Pilsētas nomalē, Temzas krastos, netālu no Roterhaitas baznīcas, kur upmala gūzmojas visnetīrākās celtnes, upē — vismelnākie kuģi, apkūpējuši ar ogļu baržu putekļiem un zemo nameļu blīvas dūmiem, atrodas riebīgākais, baismīgākais, visdīvainākais nostūris, kādi vēl paslēpušies Londonā un kādus vairums iedzīvotāju nepazīst pat vārda pēc.
Ja cilvēks grib tur nokļūt, tam jāizlodā ciešu, šauru, piemēslotu ielu labirints, jāizspraucas cauri ļaužu burzoņai, jo te ielās pilnā spēkā notiek pirkšana un pārdošana, tirgošanās ar precēm, pēc kādām var rasties pieprasījums visnabadzīgāko, vispanīkušāko piekrastes iedzīvotāju vidū. Paši lētākie, negaršīgākie pārtikas produkti kaudzēm sakrauti veikalos; visbezgaumīgākie visvienkāršākā auduma apģērbu gabali karājas tirgotavu durvīs, plīvo namu lieveņos un logos. Uz katra soļa saduramies ar dīkā klaiņojošiem viszemāko slāņu darba rūķiem, ar krāvējiem, ogļu izvadātājiem, ielu staigulēm, noskrandušiem bērniem un visādiem piekrastes slaistiem, tikai ar grūtībām varam patikt uz priekšu, kur vēl uz katra stūra acīs duras riebīgi skati, degunā sitas pretīgu smaku dvinga no šaurajām gatvēm, kas te atzarojas pa kreisi un pa labi, ausis piedārdina smagie vezumnieki, kas pārvadā preces no noliktavām, kuru te dieva svētība vai uz katra ielas stūra. Izkļuvis pēdīgi nomaļākās, klusākās ielās, ceļinieks iet gar ļodzīgām namu fasadēm, kas sazvilušas pār ietvēm; gar saplaisājušām sienām, kas šķiet grīļojamies; gar dūmeņiem, kas, domāt, tūlīt gāzīsies virsū; gar logiem ar sarūsējušām, laika zoba saēstām dzelzs restēm, — lai kas tas arī būtu, kam garām ved viņa soļi, viss liecina par galīgu postu un sabrukumu.
Lūk, šinī apkaimē aiz Dokhedas Boro-Sausverkā atrodas Jēkaba sala, kuru apjož piesērējis kanals, uzplūdu laikā sešu, astoņu pēdu dziļš un piecpadsmit, divdesmit pēdu plats, kādreiz saukts par Mil-pondu — dzirnavu dīķi, bet tajā laikā, uz kuru attiecas šis stāsts, to sauca par Foli-diču — untumaino grāvi. Šis kanals īstenībā ir Temzas atteka, kuru vienmēr paisuma laikā var piepildīt ar ūdeni, ja atver slūžas pie Līd-mila, — galvenajām dzirnavām, no kurienes tam arī senais nosaukums. Ja nu šādās reizēs garāmgājējam pagadīsies būt uz kāda no koka tiltiņiem pie Mil-leina — dzirnavu ielas, viņš redzēs, kā māju iemītnieki pa namu sētas puses durvīm un logiem nolaiž spaiņus, kubliņus un visvisādus virtuves traukus un velk ar tiem ūdeni augšā; bet, ja viņš skatienu novērsīs no šīm operācijām un pievērsīs pašiem namiem, aina, ko viņš tur ieraudzīs, gan liks viņam muti ieplest aiz brīnumiem. Ļodzīgas koka galerijas, — kas sētas pusē savieno piecus sešus namus, — ar caurumiem grīdā, pa kuriem var noraudzīties lejā uz pieglumējušo kanalu; izdauzīti, aizbakstīti logi, no kuriem šaujas ārā kārtis veļas žāvēšanai, kaut gan veļu uz tiem nekad neredz; mazas istabiņas, tik nožēlojamas, tik šauras, ka šķiet — tur jāsmok nost arī bez visas tās šausmīgās netīrības un nabadzības, kas tajās slēpjas; koka piebūves sakukušas veras dubļos, it kā tiekdamās gāzties tajos iekšā, — ko dažas arī izdara; netīrumiem ap- skrapstējušas sienas un satrunējuši pamati, visas šīs atbaidošās nabadzības pazīmes, pretīgās netīrumu, atkritumu, puvuma pēdas — tas viss grezno Foli-diča krastmalas.
