Tiesas zāle bija ļaužu stāvgrūdām pilna. Nebija ne sprīža platuma telpā, no kurienes nevērtos pretī ziņkārē un nepacietībā degoši skatieni. Visu acis no pat barjeras apsūdzēto solu priekšā līdz pat galerijas visattālākajam, vismazākajam kaktiņam bija pievērsušās vienam vienīgam cilvēkam — Feidžinam. No priekšas, no muguras, no augšas, no apakšas, no kreisās un no labās puses — šķita, pār viņu gulās debess jums, piebārstīts dzalkstošām acīm.
Viņš stāvēja šo dzīvo gaismekļu staros, vienu roku atspiedis uz koka šķērša savā priekšā, bet otru aizlicis aiz auss un kaklu izstiepis, lai skaidri uztvertu katru tiesneša vārdu, kurš nolasīja zvērinātajiem apsūdzību. Brīžiem viņš pameta ašu skatienu uz tiesu, mēģinādams uztvert kaut vismazāko vārdiņu, kas varētu atskanēt viņam par labu, un, kad drausmīgā skaidrībā bija nolasīti visi apsūdzības punkti, viņš ar mēmu lūgumu pavērās uz savu advokatu, lai tas kaut tagad vēl iebilstu ko viņa labā. Ja neņem vērā šo acu šaudīšanos satraukumā, jāteic, ka viņš nepakustināja ne roku, ne kāju; kopš tiesas sēdes sākuma viņš nebija lāgā pat sakustējies, un arī tagad, kad tiesnesis bija beidzis savu runu, viņš palika sastindzis tai pašā saspringtajā pozā, kas pauda vismodrāko uzmanību, un nenovērsa acu, it kā tas joprojām vēl turpinātu runāt.
Viegla sarosīšanās tiesas zālē lika viņam atjēgties. Paraudzījies visapkārt, viņš pamanīja, ka zvērinātie sastājušies pulciņā, lai apspriestu savu lēmumu. Kad viņa skatiens aizklīda līdz galerijai, viņš pamanīja, kā ļaudis, pirkstgalos sacēlušies, cits pāri citam mēģināja saskatīt viņa seju; daži pacēla tālskatus pie acīm, daži ar pretīgumu vaigā kaut ko čukstēja saviem kaimiņiem. Tikai pavisam nedaudzi šķitās neliekamies zinis par apsūdzēto, bet nepacietīgi izbrīnā nolūkojās zvērinātajos, it kā nesaprazdami, kas tiem tik skaidrā lietā ko vilcināties; bet nevienā pašā sejā — pat nevienas sievietes sejā, kaut sieviešu bija sanācis daudz, — viņš nevarēja samanīt ne mazākās līdzjūtības vai citu kādu jūtu pazīmes kā vien kopējo vēlēšanos — nāves sodu.
Kad viņš to visu bija ietvēris vienā vienīgā mulsā skatienā, zālē iestājās atkal pirmītējais kapa klusums. Viņš pavērsa savas acis atpakaļ uz tiesnešu galdu — zvērinātie bija pagriezušies pret tiesnešiem. Klusu!
Bet viņi tikai palūdza atļauju iziet.
Kad tie gāja ārā, viņš baiļodamies lūkojās ikvienam no tiem sejā, gribēdams nozināt, uz kuru pusi sliecas vairākuma noskaņa, bet velti. Cietumsargs pieskārās viņa plecam. Viņš automatiski sekoja tam uz apsūdzēto solu un apsēdās tur. Sargs bija parādījis viņam sēdekli, citādi viņš nemaz tā nebūtu redzējis.
Viņš atkal pacēla acis uz galeriju. Daži no skatītājiem ieturēja azaidu, kamēr citi vēsinājās, vēdinādami mutautiņus, jo pārpildītajā zālē bija smacīgs karstums. Viņš pamanīja kādu jaunu cilvēku, kas acīm redzot zīmēja viņa portretu kabatas grāmatiņā. Viņš labprāt būtu paskatījies, vai zīmējums izdevies līdzīgs, un noraudzījās māksliniekā, kas ar spalvu nazīti asināja nolūzušo zīmuli, tā, kā to būtu varējis darīt jebkurš 110 šiem dīkajiem skatītājiem.
