Metās jau krēsla, kad misters Braunlovs izkāpa no īrētas karietes pats pie savām durvīm un viegli piedauzīja. Kad durvis bija atvērtas, no karietes izlīda spēcīgs vīrs un nostājās kāpslim vienā pusē, kamēr otrs, kas sēdēja uz bukas, arī atstāja savu vietu un nostājās otrā pusē. Sie abi uz mistera Braunlova mājienu palīdzēja izkāpt trešajam un tad, ieņēmuši to vidū, ieveda namā. Sis trešais bija Monkss.
Tādā pašā kārtībā visi trīs kāpa klusēdami pa kāpnēm augšstāvā, kur misters Braunlovs, kas gāja pa priekšu, aicināja tos uz dibenistabu. Pie šās istabas durvīm Monkss, kas bija sekojis ar acīm redzamu nelabpatiku, apstājās. Tie divi vīri paskatījās uz veco džentlmeni, kā rīkojumu gaidīdami. ,
— Viņam brīva izvēle, — sacīja misters Braunlovs. — Ja viņš vilcinās, kaut vai tikai pirkstu pakustina pret jums, velciet viņu uz ielas, aiciniet palīgā policiju un manā vārdā uzdodiet par noziedznieku!
— Kā jūs uzdrošināties par mani to sacīt? — jautāja Monkss,
— Kā jūs uzdrošināties mani piespiest uz to, jaunais cilvēk? — atteica misters Braunlovs, stingri tam acīs ieskatīdamies. — Vai jums būs tik daudz neprāta, ka aiziesiet no šās mājas? Palaidiet vaļā! Tā, ser. Jums brīv iet, mums — sekot. Bet es jūs brīdinu, — zvēru pie visa, kas man svēts un dārgs,— ka tai mirklī, kad jūs kāju spersiet uz ielas, tai pašā mirklī es likšu jūs apcietināt par krāpšanu un laupīšanu. Es esmu stingrs un nelokāms. Ja arī jūs esat nolēmis būt tāds pats, nu — lai tad jūsu asinis līst pār jūsu galvu.
— Kas ir tas varasvīrs, kas licis šiem suņiem sagrābt mani uz ielas un atgādāt šurp? — jautāja Monkss, uzlūkodams drīz vienu, drīz otru vīru, kuri stāvēja viņam blakus.
— Es tas esmu, — atbildēja misters Braunlovs. — Par šo personu rīcību atbildu es. Ja jūs gaužaties, ka jums laupīta brīvība, — jums taču bija ir vara, ir iespēja to atgūt, braucot uz šejieni, bet jūs atzināt par gudrāku palikt klusu, — jūs wat nodot sevi, es vēlreiz atkārtoju, likuma aizsardzībai. Arī es apelēšu pie likuma; bet, ja jūs aiziesiet pārāk tālu, lai vēl atkāptos, neceriet vairs uz manu palīdzību, kad vara būs pārgājusi citās rokās, un nesakiet, ka es jūs esmu iegrūdis bezdibenī, kurā pats esat ielēcis.
Monkss bija manāmi apmulsis, turklāt ari uztraucies. Viņš vilcinājās.
— Jums jāizšķiras ātri, — misters Braunlovs sacīja cieti un noteikti, bet mierīgi. — Ja gribat, ka es savu apsūdzību ceļu pret jums publiski un nolemju jūs pelnītam sodam, kuru es gan ar sirds drebām varu paredzēt, bet nespēju novērst, es vēlreiz atgādinu — ceļš jums zināms. Ja to negribat, bet vēlaties, lai es un tie, kuriem jūs esat tik lielu netaisnību nodarījis, būtu pret jums iecietīgi un žēlsirdīgi, tad bez liekām ierunām sēdieties šai krēslā! Tas gaidījis uz jums jau divi dienas.
Monkss nomurdēja kaut ko nesaprotamu, bet vēl nebija izšķīries.
— Jums jāpasteidzas, — misters Braunlovs sacīja. — Viens mans vārds, un atpakaļceļa vairs nebūs.
Monkss joprojām vēl vilcinājās.
