Dižciltīgās ģimenēs, ja topošam jauneklim izdevīgu vietu nevar nodrošināt paša īpašums, mantojums vai cerība uz mantojumu, ir sens paradums šo jaunekli raidīt tālos jūras braucienos.
Padomes vīri lika prātus kopā, lai apcerētu, vai nebūtu izdevīgi ari viņiem atdarināt šo gudro un teicamo paraugu, proti, uzsēdināt Oliveru Tvistu uz kāda pamaza tirdzniecības kuģeļa, kurš dodas uz jauku, veselībai bīstamu ostu. Likās, tas būtu visgudrākais plāns, kā tikt no viņa vaļā: varēja taču gadīties, ka skiperis kādā jaukā dienā, būdams jautrā omā pēc pusdienu maltītes, ņem un sakausta šo līdz nāvei vai pat ar dzelzs stieni sašķaida tam pakausi;'abi šie izklaides veidi, kā tas daudziem zināms, sagādā šādu aprindu kungiem ļoti patīkamu ikdienīgu uzjautrinājumu. Jo ilgāk padomes vīri jautājumu apskatīja no šā viedokļa, jo pareizāks šķita šāda veida atrisinājums, un galu galā viņi palika pie tā, ka vienīgais līdzeklis, kā Oliveram parādīt jūtamu labsirdību, ir — bez kavēšanās nogādāt viņu uz jūras.
Misters Bambls bija izsūtīts ievākt priekšlaikus informāciju nolūkā saklaušināt kādu kapteini, kuram būtu vajadzīgs kuģa puika, kam nav neviena drauga, un pašlaik nāca jau atpakaļ uz darbanamu paziņot savas misijas rezultātus, kad pie vārtiem viņš saskrējās krūtīs ne ar vienu citu kā misteru Sauer- beriju, draudzes zārcinieku.
Misters Sauerberijs bija liela auguma kalsnējs vīrs, tērpies melnā, apvalkātā uzvalkā, tādas pašas krāsas nolāpītās kokvilnas zeķēs un atbilstošās kurpēs. Viņa sejas pantiem nebija no dabas paredzēts savilkties smaidā, bet vispār nevar teikt, ka jokam viņš dažkārt nepasmietos. Viņa soļi bija vingri, seja pauda iekšēju prieku, kad viņš devās pretī misteram Bamblam, viņš sirsnīgi paspieda tam roku.
— Es, mister Bambl, noņēmu mēru divām sievietēm, kas pagājušo nakti nomirušas, — zārcinieks sacīja.
— Tā jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — bīdīs teica, iemērkdams īkšķi un rādāmo pirkstu zārcinieka pasniegtajā tabakas dozē — mākslinieciski darinātā zārka mo- delītī. — Jā, jā, es saku, jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — misters Bambls atkārtoja, ar savu niedri draudzīgi uzplīkšinādams zārciniekam pa plecu.
— Jūs domājat? — zārcinieks sacīja tādā balss noskaņā, kas atbilda tiklab šādas varbūtības iespējai, kā neiespējai. — Padomes noteiktās cenas ir ļoti mazas, mister Bambl.
— Tādi paši ir arī zārki, — bīdīs atteica, uz mata tiktai likdams ietrīcēties smiekliņam, cik to drīkst atļauties augsls amatvīrs.
Misteru Sauerberiju šis joks tā sakutināja, ka viņš ar to galu smēja bez apvaldas; viņš, protams, to drīkstēja atļauties.
— Jā, jā, mister Bambl, — viņš beidzot sacīja, — nav ko noliegt, ka zārki, kopš ievesta jaunā ēdināšanas sistēma, kļuvuši mazliet šaurāki un nedaudz seklāki par iepriekšējiem. Bet sava peļņa tak mums arī jāiesit, mister Bambl. Labs, izžuvis koks ir dārga manta, ser, un dzelzs turekļi nāk pa ka- nalu no Birmingemas.
— Kas ir, tas ir, — misters Bambls atteica, — katrā tirdzniecībā jau ir savas ēnas puses. Godīga peļņas tiesa, protams, pieļaujama.
