— visvarenākās kapitālistiskās valsis sociālās pretišķības. Ielās bija redzamas visbagātāko angļu aristokratu un pilsoņu greznās pilis un savrupnami, bet plaši rajoni bija piebliveti ar nožēlojamam būdām, kurās mitinājās strādājošo un pilsētas trūcīgo iedzīvotāju ģimenes. Lepnajos veikalos preču bija pārpārēm, savestas no visam pasaules malām bagātnieku baudai, bet strādniekiem, iedzīvotāju lielākai da|ai, visas pilsētas klājās ļoti grūti. «… iekārta nabadzīga dažādā mērā, pat tiktai, ka trūkst pašu nepieciešamāko mēbeļu, strādnieku apģērbs arī caurmērā ļoti nožēlojams, bet ļoti daudzos gadījumos sastāv tikai no skrandām, pārtika vispār slikta, bieži vien gandrīz neēdama, daudzos gadījumos vismaz laiku pa laikam tās nav pietiekami daudz un ļaunakajos gadi- jumos nonāk līdz bada nāvei.»[24] ta rakstīja Fridrichs Engelss savā ievērojamā gramatā «Strādnieku šķiras stāvoklis Angiijā», pētījot strādnieku dzīves apstākļus tieši Dikensa laikā.
Savā otrajā romānā, ka šās grāmatas lasītājs jau būs uzzinājis, Čarlzs Dikenss izvēlējies par varoni puisēnu-bārabērnu, kas uzaudzis šausmīgaja darbanamā. Jaunais rakstnieks, kas līdz šim bija lasītājiem pakavējis laiku ar mistera Pikvika un viņa draugu jocīgajām dēkām, tagad pārliecinoši parādīja saviem laikabiedriem, ka viņam piemīt ne tikai brīnišķīgs humorista talants vien. Viņš parādīja, ka nespēj klusēt, zinot, kadi šausmu darbi norisinās namos, ko valdošās aprindas ierīkojušas ar ieganstu palīdzēt trūkumā nonākušiem strādniekiem. Bez izpušķojumiem, patiesi un pārliecinoši viņš paradīja, ka šī palīdzība nabadzīgajiem ir tīra liekulība. Viņš parādīja, ka Anglijas valdība, atceldama visāda cita veida palīdzību nemantīgajiem un atstādama tikai darba- namus, īstenībā laupījusi tiem jebkādu atbalstu. Notēlojot valdošo kārtību darbanamā, misis Kornijas un bīdla Bambla personu, viņš paradīja, ka simtiem tādu pašu darbanamu patiesībā ir cietumi nabadzīgiem, badā novārgušiem cilvēkiem. «Olivera Tvista» lasītājs sapratis, ka tikai bada nāves rēgs varēja piespiest bezdarbniekus iet darbanamā. «Olivera Tvista» lasītājs sapratīs arī ko citu: Čarlzam Dikensam nebija ne ina/.ako šaubu, ka Anglijas valdībai, kas izteica bagato ļaužu gribu, ir ļoti labi zināms, kāda kārtība pastāv darbanamos, jo katrā draudzē bija «kārtības sargātāju» padomes un īpaši ierēdņi, kas pārzināja darba-
1 «K. Markss un F. Engelss par Angliju». Rakstu krājums, LVI, 1954., 89. Ipp.
namus. Tas nozīmē — Dikenss liek lasītājam noprast — valdība cerēja, ka trūcīgie, cik vien iespējams, turēsies no darbanamiem tālāk, līdz ar to ļaujot iestādēm liekulīgi apgalvot, ka nabadzīgie paši atsakās no palīdzībasl
Darbanams, ko notēlojis Dikenss, ir liels sociāls ļaunums. Pie tāda secinājuma nonāks ikviens «Olivera Tvista» lasītājs. Patiesi attēlojot šo namu-cietumu, jaunais rakstnieks nostājās pret neskaitāmiem buržuāzijas pārstāvjiem, kas aizstāvēja darbanamus, kuri šādā veidā tika nodibināti 1834. gadā, īsi pirms «Olivera Tvista» pirmā izdevuma iznākšanas. Bet autors nesamulsa. Viņš zināja, ka tā bija patiesība. Dažus gadus pēc «Olivera Tvista» iznākšanas Fridrichs Engelss minētajā grāmatā rakstīja: «Uzturs tajos (darbanamos — J. L.) sliktāks nekā pašu nabagāko strādnieku uzturs, bet darbs — grūtāks…» Un tālāk: «Darbanams taču ir tāds pats cietums. Kas nepadara uzdoto darba daudzumu, tas nedabū ēst…»'
Čarlzs Dikenss neapmierinājās, notēlojis darbanamu — šo viltus labdarību strādniekiem. «Oliverā Tvista» viņš ar sašutumu vērsās pret bērnu darba ekspluatāciju, tas ir, pret tiem Anglijas likumiem, kas noveda postā bērnus, kuri bija spiesti paši sev pelnīt cietu maizes garozu.