Jēkaba salā noliktavas ir bez jumtiem un tukšas; sienas drūp kopā; logi nav vairs logi; durvis gāžas uz ielām; dūmeņi melni, bet dūmi pa tiem ārā neveļas. Pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit, kad šeit vēl nepazina zaudējumus, kas saistīti ar prāvošanos lordkanclera tiesā*, salā dzīve kūsāja un gāja uz augšu, bet tagad tā patiešām ir tikai pamesta sala. Mājām īpašnieku nav; durvis tām uzlauztas, un iekšā apmetas tie, kam ir drosme to darīt; šeit tie dzīvo, šeit tie nomirst. Tikai tad, ja kādam ir dibināts iemesls meklēt paslēptuvi vai arī ja cilvēks nonācis līdz pēdējai nabadzībai, tas meklēs pajumti Jēkaba salā.
Augšējā stāva istabā, vienā no šiem namiem — lielā, par sevi stāvošā, gan pussagruvušā, bet vēl ar stiprām durvīm un logiem, kura sētas puse iziet, kā jau aprakstīts, uz kanalu, bija tikko iegājuši trīs vīrieši, kuri, it kā ko gaidīdami, ik pa brīdim uzmezdami cits citam mulsas un nepacietības pilnus skatienus, kādu laiku sēdēja drūmi, ne vārda nepārmīdami. Viens no tiem bija Tobijs Krekits, otrs — misters Čitlings un trešais — kāds laupītājs, gadu piecdesmit vecs. kuram deguns bija stipri iedauzīts kādā kautiņā un pār vaigu stiepās šausmīga rēta, varbūt tādā pašā reizē iegūta. Sis cilvēks bija atgriezies no katorgas, un vioa vārds bija Kegss.
— Jūs, mīļais jaunskungs, — Tobijs sacīja misteram Čitlingam, — gan varēj' sasukstīt citu būceni, ja tais divos bij sameties par karstu, nevis līst uz šeni.
— Pa kam tu, stulbausi, rāpies šurp? — Kegss arī uzprasīja.
— Es jau gan bij domāj's, ka jūs būsiet maķenīt priecīgāki par mani, — atbildēja misters Čitlings, pavisam sadrūvējies.
— Redziet, jauno džentlmen, — Tobijs sacīja, — ja reiz cilvēks turas tik nošķirtīgi, kā es to daru, ja, tā teikt, viņam ir pašam sava ērta māja, ap kuru neviens neložņā un neošņā, tad neir visai patīkami, ka viņu pagodina ar savu viziti jauns džentlmenis (kaut arī tas būtu pati cienījamākā un simpātiskākā persona, ar ko pie reizes var kārtis saspēlēt), kas atrodas tādenos apstākļos kā jūs patlaban.
— It sevišķi vēl, ja pie šā nošķirtīgā džentlmeņa ir apmeties draugs, kas pārradies no svešām zemēm ātrāk, nekā bija gaidīts, un kas ir pārāk kautrīgs, lai atbraucis tūlītās stātos tiesnešu priekšā, — piebilda misters Kegss.
Brīdi atkal bija klusums; tad Tobijs Krekits, laikam nodomājis, ka veltīgi būtu vēl turpināt sarunu šai ierastajā, nebēdnīgi izgāzīgajā tonī, vērsās pie Citlinga ar jautājumu:
— Kad tad Feidžinu pievāca?
— Taisni ap pusdienas laiku — pulksten divos. Mums ar Carliju palaimējās izšmaukt pa vešūža skursteni, Bolters iemetās ar galvu tukšā baļļā, bet viņam kājas makten garas, tās slējās no baļļas ārā, un tā viņu ar saņēma.
