Divas dienas pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītā notikuma Olivers trijos pēcpusdienā sēdēja ceļojuma ratos, kas straujā gaitā ripoja uz viņa dzimto pilsētu. Misis Meilija, Roze, misis Bedvina un lādzīgais dakteris brauca kopā ar viņu. Misters Braunlovs sekoja Viņiem pasta karietē ar kādu personu, kuras vārds netika nosaukts.
Ceļā viņi runāja maz, jo visa šī noslēpumainība un neskaidrās nojausmas bija Oliveru tik ļoti saviļņojušas, ka viņš nespēja nemaz savas domas sakārtot, ne gandrīz vārdu pār lūpām pārdabūt, un viņa ceļa biedri šķita to pašu iemeslu dēļ ne mazāk satraukti, un tāpēc arī viņiem valodas nešķīrās. Misters Braunlovs gan bija abām lēdijām un zēnam saudzīgi pastāstījis to, ko uzzinājis no Monksa, un, kaut arī viņi saprata, ka šā ceļojuma mērķis ir labi pasākto darbu novest līdz galam, tomēr viss vēl tinās pārāk biezā miglā, lai viņi spētu apklusināt savas sabangotās jūtas.
Šis pats viņu labais draugs un misters Losberns bija darījuši visu, lai viņi nekā neuzzinātu par pēdējā laika drausmīgajiem notikumiem. «Ir jau tiesa,» misters Braunlovs teica, «agri vai vēlu viņi dabūs to zināt, bet, jo vēlāk, jo labāk — ļaunākā brīdī kā šajā tas notikt nevar.»
Tā nu viņi brauca klusēdami, ikviens nogrimis domās par tiem cēloņiem, kuri viņus visus saveduši kopā, bet nevienam nenesās prāts skaļi izteikt domas, kas neatvairāmi mācās visiem virsū.
Ja ari Olivers, juzdamies visu šo iespaidu varā, klusēja, kamēr viņi brauca pa ceļiem, kurus viņš nekad nebija redzējis, kāda gan atmiņu brāzma sagrāba viņu un aiznesa pagātnē un kādas jūtas sabangoja viņa dvēseli, kad viņi iegriezās ceļā, pa kuru viņš bija devies savās bēgļa gaitās toreiz — nabaga bezpajumtnieks, klaidonis zēns, kur tam nebija neviena drauga, kas sniegtu palīdzīgu roku, ne paspārnes, kur patverties.
— Skatieties tur! Tur! — iesaucās Olivers, satraukti satverdams Rozes roku un rādīdams ārā pa karietes logu. — Tur ir kāpnes, pa kurām es rāpos; tur dzīvžogs, aiz kura es slēpos, kad bija bail, ka mani panāks un vedīs atpakaļ. Bet tur, skatieties, ir taciņa, kas ved uz veco māju, kurā dzīvoju, kad biju vēl pavisam maziņš. Ai Dik, Dik, mans mīļais, labais draugs, kaut es dabūtu tevi tagad redzēt!
— Tu viņu dabūsi redzēt pavisam drīz, — sacīja Roze, liegi saņemdama viņa saliktās rokas savējās. — Tu viņam varēsi pastāstīt, ka esi laimīgs un turklāt kļuvis arī bagāts, varēsi pateikt, ka vēl nekad neesi juties tik laimīgs kā šobrīd, kad esi atkal ieradies šeit, lai darītu laimīgu arī viņu.
— Ai jā! — iesaucās Olivers. — Mēs… mēs aizvedīsim viņu no šejienes, apģērbsim viņam skaistas drānas, mācīsim viņu un aizsūtīsim kādā klusā vietiņā uz laukiem, lai viņš kļūst vesels un spēcīgs, vai jā?
Roze atbildēja, pamājot ar galvu; zēns tik laimīgi smaidīja asaru pilnām acīm, ka viņa nejaudāja izteikt ne vārda.
— Jūs tak būsiet mīļa un laba pret viņu, jo tāda jūs esat ar visiem, — Olivers turpināja. — Es zinu, jums būs jāraud, kad klausīsieties viņa stāstā; bet tas nekas, nekas, gan tas pāries, un jūs sāksiet atkal smaidīt, — to es droši zinu, — kad viņš pārvērtīsies; tāpat jau tas bija ar mani. Viņš1 man sacīja: «Die's lai tevi svētī!» — toreiz, kad es bēgu projām, — zēns aizkustinājumā sāka šņukstēt. — Bet es tagad teikšu viņam: «Die's lai svētī tevi!» — un parādīšu viņam, cik ļoti es viņu par to mīļoju.
