paēst un iedzert? Hendona. Tā bija laba vieta, nebija tālu un ceļa gājējiem ne visai pa ceļam. Uz turieni tad viņš arī vērsa savus soļus — brīžiem skriešus, brīžiem, nezin ko prātā ieņēmies, vilkdamies kā gliemezis vai pavisam apstādamies un slinki ar spieķa galu lauzīdams krūmu zarus. Bet, kad viņš tur nogāja, visi ļaudis, ko viņš sastapa, pat mazi bērni pie namu durvīm, — likās, noraudzījās uz viņu aizdomīgi. Tad viņš gāja atkal atpakaļ, neuzdrošinājies nopirkt ko ēdamu vai dzeramu, kaut gan jau cik stundu pagājis, kur viņš nebija neka baudījis; un vēlreiz viņš nokļuva tai pašā viršu laukā, nezinādams, nesaprazdams, kurp lai iet.
Jūdzēm, jūdzēm viņš tā noklaiņoja un vienmēr atgriezās vecajā vietā. Rīts bija pagājis, dienas vidus pagājis, vakars nāca virsū, bet viņš joprojām vēl snāja uz priekšu atpakaļ, kāpa kalnā, kāpa lejā, gāja krustām un apkārt un turpat vien atradās. Pēdīgi viņš tomēr šķīrās no šās vietas un devās uz Hetfīldu.
Pulkstenis jau bija deviņi vakarā, kad vīrietis, galīgi pārguris, un suns, klibs un slīvs no nepierastās skraidīšanas, nonāca lejā no kalna pie kādas klusas ciemata baznīcas; tie aiztenterēja tālāk pa kādu mazu ieliņu un beidzot klusām ielavījās kādā nelielā traktierī, kura nespodrā uguntiņa bija tos atvilinājusi uz šo vielu. Priekšistabā kurējās kamins, pie kura sēdēja un dzēra daži laukstrādnieki. Tie paridēja vietu arī svešajam ienācējam, bet tas apsēdās pašā tālākajā kaktā un ēda un dzēra viens pats vai, pareizāk, — ar savu suni, kuram laiku pa laikam pameta kādu kumosu.
Seit sapulcējušos vīru sarunu temats bija kaimiņu saimniecības un saimnieki, un, kad tas bija izsmelts, valodās aizņēma kādu vecu vīru, kas iepriekšējā svētdienā apglabāts, strīdējās par tā gadiem: jaunie to teica ļoti vecu, bet vecie vīri apgalvoja, ka tas bijis pavisam vēl jauns, — ne vecāks, kāds sirmgalvis sacīja, kā šis pats, — savus desmit piecpadsmit gadus tas vēl vismazākais varējis vilkt, ja tikai būtu sevi pietaupījis, ja tikai būtu pietaupījis.
Sī saruna ne ar ko nevarēja saistīt uzmanību, nedz arī radīt nemieru. Kramplauzis, samaksājis tēriņu, sēdēja kluss un neievērots savā kaktā, bija pat jau iesnaudies, kad pēkšņi ar troksni ieradās kāda jauna persona un viņu uzmodināja.
Tas bija kāds jokupēteris, var teikt — pauninieks, var teikt — āksts, kas kājām apstaigāja ciematus, pārdodams galodas, slīpējamās siksnas, bārdas nažus, ziepes, pulveri spodrināšanai, zāles zirgu un suņu ārstēšanai, lētas smaržas, skaistumziedes un citas sīkas lietas, kuras tas nēsāja kastē uz muguras. Viņa ierašanās bija signāls, ka tūlīt sāksies mēļošana, jautru, nevainīgu joku triekšana ar cieminiekiem, kas tad arī nerimās, kamēr pauninieks nebija paēdis un atvēris savu dārgumu lādi; te nu viņš parādīja ģeniālu maņu apvienot patīkamo ar derīgo.
— Bet kas ta šitenie te ir par uzkodiem? Gardi uz zoba, Harij? — vaicāja kāds ciema mutainis, norādīdams uz mazām tāfelītēm vienā kastes kaktiņā.
