Saltā ziemas dienā pie avīžu kioska kāda no Londonas ielām stāvēja jauns cilvēks. Viņš nepacietīgi pārlapoja jauno, tikko iznākušo žurnālu «Mēneša apskats». Lūk, te jau ir, te ir tas stāsts, ko viņš dega nepacietībā ieraudzīt! Stāsta nosaukums «Pusdienas Poplervokā». Bet vai! Autors nebija minēts — stāsts bija bez paraksta — un jaunais cilvēks noskuma. Stāsta autors bija viņš, kaut gan žurnālā redaktors ir bijis tajas domās, ka lasītājs nebūs daudz zaudējis, ja stāsta beigās neatradīs kādu svešu uzvārdu.
Tas notika 1833. gada cļecembri. Jaunais cilvēks vēl nebija pilnus divdesmit divus gadus vecs. Tas bija Čarlzs Dikenss, nākotnē lielais angļu rakstnieks.
Līdz šai neaizmirstamajai decembra dienai Čarlzs Dikenss bija darbojies līdzi laikrakstos par tiesu reportieri, parakstot savas korespondences .ar izdoniiilu vārdu «Bozs». No prāvu pārskatiem viņš pievērsās īsiem rakstiņiem par Londonas notikumiem. Nereti laikrakstu uzdevuma viņš apbraukāja nelielas pilsētiņas Londonas apkaimē un iespieda spilgtus provinces dzīves notēlojumus.
Vienā no tādām pilsētiņām Anglijas dienvidos — kara ostas Port- smutas piepilsētā — 1H12. gada 7. februārī bija piedzimis viņš pats. Viņa tēvs kalpoja par klerku — sīku kancelejas ierēdni — Portsmutas dokos. Kad Carlijam bija divi gadi, viņa tēvu pārcēla uz Londonu, bet vēl divus gadus vēlāk uz Cetemu — mazu pilsētiņu Temzas upes krastā, netālu no Londonas. Carlija pirmās bērnības atmiņas saistītas ai Cetemu, ar dzīves ritumu angļu provincē. Ģimenei klājās grūti. Carlija tēvs — Džons Dikenss gan mīlēja savu ģimeni, bet bija vieglprātīgs pēc dabas, strādāja slikti, maz nopelnīja, un ģimene cieta trūkumu Džons Dikenss par to maz bēdāja. Visu savu brīvo laiku viņš mēdza pavadīt krodziņā pie alus krūzes, tērzēdams ar draugiem Kad Carlijs bija iemācījies nodziedāt dažas dziesmiņas, vieglprātīgais tēvs vadāja viņu sev līdzi un, lepodamies ar dēlu, lika viņam dziedāt šīs dziesmiņas kroga pastāvīgajiem viesiem par uzjautrinājumu. Viņš, kā ari C;irlija māte, dēla audzināšanai sevišķas uzmanības nepievērsa. Misis Dikcnsa arī bija vieglprātīgā, tikai citādā veidā: kaut gan vīra peļņa bija niecīga, viņa daudz rūpējās par saviem tērpiem. Rakstnieks kļuvis, Dikenss radīja divus apbrīnojamus tēlus misteru Mikoberu romānā «Dāvids Koperfilds» un misis Niklbiju romānā «Nikolass Niklbijs», kuri loti atgādināja misteru Džonu Dikensu un misis Dikcnsu.
Četemā Čarlijs nodzīvoja līdz desmit gadu vecumam. Pamatskolā, kas piederēja kādai vecenei, kura pati neprata mācīt bērnus, viņš neiemācījās gluži neko. Lielais vairums Anglij;is skolu piederēja privātuzņēmējiem, kuru galven;is rūpes bija, lai skolēnu vecāki laikā nomaksātu «mācību» naudu. Vēlāk Carlijs pārgāja uz citu skolu, kas gan nebija daudz labāka par pirmo, un, lai arī kā viņš gribēja, nekādas zināšanas tur smelties nevarēja. Puisēns bija ļoti zinātkārs un jau no mazatnes uzrādīja izcilas novērošanas spējas: viņa burtnīcās, kas saglabājušās no bērnu dienam, atrodami apraksti un raksturojumi par vairākiem cilvēkiem, kurus viņš pazinis.
Sievas radu atbalstīts, Džons Dikenss atkal pārcēlās uz Londonu un iestājās tur dienestā. Seit Carlijam bija jāpiedzīvo rūgta vilšanās. Viņa tēvs, kuram ap to laiku, Carliju neskaitot, bija jāuztur vēl četri bērni, joprojām pelnīja ļoti maz, bet nespēja turēties pretī galvaspilsētas vilinājumiem un notērēja naudu, priecādamies pa krodziņiem, nemaz nedomādams, ka būtu jānomaksā neskaitāmie parādi. Carlija mācībām naudas nebija. Zēns nevarēja iestāties skolā, bet bija spiests kopā ar māti uzņemties mājas rūpes.
Bet tad uzbruka nelaime. Parādu dēļ Džonu Dikensu iesēdināja cietumā — tolaik tāds sods draudēja katram nekārtīgam parādu maksātājam ne tikai Dikensa dzimtenē vien, bet arī citās zemēs.