— Manos nodomos nav gara izrunāšanās, — piebilda misters Braunlovs, — un, tā kā es aizstāvu citu vitālās intereses, man nav pat tiesību to darīt.
— Vai tad … — stostīdamies jautāja Monkss, — vai tad nav … nekāda vidusceļa?
— Nav.
Monkss nemiera pilnām, pētījošām acīm uzlūkoja veco džentlmeni, bet, neredzēdams tā sejā neko citu kā vien stingru apņēmību, iegāja istabā un, noraustījis plecus, apsēdās.
— Aizslēdziet durvis no ārpuses, — misters Braunlovs parīkoja kalpotājus, — un nāciet, kad es pazvanīšu!
Tie abi izgāja, un viņi palika istabā divi vien.
— Smalki izturas pret mani, — sacīja Monkss, nomezdams savu cepuri un mēteli, — mana tēva vecs draugs.
— Taisni tāpēc, ka es biju jūsu tēva sens draugs, jaunais cilvēk, — misters Braunlovs atteica, — taisni tāpēc, ka laimīgo jauno dienu cerības un ilgas saistījās ar viņu un to gaišo būtni, kurā ritēja tās pašas asinis, kas viņā, un kura pašā dzīves ziedonī aizgāja pie sava dieva, atstādama mani šeit vienu, vientuļu; tāpēc, ka viņš, vēl zēna gados būdams, noslīga ceļos līdzās man pie savas vienīgās māsas nāvesgul- tas tās dienas rītā, kad — dievs nebija to vēlējis — viņai vajadzēja kjūt manai sievai; tāpēc, ka mana pamirusi sirds kopš tās dienas meklēja pieķerties viņam, arī visā viņa turpmākajā pārbaudījumu un maldu pilnajā dzīvē, līdz pat viņa nāves stundai; tāpēc, ka sirds man glabā senas atmiņas un draudzības jūtas, pat jūs spējat tās atmodināt, un taisni tāpēc es gribu izturēties pret jums saudzīgi tagad … Jā, Ed- vard Liford, pat tagad vēl, — un es sarkstu par jums, kas neesat cienīgs valkāt šo vārdu.
— Kada te vārdam nozīme? — brīdi padomājis, sacīja otrs, nespēdams labi saprast, kāpēc sarunu biedrs tā uztraucas. — Ko nozīmē man vārds?
— Neko, — misters Braunlovs atteica, — jums neko. Bet tas bija ari viņas vārds, kas pēc tik gariem gadiem man, vecam vīram, vēl dzīvi spēj uzburt atmiņā, kā kādreiz iedegās un notrīcēja sirds, ja dzirdēju kur pieminam vien šo vārdu. Es ļoti priecājos, ka esat pārmainījis to … ļoti… ļoti…
— Tas jau viss gaužām jauki, — sacīja Monkss (paturēsim šo viņa pieņemto vārdu) pēc garāka klusuma brīža, kura laikā viņš īgns un izaicinošs trinās un grozījās savā krēslā, bet misters Braunlovs sēdēja mierīgi, roku pār acīm pārlicis.
— Bet ko tad jūs īsti gribat no manis?
— Jums ir brālis, — misters Braunlovs atmodies sacīja,
— brālis, kura vārdu tikai vajadzēja man iečukstēt jums ausī uz ielas, kad gāju jums aizmugurē, lai piespiestu jūs izbīlī un neizpratnē sekot man uz šejieni.
— Man nav brāļa, — Monkss atcirta. — Jūs zināt, ka biju vienīgais bērns. Ko jūs melšat man par brāļiem? Jūs tak to zināt tikpat labi kā es pats.
— Tad uzklausiet, ko zinu es un ko jūs varbūt arī nezināt, — sacīja misters Braunlovs. — Domāju, ka drīz vien es iekarsināšu jūsu ziņkāri. Es zinu, ka tajā nelaimīgajā laulībā, kuru uzspieda jūsu nabaga tēvam, gandrīz vēl zēnam, ģimenes augstprātība un godkārība, vissavtīgākie, zemiskākie aprēķini, — jūs, necilvēcīgais radījums, bijāt vienīgā atvase.