— Un Beta?
— Nabaga Beta! Viņa aizgaja paskatīties līķi, lai sazīmētu, kas ir nogalinātā, — Citlings atbildēja, un seja viņam stiepās arvien garāka un garāka, — un pilnīgi traka palika — sāka spiegt un brēkt, un galvu dauzīt pret sienu; viņai uzvilka trako kreklu un aizveda uz slimnīcu, — un tur nu viņa ir.
— Un kas ar mazo Beitsu? — ievaicājās Kegss.
— Viņš mētājas apkārt, negrib šurp nākt pa gaismu, bet nu jau drīz būs klāt, — Citlings atteica. — Nav tak tagad nekur kur sprukt; no «Kropļiem» visi ir saņemti ciet, un bufetes istaba krogū — es gāju tur garām un pats savām acīm redzēju — ir pilna slepeno.
— Tas jau īsts grautiņš, — lūpas kodīdams, piebilda Tobijs. — Šoreiz nebūs viens vien, kas ieskries sprikštīs.
— Pašlaik ir tiesas sesija, — Kegss sacīja. — Ja viņi pabeigs izmeklēšanu un Bolters uzrādīs pārējos, — ko viņš, bez šaubām, darīs, ņemot vērā to, ko jau paspējis izdarīt, — viņi varēs pierādīt, ka Feidžina pirksts arī šajā lietā bijis klāt, un nolikt tiesas sēdi jau uz šo piektdienu, bet tadiņās; velna vārds, pēc nedēļas Feidžins jau karāsies.
— Bij jums dzirdēt, kā ļaudis rēca, — Citlings sacīja. — Policisti cīnījās kā paši velni, citādiņ tie būtu šo gabalos saraustījuši. Reiz jau viņš bij gar zemi, bet policisti apstāja viņu no visām pusēm un tā tikai pašķīra ceļu. Būtu jūs redzējuši, kā viņš blenza apkārt, dubļos novārtījies, asinīm aptašķīts, un lipa tiem klāt kā saviem labākajiem draugiem; Es vēl tagad redzu — kā tie nemaz nevar taisni noturēties! kad pūlis spiežas virsū, uņ velk tik viņu uz priekšu. Tikpat skaidri redzu — ļaudis pārņēmis tīrais ārprāts, tie griež zobus uz viņu, laužas viņam klāt. Man kā acu priekšā viņa asinīm notrieptā bārda un mati; ausīs vēl skan sieviešu negantā brēkšana, uz ielas stūra tās iespraucās pašā pūļa vidū un zvērējās tam sirdi izraut no krūtīm!
Sašausminājies no jauna, notēlojot šo ainu, viņš aizspieda ar delnām ausis, piecēlās un, acis aizmiedzis, skraidīja pa istabu, kā nesamanīdams, ko dara.
Kamēr viņš tā dulburējās un tie divi klusēja, acis grīdā nodūruši, uz kāpnēm padzirdās tāda kā skrāpēšanās un istabā iedrāzās Saiksa suns. Viņi noskrēja lejā pie loga un izgāja arī uz ielas. Suns bija ielēcis pa atvērtu logu. Suns neizrādīja ne mazāko vēlēšanos viņiem sekot, bet viņa saimnieka arī neredzēja.
— Ko tas lai nozīmē? — Tobijs sacīja, kad bija atgriezušies. — Nevar būt, ka viņš nāktu šurp. Es… es tam neticu.
— Ja jau viņš šurp būtu nācis, tad būtu atnācis reizē ar suni, ieminējās Kegss, pieliecies appētīt suni, kas, smagi elsdams, gulēja uz grīdas. — Dzi, padodiet kādu ūdens lāsīti! Viņš jau tā noskrējies, ka beidzas nost.
— Viņš izlaka to visu, līdz pēdējai lāsītei, — kādu laiku klusībā vērojis suni, sacīja Čitlings. — Dubļiem notašķījies .. . klibs… pusē akls… tāli gan būs skrējis.