Kad viņi beidzot sasniedza pilsētu un karietes jau ripoja pa šaurajām ieliņām, zēnu nemaz vairs nevarēja valdīt. Te bija zārcinieka Sauerberija tirgotava mats matā tāda pati, kā bijusi, tikai mazāka un neizskatīgāka tā viņam šķita par atmiņā saglabāto; te visas pazīstamās bodītes un nami — gandrīz ar katru saistījās kāds sīks notikums; te Gemfilda rateļi — tie paši rateļi kā senāk turpat traktiera priekšā; un, lūk — darbanams, viņa bērna dienu baigais cietums, stāv, īgni pavēris drūmos logus pret ielu; tas pats izģindušais sargs pie vārtiem, kuru ieraugot Olivers sadrebēja, tad nosmējās pats par savu muļķību, tad apraudājās, tad atkal smējās; bija te arī desmitiem viņam labi pazīstamu cilvēku seju, kas raudzījās pa durvīm un logiem, viss te bija gluži kā senās dienās, it kā viņš tikai vakar būtu aizgājis no šejienes, it kā visa viņa jaunā dzīve bijusi tikai laimīgs sapnis.
Bet tomēr tā bija patiesa, līksma īstenība.
Viņi apstājās galvenās viesnīcas durvju priekšā (senāk Olivers bija noraudzījies uz to dziļā bijībā kā uz kādu varenu pili, bet šodien tā nezin kāpēc zaudējusi savu varenību un diženumu); te viņus jau sagaidīja misters Grimvigs un noskūpstīja ir jauno, ir veco lēdiju, kad tās bija izkāpušas no ratiem, it kā bijis viņiem vectētiņš, jā, misters Grimvigs bija smaidīgs, laipnīgs un nesolījās apēst savu galvu, nē, ne reizīti arī ne; ir tad ne, kad sanāca strīdā ar gados krietni veco pasta puisi par to, kurš ceļš uz Londonu tuvākais, ko viņš, protams, teicās labāk zinot, kaut gan šo ceļa gabalu bija braucis tikai reizi mūžā un to pašu reizi cieši aizmidzis. Pusdienas bija gatavas, istabas sakārtotas — viss bija noticis kā uz burvja mājienu.
Taču, tikko bija norimusi atbraukšanas un sagaidīšanas kņada, visi atkal iestinga neveiklajā klusumā, kas viņus bija nomācis jau ceļojuma laikā. Misters Braunlovs nepiedalījās pusdienās, bet palika savā istabā; abi pārējie džentlmeņi satrauktu vaigu rosījās gan šurp, gan turp, bet tos īsos mirkļus, ko pavadīja kopā ar citiem, pagāja nomaļus un noslēpumaini sačukstējās.
Reiz misis Meiliju izaicināja ārā, un, kad viņa atgriezās turpat vai pēc veselas stundas prombūtnes, viņai bija no raudāšanas uztūkuši plaksti. Tas viss satrauca un darīja gaužām nemierīgu Rozi un Oliveru, kas nebija iesvaidīti šajos jaunajos noslēpumos. Pilni neizpratnes viņi sēdēja klusēdami vai sarunājās čukstus, it kā bīdamies paši savas balss skaņas.
Beidzot, kad pulkstenis jau bija nositis devīto stundu un viņi jau sāka domāt, ka šovakar viņiem nekā vairāk neuzzināt, istabā ienāca misters Losberns un misters Grimvigs mistera Braunlova un kāda cilvēka pavadībā, kuru ieraugot Olivers tikko neiekliedzās aiz pārsteiguma: viņu bija brīdinājuši, ka ieradīsies viņa brālis, bet šis tak bija tas pats vīrietis, kuru viņš bija saticis pie mazās pilsētiņas viesnīcas durvīm un kurš kopā ar Feidžinu toreiz bija ielūkojies pa logu viņa mazajā istabiņā. Monkss uzmeta pārsteigtajam zēnam skatienu, pilnu spīva, pat šinī mirklī neapslāpējama naida, un apsēdās durvju tuvumā. Misters Braunlovs ar dažiem papīriem rokā pienāca pie galda, kur sēdēja Roze un Olivers.
— Mans pienākums nav patīkams, — viņš iesāka, — bet šī atzīšanās, kas Londonā parakstīta, daudziem džentlmeņiem klāt esot, īsos vārdos jāatkārto arī šeit. Es labprāt būtu aiztaupījis jums šo pazemojumu, bet mums nepieciešami dzirdēt visu no jūsu paša mutes, iekām šķiramies. Iemesls jums jau zināms.
— Turpiniet! — sacīja uzrunātais, novērsdams acis. — Tikai pasteidzieties! Domāju, ka esmu izdarījis visu, ko man likāt. Neaizkavējiet mani vairs šeit!