— Asi vārdi man ausīs nedur, — Monkss dzēlīgi smīnēdams, pārtrauca. — Fakts jums zināms, un man ar to pietiek.
— Bet es zinu arī to, — vecais džentlmenis turpināja,
— cik šī neharmoniskā laulība bija nelaimīga, sāpju pārsmaga, lēnu, gruzdošu moku un ciešanu pilna. Es zinu, cik apatiski un gurdi, kā viens, lā otrs, šie nelaimīgie vilka savu smago važu caur dzīvi, kas abiem bija saindēta. Es zinu, kā vēsās, formālās attiecības izvērtās atklātā nicināšanā, kā vienaldzība deva vietu nepatikai, nepatika izvērtās naidā, naids — riebumā, līdz beidzot tic pārrāva šo žvadzošo važu un, aiziedami tālu viens no otra, katrs vilka sev līdzi pretīgās važas galu, kuras locekļus pārraut spēja vienīgi nāve; kā viņi, svešos ļaudīs dzīvodami, lūkoja slēpt savas sāpes aiz jautrības maskas. Jūsu mātei tas izdevās, viņa drīz visu aizmirsa. Bet vēl ilgua gadus važas locekļi rūsēja un grauza jūsu tēva sirdi.
— Jā, viņi izšķīrās, — teica Monkss, — nu, un tad?
— Kad diezgan garš šķirtības laiks jau bija aiz muguras, — misters Braunlovs atbildēja, — un jūsu māte kontinenta vieglprātīgās dzīves virpulī bija pilnīgi aizmirsusi savu vismaz gadus desmit jaunāko vīru, kas, nelolodams vairs nekādu nākotnes cerību, nīka turpat savā dzimtenē, — gadījās, ka viņš atrada jaunus draugus. To taču vismaz jūs zināt.
— Nē, nezinu, — sacīja Monkss, novērsdams acis un kāju grīdai piecirzdams, it kā noņēmies noliegt visu. — Nē, nezinu.
— Jūsu izskats ne mazāk kā jūsu rīcība pārliecina mani, ka jūs to nekad neesat aizmirsis, ka šī rūgtā doma neatstājas no jums ne uz mirkli, — atteica misters Braunlovs. — Es runāju par to, kas notika pirms piecpadsmit gadiem, kad jūs bijāt ap vienpadsmit, bet jūsu tēvs tikai trīsdesmit vienu gadu vecs, — jo, kā jau teicu, viņš bija gandrīz vēl zēns, kad viņa tēvs piespieda viņu precēties. Vai man jāpārcilā vēl veci notikumi, kas met ēnu uz jūsu tēva piemiņu, jeb vai jūs man to aiztaupīsiet un atklāsiet taisnību?
— Man nav ko atklāt, — Monkss atvairīja. — Stāstiet vien, ja vēlaties.
— Nu tad — viens no šiem jaunajiem draugiem bija jūras virsnieks, no aktiva dienesta atva|ināts, kuram sieva pirms apmēram pusgada bija mirusi un atstājusi viņu ar diviem bērniem — to bija vairāk, bet par laimi dzīvi palikuši tikai divi. Šie bērni bija divas meitenes, viena — apburoša būtne, jau gadu deviņpadsmit, otra vēl bērniņš, gadu divi trīs.
— Kāda man par to visu daļa? — ievaicājās Monkss.
— Virsnieks ar savām meitām dzīvoja tai apvidū, — misters Braunlovs turpināja, it kā Monksa starpsaucienu nedzirdējis, — uz kurieni arī jūsu tēvs, sava nemiera trenkāts, bija aizklīdis un apmeties tur uz dzīvi. Iepazīšanās, tuvināšanās, draudzība ātri sekoja viena aiz otras. Jūsu tēvs bija apdāvināts kā reti kāds. Viņam bija māsas daba un sirds. Jo tuvāk vecais virsnieks viņu iepazina, jo vairāk iemīlēja. Nekas, ja ar to būtu beidzies. Bet meita sekoja tēva piemēram.