Kādi šie likumi bija, to lasītājs uzzina no tām romana lappusēm, kurās aprakstīts draudzes varasvīru mēģinājums nodot mazo Oliveru mācībā pie skursteņslaucītāja. Jaunais rakstnieks Dikenss it labi zināja, cik nežēlīgi tiek ekspluatēti mazi bērni, kas spiesti strādāt pie uzņēmējiem. «…daudzi pa visu dienu apēd par vienu pensu (10 prūšu feniņu) maizi vai vispār līdz pusdienai neēd nekā; sastopami pat bērni, kas neko nedabū ēst no pulksten astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Drēbes visnotaļ tikko sedz viņu kailumu; daudzi ir basām kājām pat ziemu.»5
Tādu aprakstu par tūkstošiem mazu Oliveru sniedz speciālā komisija, kuras uzdevums bija pārbaudīt bērnu darbu lielajā Anglijas pilsētā Birminghemā tieši taja laikā, kad Olivers Tvists gandrīz kļuva par skursteņslaucītāja mācekli.
Čarlzs Dikenss ar šo parādību nevarēja samierināties tāpat kā ar darbanamiem. Mērķis, kadu viņš sev izvirzījis, rakstīdams «Oliveru Tvistu», lasītājam ir skaidrs: pacelt savu sašutuma pilno balsi pret necilvēcīgajiem angļu likumiem, kas nabadzīgos ļaudis un viņu bērnus pamet bez palīdzības un bez aizstāvības. Lai ietērptu savu protestu daiļdarba formā, viņš iepazīstina lasītāju ar Londonas noziedznieku pasauli, kurā pret savu gribu nokļūst Olivers.
Sajā noziedznieku pasaulē rakstnieks atrada ne vien tādus neliešus kā Saiksu un Feidžinu, bet ari Nensiju un mazo zaglēnu Beitsu, kuri uzsāka iet pa negoda ceļu nevis tāpēc, ka paši bija nekrietni, bet tāpēc, ka neviens nesniedza viņiem palīdzīgu roku un nepaglāba no bada nāves, kad vajadzēja izvēlēties vai nu navi, vai pakļauties Feidžins- rīkojumiem. Viņiem nebija palaimējies sastapt savā ceļā misteru Braun- lovu un misis Meiliju, kā tas notika ar Oliveru. Ar savu romānu jaunais rakstnieks parādīja, ka tajā pasaulē, kura dzīvoja viņš pats un viņa varoņi, nabadzīgie ļaudis var paļauties tikai uz nejaušu gadījumu, ka palīdzēs labi, krietni cilvēki. Ne no valsts, ne no sabiedrības valdošajām šķirām viņi nekādu palīdzību nevar gaidīt. Ar tādu kārtību nevar samierināties, nedrīkst samierināties neviens godīgs cilvēks, neviens godīgs cilvēks nevar paiet garam lielajam socialajam ļaunumam — nabadzībai.
Ar romānu «Olivers Tvists» jaunais Dikenss aicināja savus laikabiedrus skaļi protestēt pret valsts un sabiedrības nevēlēšanos cīnīties pret šo sociālo ļaunumu. «Oliveru Tvistu» viņš rakstīja tieši tajā laikā, kad Anglijas strādnieku šķira pardzivoja grūtus laikus. Rūpniecībā un tirdzniecībā bija iestājusies smaga krize. Kapitalistiskajā pasaulē tadas krizes ir parasta parādiba, tām seko posta dienas darbaļaužu masām. Trūkums strādnieku šķira strauji pieaug, jo fabrikas un tirdzniecības uzņēmumi tiek slēgti, simtiem tūkstošu cilvēku paliek bez darba, bet tiem, kas vēl strādā, izpeļņa krīt.