— No kurienes viņš te uzradās! — Tobijs iesaucās. — Droši vien, izskraidījies pa citām slēptuvēm un saodis tur svešus ļaudis, šāvās šurp, kur tas jau bieži un nez cikreiz bijis. Bet no kurienes tad īsti sācis skriet un kāpēc ieradies viens pats bez tā otra?
— Viņš… (neviens slepkavu nesauca vairs vārdā) viņš tak nebūs pats sev galu padarījies; kā jūs domājat? — Čitlings ieminējās.
Tobijs pakratīja galvu.
— Ja jau tā tās lietas sastāvētu, — Kegss iebildās, — tad suns mūs vilktu turp, kur tas noticis. Nē-e. Viņš būs laidies alatatā no šās zemītes un suni pametis. Sā vai tā viņš būs no tā atkratījies, jo tas viņam varēja būt par lielu traucēkli.
Šis šķietami pareizais apsvērums tika atzīts; suns, pari- tinājies zem krēsla, paļāvās miega varai, un neviens tam vairs nepievērsa uzmanību.
Tumsa bija klāt; aizvēra aizvirtņus, iededza sveci un nolika to uz galda. Pēdējo divu dienu drausmie notikumi vēl smagi nospieda viņu sirdis, jo smagāk vēl tāpēc, ka arī paši r>:jutās droši un pasargāti. Viņi savilka savus krēslus ciešāk kopā un sadrebinājās no katra troksnīša. Runāja maz un tikai čukstus, bailēs stingdami, uzvedās tik klusu, it kā blakus istabā būtu atradies noslepkavotās līķis.
Tā viņi sēdēja labu laiku, līdz izdzirda nepacietīgus klauvējienus lejā pie durvīm.
— Tas ir Beitss, — ieminējās Kegss, nikni zibsnīdams apkārt, lai neparādītu, kā pats trīcēja.
Klauvēšana atkārtojās. Nē, tas nebija Carlijs, viņš tā nekad nedauzīja.
Krekits piegāja pie loga un, šermuļiem skrienot pār visu miesu, izbāza galvu ārā. Nevajadzēja nemaz teikt, kas bija tur lejā; pietika jau, redzot viņa nobālušo vaigu.
Suns vienā mirklī uztrūkās augšā un smilkstēdams aiz- traucās uz durvīm.
— Mums jālaiž viņš iekšā, — Tobijs sacīja, paņemdams sveci.
— Vai ta nevar ko citu izgudrot? — otrs aizsmacis jautāja.
— Neko. Viņam jātiek iekšā. '
— Neatstāj mūs tumsā, — Kegss sacīja, paņemdams otru sveci no kamina dzegas, un tik ilgi drebošiem pirkstiem nopūlējās to iededzināt, ka klauvēšana atskanēja vēl divreiz, pirms viņam izdevās to izdarīt.
Krekits nogāja lejā ielaist, un atgriežoties viņam līdzi ienāca vīrietis, kam zods bija aizklāts ar kaklautu un galva zem cepures apsieta ar otru lakatu. Viņš lēnām tos noraisīja. Nobālusi seja, iegrimušas acis, iekritušies vaigi, trīs dienas veca bārda, izmocīts izskats, aprauta elpa — spoks bija ieradies, ne Saikss.
Viņš nolaida roku uz krēslu, kas stāvēja istabas vidū, bet, jau gribēdams nosēsties, nodrebēja, vairīgi pameta acis pār plecu, tad pavilka krēslu sienmali — piestūma klāt, cik cieši vien var, un apsēdās.
Neviens vārds netika pārmīts. Viņš klusuciezdams uzlūkoja te vienu, te otru. Ja kāda acs nejauši pacēlās un sastapās ar viņa skatienu, tā acumirklī novērsās. Kad viņa dobjā balss nodunēja klusumā, visi trīs satrūkās. Šķita, viņi šo balsi nekad agrāk nebija dzirdējuši.
— Kā tas suns te gadījies?