— Skaidra lieta, — zārcinieks sacīja, — un, ja arī man no viena otra ražojuma nekas neatlec, nu, ko tur — galu galā es pie sava tieku, kā redzat. . . ha, ha, ha!
— Taisnība, tā ir! — misters Bambls apstiprināja.
— Kaut gan viens kas man jāsaka, — zārcinieks turpināja, koncentrēdams domas pie aizsāktās sarunas, ko bīdīs bija pārtraucis, — kaut gan viens kas man jāsaka, mister Bambl, visu šo būšanu apdraud arī viena liela nebūšana, proti, visi resnie tak laižas pazemē pirmie! Ļaudis, kas kādreiz dzīvojuši labu dzīvi, gadiem ilgi maksājuši nodokļus, ir pirmie, kas sabrūk, kad nokļūst šai namā; un atļaujiet man piebilst, mister Bambl, — ja trīs četras collas pārsniedz viena cilvēka aplēstos izmērus, tas iztaisa jūtamu robu paredzētajā peļņā, it sevišķi vēl, ja šim cilvēkam ir jāuztur ģimene, ser.
Tā kā misters Sauerberijs runāja ar pārestību cietuša cilvēka pilnīgi saprotamu īgnumu un tā kā misters Bambls sajuta, ķa turpinājums šādā garā var zināmā mērā mest ēnu uz draudzes godu, tad šis pēdīgi minētais džentlmenis atzina par gudrāku novadīt sarunas citā plāksnē. Visu laiku neizlaizdams no prāta Oliveru Tvistu, viņš tad to arī izvirzīja par nākamo tematu.
— Starp citu, — misters Bambls sacīja, — vai jums nebūtu zināms kāds cilvēks, kam vajadzīgs puika? Ko, zināt kādu? Draudzes darbanama māceklis, kas patlaban ir smaga nasta, es teiktu, dzirnakmens draudzes kaklā. Noteikumi ļoti izdevīgi, mister Sauerberij, ļoti izdevīgi!
To teikdams, misters Bambls pacēla savu niedres spieķi augšup pie sludinājuma un trīs reizes dzirdami pabaukšināja pret vārdiem «piecas mārciņas», kas bija uzrakstīti milzīga apmēra latiņu alfabēta burtiem.
— Ka tevi die's! — zārcinieks iesaucās, pieķerdamies mistera Bambla zeltītām tresēm izrotātam mēteļa atlokam, — tas jau ir tieši tas, par ko es ar jums gribēju aprunāties. Zināt ko, mīļais… ak, kas tā par elegantīgu pogu, mister Bambl! Nemaz nebiju agrāk to ievērojis.
— Jā, neko teikt, diezgan glīta, — bīdīs noteica, lepni no- raudzīdamies lejup uz sava mēteļa misiņa pogu rindu. —» Stampš tāds pats kā uz draudzes zīmoga: žēlsirdīgais za- marietis dziedina slimu, sadauzītu vīru. Padome uzdāvināja man to Jaungada rītā, mister Sauerberij. Atceros vēl, pirmoreiz man tas bija mugurā, kad piedalījos izputējušā tirgotāja lietas izmeklēšanā, tā, kurš nakts vidū nomira kādā pavārtē.
— Atminos gan, — zārcinieks sacīja. — Zvērināto lēmums bija: «Nomiris no aukstuma un bada, jo tam ticis atrauts visnepieciešamākais, kas vajadzīgs dzīvības uzturēšanai,» — vai ne tā?
Misters Bambls palocīja galvu.
— Un, man domāt, ar šo lēmumu tie gribēja pateikt vēl ko īpašu, — zārcinieks turpināja, — piebilzdami dažus zīmīgi mērķētus vārdus, it kā, ja nabagu aizgādnis būtu* .. .
— Eh! Muldēšana! — bīdīs pārtrauca. — Ja jau padome sāktu klausīties visās blēņās, ko stulbie piesēdētāji muld, tad tik tai būtu ko rauties.
— Dzīva patiesība, — zārcinieks piebalsoja, — būtu gan.