Kad viņš ar lādu pašu skatienu pievērsās tiesnesim, viņš savā prātā sāka apcerēt tiesneša tērpu, aprēķināja, cik tas varētu maksāt un kā tas tiesnesim piestāv. Tiesnešu krēslā sēdēja arī kāds vecs džentlmenis, kas pirms pusstundas bija izgājis un nule atkal atgriezies. Viņš domās sev vaicāja, vai šis cilvēks bijis pusdienās, ko viņš ēdis un kur, un tā joprojām ļāva vaļu brīvi klaiņojošām domām, līdz kāds cits objekts pievērsa viņa skatienus sev.
Ne tādēļ, ka viņu jel uz mirkli būtu atstājusi smaga nospiestības apziņa, ka viņš stāv jau atvērtas bedres malā, — nē, no tās viņš nespeja atbrīvoties, bet tā bija tāda neskaidra, miglaina aina, ko viņš iztēlojās, — tomēr viņš nespēja koncentrēties tikai pie tās. Pat šai mirklī, kad viņš, svelošā drudzī trīcēdams, iedomāja tuvo nāves brīdi, viņš sāka skaitīt sava krātiņa dzelzs stieņus un apsvēra, kā gan gadījies, ka vienam no tiem nolauzts gals, un diez vai to izlabos vai atstās tādu pašu. Tad viņam pēkšņi iekrita prātā visas ar karātavām un ešafotu saistītās šausmas, līdz šo domu aiztrauca kāds vīrs, kas aprasināja ar ūdeni zāles grīdu, lai atvēsinātu gaisu; pēc tam viņš no jauna iegrima savā prātuļošanā.
Beidzot atskanēja sauciens, kas pavēlēja klusēt, un visi, elpu aizturējuši, pievērsās durvīm. Atgriezās zvērinātie un pagāja cieši garām apsūdzētajam. To sejas viņš nevarēja nolasīt nenieka, it kā tās būtu akmeni cirstas. Iestājās nāves klusums … ne iečabēšanas … ne dvašas vilciena . . . Vainīgs!
Visā namā nogranda mežonīgi kliedzieni, tie nerimās un nerimās. Tad arī uz ielas atskanēja neganta rēkoņa, kas pieaugdama aizdunēja kā pērkona grāviens. Tie bija pu|a prieka rēcieni tiesas mājas priekša, kuri apsveica vesti, ka pirmdien viņam jāmirst.
Troksnis noklusa, un notiesātajam jautāja, vai viņam esot kaut kas sakāms, kas varētu aizkavēt nāvessodu. Viņš atkal bija nostājies vērīgi uzmanīga ja pozā un pētījoši noskatīja cilvēku, kas viņam bija to jautājis; jautājumu vajadzēja divreiz atkārtot, iekām viņš to saprata, un tad viņš nomurmināja, ka esot vecs vīrs . . . vecs virs … vecs vīrs … balss kjuva aizvien klusāka, līdz beidzot pavisam izdzisa.
Tiesnesis uzlika galvā melno amata cepuri, bet notiesātais stāvēja, iestindzis savā pozā. Sā brīža drausmais svinīgums lika kādai sievietei galerijā iekliegties. Viņš aši pameta skatienu augšup, it kā sašutis par traucējumu, un vēl saspringtāk salīka uz priekšu. Vārdi, ko tiesnesis viņam teica, bija nopietni un bargi, spriedumā baisi noklausīties; bet notiesātais stāvēja, sastindzis kā akmens stabs, ne muskulītis nesatrīcēja. Viņa kārnā seja vēl aizvien pastiepta uz priekšu, apakšžoklis atkāries, acis sprāga no dobumiem ārā, kad cietumsargs viņu satvēra pie pleca un stūma uz durvīm. īsu mirkli viņš to uzlūkoja stulbā mulsumā, tad devās līdzi.
Viņu izveda cauri kādai telpai ar akmens klonu, stāvu zemāk par tiesas zāli; tur daži apcietinātie gaidīja savu rindu, citi sarunājās ar draugiem, kas drūzmējās ap režģiem, kuri šķīra šo telpu no pagalma. Nebija neviena, kas gribētu parunāties ar viņu; tikai, kad viņš gāja garām, arestanti pavirzījās nostāk, lai pūlis, kas lipa ap režģiem un saņēma viņu ar lamām, kliedzieniem un svilpieniem, labāk varētu viņu redzēt. Viņš pacēla dūri un grasījās tiem uzspjaut, bet sargi viņu steigšus aizvilka pa tumšu gaiteni, ko apgaismoja pāris nespodru lampiņu, un ieveda cietumā.