Vecais džentlmenis apklusa. Monkss kodīja lūpas, acis grīdā nodūris; to redzēdams, misters Braunlovs tūlīt atsāka savu stāstu.
— Gadam aptekot, viņš bija saderinājies ar meitu, viņš bija iekarojis šās skaidrās, vienkāršās sirds pirmo, patieso, kaislo mīlu.
— Jūsu stāsts ir no garajiem, — piezīmēja Monkss, nemierīgi sakustēdamies savā krēslā.
— Tas ir patiess stāsts par sāpēm, ciešanām un skumjām, jaunais cilvēk, — misters Braunlovs atteica, — un tādi stāsti parasti mēdz būt gari; ja stāstītu vienīgi par gaišu prieku un laimi, tas būtu joti īss. Beidzot viens no tiem bagātajiem radiniekiem, kuru interesēm un godkārei tika upurēts jusu tēvs, — kā tas notiek ar daudziem un tāpēc ir parasta parādība, — šis radinieks nomira un, lai izpirktu to ļaunu, ko apzinājās nodarījis, atstāja tam savu panaceju[23] pret visām nelaimēm — naudu. Nu iznāca tā, ka viņam nekavējoties vajadzēja aizbraukt uz Romu, kur šis radinieks bija ārstējies, kur arī nomiris, atstādams visas savas lietas pilnīgā juceklī. Jūsu tēvs aizbrauca un tur bīstami sasjima; tiklīdz ziņa par slimību sasniedza Parizi, jūsu māte sekoja viņam un paņēma jūs jīdzi. Dienu pēc viņas ierašanās viņš nomira, neatstādams nekāda testamenta .. . nekāda testamenta, tā ka visa viņa mantība palika viņai un jums.
Nu jau Monkss sāka klausīties, elpu aizturējis, viņa sejā bija lasāma sasprindzināta uzmanība, kaut arī uz stāstītāju viņš nemaz neskatījās. Kad misters Braunlovs atkal apklusa, Monkss sagrozījās, sakustējās kā cilvēks, kam pēkšņi smags slogs novēlies no sirds, un noslaucīja nosvīdušo pieri un rokas.
— Pirms doties uz ārzemēm, pa ceļam iegriezdamies Londonā, — cieši viņu uzlūkodams, misters Braunlovs mierīgi turpināja, — viņš apmeklēja mani.
— Tā man pirmā dzirdēšana, — Monkss pārtrauca balsī, kurai bija izteikt neticību, bet kura drīzāk liecināja par nepatīkamu pārsteigumu.
— Viņš atnāca, atstāja pie manis kopā ar citām lietām ģīmetni, paša uzgleznotu, — tās nabaga meitenes portretu, kuru viņam gan negribējās atstāt, bet kuru arī nevarēja paņemt līdzi šai steidzīgajā braucienā. No pārdzīvojumiem un sirdsapziņas pārmetumiem viņš bija kļuvis ēnai līdzīgs; runāja satraukti, nesakarīgi par kaunā un negodā iegrūšanu, ko atļāvies izdarīt; pastāstīja, ka nodomājis visus savus īpašumus, vienalga, lai kādi būtu zaudējumi, pārvērst naudā un, atstājot daļu no saņemtā mantojuma sievai un jums, aizbēgt no dzimtenes — es pārāk skaidri nojautu, ka viņš nebūtu bēdzis viens, — un nekad vairs neatgriezties. Pat man, savam vecvecam draugam, kur mūsu sirsnīgā draudzība kā ar saknēm bija ieaugusi zemē, kas glabāja mums abiem dārgu būtni, — pat man viņš sevi pilnīgi neatklāja, solīdamies atrakstīt un visu izstāstīt un pēc tam vēlreiz ar mani satikties — pēdējo reizi šai saulē. Ak vai! Tā bija pēdējā reize. Ne vēstuli vairs saņēmu, ne viņu vairs kādreiz redzēju.