— Zvērinātie, — misters Bambls turpināja, žņaudzīdams nūju, jo to viņš allaž darīja, kad iesvilās dusmās, — zvērinātie ir neizglītoti, rupji, lišķīgi gribugrabas.
— Tādi viņi ir, — noteica zārcinieks.
— No filozofijas, no politiskās ekonomijas tiem nav vairāk jēgas kā melns aiz naga, — bīdīs sacīja, nicīgi pasizdams knipi.
— Nē, nenieka vairāk, — zārcinieks apstiprināja.
— Es tos nicinu, — bīdīs -nerimās, piesarkdams līdz ausu galiem.
— Es tāpat, — zārku taisītājs pievienojās.
— Man tikai patiktu, ka šie neatkarīgās sugas zvērinātie pabūtu pāra nedēļiņu mūsu namā, — bīdīs runāja tālāk, — padomes ieviestā kārtība un likumi drīz vien atvēsinātu viņu karstās galvas.
— Die's ar viņiem! — zārcinieks atteica. To sacīdams, viņš iztapīgi pasmaidīja, lai apslāpētu draudzes kalpotāja uzliesmojušās dusmas.
Misters Bambls nocēla savu trijstūreni, izņēma no tās iegalvja mutautu, noslaucīja dusmu sviedriem aprasināto pieri, nostatīja cepuri atpakaļ savā vietā un, pagriezies pret zārci nieku, sacīja jau mierīgākā balsi:
— Nu, kā tad bija ar to puiku?
— O! — zārcinieks attrauca. — Es maksāju krietnu nodokli par labu trūcīgajiem.
— Hm! — misters Bambls nomurdēja. — Nu, un tad?
— Nu, un tad, —- zārcinieks atteica, — man prātā bija, lūk, kas: ja jau es tik "daudz daru viņu labā, tad tak gan, domāt, man ir tiesības arī no tiem izsist, cik var, mister Bambl; un tātad … tātad … es domāju to puiku pievākt pats.
Misters Bambls paķēra viņu pie rokas un ieveda namā. Minūtes piecas misters Sauerberijs apspriedās ar padomes locekļiem un vienojās par to, ka Olivers jau to pašu vakaru ieradīsies pie viņa «uz izmēģinājumu» — šis teiciens, attiecināts uz mācībā nododamu draudzes bērnu, nozīmēja tik daudz: ja meistars pēc īsa pārbaudes laika redz, ka no zēna var izspiest pietiekami daudz darba, sevišķi daudz neiepildot tā vēderā, viņš to var paturēt līgumā paredzētos gadus un rīkoties ar to pēc savas patikas.
Kad mazo Oliveru pēc tam izveda pie «džentlmeņiem» un tie pateica, ka to pašu vakaru viņam jāstājas darbā pie zārku taisītāja, piedraudot vēl, ka gadījumā, ja tas sāks žēloties par savu dzīvi vai ieradīsies atpakaļ draudzei uz kakla, viņš tiks aizraidīts jūrā, kur tad noslīks vai citu galu ņems — kā nu tas pagadīsies, — zēns šķitās esam tik bezjūtīgs, ka «džentlmeņi» visi kā viens nogodēja viņu par rūdītu negantnieku un lika misteram Bamblam vest to tūdaļ projām.
Kaut gan tas pavisam dabiski, ka padomes locekļiem vairāk par jebkuru citu pasaulē vajadzēja justies aizskartiem savās tikumiskās jūtās un šausmināties, ja tie nomanīja visniecīgāko nejūtības pazīmi, — vienalga, pie kā, tieši šinī gadījumā tie bija mazliet maldījušies. Patiesība, lūk, tāda, ka Olivers nebija vis nejūtīgs, drīzāk gan pārāk jūtīgs, bet daudz arī netrūka, ka ļaunā apiešanās, kādu vienīgo tas pieredzējis, būtu to uz laiku laikiem izvērtuši rupjā, trulā īgņā. Klusu ciezdams viņš uzņēma ziņu par pārmaiņām savā liktenī un, paņēmis rokā savu mantību, — ko nebija grūti panest, jo visa tā ietilpa brūnā papīrā • iesietā sainītī, puspēdas garā, puspēdas platā un trīs collas biezā, — uzmauca cepuri uz acīm; vēlreiz viņš pieķērās misteram Bamblam pie piedurknes atloka, un šis augstais amatvīrs aizveda to pretī jaunām ciešanām.