Sājos grūtajos laikos, kas sakrita ar «Olivera Tvista» radīšanas posmu, Anglijā izcēlās spēcīga strādnieku kustība. Tās mērķis bija rast izeju strādnieku šķirai no tā posta, ko vēl padziļināja minētā krize rūpniecībā un tirdzniecībā. Sis bija pirmais gadījums Anglijas vēsturē, kad strādnieku kustība, kas neatslāba divus gadu desmitus, kā svarīgāko uzdevumu izvirzīja cīņu par politiskām tiesībām. Tā bija čartistu kustība1 .
3
Trīsdesmit gados, kas pagāja pēc «Olivera Tvista» iznākšanas, Čarlzs Dikenss uzrakstījis divpadsmit liela apjoma romānus un septiņus plašus krājumus stāstu un aprakstu. Viņš bija apveltīts ne tikai ar izcilām māksliniekā spējām, bet ari ar ārkārtīgām darba spējām. Strādādams pie saviem daiļdarbiem, viņš pa starpām rakstīja publicistiskus rakstus, rediģēja paša izdodamo lielo žurnālu (kas sākumā saucās «Lasāmviela mājai», vēlāk «Apaļš gads»), bet, sākot ar 1853. gadu, līdz pat pēdējiem savas dzīves mēnešiem regulāri lasīja savus darbus no estrādes. Ka daiļlasītājs viņš pārspēja visus sava laika ievērojamos aktierus.
Dikensa dai|rades fantazija bija neizsīkstoša. Viņš radījis vairāk nekā pusotra tūkstoša personāžu, daudz viņa literāro varoņu vārdi Anglijā iemantojuši sugas vārdu nozīmi. Viņa Urija Hīps (no romana «Davida Koperfilda dzīve») un Peksnifs (no romana «Martina Čezlvita dzīve un piedzīvojumi») iesakņojušies kā sugas vārdi liekuļu apzīmēšanai, viņa Mikobers (no «Davida Koperfilda») apzīmē vieglprātīgu cilvēku, Pikviks — labsirdīgu, Dombijs (no romana «Dombijs un dēls») — uzputīgu un pašpārliecinātu utt. Šie un vesela virkne citu varoņu, kuri viņa dzimtenē kļuvuši klasiski un kuros viņš jo krasi izcēlis tēla galvenās, tipiskās iezīmes, liecina par to, ka Dikenss bija apveltīts ar retām mākslinieka reālistā spējām. Visi viņa varoņi ir dzīvi cilvēki, kuru rīciba katrā gadījuma psicholoģiski pamatota. Viņu izturēšanas nav samākslota, tā nerunā pretī tēlu raksturam. Lasot Dikensu, liekas, it kā viņa romānu un stāstu personāži vadītos nevis pēc autora dotiem likumiem, bet pēc savas gribas, tā, kā viņi darbotos dzīvē. Tieši tas, ka daiļdarba varonis darbojas brīvi un nepiespiesti, apliecina rakstnieka vērtīgāko īpašību: viņa reālistisko talantu. Tikai tas rakstnieks, kas saviem varoņiem piešķir īpatnības, kādas piemīt reāliem cilvēkiem, un uz novērojumu pamata attēlo realas attieksmes starp cilvēkiem, — tikai tas rakstnieks var saukties par rakstnieku reālistu.
Dikenss bija liels rakstnieks reālists, un tieši dzīves patiesības pareiza attēlošana ir tas, par ko visas pasaules lasītāji viņu tik augstu vērtē. Kritiķi no buržuazijas vides, cildinādami Dikeusa rakstnieka mākslu, mēģināja izkropļot viņa īsto seju. Viņi centās iegalvot, ka Dikenss savus varoņus radījis, balstoties nevis uz sava laika dzīves īstenības novērojumiem, bet paklausīdams savai neapvaldītai fantazijai.
Ar ko izskaidrojams šāds buržuāzisko kritiķu viedoklis? Izskaidrojums ir gluži vienkāršs: valdošās šķiras Dikensa dzimtenē nevarēja piedot viņam aso kritiku, ar kādu viņš vērsās pret sava laika sociālo iekārtu Anglijā. Viņi nevarēja piedot lielajam rakstniekam to, ka viņa reālisms bija kritiskais reālisms. Viņi nevarēja tam piedot, ka daudzas dzīves parādības viņš attēloja satiriski, tas ir, izceļot tajās komiskās, kroplās iezīmes, kas nepelnīja godīgu cilvēku cieņu. Viņi nevarēja piedot, ka, būdams apveltīts ar lielu humora izjūtu, viņš izsmēja tieši tās sociālās dzīves puses, kas buržuazijai un aristokratijai noderēja par stingru balstu cīņā pret darbaļaudīm. Valdošās šķiras nevarēja piedot Dikensam viņa sašutumu, kas vērsās pret sociālo netaisnību, viņa dedzību, ar kādu tas, aprakstot nabadzīgo ļaužu likteni, apelēja pie cilvēku līdzjūtības.