— Es aizbraucu, pēc īsa pārtraukuma turpināja misters Braunlovs, — kad viss tas bija pāri, aizbraucu uz to vietu, kur dzima viņa — lietošu izteicienu, ko ļaudis mierīgi būtu lietojuši, jo tiklab pasaules cietsirdība, kā labvēlība viņam tagad vienaldzīga, — kur dzima viņa noziedzīgā mīla, aizbraucu, izlēmis, ka nabaga bērns, ja manas aizdomas attaisnotos, atradīs sirdi un māju, kas dos tam patvērumu un mierinājumu. Nedēļu pirms manas ierašanās ģimene to pusi bija atstājusi. Viņi bija nokārtojuši visus savus sīkos parādus un aizbraukuši naktī. Kādēļ vai kurp, neviens nevarēja pateikt.
Monkss nu uzelpoja vēl vieglāk un ar uzvarētāja smaidu pārlaida skatienu istabai.
— Kad jūsu brāli, — sacīja misters Braunlovs, pievirzīdamies ar savu krēslu tuvāk pretī sēdētājam, — kad jūsu brāli, novārgušu, noskrandušu, neviena neieredzētu zēnu, kāda augstāka vara nekā gadījums nometa manā ceļā, kad es to paglābu no nozieguma un netikuma rokām …
— Kas? — Monkss izsaucās.
— Jā, es! — misters Braunlovs atbildēja. — Es jau teicu, ka ieinteresēšu jūs. Es tas biju. Redzu, ka jūsu viltīgais sabiedrotais nav teicis jums manu vārdu, kaut gan viņš arī nevarēja iedomāties, ka tas nav svešs jūsu ausīm. Kad biju viņu paglābis un viņš veseļojās manā mājā, tad tikai mani ārkārtīgi pārsteidza viņa lielā līdzība ar portretu, par kuru es stāstīju. Arī tad jau, kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, nožēlojamu, netīru, viņa sejā pavīdēja kaut kas pazīstams, un man kā gaišā sapnī paslīdēja gar acīm sena drauga seja. Lieki vēl piebilst, ka viņu atkal nolaupīja, pirms dabūju zināt viņa dzīves stāstu.
— Kāpēc lieki? — ievaicājās Monkss.
— Tāpēc, ka jūs to itin labi zināt.
— Es?
— Nav nozīmes jums liegties, — misters Braunlovs atteica. — Es jums pierādīšu, ka zinu vēl daudz vairāk.
— Jūs … jūs … nevarat nekā pierādīt… pret mani, — stostījās Monkss. — Ko jūs varat pierādīt, es gribētu redzēt!
— Mēs to tūliņ redzēsim, — atbildēja vecais džentlmenis, uzmezdams viņam pētījošu skatienu. — Es pazaudēju zēnu un. lai kā izmeklējos, nevarēju viņu atrast. Tā kā jūsu mātes vairs nebija starp dzīvajiem, es zināju, ka jūs nu esat vienīgais, kas var atklāt noslēpumu; un, tā kā pēdējo reizi, kad par jums dzirdēju, stāstīja, ka jūs uzturoties pats savā īpašumā Rietumindijā, kurp, kā pats labi zināt, aizbēgāt, lai izvairītos no atbildības par saviem bezgoža darbiem, — es devos ceļojumā. Bet jūs jau pirms vairākiem mēnešiem bijāt aizbraucis, kā domājams, dzīvojāt Londonā, bet, kur īsti, to neviens nezināja. Es atgriezos. Jūsu aģenti nezināja jūsu dzīves vietu. Jūs ejot un nākot, tie stāstīja, tikpat noslēpumaini kā vienmēr, reizēm parādoties katru dienu, tad atkal mēnešiem pazūdot — acīm redzot jūs mētājāties pa tiem pašiem zaņķiem un biedrojāties ar tiem pašiem padibeņu ļaudīm, ar kuriem staigājāt vienus ceļus, kad bijāt vēl nevaldāms, spītīgs puika. Es apniku jūsu aģentiem, atkal un atkal tos izvaicādams. Es snāju pa ielām dienām un naktīm, bet vēl pirms divi stundām varēju teikt, ka mana lielā centība bijusi veltīga, man nebija gadījies jūs ne reizi pamanīt.