— Tas ir, — sacīja vīrelis, parādīdams vienu, — nenovērtējams, nesamaksājams līdzeklis visādu traipu izņemšanai — rūsu, dubļus, pelējumu, tauku šļakstus un sprakstus 110 zīda, satina, lina, batista, vadmalas, krepa drānas, tepiķiem, merinosa vilnas, muslina, parķa vai vilnas audumiem. Vīna traipi, augļu traipi, alus traipi, ūdens traipi, krāsu traipi, darvas traipi — visvisādi traipi, laukā būs ar rāvienu — paveiciet tikai reizīti ar šo nenovērtējamo, nesamaksājamo tāfelīti! Ja lēdijai pagadās aptraipīt godu, lai tik ieņem vienu tabletīti, un gods būs saglābts, — jo tā ir inde. Ja džentlmenis grib paglābt savu godu, lai norij tikai šo pavisam maziņo četrstūrīti, un tā godam pakaļ vairs ne gailis nedziedās, — jo tas ir tikpat drošs kā pistoles lode un labu tiesu riebīgāks pēc garšas, tātad jo vairāk goda, ka tādu ņēmis mutē. Peniju gabalā! Ar visām šīm teicamām īpašībām — tikai peniju gabalā!
Divi pircēji gadījās uzreiz, un daudzi acīm redzot tikai vilcinājās vēl. To redzēdams, pauninieks kļuva vēl mutīgāks.
— -So mantiņu izķer, tikko tā parādās, — vīrelis atsāka. — Četrpadsmit ūdens dzirnavu, sešas tvaika mašīnas un galvaniska baterija dienu, nakti strādā, to ražodamas, bet nespēj diezgan pieražot, kaut gan strādnieki tā raujas melnās miesās, ka cits pakaļ citam apmirst, bet atraitnes tagad saņem pensiju un divdesmit mārciņu gadā par katru bērnu, par dvīņiem prēmija — piecdesmit mārciņu. Peniju gabalā! Divi puspensi ari der, četri farzingi tiks saņemti ar prieku. Peniju gabalā! Vīna traipus, augļu traipus, alus traipus, ūdens traipus, krāsu traipus, darvas traipus, dubļu traipus, asins traipus. Rau, kur džentlmenim uz cepures ir traips, es to izdzēsīšu — nepagūs viņš man ne pintu alus izmaksāt.
— Hei! — Saikss iekliedzās, pietrūkdamies kājās. — Atdodiet!
— Tas būs nost no cepures, ser, — vīrelis sacīja, pamirkšķinādams kompanijai, — pirms jūs paspēsiet pāri istabai atskriet tai pakaļ. Paskatieties, džentlmeņi, jūs visi redzat tunfšu plankumu uz šā džentlmeņa cepures, — ne lielāks par šiliņu, bet biezāks par puskronu. Lai tas būtu vīna traips, augļu traips, alus traips, ūdens traips, darvas traips, dubļu vai asiņu traips …
Vīrelis tālāk netika, jo Saikss, nejauki lādēdamies, apgāza galdu un, izrāvis šim cepuri no rokām, izskrēja ārā.
Ļaudamies sevi vadīt tām pašām untumainām, svārstīgām izjūtām, kas jau visu dienu viņu, pašam negribot, bija svaidījušas šurpu un turpu, slepkava, redzēdams, ka neviens viņam neseko, un nodomādams, ka viņu noturējuši par piedzērušu, sirdīgu dauzoņu, griezās atpakaļ uz pilsētu. Uz ielas izgājis, viņš ieraudzīja diližansu spīdinām lukturīšus un pašlaik pa tumšo pusi gribēja tam paiet garām, kad pēkšņi ievēroja, ka tā ir pasta kariete, kas nākusi no Londonas uh apstājusies pie nelielas pasta kantora ēkas. Viņš gandrīz varēja uzminēt, ko tā atvedusi, bet pārgāja tomēr ielai pāri un sāka klausīties.
Konduktors stāvēja pie durvīm, gaidīdams pasta somu. Sai brīdī pienāca kāds vīrs, pēc apģērba mežsargs, kuram viņš nodeva grozu, kas jau bija nolikts uz ietves._
— Tas jūsu ļaudīm, — konduktors sacīja. — Ej jūs tur iekšā, neguliet, dzirdiet! Nelabais rāvis somu, ari vakar vakarā tā nebija sagatavota. Tā nu nav lieta, zināt!
— Kas jauns dzirdams pilsētā, Ben? — mežsargs apvaicājās, atkāpdamies pie loga aizvirtņiem, kur tam bija ērtāk papriecāties par zirgiem.
— Nekā sevišķa nezinu, — atteica uzrunātais, uzvilkdams cimdus. — Labības cenas cēlušās. Dzirdēju runājam par kādu slepkavību Spitefīldā, bet es tam lāgā neticu.