— Šis zēns, — teica misters Braunlovs, pievilkdams Oli- veru sev klāt un uzlikdams roku viņam uz galvas, — ir jūsu pusbrālis, jūsu tēva — mana dārgā drauga Edvina Liforda nelikumīgais dēls, kura māte, nabaga jauniņā Agneze Fle- minga, zēnam dzīvību dāvājot, nomira.
— Jā, — atteica Monkss, uzmezdams niknu mirkli trīsošajam zēnam, kura sirdspukstus viņam vajadzēja dzirdēt.
— Tas ir tas bandu bērns.
— Šis izteiciens, kuru jums labpatīk lietot, — stingri sacīja misters Braunlovs, — ir pārmetums tiem, kas jau sera aizgājuši tur, kur tos vairs neskar šīspasaules nožēlojamās paļas. Jūsu izteiciens neapkauno neviena cita kā vien jūs pašu. Bet lai tas paliek. Zēns tātad dzimis šinī pilsētā.
— Šās pilsētas darbanamā, — skanēja īgna atbilde.
— Jums taču viss tur uzrakstīts, — Monkss nepacietīgi pamāja uz papīriem.
— Mums tas vēlreiz jānoklausās arī šeit, — sacīja misters Braunlovs, pavērdamies klausītājos.
— Nu, tad klausieties arī, — Monkss noteica. — Kad viņa tēvs Romā saslima, pie tā ieradās sieva, mana māte, ar kuru viņš iau ilgus gadus dzīvoja šķirti. Aizbraucot no Pari- zes, viņa paņēma mani līdzi — man šķiet, māte gribēja sev nodrošināt viņa bagātību, jo, cik man zināms, sevišķi pieķērusies viņa tam nekad nebija, ne arī tas viņai. Viņš mūs vairs nepazina, jo bija bez samaņas un tā arī, to neatguvis, otrā dienā nomira.
Papīros, kas glabājās viņa rakstāmgaldā, atradām divus dokumentus, kurus viņš bija uzrakstījis savas saslimšanas dienas vakarā, tiem abiem bija jūsu adrese1 , — Monkss pagriezās pret misteru Braunlovu. — Dokumentiem bija pievienotas dažas jums domātas rindas, bet uz aploksnes norādījums, ka tā atverama tikai pēc viņa nāves. Viens no dokumentiem bija vēstule šai meitenei Agnezei, otra — testaments.
— Ko jūs varat teikt par vēstuli?
— Par vēstuli? Aprakstīta papīra lapa ar daudziem svītrojumiem, nožēlu pilnu atzīšanos un lūgšanām, lai dievs viņai palīdzot. Viņš bija tur samelsis meitenei, ka esot kāds noslēpums, kas kādreiz atklāšoties, ka šis pats noslēpums pagaidām neļāvis viņiem apprecēties; tā bija viņam pilnīgi uzticējusies, tikmēr uzticējusies, līdz zaudēja to, ko neviens tai nespēja atdot. Sai laikā bija atlicis vairs tikai pāra mēnešu līdz bērna dzimšanai. Viņš atklāja tai visu, ko bija nodomājis darīt, lai slēptu viņas kaunu, ja paliktu dzīvs, un lūdza to nenolādēt viņa piemiņu, ja viņam jāmirst, un nedomāt, ka viņa nozieguma sekas varētu skart māti vai jaunpiedzimušo, jo visa vaina gulstoties tikai uz viņu. Viņš atgādināja tai dienu, kad btja dāvinājis mazo medaljonu un laulības gredzenu, kurā bija iegravēts viņas vārds, bet atstāta vieta uzvārdam, ko viņš cerēja dot tai kādreiz nākotnē; viņš lūdzās, lai viņa glabājot medaljonu un nēsājot to uz sirds, kā senāk darījusi, tad atkal un atkal bez kāda sakara atkārtoti tie paši vārdi, it kā viņš vairs nebijis pie pilnas sajēgas. Es domāju, nebija arī.
— Bet testaments? jautāja misters Braunlovs; Oliveram pār vaigiem aumaļām lija asaras.
Monkss klusēja.