— Atskrēja. Viens pats. Būs jau kādas trīs stundas.
— Šīvakara lapā raksta, ka Feidžins saņemts. Vai taisnību saka vai pūš tikai?
— Taisnība.
Tie atkal klusēja.
— Velns būtu jūs visus parāvis! — Saikss nošņācās, pārvilkdams ar roku pār pieri. — Vai ta jums nav ne vārda man ko teikt?
Pār visiem pārgāja tāda kā šalkoņa, bet neviens nepleta muti vaļā.
— Tu, kas esi ietaisījies šajā mājā par saimnieku, — Saikss sacīja, pavērsdams seju pret Krekitu, — vai esi nodomājis man uzrīdīt suņus vai ļausi paslēpties, kamēr tās medības izbeigs?
— Vari palikt, ja domā, ka te ir droši, — uzrunātais, brīdi vilcinājies, atteica.
Saikss lēnām pārslidināja acis pār sienu aizmugure,
drīzāk gan pulējas pagriezt galvu, neka patiesība skatījas, un ievaicajas:
— Vai… tas … vai līķis … ir jau aprakts?
Tie noraidoši pakratīja galvu.
— Ko viņi gaida? — viņš iesaucās, tāpat vēl raudzīdamies sienā. — Kāpēc tiem jātur tādas nejaucības virs zemes? Kas tur klauvējas?
Krekits iziedams deva mājienu ar roku, ka šoreiz nav bailēm vietas, un tūlīt bija arī atpakaļ — abi ar Carliju Beitsu. Saikss sēdēja iepretī durvīm, tā ka zēnam ienākot acis tūlīt atdūrās pret sēdošo figuru.
— Tobij, — zēns sacīja, atsprāgdams atpakaļ, kad Saikss pacēla uz viņu acis. — Kāpēc tu nepateici to man lejā?
Tik baigi bija sajust, kā tie trīs no viņa vairījās, ka nožēlojamo vīru kaut kas skubināja pielabināties pat šim niek;> zēnam. Viņš palocīja galvu un it kā dzīrās tam arī roku sniegt.
— Laidiet mani kādā citā istabā! — zēns sacīja, kāpdamies arvien vēl atpakaļ.
— Carlij! — Saikss teica, paiedamies uz priekšu. — Vai- ta tu mani nepazīsti?
— Nenāciet man tuvumā! — zēns kliedza, vēl tālāk atkāpdamies un ar šausmās ieplestām acīm uzlūkodams slepkavu. — Jūs briesmoni!
Saikss apstājās pusceļā. Viņi raudzījās viens otrā, bet slepkavas acis grima aizvien zemāk un zemāk.
— Jūs trīs par lieciniekiem! — zēns kliedza, kratīdams gaisā dūri, un runājot arvien vairāk uztraukdamies. — Esiet jūs liecinieki… man nav bail no viņa … ja tie atnāks šurp pēc viņa, es viņu uzrādīšu, es to izdarīšu. Es to pasaku jums jau tagad, kauc viņš nosit mani par to, ja grib un ja viņš drīkst, bet, ja es te būšu, es viņu uzrādīšu! Kauč lai viņu dzīvu iemet katlā un.izvāra, es viņu uzrādīšu. Slepkava! Palīgā! Ja jums trim ir kauču knipatiņa drosmes, jūs man palīdzēsiet. Slepkava! Palīgā! Prom viņu!
Kā neprātā kliegdams un mežonīgi žestikulēdams, zēns patiešām viens pats inetās virsū spēcīgajam vīram, un viņa sakarsinātā enerģija un uzbrukuma pēkšņums bija tie, kas palīdzēja viņam to nogāzt gar zemi.
Tie trīs, kas noskatījās, šķita pilnīgi apstulbuši. Viņi nemēģināja iejaukties; zēns un vīrs vārtījās pa grīdu — zēns, nevērodams sitienu krusu, kas bira pār viņu, arvien ciešāk un ciešāk sažņaugdams pirkstos slepkavas apģērbu uz krūtīm un visu laiku pilnā kaklā kliegdams pēc palīdzības.