— Nē, tā ir tīra patiesība, — atsaucās kāds vīrietis, kas sēdēja karietē un raudzījās pa logu. — Turklāt vēl — drausmīga slepkavība.
— Tiešām, ser? — konduktors vaicāja, pielikdams roku pie cepures. — Lūgtu, ser, vai ta sieviete vai vīrietis noslepkavots?
— Sieviete, — džentlmenis atbildēja. — Domā, ka …
— Ēj Ben! — kučieris iesaucās, kļūdams nepacietīgs.
— Nolādētā soma! — konduktors sirdījās. — Va' jūs tur par tiesu esat aizmiguši?
— Nāku! — sauca kantora priekšnieks, izskriedams ārā.
— Nāku! — konduktors norūca. — Gluži kā tā jaunā un bagātā meita, kas taisās manī iemīlēties, tikai nav zināms, kad. Nu tad laižam! Kār-tī-bā!
Pāris jautru taures pūtienu, un kariete aizripoja.
Saikss palika stāvot uz ielas, kā likās, viņu neuztrauca nupat dzirdētais, ne arī kādas citas asas izjūtas, vienīgi — neziņa, kurp iet. Pēdīgi viņš griezās atkal atpakaļ un sāka iet pa ceļu, kas ved no Hetfīldas uz Sent-Albanu.
Viņš iecirtīgi bez domu soļoja tik uz priekšu, bet, kad,atstājot pilsētiņu aiz muguras, izgāja uz klusā, vientuļā lauku ceļa un ienira melnajā tumsā, bailes un šausmas mācās atkal virsū un stindzināja viņu līdz kaulam. Katrs priekšmets ceļā, īstens vai tikai tā ēna, kustīgs vai nekustīgs, pārvērtās briesmīgā rēgā; bet šīs bailes nebija vēl nekas pret drausmo, uzmācīgo sajūtu, ka ik solī viņam seko tas spoku tēls, kuru no rīta bija pametis savā istabā. Viņš varēja tumsā saskatīt tā ēnu, līdz pēdējam sīkumam uzburt acu priekšā šās ēnas kontūras un redzēt, cik stinga un svinīga tā slīd uz priekšu. Lapu šalkoņā viņš dzirdēja tās drēbju čaukstoņu, katrā vējpūtā izskanēja šis pēdējais viņas vaids. Ja viņš apstājās, apstājās arī ēna. Ja viņš skrēja, tā sekoja — nevis skrēja, — to viņš būtu sajutis kā atvieglojumu, bet virzījās uz priekšu kā līķis, kam piešķirta spēja mechaniski kustēties, kuru dzen uz priekšu lēns vējš, kas nepieņemas, bet arī neapstājas.
Brīžiem viņš apcirtās apkārt, stingri noņēmies aizdzīt šo rēgu, kaut arī tā skatiens maksātu viņam dzīvību, bet mati viņam sacēlās stāvus, asinis dzīslās sastinga, jo rēgs bija apcirties reizē ar viņu un atradās atkal aiz muguras. Šorīt viņš bija varējis to noturēt acu priekšā, bet tagad tas stāvēja aiz muguras — vienmēr. Viņš atspieda muguru pret uzbērumu, bet juta, ka rēgs paceļas viņam virs galvas un atēnojas pret aukstajām nakts debesīm. Viņš nogūlās uz ceļa — muguru uz zemes. Tas stāvēja viņa galvgalī — kluss, stīvs, nekustīgs —- dzīvs kapakmens ar asiņainu uzrakstu.
Lai neteic neviens, ka slepkavas izbēg tiesai, lai neizteic minējumus, ka aizredze varbūt nestāv nomodā. Viens šāds ārprāta baiļu mirklis atsver divdesmit varmācīgas nāves.
Pļava netālu no ceļa viņš ieraudzīja šķūni, kas solīja patvērumu šai naktī. Durvju priekšā auga trīs slaidas papeles, un iekšā tāpēc bija pavisam tumšs; vējš žēli vaidēja papeļu zaros. Viņš nespēja iet tālāk, pirms uzaust atkal diena, un šeit viņš nogūlās pašā sienmalī, lai ļautos jaunām mocībām.