Kādu laiku misters Bambls veda Oliveru, ne redzēdams to, ne pabildinādams, jo bīdīs nesa savu galvu cēli, kā jau tas bldlam piederas, un turklāt vēl diena gadījās vējaina, tā ka mazais Olivers ari pilnīgi pazuda aiz mistera Bambla vaļā atsistā mēteļa stūriem, toties visā krāšņumā atsedzās bīdla veste ar atlokiem un īsās, rūsganās plīša bikses. Kad tie jau tuvojās savam ceļa mērķim, misteram Bamblam tomēr ienāca prātā, ka derētu paraudzīties lejup un pārliecināties, vai zēnam ir pienācīgs izskats, lai stātos jaunā saimnieka priekšā, un, kā nodomājis, tā arī izdarīja ar laipnīga patrona vēlību.
— Oliver! — misters Bambls uzbildināja zēnu.
— Jā, ser? — Olivers atsaucās klusā, drebošā balsī.
— Nostum to cepuri no acīm un turi galvu uz augšu,ser!
Lai gan Olivers uz vietas paklausīja, ko viņam, vēlēja, un vēl manīgi pārvilka brīvās rokas plaukstas virsu pār acīm, tomēr asariņa vēl trīsēja tajās, kad viņš pavērās uz savu pavadoni. Tiklīdz zēns pamanīja, cik bargi viņu uzlūko misters Bambls, tā noritēja pa vaigu. Tai ritēja pakaļ vēl un vēl citas. Bērns valdījās no visa spēka, bet veltīgi. Palaidis vaļā otru roku, viņš aizklāja seju ar abām un sāka raudāt tik stipri, ka asaras spraucās ārā pa viņa tievo, kaulaino pirkstiņu starpām.
— Skat tik! — misters Bambls iesaucās, pēkšņi apstādamies un uzmezdams savam mazajam aizbilstamam neganti ļaunu skatienu. — Skat tik! No visiem nepateicīgajiem, samaitātajiem puikām, kādus es jebkad esmu redzējis, tu, Oliver, esi vis …
— Nē, nē, ser, — Olivers šņukstēja, pieķerdamies rokai, kas turēja jau labi pazīstamo niedres spieķi, — nē, nē, ser, es būšu labs, es būšu, es būšu, patiesi, es būšu labs, ser! Es tak esmu pavisam maziņš vēl, ser, un man ir tik … tik …
— Nu, nu — tik? — misters Bambls vaicāja izbrīnījies.
— Man ir tik stipri bēdīgi vienam pašam, ser. Neviena paša man nav, — mazais raudāja. — Visi, visi mani neieredz. Lūdzu, lūdzu, ser, neesiet dusmīgs pret mani! — Bērns sita ar rociņu sev pa krūtīm un uzlūkoja savu ceļa biedru ar īsta cietēja aizasarotām acīm.
Misteru Bamblu uz brīdi šis žēlais, sāpīgais skatiens mazliet samulsināja; reizes trīs četras nokremšķinājies, it kā kaklā tam kasītu, vēl kaut ko nomurdējis par «nelāgo klepu», viņš pavēlēja Oliveram noslaucīt acis un būt prātīgam zēnam. Pēc tam, atkal paņēmis mazo pie rokas, viņš turpināja ceļu klusībā.
Zārcinieks, kas tikko bija aizlicis veikala aizvirtņus, blāvas, nespodras sveces gaismā kaut ko pierakstīja savā ieņēmumu un izdevumu grāmatā, kad ieradās misters Bambls.
— Ahā! — zārcinieks sacīja, paceldams galvu no grāmatas, pametot vārdu pusrakstltu. — Tas jūs, Bambl?
— Tas pats gan, mister Sauerberij, — bīdīs atsaucās.
— Te nu es atvedu jums to puiku.
Olivers palocījās.