— Tad nu jau jūs mani redzat, — Monkss teica, droši pieceldamies, — un tālāk? Krāpšana, laupīšana — briesmīgi skanīgi vārdi, kurus, pēc jūsu domām, attaisno jūsu murgi par kāda tur velnēna līdzību ar muļķīgu bildi, ko kādreiz uztriepusi sen miruša cilvēka roka. Brālis! Jūs nezināt pat. vai šis sentimentālais pārītis maz laidis kādu bērnu pasaulē.
— Es nezināju, — attrauca misters Braunlovs, arī pieceldamies, — bet pēdējās divi nedēļās es uzzināju visu. Jums ir brālis; jūs to zināt un ari pazīstat viņu. Bija testaments, ko jūsu māte iznīcināja, bet pirms nāves atklāja jums noslēpumu un arī, kā jūs to varat savā labā izmantot. Testamentā bijis minēts par bērnu, ko it kā varot sagaidīt šo bēdīgo sakaru rezultātā, un šis bērns patiešām arī piedzimis, un jūs to, nejauši ieraudzījis, tūlīt sazīmējāt par savu brāli pēc viņa lielās līdzības ar jūsu tēvu. Jūs devāties uz to pilsētiņu, kurā viņš bija piedzimis. Tur vēl bija saglabājušies pierādījumi, ilgi slepenībā turēti pierādījumi, kas atklāja viņa dzimšanas un izcelšanās noslēpumu. Jūs šos pierādījumus iznīcinājāt, un tagad atkārtoju jūsu vārdus, ko sacījāt savam sarunu biedram ebrejam: «Tātad vienīgie pierādījumi par zēna izcelšanos guļ upes dibenā, un tā vecā ragana, kas saņēmusi tos no viņa mātes, pūst savā zārkā.» Nelietīgais dēls, zaķpastala, melis, — jūs, kas apspriežaties ar zagļiem un slepkavām tumšos kambaros nakts laikā, jus, kas ar savām blēdībām un sazvērestībām iegrūdāt briesmīgā nāvē to, kura bija miljonu tādu vērta kā jūs, — jūs, kas jau no šūpuļa lējāt žulti un indi sava tēva sirdī, jūs, kurā jau no mazotnes brieda visas velniskās kaislības, netikumi, izvirtība, līdz kā sekas nāca tā riebīgā slimība, kas pārvērtusi jūsu seju dvēseles spogulī. . . Edvard Liford, vai vēl jūs mani apstrīdēsiet?
— Nē, nē, nē! — tas atmurdēja, apstulbis no visām šīm apsūdzībām.
— Katrs vārds, … vecais džentlmenis iekaisis turpināja,
— ka,trs vārds, ko jūs ar šo riebīgo neģēli pārmijāt, ir man zināms. Ēnas uz sienas notvēra jūsu čukstus un papauda tos manām ausīm; vajātā, iebiedētā bērna vaigs spējis ietekmēt pat netikumu, iedvešot tam vīrišķīgu drosmi un iemetot tajā varbūt pat dzirkstelīti savas bērna skaidrības. Izdarīta slepkavība, kurā jūs esat piedalījies, ja ne faktiski, tad morāliski.
— Nē, nē! — Monkss pārtrauca. — Es… es par to nekā nezinu; es pašlaik gāju, lai dabūtu dzirdēt šai lietā patiesos apstākļus, kad jūs mani aizturējāt. Es nezināju iemesla. Es domāju, notikusi parasta sastrīdēšanās.
— Iemesls bija jūsu noslēpuma daļēja atklāšana, — misters Braunlovs atbildēja. — Varbūt jus atklāsiet visu?
— Jā, atklāšu.
— Vai apstiprināsiet ar savu parakstu visus faktus un atkārtosiet tos, lieciniekiem klāt esot?
— Arī to apsolos.
— Paliksiet mierīgi šeit, kamēr šādu dokumentu sastādīs, un dosieties man līdzi uz to iestādi, kura man šķitīs piemērotākā tā apstiprināšanai?
— Ja jau tā ir jūsu stingra prasība, izpildīšu arī to, — Monkss atbildēja.