— Testaments, — viņa vietā ierunājās misters Braunlovs,
— bija sastādīts tādā pašā garā kā vēstule, viņš tur rakstīja par nelaimi, kādā to iegrūdusi sieva, par viņas stūrgalvīgo dabu, zemsirdību, ļaunprātību, par to, ka netikums un ļaunas kaislības iemājojušas jūsos, viņa dēlā, jau no agrām bērna dienām, kā jūs ticis mācīts ienīst tēvu, un ka viņš jums un jūsu mātei novēlējis astoņus simtus mārciņu gada rentes. Visu savas mantas atlikumu viņš sadalīja divi līdzīgās daļās — vienu Agnezei Flemingai, otru — bērnam, ja tas piedzims dzīvs un sasniegs pilngadību. Ja piedzimtu meitene, viņa mantojumu varētu saņemt bez jebkādiem nosacījumiem; turpretim, ja piedzimtu zēns, tad tikai ar noteikumu, ka tas līdz pilngadībai nebūs aptraipījis savu vārdu ar nekrietnu, zemisku, apkaunojošu rīcību. Pēc viņa paša vārdiem, šis noteikums paredzēts tāpēc, lai uzsvērtu viņa uzticēšanos bērna mātei un pārliecību, — kas nāves ēnā guva vēl jo lielāku spēku, — ka bērns mantos viņas sirds krietnumu un rakstura cēlumu. Ja viņš būtu vīlies savās cerībās, tad naudu mantotu jūs; jo tad, bet tikai tad, ja abi dēli būtu padevušies vienādi, viņš bija ar mieru, ka pirmtiesības uz viņa mantu būtu piešķiramas jums, kam nekad nav bijis tiesību uz viņa sirdi, ko jūs jau kopš bērna dienām salti un ļaunprātīgi atstūmāt.
— Mana māte, — Monkss ar paceltu balsi iekrita vidū,
— rīkojās tā, kā viņas vieta būtu rīkojusies jebkura sieviete, — viņa šo testamentu sadedzināja. Vēstule nekad nesasniedza adresatu; bet kā vēstuli, tā citus pierādījumus viņa nolēma paglabāt gadījumam, ja šie ļaudis mēģinātu melos noslēpt savu negodu. Meitenes tēvs uzzināja no viņas patiesību ar visiem pārspīlējumiem, kādus vien varēja izdomāt viņas negantais naids, — tāpēc es viņu vēl tagad mīlu. Kauna un negoda satriekts, viņš ar bērniem patvērās kādā no visnomaļākajiem Velsas nostūriem, pieņemdams pat citu uzvārdu, lai draugi neatrastu viņa slēpni; šeit pēc neilga laika viņu atrada gultā mirušu. Dažas nedēļas pirms viņa nāves meitene bija slepus aizgājusi no mājām; viņš meklēja to, kājām pārstaigādams visas pilsētas un visus ciematus. Tai pašā naktī, kad viņš atgriezās mājās, pārliecināts, ka tā pati sev meklējusi galu, lai apslēptu savu un viņa kaunu, viņa vecā sirds pārtrūka.
Iestājās īss klusuma brīdis, pēc tam misters Braunlovs šķetināja tālāk stāsta pavedienu.
— Bija pagājuši vairāki gadi, — viņš sacīja, — kad pie manis ieradās šā cilvēka — Edvarda Liforda — māte. Dēls bija viņu pametis, tikko pārkāpis astoņpadsmito gadu; nozadzis viņai dārglietas un naudu; ielaidies azarta spēlēs; šķie- dies ar naudu, viltojis dokumentus un beidzot aizbēdzis uz Londonu, kur divi gadi biedrojies ar pēdīgajām sabiedrības padibenēm. Viņa vārga ar grūtu, nedziedināmu kaiti un gribēja dēlu pirms nāves vēl uzmeklēt. Sākās izziņu taujāšana bez gala. Bet ilgu laiku meklējumiem nebija nekādu panākumu, līdz galu galā viņa to tomēr atrada, un tas atkal aizbrauca mātei līdzi uz Franciju.
— Tur viņa nomira no vecvecas kaites, — tālāk turpināja Monkss, — un, nāves gultā gulēdama, viņa atstāja man kā mantojumu šos noslēpumus līdz ar neizdzēšamo, nāvīgo naidu pret visiem tiem, ap ko šie noslēpumi tinās, kaut gan viņai nemaz nebija jāuzkurina mans naids, jo tas kvēloja manī jau sen. Viņa negribēja ticēt, ka meitene padarījusi galu sev un bērnam, un ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis zēns un ka šis zēns dzīvs. Es zvērēju viņai, ka viņš neizspruks maniem nagiem, ja vien kādreiz pagadīsies manā ceļā, ka nedošu tam miera un vajāšu uz katra soļa; izgāzīšu pār viņa galvu visu savu briesmīgo naidu, uzspļaušu apkaunojošā testamen+ a tukšajai lielībai, aizstiepjot, ja vien man tas izdosies, puiku līdz karātavu cilpai. Viņai izrādījās taisn'ba. Beidzot v'nš krustoja manu ceļu. Es visu biju aizsācis teicami, un, nega- dījusies tā pļāpu vācele, es būtu arī nobeidzis tikpat labi, kā sācis.