— Ak tad tas ir tas puika, ko? — zārcinieks sacīja, paceldams sveci labi augstu, lai labāk varētu apskatīt Oliveru.
— Misis Sauerberij, vai tu nebūtu tik laipna un neienāktu uz brītiņu pie mums, mana dārgā?
Misis Sauerberija iznāca no mazas istabiņas turpat blakus veikalam — sīka, maza, sažuvusi sievele, pēc izskata kašķīga.
— Mana mīļā, — misters Sauerberijs iztapīgi sacīja,
— šis te ir no darbanama tas zēns, par kuru tev stāstīju.
Olivers atkal palocījās.
— Vaimandieniņ! — zārcinieka sieva izsaucās. — Viņš tak ir pavisam mazs!
— Nūjā, ir vēl pamazs, — misters Bambls atbildēja, nolūkodamies Oliverā, it kā tā būtu zēna vaina, ka nav lielāks, — viņš ir mazs. To nevar apstrīdēt. Bet viņš paaugsies, misis Sauerberij . .. viņš paaugsies.
— Nūjā! Paaugsies jau, paaugsies, kā ne, — kundze īdzīgi attrauca, — mūsu labu ēzdams un dzerdams. Es neko lielu neturu no šiem draudzes bērniem, tie izmaksā vienmēr vairāk, nekā tie vērts. Bet ko nu, vīri vienmēr domājas esam tie gudrākie. Nu, lasies lejā, tu mazais kaulu grabūzi!
To sacīdama, zārcinieka sieva pavēra kādas sāndurvis un izstūma Oliveru uz stāvām kāpnītēm, kas noveda mūra kabū- zītī, mitrā un tumšā ogļu pagraba priekštelpā, tā dēvētajā «virtuvē», kur sēdēja kāda noskretusi meiča vecās, nošķiebtās kurpēs un zilās vilnas zeķēs, kuras sen jau prasījās pēc lā- pāmadatas.
— Šarlote, — misis Sauerberija, arī nogājusi lejā, sacīja,
— padod šim te puikam tās aukstās gaļas paliekas, kas noliktas Tripam! Tas kopš paša rīta nav mājās rādījies, lai tad ar iztiek bešā. Man domāt, puika nebūs tik izlepis, ka neēdīs . .. ēdīsi, puis?
Olivers, kam acis iedzirkstījās, kad pieminēja gaļu, kam uznāca drebuļi aiz lielas kāres aprīt to, protams, neatteicās vis, un viņam nolika priekšā pilnu šķīvi ar ēdiena atliekām.
Es vēlētos, lai kāds līdz kaklam paēdis filozofs, kam ēdiens un dzēriens iekšās pārvēršas žultī, kam asinis ir ledus un sirds no dzelzs, būtu redzējis, kā Olivers Tvists uzklupa šai smalkajai gaļas ēsmai, kuru pat suns bija apnicinājis. Es vēlētos, lai viņš bijis liecinieks tam, ar kādu mežonīgu rijību, trakā izsalkumā mazais kampa kumosu pēc kumosa. Vienu ko gan es vēlētos vēl vairāk, un tas būtu — redzēt, ka šis filozofs notiesātu tādu pašu ēsmu un ar tādu pašu garšu.
— Nu, — zārcinieka sieva sacīja, kad Olivers bija apēdis savas vakariņas (viņa klusās šausmās vēroja to un sāka jau ar bažām domāt par zēna apetiti priekšdienās), — vai tad nu esi galā?
Neko ēdamu vairs tuvumā neredzēdams, Olivers teicās paēdis.
— Nu tad nāc man līdzi, — misis Sauerberija sacīja, paņemdama netīru, tumšu lampu un virzīdamās uz kāpņu pusi, — tava vieta būs zem letes. Tev tak nebūs nekas pretī gulēt starp zārkiem, ko? Bet tas nu arī viena alga, vai tev ir kas pretī vai nav, jo citur tev nav kur gulēt. Žiglāk, neliec man te visu nakti ar tevi nomuldēt!
Olivers arī ilgāk netūļojās, bet paklausīgi sekoja savai jaunajai saimniecei.