— Jums būs jāpilda vēl kas vairāk, — misters Braunlovs sacīja. — Jāatmaksā šim nevainīgajam, maigajam bērnam, jo tāds viņš ir, kaut arī noziedzīgas, visnelaimīgākās mīlas auklējums, viņa mantojuma daļa. Jūs nebūsiet aizmirsis testamenta noteikumus. Izpildiet tos, ciktāl tie attiecas uz jūsu brāli, un tad ejiet, kurp kājas nes! Sai saulē labāk jums vairs nesatikties.
Kamēr Monkss, uz priekšu un atpakaļ šķērsodams istabu, nomācies un nikns pārdomāja šo priekšlikumu un apcerēja iespējas izlocīties un nepildīt noteikumus, no vienas puses baiļu, no otras — naida tirdīts, — durvis tika steidzīgi atslēgtas un istabā iedrāzās kāds džentlmenis (misters Losberns), ārkārtīgi uzbudinājies.
— So cilvēku noķers! — viņš iesaucās. — Jau šovakar tas būs ciet!
— Slepkavu? — vaicāja misters Braunlovs.
— Jā, jā, — otrs attrauca. — Viņa suni redzējuši šaudāmies ap kādu vecu, pussagruvušu zagļu midzeni, un nav ko šaubīties, ka suņa saimnieks vai nu ir jau tur, vai arī ieradīsies pa pustumsu. Ķērēji šaudās pa malu malām. Es runājos ar ļaudīm, kam uzdots viņu notvert, un tie teic, ka viņš nekur nevarot izsprukt. Nupat vakarā valdība izsludinājusi simt mārciņu atalgojuma.
— Es pielikšu vēl piecdesmit, — misters Braunlovs teica, — un pasludināšu to turpat uz vietas, ja tikai man izdosies nokļūt tur. Kur misters Meilijs?
— Harijs? Kolīdz viņš redzēja, ka šis te jūsu draugs laimīgi iesēdās ar jums karietē, viņš aizsteidzās uz turieni, kur bija dzirdējis šo vēsti, — doktors teica, — uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja, lai pievienotos pirmajai grupai kaut kur pilsētas nomalē, kā bijis norunāts.
— Un Feidžins? — misters Braunlovs ieminējās. — Kas ar to?
— Kad es pēdējoreiz par viņu dzirdēju, viņš vēl nebija saķerts, bet viņu notvers, un, kas zin, varbūt šajā mirklī tā ir jau darīta lieta. Feidžins esot tikpat kā rokā, viņi saka.
— Nu, izlēmāt, pieņemat priekšlikumu? — misters Braunlovs klusā balsī uzprasīja Alonksam.
— Jā, — tas atbildēja. — Bet jūs … vai jūs glabāsiet manu noslēpumu?
— Varat pajauties. Palieciet šeit, kamēr es pārnāku! Tas ir vienīgais ceļš jums izkulties sveikā.
Abi džentlmeņi izgāja no istabas un durvis atkal noslēdza.
— Ko tad panācāt? — dakteris čukslus apvaicājās.
— Visu, ko cerēju, un pat vairāk. Kad es viņam noliku priekšā visu, ko zināja pastāstīt nabaga meiča, vēl to, ko pats biju izpētījis un ko mūsu labais draugs noskaidrojis tur uz vietas, — neizpušķotu visu viņa neģēlību klāstu, — viņš bija piespiests pie sienas. Uzrakstiet un nolieciet satikšanos uz parītu pulksten septiņos vakarā. Mēs ieradīsimies tur jau pāris stundu agrāk, mums būs nepieciešama atpūta, sevišķi jaunajai lēdijai, jo viņai tas prasīs tādu spēku sasprindzinājumu, ka mums to pašlaik grūti pat iedomāties. Bet asinis manī vārās, kā degu atriebt šās nelaimīgās, noslepkavotās meičas nāvi. Uz kuru pusi tie devās?
— Brauciet taisnā ce|ā uz policijas iecirkni, un jūs tur nokjūsiet vēl pašā laikā, — misters Losberns atbildēja. — Es palikšu šepat.
Viņi steidzīgi izšķīrās, abi tik satraukti, ka tikko spēja valdīties.