Kad negantnieks, rokas pār krūtīm sakrustojis, sāka pusbalsī lādēt pats sevi, misters Braunlovs pagriezās pret pārbiedētajiem klausītājiem un paskaidroja, ka ebrejs, sens Monksa sabiedrotais un uzticības vīrs, saņēmis lielu naudu par to, lai sapītu Oliveru savos valgos, bet, — ja zēnam izdotos izglābties, — viņam da|u naudas vajadzēja atmaksāt atpakaj; kad viņiem abiem par to izcēlās strīds, viņi devās uz lauku kotedžu, lai pārliecinātos, vai zēns, kas tur mājo, tiešām ir Olivers.
— Un kā ar medaljonu un gredzenu? — vaicāja misters Braunlovs Monksam.
— Es tos nopirku no vira un sievas, par kuriem jums stāstīju; viņi tos nozaguši kopējai, bet tā savukārt aplaupījusi līķi, — Monkss atbildēja, acu nepaceldams. — Jums jau zināms, kas ar tiem izdarīts.
Misters Braunlovs pamāja misteram Grimvigam, kas, izsteidzies no istabas, drīz bija atpakaj, stumdams sev pa priekšu misis Bamblu, bet pretī ķepurojošos misteru Bamblu vilkdams nopakaļus.
— Vai acis mani viltu, jeb tas patiesi mazais Olivers? — iesaucās misters Bambls, lūkodams izlikties gaužām priecīgs.
— O-li-ver, kauč tu zinātu, kā es par tevi biju nobēdājies! …
— Turi muti, muļķapaure! — noņurdēja misis Bambla.
— Tā ir sirds balss, sirds balss, misis Bambla! — attrauca darbanama pārraugs. — Vai man lai neatsilst sirds, man, kas viņu kā draudzes bāriņu uzaudzinājis, ja tagad manas acis redz viņu sēžam šeit starp smalkām lēdijām un džentlmeņiem, ka ne izteikt! Es vienmēr šito bērnu esmu mīlējis, it kā viņš būtu mana paša . .. paša … paša vectētiņš, — aizgūtnēm turpināja misters Bambls, nevarēdams uzreiz atrast piedienīga salīdzinājuma. — Māster Oliver, mans dārgais, vai tu vēl atceries lielisko džentlmeni baltajā vestē? Ak Oliver, viņnedēj tas aizgāja dieva mierā — ozola zārks bija ar sudraba turekļiem!
— Pietiks, ser! — skarbi iejaucās misters Grimvigs.
— Savaldiet savas jūtas!
— Mēģināšu, cik manos spēkos, ser, — atteica misters Bambls. — Kā jums klājas, ser? Ceru, ka esat pie labas veselības.
Sos apsveikuma vārdus viņš veltīja misteram Braunlovam, kas, pagājies tuvāk godājamam pārim, norādīja uz Monksu.
— Vai jūs pazīstat šo cilvēku?
— Nē, — stingri noteica misis Bambla.
— Varbūt arī jūs viņu nepazīstat? — misters Braunlovs vaicāja, pievērsdamies viņas laulātajam draugam.
— Savu mūžu neesmu viņa redzējis, — liedzās misters Bambls.
— Neesat varbūt viņam arī nekā pārdevuši?
— Nekā gan, — atbildēja misters Bambls.
-— Un nav jums varbūt arī savu mūžu bijis zelta medaljona un gredzena? — misters Braunlovs prašņāja.
— Nuka nav bijis! — pārraudze attrauca. — Vai tad mēs esam atvesti šurp, lai atbildētu uz tādiem ērmīgiem jautājumiem?
Misters Braunlovs vēlreiz pamāja misteram Grimvigam, un šis džentlmenis atkal ar redzamu patiku steidzīgi izkliboja no istabas. Šoreiz viņš neatgriezās vis kopā ar tuklu vīru un sievu, bet ieveda divi triekas ķertas večiņas, kas tik tikko turējās uz kājām.
— Durvis jūs tonakt, kad vecā Sellija mira, gan aizslēdzāt, — teica pirmā ienācēja, pacēlusi izģindušo roku, — bet mūsu ausis vis nepaspējāt aizdarīt, nei sienas spraugas aiz- bāzīt.
— Ne, ne… — šļupstēja otra, skatīdamās apkārt un čāpstinādama bezzobaino muti. — Ne… ne …
— Mēs dzirdējām, kā Sellija lūkoja jums pastāstīt, ko šī izdarījusi, mēs redzējām, kā jūs viņai no rokām papīriņu izņēmāt, bet otru dienu uzmanījām, kad gājāt uz lombardu.
— Jā, jā! — piemetināja otra. — Medaljons un zelta gredzentiņš. Mēs savām acīm redzējām, kad jums tos iedeva. Mēs bijām tivumā, jā, jā, turpat tivumā!