Spēki bija pārāk nesamērīgi, lai cīņa vilktos ilgi. Saikss bija dabūjis zēnu apakšā, ar celi aizspiedis tam rīkli, kad
Krekits bailēs pārvērstu seju parāva viņu nost un norādīja uz logu. Lejā mirguļoja ugunis, bija dzirdama skaļa un nikna sarunāšanās, steidzīgu soļu dipoņa — vesela cilvēku jūra šķita plūstam pār tuvējo koka tiltu. Likās, ka pūļa vidū bija arī kāds zirga mugurā, jo atskanēja pakavu klaboņa uz nelīdzenās ielas. Uguņu mirga kļuva gaišāka, soļu dipoņa tuvāka un stiprāka. Tad jau skaļie klaudzieni pie durvīm, baisa rēkoņa no tūkstoš saniknotām mutēm — te bija jānodreb ir pašam drosmīgākajam.
— Palīgā! — zēns kliedza, ar savu balsi gaisu pāršķeldams. — Viņš ir šeit! Uzlauziet durvis!
— Karaļa vārdā! — brēca balsis ārpusē, un atkal negantā rēkoņa, vēl drausmīgāka.
— Uzlauziet durvis! — kliedza zēns. — Kad es jums saku — viņi nekad nevērs tās vaļā! Nāciet taisni uz to istabu, kurā spīd gaisma! Uzlauziet durvis!
Kad zēns apklusa, sitiens pēc sitiena sāka smagi krist uz durvīm un apakšējā stāva logu aizvirtņiem, un, kad gaisā notrīcēja dārdošais «urā!», tad tikai vēl klausītājiem radās puslīdz pareiza nojausme par pūļa lielumu.
— Atslēdziet kādu istabu, kur varu iespundēt šo kaucošo elles kucēnu! — Saikss mežonīgi brēca un skraidīja kā apsvilies, vilkdams puiku līdzi tik viegli kā tukšu maišeli. — Šīs durvis! Ātri! — viņš iegrūda puiku blakus istabā, aizbultēja un aizgrieza atslēgu. — Vai lejas durvis noslēgtas?
— Ar divi atslēgām un vēl ķēde priekšā, — atbildēja Krekits, kas, tāpat kā tie divi, stāvēja kā apmāts un nezināja, ko iesākt.
— Vai pašas durvis stipras?
— Ar dzelzs plāksnēm apsistas.
— Slēģi ar?
— Slēģi ar.
— Nolādētie! — pabīdījis loga aizsegu uz augšu, kliedza satracinātais neģēlis, draudēdams pūlim. — Dariet vien savu velna darbu, gan es vēl apvedīšu jūs ap stūri!
Nekādi šaušalīgi trokšņi, kādi jebkad skāruši mirstīgā ausi, nevarēja pārspēt satrakotā pūļa rēkoņu. Daži brēca, lai tie, kas tuvāk, aizdedzina māju, citi kliedza polismeņiem, lai slepkavu šauj nost. Bet tādu niknumu pūlī neparādīja neviens kā jauneklis zirga mugurā, kurš, izlēcis no segliem un izbrā- zies pūlim cauri, pāršķirdams to kā ūdens vilni, pie paša loga izkliedza tādā balsī, kas pārskanēja visām pāri:
— Divdesmit gineju tam, kas atnesīs pieslietnes!
Tuvākie uztvēra kliedzienu, un simti to atbalsoja. Citi sauca pēc pieslietnēm, citi pēc cirvjiem, citi skraidīja ar lāpām, it kā meklēdami visu to, atgriezās, kliedza atkal, daži vai rīkli plēsa pušu, nežēlīgus lāstus un lamas izverzdami, daži, kā prātu zaudējuši, mežonīgi lauzās tik uz priekšu un traucēja citus darbā; atradās drošinieki, kas mēģināja pat pa ūdens noteku cauruli un sienā izgruvušajām spraugām uzrāpties augšā; un visi kustējās un līgojās pa tumsu uz priekšu atpakaļ kā vārpas tīrumā, nikna vēja locītas, un laiku pa laikam atskanēja simtbalsīgs kliedziens kā no vienas mutes.
