Stāsts tuvojas beigām, un to nedaudzo, kas vēl stāstniekam sakāms par to cilvēku likteni, kuriem bijusi kāda loma šai stāstā, var pateikt īsos, vienkāršos vārdos.
Vēl nebija apritējuši trīs mēneši, kad Rozi Flemingu un Hariju Meiliju salaulāja tai pašā baznīcā, kurai turpmāk bija būt jaunā mācītāja darba laukam. Tai pašā dienā viņi iegāja kā saimnieki savā jaunajā, laimes piemirdzētajā mājā.
Misis Meilija apmetās pie dēla un vedeklas, lai savās atlikušajās mūža dienās baudītu dzidrāko laimi, uz kādu cilvēks var cerēt savas darbīgās dzīves rieta pusē — noraudzīties to cilvēku laimībā, kuriem esi veltījis sava krietnā mūža sirsnīgāko mīlu un maigākās rūpes.
Pēc sīkas un rūpīgas pārbaudes izrādījās, ka, mantojuma (ar kuru bija izšķērdīgi rīkojušies kā dēls, tā māte) nožēlojamo pārpalikumu sadalot līdzīgi starp Monksu un Oliveru, katrs varēja saņemt nedaudz vairāk par trim tūkstošiem mārciņu. Pēc tēva testamenta, Oliveram bija tiesības uz visu mantojumu; bet misters Braunlovs, negribēdams vecākajam dēlam laupīt iespēju pamest līdzšinējo noziedzīgo dzīvi un pagriezties uz godīga ceļa, ieteica šādu mantojuma sadalījumu, kam Olivers ar prieku tam piekrita.
Monkss, kas paturēja savu pieņemto vārdu, devās uz kādu tālu nostūri Jaunajā pasaulē, kur drīz vien izšķieda savu mantojuma daļu un pagrima atkal vecajos netikumos; par
krāpšanu un citām nelietībām viņam piesprieda ilgus gadus cietuma, kur, savas ievecējušās slimības pievārēts, viņš galu galā arī nomira. Tāpat tālu no dzimtenes nomira arī citi galvenie Feidžina bandas palieki.
Misters Braunlovs pieņēma Oliveru dēla vietā. Pārcelda- rnies kopā ar viņu un savu veco saimnieci jaunajā dzīves vietā, kādu jūdzi no mācītājmājas, savu jauko draugu mītnes, viņš izpildīja sirsnīgāko vēlēšanos, ko loloja Olivera siltā, jūtīgā sirds; un tā nodibinājās neliela sabiedrība, kuru varēja uzskatīt par tik laimīgu, cik vien tas iespējams šajā mūžīgās trauksmes un nemiera pasaulē.
Godājamais dakteris drīz pēc jaunā pāra kāzām atgriezās Certsijā un, palicis šeit bez saviem vecajiem draugiem, būtu grimis grūtsirdība, ja vien viņa straujais temperaments pieļāvis šādu dvēseles stāvokli, un izvērties īstā īgņā, ja vien zinājis, kā tas panākams. Mēnešus divi trīs viņš vēl tur nodzīvoja, sūrodamies, ka šejienes gaiss kļūstot viņam kaitīgs, bet, kad beidzot konstatēja, ka šis apvidus viņam vairs nav tik pievilcīgs kā senāk, nodeva praksi savam palīgam, nopirka kotedžu, īstu vecpuiša ligzdiņu, tā ciemata apkaimē, kur viņa jaunais draugs bija par mācītāju, un tūdaļ visas kaites bija kā ar roku atņemtas. Viņš nu nodevās dārzkopībai, augļkopī- bai, zvejai, galdnieka darbiem un līdzīgām nodarbībām, aizraudamies ar tām, kā lika viņa impulsivā daba. Visās šajās nozarēs viņš tika izdaudzināts par lielu autoritati un iemantoja visā apkārtnē dziļu cieņu.