— Mēs zinām vēl ko, — aizņēma pirmā, — jo sen jau, primš vairākiem gadiem, Sellija pate daudzreiz tika stāstījusi, ka jaunā māte šai teikusi, ka to jau jutusi, ka šo brīdi viņa nepārcietīšot, un viņa bijusi iedama uz sava bērna tēva kapu, iai tur nomirtu, kad ceļā saņēmušas sāpes.
— Vai nevēlaties redzēt ari pašu lombardnieku? — uzprasīja misters Grimvigs, jau pagriezdamies uz durvīm.
— Nē! — atbildēja misis Bambla. — Ja jau tas te zaķapastala, — viņa pamāja uz Monksu, — ir atzinies, un es redzu, ka viņš ir to izdarījis, — bet jūs, izprašņādami vecās raganas, uzdūrušies taisni uz īstajām, tad man vairs nav ko sacīt. Jā, es pārdevu tās lietiņas, un pašreiz tās atrodas tur, kur meklēdami neatradīsiet. Ko tad vēl?
— Vairāk nekā, — atteica misters Braunlovs, — tikai to vēl: mums jāparūpējas, lai jūs abi vairs ilgāk nestrādātu darbā, kur vajadzīgi uzticami cilvēki. Varat iet.
— Ceru, — iebildēs misters Bambls, žēlabaini noraudzī- damies uz apkārt sēdošajiem, kad misters Grimvigs ar abām vecām bija aizgājis, — ceru, ka šā niecīgā, nenozīmīgā gadījuma dēļ man nebūs jāzaudē draudzes amats?
— Protams, ka būs jāzaudē, — atteica misters Braunlovs _ _ Ar to jums jasamierinas un turklāt vēl jābūt laimīgam.
— Pie visa vainīga misis Bambla! Viņa pastaveja uz to,— mēģināja pretoties misters Bambls, iepriekš pametis bailīgu skatienu, lai pārliecinātos, ka viņa laulātā draudzene istabu jau atstājusi.
— Tas nav attaisnojums, — sacīja misters Braunlovs.
— Jums klāt esot, šīs vērtības tika iznīcinātas, un likuma priekšā jūs esat vairāk vainīgs nekā jūsu sieva, jo likums ieskata, ka sieva rīkojusies uz jūsu pamudinājumu.
— Ja ir likums, kas tā nosaka, — teica misters Bambls, cieši sažņaugdams cepuri rokās, — tad gan tas likums ir ēzelis … idiots! Ja likums ar tādu aci skatās, tad tāds likums ir vecpuisis, un es no sirds tam novēlu, lai pieredze tam atver acis … lai atver pieredze …
Nikni atkārtojis pēdējos vārdus, misters Bambls uzmauca cepuri līdz ausīm, sabāza rokas kabatās un devās pa kāpnēm lejā savai dzīves biedrei pa pēdām.
— Jauno ledij, — misters Braunlovs uzrunāja Rozi.
— Sniedziet man savu roku! Un nedrebiet! Jūs bez bailēm varat noklausīties tos pāra vārdus, kas mums vēl sakāmi.
— Ja tiem… es neticu tādai iespējai, bet ja nu tiem tiešām. . . kāds sakars ar mani, — sacīja Roze, — lūdzu jūs, Jaujiet tad man noklausīties tos citureiz. Šobrīd man nav ne spēka, ne drosmes.
— Nieki, — atteica vecais džentlmenis, pavilkdams viņas roku sev zem elkoņa, — esmu pārliecināts, ka jums pietiks dvēseles spēka. Vai jūs pazīstat šo jauno lēdiju, ser?
— Jā, — atbildēja Monkss.
— Neesmu nekad jūs redzējusi, — klusi sacīja Roze.
— Toties es jūs — bieži vien, — noteica Monkss.
— Nelaimīgās Agnezes tēvam bija divas meitas, — pac - skaidroja misters Braunlovs. — Kas notika ar jaunāko — mazo meitenīti?
— Kad tēvs nomira, — Monkss atbildēja, — svešā pusē, ar svešu vārdu, neatstādams ne vēstules, ne ciltsgrāmatas. ne cita rakstu galiņa, kas draugiem vai radiem dotu rokā kādu pavedienu, meiteni pieņēma nabaga zemnieki, lai uzaudzinātu to kā savu pašu bērnu.
— Turpiniet! — sacīja misters Braunlovs, ar galvas mājienu aicinādams misis Meiliju panākt tuvāk. — Turpiniet!
— Jums neizdevās atrast to vietu, kur šie cilvēki bija nobēgušies, — turpināja Monkss, — bet, kur nelaimējas draudzībai, tur naids bieži vien izlauž sev ceļu. Mana māte pēc gadu ilgas gudras meklēšanas to vietu uzgāja — viņa atrada meiteni.