— Paisums! — iesaucās slepkava, atstreipuļodams no loga, kad aizsegu bija nolaidis un seju lejā vairs neredzēja. — Kad nācu šurp, bija paisums. Dodiet man virvi, garu virvi! Visi tie tagad ir mājas priekšpusē, uz ielas. Es nolaidīšos Foli-dičā un pazudīšu bez pēdām. Dodiet man virvi, citādi es izdarīšu vēl trīs slepkavības un nožmiegšu arī sevi!
Paniskās bailēs trīcēdami, tie trīs parādīja viņam, kur tādas lietas glabājas; slepkava, aši izmeklējis visgarāko un stiprāko, steidzās uz bēniņiem.
Visi logi mājas sētas pusē jau sen bija aizmūrēti, izņemot vienu tai istabā, kurā bija ieslodzīts zēns, bet tas bija par šauru, lai viņš ar savu augumu izlīstu pa to. Bet, šai caurumā galvu iebāzis, puika nemitējās kliegt tiem ārpusē, lai uzmana sētas pusi; un, kad beidzot slepkava pa bēniņu durtiņām bija ielīdis uz jumta, spalgs kliedziens pavēstīja to ļaudīm, kas drūzmējās ielas pusē; tie tūdaļ nepārtrauktā straumē, cits citam virsū spiezdamies, gāzās uz mājas aizmuguri.
Saikss bēniņu durtiņas aizslodzīja ar dēli, ko šim nolūkam bija paņēmis līdzi, — tik stingri, ka no iekšpuses tās grūti būtu nācies atvērt; tad, rāpdamies pa kārniņiem, paraudzījās pār zemajām aizsargmargām lejā.
Ūdens no kanala bija aizplūdis un palikusi tikai dubļu pilna gultne.
Pūlis, sekodams viņa kustībām un nebūdams vēl skaidrībā par viņa nolūkiem, īsu mirkli bija pierimies, bet, kad attapās un redzēja, ka slepkava vīlies savās cerībās, prieka gaviles izlauzās tik pērkonīgos grāvienos, ka iepriekšējās klaigas pret tiem bija tīrie čuksti. Atkal un atkal no jauna gaiss notrīcēja šai balsu dunā. Tie, kas stāvēja par tālu, lai saprastu tās cēloni, pievienoja ari savas balsis; šķita, ka te saplūdusi vai visa pilsēta, lai nolādētu slepkavu.
Plūda un plūda ļaužu straume no ielas puses, brāzmām vien, šur tur uzplīvoja lāpu liesmiņas, mezdamas gaismu uz dusmās un satraukumā kaistošajām sejām. Pūlis ielauzās pretējā krasta namos, atvēra vai vienkārši uzlauza logu aiz- virtņus, visos stāvos, visos logos parādījās galvas; pulciņš pie pulciņa cilvēki bija sakāpuši uz jumtiem. Visi trīs tiltiņi līka zem ļaužu masas smaguma; bet ļaužu pali vēl auga un auga, ikviens centās sev izkarot vielu, lai — kaut acumirkli — paskatītos uz ļaundari un kliegtu līdzi citiem.
— Nu viņš ir rokā! — auroja kāds uz tuvākā tilta. — Urā!
Cepures uzlidoja gaisā, un atkal nogranda kliedzieni.
— Piecdesmit mārciņu solu tam, kas viņu noķers dzīvu! — sauca vecs džentlmenis, kas arī bija nostājies uz tilta. — Es palikšu un gaidīšu to, kas nāks pēc naudas.