Jo tagad parādība nostājās viņa priekšā tikpat uzmācīga, bet vēl drausmāka par to, no kuras bija paslēpies. Šīs plaši ieplestās acis, tik stingas un stiklainas, ka vieglāk viņam būtu bijis tajās skatīties nekā domāt par tām, iznira no tumsas, pašas spožas, bet gaismu apkārt neviezdamas. Tikai divas acis, bet tās bija visur. Ja viņš aizvēra plakstus, viņš redzēja savu istabu ar visiem tik labi pazīstamiem priekšmetiem — par dažiem viņš, protams, būtu aizmirsis, ja istabas iekārtu mēģinājis pēc atmiņas atcerēties, — katra lieta savā parastajā vietā. Ķermenis bija savā vietā un acis tādas, kādas viņš redzēja, kad klusām zagās ārā.
Viņš piecēlās un izskrēja pļavā. Rēgs sekoja viņam no muguras. Viņš atnāca atpakaļ šķūnī, vēlreiz sarāvies nolikās zemē, bet acis jau spīdēja pretī, pirms paspēja apgulties.
Šeit nu viņš palika un pārdzīvoja tādus šausmu brīžus, kādus gan neviens cits, tikai viņš varēja pazīt, trīcēdams un drebēdams un mirkdams aukstos sviedros, kad pēkšņi nakts vējš no tāluma atnesa kliedzienus un satrauktu, baiļu pilnu balsu dunu. Cilvēka balss šai vientulīgajā vietā, pat ja tā vēstītu par briesmām, jau daudz ko nozīmēja viņam. Viņam atkal radās spēks un enerģija, pašam savu briesmu stāvokli iedomājoties, aši viņš pietrūkās kājās un izskrēja klajā laukā.
Šķita, ka visas plašās debesis degtu. Cauri dzirksteļu lietum, cita citai pāri stiepdamās, šāvās gaisā liesmu mēles, apgaismodamas apkārtni vairāku jūdžu tālumā un dzīdamas dūmu mākoņus uz to pusi, kur stāvēja viņš. Kliedzienu duna kļuva skaļāka, jo tai pievienojās jaunas balsis, un līdz viņam atskanēja sauciens: «Ugunsgrēks!» — saplūstot ar trauksmes zvanu, ar brīkšķiem un brākšķiem, kādi rodas, smagiem ķermeņiem gāžoties, ar liesmu sprakstoņu, kad tās, atdurdamās pret kādu jaunu šķērsli, šaujas gaisā ar tādu sparu, it kā dabūjušas barību spēku atjaunošanai. Kamēr viņš stāvēja un noraudzījās, troksnis aizvien pieauga. Tur bija ļaudis — vīrieši un sievietes — gaisma, burzma. Viņam tas šķita kā jauna dzīve. Viņš brāzās uz priekšu — taisni, pa galvu pa kaklu, — cauri viršu puduriem un krūmiem, lēkdams pāri sētām un žogiem tikpat mežonīgi kā viņa suns, kas, neganti un skaļi riedams, skrēja viņam pa priekšu.
Viņš nokļuva tur. Pusapģērbti cilvēki apjukuši skraidīja uz priekšu atpakaļ: daži nopūlējās izvest sabiedētos zirgus no staļļiem, citi no kūtīm un laidariem dzina lopus ārā, vēl citi apkrāvušies nāca ārā no degošās mājas — cauri dzirksteļu lietum un sarkani kvēlojošām, brūkošām sijām. Caurumi, kuru vietā vēl pirms stundas bija durvis un logi, deva ceļu trakojošai liesmu jūrai; sienas līgojās un gāzās degošajā akā. Izkusušais svins un dzelzs kā balta, verdoša straume lija zemē. Sievietes un bērni spiedza, bet vīrieši cits citu drosmi- nāja skaliem, uzmundrinošiem saucieniem. Ugunsdzēsēju sūkņu žvagoņa un klaboņa, ūdens šļāces švirkstoņa un šņākoņa, gāžoties uz degošajiem baļķiem, saplūda apdullinošā troksnī.
Arī viņš kliedza līdz aizsmakumam un, bēgdams no atmiņām un pats no sevis, metās visbiezākajā pūlī.
Gan viņš bija redzams šeit, gan tur šinī naktī; te viņš strādāja pie sūkņiem, te lauzās cauri dūmiem un liesmām un nepaguris metās turp, kur lielāks troksnis un biezāka burzma. Pa slietņu kāpnēm augšā, lejā, uz ēku jumtiem un grūstošu griestu dēļiem, kas ņirkstēja un šūpojās zem viņa svara, brukošu_ ķieģeļu un akmeņu krusā — viņš bija visur, kur vien niknāk plosījās uguns, bet viņa dzīvība bija apburta — nevienas skrambas, neviena ziluma, ne noguruma, ne domu nemiera, līdz uzausa rīts un bija palikuši tikai dūmi un apkvēpušas drupas.