Vēl pirms pārcelšanās uz jauno dzīves vietu dakteris sirsnīgi bija iemīļojis misteru Grimvigu, un vecais savādnieks ar tādu pašu sirsnību atsaucās šīm jūtām. Tāpēc misters Grimvigs jo bieži apciemo dakteri un kopā ar to aizrautīgi rakņājas dārzā, zvejo un cilā ēveli, bet dara to savdabīgi un vēl nekad neredzētā veidā, aizvien būdams ar mieru apēst savu galvu, lai pierādītu, ka viņa metode ir vienīgā pareizā. Svētdienās viņš nekad neaizmirst jaunajam mācītājam acīs nokritizēt viņa sprediķi, taču pēc tam atzīstas misteram Losbernam, cieši piekodinādams klusēt, ka sprediķis viņam lieliskām paticis, tikai domājot, ka labāk to neteikt. Viens no mistera Braunlova visiemīļotākajiem jokiem ir pakaitināt misteru Grimvigu ar viņa pareģojumu par Oliveru tai vakarā, kad viņi abi, pulkstenī skatīdamies, gaidīja zemi atgriežamies; bet misters Grimvigs paliek pie sava, ka šim tomēr bijusi taisnība, jo Olivers neesot pārnācis, un gardi nosmejas, vēl uzlabojot savu jau tā labo omu.
Misteru Noi Kleipolu tiesa apžēloja, jo viņš bija nodevis liecību pret ebreju; bet, tā kā līdzšinējais darbs nešķita garantējam to drošību, kādu viņš vēlējās, tad viņš pārdzīvoja grūtus brīžus, nesaprazdams, ko uzsākt, lai varētu iztikt, pārāk nenopūlēdamies. Ilgi un pamatīgi pārdomājis, viņš nolēma kļūt par uzrādītāju un ar šo amatu tiešām nodrošina sev pieklājīgus ienākumus. Galvenā viņa nodarbība ir tāda, ka pa svētdienām dievvārdu laikā viņš ar Šarloti, kārtīgi apģērbušies, iziet pastaigāties. Pie kāda krodziņa sliekšņa lēdija paģībst; džentlmenis nopērk par dažiem penijiem degvīna, lai viņu atžirdzinātu, bet otrā dienā uzrāda krodziņa saimnieku un par to iebāž kabatā pusi soda naudas*. Dažreiz paģībst pats Noe Kleipols, bet iznākums ir viens un tas pats.
Misters un misis Bambli zaudēja savas vietas, pamazām pagrima galīgā nabadzībā un beigu beigās kā ubagi nokļuva tai pašā patversmē, kurā senāk bija valdījuši pār citiem. Par misteru Bamblu mums zināms, ka viņš esot teicis — šī pārvērtība un pazemojumi laupījuši viņam pat drosmi ar pateicību pieminēt laimi, ka viņš nu atšķirts no sievas.
Attiecībā uz misteru Džailzu un Britlsu jāteic, ka viņi vēl aizvien ir savā vecajā vietā, kaut gan Džailzam jau pliks pakausis, bet zēns kļuvis gluži sirms. Pa naktīm viņi pārguļ mācītājmājā, bet apkalpo mācītājmājas ļaudis gluži tāpat kā Oliveru, misteru Braunlovu un misteru Losbernu, tā ka cie- minieki līdz pat šai dienai nav tikuši gudri, pie kura nama šie abi īsteni piederīgi.
Māsteram Carlijam Beitsam Saiksa noziegumi bija iedvesuši tādas šausmas, ka viņš sāka pārlikt savā prātā, vai galu galā godīga dzīve tomēr nebūtu labāka. Beidzot atzinis, ka tā tomēr būšot gan, uzgrieza pagātnei muguru un nolēma laboties un uzmeklēt jaunu nodarbošanos. Sākumā viņam klājās ļoti grūti, viņš izcīnīja dažu labu sīvu cīņu; bet, tā kā viņš prata pietikt ar mazumiņu un viņam bija laba griba, tad pēdīgi arī panāca savu: nokalpojis mācības gadus pie kāda zemnieka un pie ormaņa, viņš tagad ir jautrākais lopu uzpircējs visā Northemptonširā.