Šeit pārmeklēja, vai viņš neslēpj pie sevis kādu līdzekli, ar kura palīdzību aizsteigties priekšā tiesas spriedumam.
Kad arī šī ceremonija bija galā, viņu ieveda nā- vinieku kamerā un pameta — vienu pašu.
Viņš apsēdās iepretī durvīm uz akmens sola, kas reizē noderēja ir par krēslu, ir guļvietu, ieurbās asiņu pārplūdušajām acīm klonā un mēģināja sakopot domas. Pamazām sāka nākt prātā pa teikumam no tiesneša runas, kaut tobrīd viņam bija šķitis, ka nav sapratis neviena vārda. Pa vienam vien viņš tos atkārtoja savā prātā sakarīgi, lūkoja aizpildīt tukšās vietas, līdz gandrīz visa runa skaidri atausa viņa atmiņā. Karāties ar cilpu ap kaklu, kamēr iestājas nāve, — tādas būs beigas. Karāties ar cilpu ap kaklu, kamēr iestājas nāve!
Kamēr vakars biezēja aizvien tumšāks, viņš citu pēc cita sāka atcerēties savus paziņas, kuru mūžs bija beidzies uz ešafota — dažiem viņš bija pat piepalīdzējis turp nokļūt. Tik ātri tie rādījās viens pēc otra, ka viņš vairs nespēja apjēgt, cik īsti to ir. Dažus no tiem viņš bija redzējis mirstam un zobojies, kad tic izlaida garu ar lūgšanas vārdiem uz lūpām. Cik baigi noklaudzēja no kājapakšas izsistais dēlis un cik pēkšņi veselie, stiprie vīri pārvērtās miroņos, kas šūpojās kā pakārtu drēbju baķi!
Varbūt kāds no viņiem bija iemājojis šai pašā kamerā, sēdējis uz šī paša sola. Bija ļoti tumšs — kāpēc neviens nenesa uguni? Šī kamera bija celta pirms ilgiem gadiem. Simtiem cilvēku te pavadījuši sava mūža pēdējos brīžus! Pēkšņi viņam likās, ka viņš sēž kapu velvē, kas pilna miroņu — grēcinieku kapuce, valgs, važās saslēgtas rokas, sejas, kuras viņš pazīst pat zem šī baismā aizsega . . . Gaismu, gaismu!
Beidzot, kad viņš rokas bija jau jēlas apdauzījis, pa smagajām durvīm un sienām klaudzinādams, ienāca divi vīri: viens no tiem ienesa sveci, ko iesprauda sienā iemūrētā dzelzs
tureklī, otrs stiepa matraci, uz kura nakti gulēt, jo no šā brīža notiesātais vairs nebija atstājams viens.
Atnāca nakts — tumša, baismu pilna, mēma nakts. Citi, kas nakti neguļ, priecājas, izdzirduši baznīcas pulksteņa zvanu, jo tas vēstī dzīvību un jaunas dienas atnākšanu. Viņš tajos klausījās izmisis. Ikviens vara zvana dimdiens viņam biedinot dobji sauca — nāve! Ko viņam vairs varēja dot līksmas rīta stundas darbīgā čala, kas spiedās cauri pat cietuma mūriem? Arī tas bija kapa zvans, tikai citāds, jo tam bez baigā brīdinājuma skanēja līdzi vēl izsmiekls.
Diena izdzisa. Diena? Tā nebija bijusi diena! Tā aizsteidza tikpat ātri, kā atnākusi, un atkal klāt bija nakts — nakts, kas tik gara un tomēr tik īsa; gara ar savu drausmo klusumu un īsa ar ātri bēgošajām stundām. Brīžiem viņš trakoja un zaimoja dievu, brīžiem gaudoja un plēsa matus. Viņa ticības priesteri nāca uz cietumu, lai lūgtu dievu kopā ar viņu, bet viņš lādēdamies tos aizdzina. Viņi, labu gribēdami, nāca vēl un vēl, bet tad viņš netaupīja pat dūres pret tiem.
Sestdienas nakts — viņam vēl atlikusi tikai viena vienīga nakts. Par to domājot, atausa rīts — svētdiena.