Kad šis ārprātīgais sasprindzinājums pārgāja, ar desmitkārt stiprāku speķu atgriezās baismā apziņa par pastrādāto noziegumu. Viņš aizdomīgi paraudzījās visapkārt, jo ļaudis, sagājuši bariņos, sarunājās, un viņš baidījās, ka tie varētu varbūt par viņu runāt. Suns paklausīja viņa zīmīgajam pirksta mājienam, un tie abi slepus lavījās projām. Viņi gāja garam ugunsdzēsības mašīnai, ap kuru bija sasēduši daži vīri; tie aicināja viņu piebiedroties un iekost kopīgu azaidu. Viņš apēda maizes riku un gabaliņu gaļas; uzdzerdams alu, izdzirda, ka ugunsdzēsēji, kas bija ieradušies no Londonas, stāsta par slepkavību.
— Runā, ka slepkava aizlaidies uz Birminghemu, — viens teica, — bet viņu noķers, jo slepenie jau ir uz pēdām, un rītvakar par to skandinās jau visā apgabalā.
Viņš steidzās projām un gāja, kamēr vairs nevarēja uz kājām noturēties; nokrita turpat ceļmalā un gulēja ilgi, bet caurā, nemierīgā miegā. Siāja atkal tālāk bez mērķa, bez ziņas, jau bailēs trīcēdams par nākamo vientulībā pavadāmo nakti. Pēkšņi viņš pieņēma pārdrošu lēmumu — doties atpakaļ uz Londonu.
«Tur taču būs vismaz kāds cilvēks, ar ko vārdu pārmīt,» viņš domāja. «Ari paslēpšanās visdrošākā tur. Ja jau sākuši man pēdas dzīt uz šejieni, tiem nenāks prātā meklēt mani tur. Kāpēc man nepaslapstīties kādu nedēļu, tad izplēst naudu no Feidžina un aizlaisties uz Franciju? Deviņi pērkoņi, es riskēšu!»
Kā domāts, ta darīts; ne mirkli nevilcinādamies, izvēlēdamies nomaļākas takas, viņš uzsāka atpakaļceļu, nolēmis paslēpties kaut kur metropoles pievārtē, krēslai iestājoties, ieiet ;«ilsētā pa aplinkus ceļiem un doties taisni prom uz to pilsētas kvartalu, kuru izvēlējies par savu patvēruma vietu.
Bet kā ar suni? Ja jau viņa paša personas apraksts izsūtīts pa malu malām, tad nebūs aizmirsuši piemetināt, ka pazudis arī suns, domājams taču — devies viņam līdzi. Tas viņu pilsētā varēja nodot. Tāpēc viņš nolēma suni noslīcināt un lūkojās apkārt, vai neieraudzīs kādu dīķi; iedams viņš noliecās pēc smagāka akmens un iesēja to savā mutautā.
Kamēr tika veikti šie sagatavošanās darbi, suns uzmanīgi vēroja savu saimnieku, — vai nu instinkts to brīdināja, ka šis pasākums vēršas pret to, vai ari kramplauža no sāniem uzmestais skatiens bija niknāks nekā parasti, — dzīvnieks nenāca viņam klāt kā citkārt, bet, pieplacis pie zemes, rāpās vēl tālāk atpakaļ. Kas Saikss kādā dīķmalē apstājās un paveras apkārt, lai pasauktu suni, tas nekustēja no vietas.
— Vai 'tu nedzirdi, ka es saku: «Surp!» — sauca Saikss un uzsvilpa.
Ieraduma spēka dzīts, dzīvnieks līda tuvāk, bet, kad saimnieks noliecās, lai apsietu tam mutautu ap kaklu, suns ieņurdējās un atlēca nost.
— Nāc šurp! — pavēlēja kramplauzis.
Suns paluncināja asti, bet nekustējās. Saikss savija lakatu slīdošā cilpā un sauca vēlreiz.
Suns panācās mazliet tuvāk, pakāpās atkal atpakaļ, acumirkli vilcinājās, bet tad pagriezās un jozmeņiem metās projām.
Kramplauzis vēl vairākas reizes uzsvilpa un apsēdās, cerēdams, ka suns atgriezīsies. Bet tas vairs nerādījās, un viņš turpināja savu ceļu viens pats.