Atkal rēkoņa. Tai pašā mirklī izplatījās vests, ka durvis beidzot uzlauztas un cilvēks, kas pirmais bija prasījis piesliet- nes, devies tagad uz augšstāva istabu. Sī ziņa vēl nebija paspējusi no mutes mutē apskriet pūli, kad ļaužu gūzma spēji apsviedās apkārt; bet tie, kas bija skatījušies pa logiem, ieraudzījuši pūli pavēršamies uz otru pusi, pameta savas vietas, steigšus izskrēja uz ielas un saplūda ar lielo baru, kas neaprakstāmā jūklī spiedās ap tukšajām mājām. Grūstīdamies, cits citu pikā spiezdami, elsdami pūzdami, ļaudis neatturami tiecās tuvāk durvīm, lai nepalaistu garām izdevību redzēt, kā polismeņi aizvedīs noziedznieku. Šausmīgi bija dzirdēt to vaimanas un izbaiļu brēcienus, kurus pūlis bija saspiedis vai nogāzis zeme un mina kājām; šaurās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas; šo īso mirkli, kad daļa skatītāju spiedās uz priekšu, lai sasniegtu nama fasadi, bet citi veltīgi lūkoja izlauzties no drūzmas, uzmanība bija novērsusies no slepkavas, kaut gan vēlēšanās redzēt viņa sagūstīšanu bija kļuvusi, ja tas iespējams, vēl kaislāka.
Pūļa mežonības satriekts un redzēdams, ka glābiņa nav, slepkava bija sēdus sagumis uz jumta; taču viņš jo ātri pamanīja pūļa negaidīto pārvēršanos, pietraucās kājās un noņēmās cīņā par savu dzīvību izmēģināt pēdējo iespēju — mesties lēkšus kanalā, kaut vai tur dūņās būtu jānosmok, un, izmantojot tumsu un apjukumu, aizlavīties projām.
Dzirdot troksni namā un jūtot, ka vajātāji ir jau uz papēžiem, viņā uzjundījās jauni spēki un enerģija, viņš atspērās ar vienu kāju pret dūmeni, apmeta tam virvi, bet virves otru galu, ar zobiem piepalīdzot, vienā mirklī sasēja slīdošā cilpā. Nolaižoties pa virvi, viņam atliktu tikko vīra auguma tiesa līdz kanala dibenam; rokā viņš paturēja atvāztu nazi, ar ko pārgriezt cilpu, kad būs nolēcis.
Tai pašā mirklī, kad viņš bija uzmaucis cilpu kaklā un dzīrās izbāzt tai cauri arī rokas un kad vecais džentlmenis (kas, ieķēries tilta margās, pūlējās noturēties savā vietā) satraukts uzsauca apkārt stāvētājiem, ka vīrs no jumta taisoties lēkt kanalā, tai mirklī slepkava, pametis skatienu uz jumtu
sev aizmugurē, pasvieda rokas gaisā un izgrūda izbaiļu kliedzienu.
— Atkal šīs acis! — viņš nebalsī iebrēcās.
Viņš sagrīļojās, kā zibens ķerts, zaudēja līdzsvaru un nogāzās pāri aizsargmargām. Cilpa viņam bija kaklā. No vīra smaguma tā strauji izstiepās kā uzvilkta stopa stiegra. Un nesamanāmi ātri kā izšauta bulta viņš triecās trīsdesmit piecu pēdu dziļumā. Ķermenis noraustījās, viss augums šaušalīgi sadrebēja. Tad viņš palika karājamies ar atvāztu nazi sastingušajā rokā.
Vecais dūmenis no trieciena sagrīļojās, bet izturēja. Slepkava bez dzīvības karājās pie sienas, bet zēns, pagrūzdams nost līķi, kas šūpojās pašā loga priekšā, lūdzās, dievu piesaukdams, lai izpestījot viņu no šā cauruma.
Suns, kas visu laiku bija kaut kur slapstījies, tagad, nelabi gaudodams, svaidījās gar margām uz priekšu un atpakaļ, tad atspērās un lēca, acīm redzot gribēdams uzlēkt mirušajam saimniekam uz pleca. Bet viņš aizlidoja tam garām, pārmeta gaisā kūleni un iekrita kanalā; atsities pret kādu akmeni, suns palika guļam ar sašķaidītu galvaskausu.