Sai brīdī, kad tuvojos pašām beigām, mana roka, šīs rindas rakstīdama, sāk drebēt, gaužām tiekdamās stāsta pavedienu pašķetināt vēl tālāk.
Man ļoti gribētos vēl mazliet pakavēties pie tiem, kuru vidū tik ilgi esmu dzīvojis, lai dalītos laimē ar viņiem, mazu- liet šo laimi aprakstot. Man gribētos parādīt Rozi Meiliju viņas jaunās laulības dzīves ziedonī un jaukumā, parādīt, kā viņa savā pieticīgajā dzīves ceļā viesa maigu gaišumu, kas atspīdēja visu viņas tuvo draugu sirdīs; es gribētu viņu parādīt kā īsteno dzīvības un laimes nesēju savā ģimenē — tiklab ziemā pie kamina, kā vasaru ziedošajās pļavās; es labprāt sekotu viņai dienvidū pa saulainajām norām un klausītos viņas mīlīgajā balsī, mēnesnīcā pastaigājoties; man gribētos viņu redzēt visā viņas laipnībā un žēlsirdīgajā labdarībā darbojamies ārpus mājas un vērot viņu, vienmēr smaidošu un nenogurdināmu, pie pašas pavarda; es gribētu jums pastāstīt, cik laimīga bija viņa un viņas nelaiķes māsas bērns, mīlēdami viens otru, kā viņi kopīgi stundām varēja kavēties skumjās atmiņās par saviem mīļajiem, ko bija zaudējuši tik bēdīgos apstākļos; kā man gribētos nolūkoties tajās mazajās, līksmajās sejās, kas spiežas viņas svārku krokās, un paklausīties bērnu jautrajā čalošanā; es vēlētos atsaukt atmiņā viņas priecīgos smieklus un redzēt par citu sāpēm lietas asaras, kas lāgiem ielāsojas viņas maigajās, zilajās acīs. Visu to, un vēl tūkstoš viņas skatienus, viņas smaidus, viņas domas un vārdus, ai,- cik labprat es tos sauktu atmiņā!
Kā misters Braunlovs dienu no dienas vairoja sava audžudēla zināšanas ar jaunām gara bagātībām; kā viņš to iemīļoja aizvien vairāk un stiprāk, redzēdams attīstāmies zēna raksturu un dīgstam to labo mācību sēklas, ko viņš sējis; kā viņš saskatīja Oliverā aizvien lielāku līdzību ar savu agri nomirušo draugu, kas viņā uzjundīja vecas atmiņas, gan grūtsirdīgas, tomēr tik jaukas un rimtas; kā abi nelaimē rūdītie bāra bērni paklausīja viņa mācībai: būt iecietīgiem pret citiem cilvēkiem, mīlēt vienam otru un just kvēlu pateicību pret to, kas viņus bija sargājis un glābis, — par to te nebūtu jārunā; es jau pieminēju, ka viņi bija patiesi laimīgi, bet īsta laime nav iespējama, ja cilvēkam nav sirsnīgas mīlas, sirds siltuma un pateicības pret to vareno, kura bauslis ir žēlastība un kura cēlākā īpašība ir mīlestība pret visu dzīvo dvašu.
Vecās ciema baznīcas altara dzijumā ir balta marmora plāksne, kurā iegravēts pagaidām viens vienīgs vārds: «Ag- neze». Zem tās nav guldīts zārks, Un paies vēl daudz daudz gadu, līdz šim vārdam piebiedrosies kāds cits. Bet, ja mirušo dvēseles vēl kādreiz atgriežas zemes virsū, lai pasērstu vietās, ko svētījusi tuvu cilvēku mīla, kas sniedzas vēl aiz kapa, es ticu, ka Agnezes ēna tad bieži lido pār šo stūrīti altarī. Es ticu vēl jo vairāk tāpēc, ka šis stūrītis atrodas baznīcā, un tāpēc, ka viņa bija vārga un dzīves maldu maldināta.