Tikai šās pēdējās, baigās dienas novakarē viņu īsteni sāka grauzt mokas un bezcerīgs izmisums ieguva pilnīgu varu pār viņa zudušo dvēseli. Viņš nekad nebija tā īsti cerējis uz žēlastību, bet līdz šim brīdim nebija arī spējis iedomāties, ka nāve ir tik neatvairāmi tuvu.
Tikai kādu retu vārdu viņš bija pārmijis ar cietumsargiem, kas mainījās viņa kamerā, un tie arī necentās traucēt viņa apceri. Visu laiku viņš bija pavadījis tādā kā nomoda sapnī. Bet tagad ik pēc mirkļa traucās kājās, skraidīja šurpu turpu, kamēr vai elpa stājās, seja viņam dega kā ugunī un mirkļiem uzbruka tādas dusmu un ārprāta lēkmes, ka pat viņa sargi, kas bija pieraduši pie šādiem skatiem, šausmās atkāpās. Savas ļaunās sirdsapziņas plosīts, viņš beidzot kļuva tik baismīgs, ka sargam pietrūka dūšas vienam tur palikt, tā nu divi vīri stāvēja pie viņa sardzē.
Viņš sakumpa uz savas akmens guļvietas un pārdomāja par pagātni. Apcietināšanas dienā pūlis bija viņu apmētājis akmeņiem, galva viņam bija pārsieta. Sarkanie mati krita pinkās pār pelnu pelēko seju; bārda samudžināta un grīstēs sagriezta; acis liesmaini zvēroja, un nemazgātā miesa bija saplaisājusi no drudža kvēles. Astoņi.. . deviņi.. . desmit! Ja te nebija izgudrots kāds triks, lai viņu iebiedētu, ja tās patiešām bija veselas stundas, kas tādā ātrumā mina cita citai uz papēžiem, — kur gan viņš būs, kad tās būs savu diennakts loku aptecējušas! Vienpadsmit! Jau atkal pulkstenis sita, kaut aiztecējušās stundas vēstījuma zvans vēl trīcēja ausīs! Pulksten astoņos viņš būs vienīgais sērotājs pats savās bērēs; vienpadsmitos …
Ņugetas cietuma baigie mūri, kas tik daudz ciešanu un neizsakāmu moku bija varējuši paslēpt ne vien no cilvēku acīm, bet bieži un uz ilgu laiku pat no viņu domām, nekad vēl paši nebija redzējuši tik atbaidošu ainu kā šo. Nedaudzie gājēji, kas, gar cietumu ejot, apstājās un iedomājās, ko gan tur iekšā dara cilvēks, kuru rīt pakārs, būtu nakti ar ļauniem murgiem kāvušies, ja tie viņu būtu tobrīd redzējuši.
Jau pievakarē un tā gandrīz līdz pašai pusnaktij nelielas ļaužu grupas, cilvēki divi trīs reizē, allaž parādījās pie cietuma vārtiem un bažīgām sejām apvaicājās, vai tikai nāvessods nav atlikts. Saņēmuši noraidošu atbildi, tie šo patīkamo ziņu pavēstīja pūlim, kas drūzmējās uz ielas, un cits citam rādīja vārtus, pa kuriem izvedīs noziedznieku, un vietu, kur cels ešafotu; pēdīgi gausiem soļiem pūlis negribīgi sāka izklīst, vēl pametot acis atpakaļ, lai jau tagad iztēlotos rītdienas izrādi. Palēnām pūlītis aiz pūlīša aizklīda, un stundas laikā kņada uz ielām bija rimusi, visapkārt klusums un dziļa nakts tumsa.
Laukums cietuma priekšā bija jau notīrīts, pāri ielai sacelti aizsprosti — melni nokrāsotas aizcilas, lai apturētu sagaidāmo pūļa spiešanos, kad pie cietuma mazajiem vārtiņiem pienāca misters Braunlovs ar Oliveru un uzrādīja šerifa* parakstītu atļauju notiesātā apmeklēšanai. Viņus nekavējoties ielaida sargbūdā.
— Vai jaunais džentlmenis arī domā iet līdzi? — jautāja sargs, kura pienākums bija viņus pavadīt. — Tas nu nepavisam nav bērnu acīm piemērots skats.