Čarlijam nācās atmest cerības iekļūt kādā Londonas skolā. Vecāki izlēma, ka zēnam ir laiks sākt pelnīt, un nodeva viņu apavu ziedes fabrikā. Divpadsmit stundu garu dienu — ar pārtraukumu pusdienām — Carlijam vajadzēja līmēt etiķetes uz apavu ziedes trauciņiem. Nekādu amatu viņš tur nemācījās, augu dienu no rīta līdz vakaram līmēja tikai etiķetes un aizvākoja trauciņus. Līdz pat sava mūža beigām lielais rakstnieks Čarlzs Dikenss saglabāja mokošas atmiņas par šiem drausmajiem mēnešiem, kad strādāja netīrā šķūnī, ko dēvēja par apavu ziedes «fabriku». Viņam šķita, ka viss jau ir pagalam, ka viņš notiesāts visu mūžu aizvadīt šādā darbā. Ardievu cerības — apmeklēt skolu, ardievu sapņi, ka pats kādreiz varēs sarakstīt tikpat interesantas grāmatas, kādas viņam bija palaimējies izlasīt!
Kad misters Džons Dikenss iznāca no cietuma, Carliju tomēr sāka sūtīt skolā. Ta nebija labāka par provinces skolu. Mācīties viņš dabūja tikai līdz četrpadsmit gadiem. Un tad … Čarlza Dikensa «izglītošanās»
ar to arī bija beigusies. Vecāku trūcīgā dzīve šoreiz lika viņam uz visiem laikiem atvadīties no lolotā sapņa — kļūt par izglītotu cilvēku. Tagad viņam nepieciešamās zināšanas bija jāsmeļ vienīgi no grāmatām.
Čarlzam Dikensam atvērās durvis uz citu skolu — dzīves skolu.
Viņš iestājās par rakstvedi advokata kantori. Nekad un nevienam advokatam nebūs bijis tik acīga, vērīga klerka, kāds bija Čarlzs Dikenss. Viņš iemantoja lielu dzīves pieredzi, sīki iepazina angļu tiesu iestāžu ellišķīgo mechaniku un vēlāk, rakstnieks kļuvis, atsedza buržuāziskās tiesas īsto seju visā tās baigumā, parādīja to tik reālistiski spēcīgi, kā nebija varējis neviens angļu rakstnieks pagājušajā gadsimtā.
Viņa tiekšanās pēc darba literārā laukā bija tik liela, ka viņš pameta advokata kantori un kļuva par avīžu reportieri. Viņš iemācījās stenografēt, un laikraksti viņu nemitīgi sūtīja apbraukāt Londonas apkaimes pilsētiņas un ievākt vajadzīgo informāciju. Tā viņš dabūja ielūkoties simtiem sejās, un reportiera darbs viņam palīdzēja arī labi iepazīties ar dzīvi Londonas strādnieku kvartalos. Milzīga pilsēta viņam bija kā atvērta grāmata, ar asu skatienu viņš uztvēra visas kapitālistiskās iekārtas kroplības. Tāpat kā dienests pie advokata, ari reportiera darbs viņam bija īsta dzīves skola.
Viņam piemita neizsīkstoša enerģija, nekad viņš nezaudēja dzīves prieku un humoru un tagad jo cieši ticēja, ka dienās kļūs rakstnieks.
Gadījums nāca nejauši. Kāda izdevniecība bija pasūtījusi pazīstamajam māksliniekam Simuram attēlot jocīgus un saistošus mednieku piedzīvojumus. Zīmējumiem klāt bija vajadzīgs teksts. Izdevēji atcerējās, ka laikrakstos reizēm bija parādījušies spilgti apraksti ar parakstu «Bozs». Viņi griezās pie šā Boza un uzaicināja to dot zīmējumiem parakstus. Taču Dikensam bija padoma kas cits: viņš gribēja sacerēt nevis parakstus, bet komisku piedzīvojumu romānu. Romāns iznāktu atsevišķas burtnīcās, un tā varoņi būtu kāda kluba locekļi, kas apbraukā Londonu un t;is apkartni, meklēdami piedzīvojumus. Šo piedzīvojumu ilustrēšanai jāpieaicina mākslinieks ar humora izjūtu. Izdevēji priekšlikumam piekrita.
Un, 1ūk, pēc vairak nekā diviem gadiem, kopš žurnālā bija parādījies stāsts «Pusdienas I'oplervokā», 1836. gada martā iznāca viņa romana pirmā burtnīca, un šis romāns iegāja pasaules daiļliteratūras dārgumu fondā. Tās bija «Pikvikkluba piezīmes».
Kad iznāca piektā burtnīca, «Pikvika» autora vārds «Bozs» jau bija pazīstams visā izglītota Anglijā. Pirmā no svešajām zemēm, kurā lasītāji iepazinās ar «Pikvikti» savā mātes valodā, bija Krievija. Jau 1838. gada beigās žurnālā «Sin Otečestva» («Tēvzemes dēls») Krievijā parādījās «Pikviks» — sakumā saīsinātā tulkojumā. Kopš ta laika Dikensa grāmatas visvairāk tulkotas mūsu zemē.
Čarlzs Dikenss kļuva slavens pēkšņi. Lasītāji Anglijā ar lielu nepacietību gaidīja «Pikvika» kārtējo mēneša burtnīcu. Negaidīto lielisko panākumu iejūsmināts, Čarlzs Dikenss, strādādams pie «Pikvika» turpinājuma, nolēma rakstīt jaunu romānu. Rakstīt divus romānus viena laikā! Tas ir ļoti grūti. Bet Dikensa radošie spēki izraisījās |oti strauji. Otram romanam viņš izvēlējas tematu ar lielu sabiedrisku nozīmi. Romanam viņš deva nosaukumu «Olivera Tvista piedzīvojumi».