— Viņa to paņēma pie sevis?
— Nē. Sie zemnieki bija nabadzīgi, un cēlsirdība drīz sāka tiem apnikt — īpaši vīram; tāpēc mana māte iedeva tiem drusku naudas, kuras gan ilgam laikam nevarēja pietikt, lai tie meiteni paturētu; viņa solīja tiem sūtīt vēl naudu, ko gan nepavisam nedomāja darīt. Viņai tomēr šķita nedroši pajauties tikai uz zemnieku neapmierinātību un nabadzību, lai meitenes nelaimes mērs tiktu pilns, tāpēc viņa, pēc sava prāta sagrozīdama patiesību, izstāstīja tiem māsas kaunu un pieteica meiteni pieskatīt labi stingri, jo viņa esot nelabu asiņu, sastāstīja arī, ka viņa esot ārlaulības bērns un ka agri vai vēlu noklīdīšot no ceļa. Apstākļi to visu apstiprināja; zemnieki viņai noticēja, sāka apieties ļauni ar meiteni, tā ka mēs varējām būt apmierināti, līdz te kādai lēdijai, atraitnei, kas tolaik dzīvoja Cesterā, pagadījās nejauši ieraudzīt meiteni; viņa iežēlojās par to un paņēma pie sevis. Liekas, ka pats nelabais bija pret mums sazvērējies, jo, lai mēs centāmies kā cenzdamies, viņa palika pie tās lēdijas un jutās laimīga. Pirms kādiem gadiem diviem trim es pazaudēju viņas pēdas un uzdūros viņai tikai pirms pāra mēnešiem.
— Vai tagad jūs viņu redzat?
— Jā. Viņa balstās uz jūsu rokas.
— Bet viņa joprojām ir mana audžumeita! — iesaucās misis Meilija, satverdama ļimstošo meiteni savās rokās.
— Viņa joprojām ir mans mīļais bērns! Ne par kādiem pasaules dārgumiem es viņu tagad neatdotu, viņu — manu mīļo, manu meitenīti!
— Mans vienīgais draugs! — elsoja Roze, pieglauzdamās viņai. — Visulabākais, visumīļākais draugs! Sirds man lūzīs. Es nespēju visu to izturēt.
— Tu esi izturējusi daudz vairāk un tomēr aizvien bijusi tik mīļa un jauka meitene, kura dara laimīgus visus, kas viņu pazīst, — maigi viņu apskaudama, sacīja misis Meilija.
— Apmierinies, manu mīļo! Padomā par to, kas gaidīt gaida, lai varētu tevi apkampt! Paskaties šurp … paskaties, paskaties, dārgā!
— Tikai ne tante! — iesaucās Olivers, apskaudams viņas kaklu. — Nekad nesaukšu tevi par tanti… Māsa … mana mīļā, dārgā māsa, kuru tūliņ tik karsti iemīļoju! Roze, mīļā mīļā Roze!
Lai svētas šīs asaras un nesakarīgie vārdi, ko viens otram sacīja abi bāra bērni, cieši apskaudamies! Tēvu, māsu un māti tie bija atraduši un pazaudējuši tai vienā acumirklī.
Līksme un sāpes viņiem sajauktas vienā kausā, bet tās nebija žēlabu asaras, ko viņi raudāja: pat sāpes bija apvītas ar skumju un maigu atmiņu plīvuru, tā ka tās pārvērtās svinīgā, cildenā līksmē un zaudēja savu skadrumu.
Ilgi ilgi viņi palika divatā. Beidzot kluss klauvējiens vēstīja, ka tur aiz durvīm kāds stāv. Olivers pavēra durvis un tad nepamanīts izgāja ārā, ielaizdams savā vietā Hariju Meiliju.
— Es visu zinu! — viņš sacīja, nosēzdamies līdzās jaukajai meitenei. — Mīļā Roze, es visu zinu!
— Es neesmu te nejauši gadījies, — viņš, brīdi klusējis, piemetināja. — Un es visu to uzzināju nevis šodien, bet vakar — tikai vakar. Vai tu nevari iedomāties, ka esmu atnācis atgādināt tev kādu solījumu?
— Pagaidi, — iebilda Roze. — Tu zini visu?
— Visu. Tu pati man atļāvi vēlreiz, pirms gads nav apritējis, atgriezties pie mūsu pēdējās sarunas.
— Atļāvu.
— Ne tāpēc, lai tevi pierunātu grozīt savu apņemšanos, — turpināja jauneklis, — bet dzirdēt, lai tu atkārto to, ja domā vēl tāpat. Es solīju nolikt tev pie kājām savu sabiedrisko stāvokli un panākumus, ja man tādi būtu, solījos ne vārdiem, ne darbiem neietekmēt tavu lēmumu, ja tu negribēsi no tā atkāpties.