— Protams, ka nav, mans draugs, — atbildēja misters Braunlovs, — bet tās lietas, kas man ar šo vīru kārtojamas, ir cieši saistītas ar zēnu, kas to redzējis viņa noziedzīgās karjeras spožākajās dienās. Man šķiet, būs pareizi viņam to parādīt, — kaut ari tas radītu nepatiku un bailes, — arī šai brīdī.
Sos vārdus misters Braunlovs pateica nomaļus, lai Olivers nedzirdētu. Sargs pielika roku pie cepures, ziņkāri pavērās zēnā, atvēra vārtiņus iepretī tiem, pa kuriem viņi bija ienākuši, un veda viņus pa tumšām, līkumainām ejām uz nāvinieku nodalījumu.
— Pa šejieni, — teica sargs, apstādamies krēslainā gaitenī, kur dziļā klusumā pāris amatnieku strādāja pie kādas ierīces, — pa šejieni viņu vedīs. Ja šeit nostātos, jūs redzētu durvis, pa kurām viņš nāks ārā.
Viņš ieveda tos virtuvē ar klona grīdu, kur vara katlos vārīja cietumniekiem ēdienu, un norādīja uz vienām durvim. Virs tām bija vaļēja, tikai ar režģiem segta lūka, pa kuru skanēja cilvēku balsis, sajaukdamās ar veseru klaudzoņu un krītošu dēļu brīkšēšanu. Tur gatavoja ešafotu.
No šejienes viņus veda vel pa vairākiem smagiem, stipriem vārtiem, kurus no iekšpuses atslēdza citi vārtnieki, līdz viņi izkļuva pagalmā; no turienes vēl pa šaurām kāpnēm, un beidzot tie atradās gaiteni, kur gar kreiso sienu bija vesela rinda stipru durvju. Cietumsargs pamāja viņiem palikt uz vietas un ar atslēgu saišķi piedauzīja pie vienam durvīm. Abi Feidžina sargi pārmija pāris čuksta teiktus vārdus, iznāca gaitenī, izstaipījās, it kā priecādamies par īso pārtraukuma brīdi, un deva atnācējiem zīmi doties līdzi durvju sargam kamerā. Viņi iegāja.
Notiesātais noziedznieks sēdēja uz akmens sola un šūpoja savu ķermeni uz priekšu atpakaļ; viņš vairāk līdzinājās iesprostotam' zvēram nekā cilvēkam. Viņš acīm redzot bija aizmaldījies pagātnes atmiņās, jo nepārtrauca savu murdēšanu un uz ienācējiem, šķiet, noraudzījās citādi kā uz savu murgojumu dzīviem tēliem.
— Brašs Carlijs, lāga puika… dūšīgi rāvies . .. — viņš buldurēja. — Olivers arī… he, he, he! Olivers arī… tagad — smalks džentlmenis … pavisam smalks … Lieciet puiku gulēt!
Cietumsargs saņēma Olivera brīvo roku un, pačukstējis, lai nebaidās, klusu ciezdams vēroja Feidžinu.
— Lieciet viņu gulēt! — ķērca ebrejs. — Vai tad neviens nedzird? Viņš taču … patiesībā… ir cēlonis visam. Tas ir tās naudas vērts pataisīt viņu par zagli… Bolteram rīkli pušu, Bil; neķēpājieties ar meiteni… Bolteram rīkli, cik dziļi nazis sniedz! Griez tā, lai galva nost!
— Feidžin! — ierunājās durvju sargs.
— Tas zīmējas uz mani! — iesaucās Feidžins, acumirklī kļūdams tikpat vērīgs un uzmanīgs kā tiesas procesa laikā, — es esmu vecs vīrs, milord … ļoti, ļoti… vecs vīrs!
— Seit atnācis kāds, — turpināja durvju sargs, uzlikdams roku Feidžinam uz krūtīm, lai noturētu to sēdus, — kāds, kas, liekas, grib jums ko vaicāt. Feidžin, Feidžin, esiet taču vīrs!
— Ilgi vairs nebūšu! — iekliedzās ebrejs, paceldams seju, kurā ārprāta niknums un šausmas bija izdzēsuši jebkuru līdzību ar cilvēku. — Nosist visus! Kāda viņiem tiesība mani nokaut?