— Tie paši iemesli, kas noteica manu apņemšanos toreiz,, nosaka to arī tagad, — stingri sacīja Roze. — Ja es stingri un nelokāmi izjūtu, ka esmu pateicību parādā tai, kuras cēlā sirds mani glāba no posta un ciešanām, kad gan lai es to izjustu vairāk nekā šobrīd? Tā ir cīņa, — viņa vēl piebilda,
— bet es būšu lepna, ja tajā pastāvēšu. Tās ir sāpes, bet es tās pārcietīšu.
— Šīvakara atklājumi… — iesāka Harijs.
— Šīvakara atklājumi, — Roze viņu maigi pārtrauca,
— nostāda mani attiecībā pret tevi tādā pašā stāvoklī, kādā es biju agrāk.
— Tu nocietini savu sirdi pret mani, Roze, — pārmeta jauneklis.
— Ai Harij, Harij! — jaunā lēdija iesaucās, asarām ritot. — Es vēlos, kaut spējusi to, tas aiztaupītu man tik daudz, moku.
— Kāpēc tev sevi tā mocīt, — sacīja Harijs, satverdams viņas roku. — Padomā par to, mīļā Roze, ko tu šovakar dzirdēji.
— Ko tad es dzirdēju? Ko dzirdēju? — šņukstēja Roze.
— Es dzirdēju, ka negoda apziņa manu tēvu tā sagrauzusi, ka viņš aizbēdzis no visiem … diezgan … diezgan pasacīts, Harij, diezgan pasacīts!
— Vēl nav diezgan! — attrauca jauneklis, aizturēdams viņu, kad viņa jau dzīrās celties. — Manas cerības, manas vēlēšanās, nākotnes izredzes, manas jūtas, visas manas domas, viss ir kļuvis citāds — tikai ne mīlestība uz tevi. Es tev vairs nepiedāvāju augstu stāvokli lepnā sabiedrībā, es tev nepiedāvāju to smalko aprindu pasauli, kur valda ļaunprātība un citu nonievāšana, kur godīgam cilvēkam liek nosarkt par visu, tikai ne par īstu kauna darbu. Es tev piedāvāju tikai savu mājas pavardu, sirdi un ģimenes pavardu — jā, mīļā Roze, to, vienīgi to varu tev piedāvāt.
— Kā man to saprast? — sastomījās Roze.
— Gribu teikt tev tikai to: jau tad, kad pēdējoreiz no tevis aizgāju, biju cieti apņēmies sagraut visus iedomātos šķēršļus, kas mūs šķir. Nolēmu — ja tava pasaule nevar kļūt par manējo, lai tad mana kļūst par tavējo; nolēmu, ka nevienam no tiem, kas plātās ar savu dižciltību, nebūs ar nievām nolūkoties uz tevi, tāpēc es aizgāju no viņiem. Tā, lūk, es izdarīju. Tie, kas tāpēc no manis novērsušies, ir novērsušies arī no tevis un pierādījuši, ka tev bijusi taisnība. Visi tie varenie, mani labvēļi, mani augstie un iespaidīgie radi, kas man līdz šim vēlīgi uzsmaidīja, tagad saldē mani saviem skatieniem. Bet Anglijas bagātākajā grāfistē zaļo brīnišķīgas pļavas un vējš žūžo skaistās birzēs, un pavisam tuvu pie manas mazās lauku baznīciņas, pie manas baznīcas, Roze, ir vienkārša kotedža, un, ja tu gribēsi, Roze, es būšu lepns uz to, tūkstošreiz lepnāks nekā uz visām cerībām, no kurām esmu atteicies. Tāds tagad ir mans stāvoklis, Roze, un manas izredzes, un to es nolieku pie tavām kājām.
Velti laiku nezaudējot, misters Grimvigs pārvērta vārdus darbos un noskūpstīja pietvīkušo meiteni. Viņa piemērs šķita visai lipīgs, jo arī dakteris un misters Braunlovs nekavējās darīt to pašu. Dažas ļaunas mēles apgalvo, ka pirmais šo pasākumu cēlis godā Harijs Meilijs blakus istabā, bet ir autoritatīvas personas, kas to nosauc par nelabu mēļošanu — viņš taču ir tik jauns un turklāt mācītājs.
— Oliver, manu zēn, — sacīja misis Meilija, — kur tu biji un kāpēc izskaties tik noskumis? Skat, arī tagad acīs asaras. Kas noticis?
Ak pasaule, māņu pasaule, cik tevi daudz vilšanās, jāviļas pat tajās cerībās, ko mēs lolojam vairāk par visām, tajās cerībās, kas dara visvairāk goda mūsu dabai.
Nabaga Diks bija miris!