Tikai tagad viņš pamanīja misteru Braunlovu ar Oliveru un, ieraudamies pašā kaktiņā uz sola, noprasīja, kas viņiem te meklējams.
— Mieru! — sacīja cietumsargs, vēl aizvien turēdams viņu ciet. — Jautājiet, ser, kas jums jautājams, bet pasteidzieties, ja drīkstu lūgt; viņš kļūst ar katru mirkli negantāks, jc tuvāk viņa stunda nāk.
— Jūsu zināšanā ir daži papīri, — teica misters Braunlovs, panākdamies uz priekšu, — kurus jums nodeva kāds vīrs, saukts Monkss.
— Tie ir salti meli, — atcirta Feidžins, — nekādu papīru man nav… nekādu papīru.
— Dieva dēļ, — svinīgi sacīja misters Braunlovs, — nerunājiet tā, uz nāves sliekšņa stāvēdams, bet pasakiet, kur papīri atrodami! Jūs zināt, ka Saikss ir pagalam, Monkss ir atzinies, un jums vairs nav nekādu cerību iegūt no šiem papīriem kādu labumu. Kur tie ir?
— Oliver, — Feidžins aicināja, mādams tam ar roku,
— panāc šurp, es tev to iečukstēšu ausī.
— Es nebīstos, — Olivers klusi teica, palaizdams vaļā mistera Braunlova roku.
— Papīri, — Feidžins sacīja, pievilkdams zēnu sev klāt,
— ir audekla maisiņā, skursteņa caurumā taisni virs kamina, priekšistabā. Man jārunā ar tevi, mīlinais, jārunā ar tevi.
— Jā, jā, — atteica Olivers, — Jaujiet tikai man noskaitīt lūgšanu. Ļaujiet noskaitīt lūgšanu, nometieties ceļos un lūdziet līdz ar mani! Pēc tam mēs varēsim runāt līdz pašam rītam.
— Laukā, laukā no šejienes! — turpināja Feidžins, stumdams zēnu sev pa priekšu uz durvīm un tukšām acīm blenzdams pāri Oliveram. — Saki, ka es apgūlos, — tev viņi noticēs. Tu vari mani izglābt, ja aizved mani sev līdzi. Nu, ejam! Ejam!
— Ak dievs, piedod šim nelaimīgajam cilvēkam! — iesaucās Olivers, izplūzdams asarās.
— Tikai tā, tikai tā! — Feidžins nerimās. — Tā mēs tiksim ārā! Vispirms pa šīm durvīm. Tu neliecies zinis, ja es sāku trīsēt, iedams garām karātavām, ej tik uz priekšu. Nu, ātrāk, ātrāk!
— Vai jums vel kas viņam sakāms, ser? — vaicāja durvju sargs.
— Nē, — atbildēja misters Braunlovs, — bet, ja mēs varētu cerēt, ka panāksim, lai viņš apzinās savu stāvokli.. .
— Tas nebūs iespējams, — galvu purinādams, atteica sargs. — Labāk būtu, ja jūs ietu, ser.
Durvis uz gaiteni pavērās, abi cietumsargi atgriezās savā vietā.
— Steidzies! Steidzies! — Feidžins kliedza. — Klusītēm, bet ātrāk! Ātrāk, ātrāk!
Cietumsargi satvēra viņu, atbrīvoja Oliveru no viņa rokam. Labu brīdi viņš cīnījās ar izmisuma spēku, bet tad nelabi iegaudojās; šie brēcieni izlauzās cauri pat biezajiem cietuma mūriem un skanēja aizejošajiem vēl ausīs, līdz tie izgāja pagalmā.
Pagāja labs laiks, iekām viņi varēja izkļūt ārā no cietuma, jo Olivers pēc šās drausmās sastapšanas gandrīz zaudēja samaņu un vai veselu stundu nevarēja atgul spēkus.
Jau svīda rīts, kad viņi aizgāja. Ļaužu jau bija sanācis biezin biezs; pie visiem logiem drūzmējas cilvēki, kas īsināja laiku, smēķēdami un spēlēdami kārtis. Pūlis viļņoja, gan ķīvēdamies, gan smiedamies. Viss pauda dzīvību un līksmi, baigi klusa bija tikai tumšā blīva pašā laukuma vidū — melnais karātavu stabs… šķērskoks… valgs un pārējie šaušalīgie nāves rīki.