Rietumu klasiskā literatūra nespēja uzrādīt nevienu rakstnieku, kas līdzīgi Dikensam būtu pratis modināt žēlumu pret cilvēkiem, kuri kļuvuši sociālās kārtības upuri.
Revolucionārs viņš nebija. Viņš nepieslējās bez ierunām čartistu kustībai, bet visu dzīvi cīnījās pret tālaika sociālās iekārtas kroplībām.
Kad viņš bija aizbraucis uz Ameriku, kur tolaik (1842. gada) nēģeri vergoja amerikaņu plantatoriem un kapitālistiem, šī verdzības iekārta viesa viņā šausmas un riebumu. Un ne tikai pret amerikaņu verdzības iekārtu viņš vērsa kvēlu apsūdzību. Gramata «Piezīmes par Ameriku» viņš atklāja kroplās parādības Amerikas sabiedriskaja iekārtā, ko amerikaņu buržuāzijā slavināja kā augstāko cilvēces kultūras sasniegumu. Viņš atmaskoja amerikaņu kapitālistus, ar sašutumu rakstīja par viņu alkatību, dzenoties pēc dolara, par viņu klanīšanos katra tumša veikalnieka priekšā, kas ticis pie bagatibas, par viņu šķietamo demokrātiju, par viņu netīrās, pērkamās preses ietekmi uz sabiedrisko domu.
Savā dzimtenē viņš līdz pēdējai mūža dienai nenoguris atsedza melus un netaisnību, tās politiskas sistēmas pamatus, ar kuru tā lepojās gan atklātie, gan slepenie kapitalisma aizstāvji. Viņš bija liels mākslinieks, bet visus sociālos jautājumus risināja ar īsta publicista kaismi.
Savos daiļdarbos viņš apgaismoja svarīgākos sociālos jautājumus. Pietiek tikai nosaukt visas sociālās problēmas, kurām Dikenss pieskāries savā daiļradē, lai pārliecinātos par tām pozicijām, kurās viņa kritiskais reālisms cīnījās pret kapitalismu.
Krājumā «Boza stāsti un apraksti» (1836. gadā) viņš parādīja strādnieku šķiras smago stāvokli un necilvēciskos likumus par darbu fabrikās; romānā «Olivera Tvista piedzīvojumi», kā mēs redzējām, viņš protestēja pret bērnu darba izmantošanu, tāpat romānos «Saltais nams» (1852.—1853. g.) un «Mūsu kopējais draugs» (1864.—1865. g.) pašos pamatos nokritizēja palīdzības sniegšanu trūcīgajiem un buržuazijas labdarību; romānos «Pikvikkluba piezīmes» (1836.—1837. g.) un «Martina Čezlvita dzīve un piedzīvojumi» (1844. g.) satiriski notēloja un izsmēja parlamenta vēlēšanas, parādot, ka parlamenta locekļiem nav nekā kopēja ar tautas pārstāvjiem; romānos «Nikolasa Niklbija dzīve un piedzīvojumi» (1837.—1839. g.) un «Davida Koperfilda dzīve» (1849.—1850. g.) attēloja šausmīgo režimu angļu skolās; jau minētajos romānos «Pikviks» un «Koperfilds», kā ari romānos «Mazā Dorita» (1855.—1857. g.) un «Lielās cerības» (1860.—1861. g.), viņš sīki aprakstīja Anglijas cietumus un asi kritizēja visu angļu sodu sistēmu; romānā «Saltais nams» Dikenss patiesi aprakstīja tiesu iestāžu nejēdzīgo birokrātismu un parādīja, cik bezpalīdzīgi ir darbaļaudis, kas spiesti tiesā meklēt taisnību. 5ais pašos romānos «Pikviks», «Koperfilds», «Saltais nams», arī romānā «Senlietu veikals» (1841. g.) un novelē «Zvani» Dikenss parādīja īstajā gaismā advokatu blēdības; romānos «Niklbijs», «Mūsu kopējais draugs» ar sašutumu tēloja augļošanu, «Cezlvitā» — lielo uzņēmēju krāpšanas, romānā «Dombijs un dēls» (1846.—1848. g.) — bagātnieku cietsirdību, novelē «Vajātais» — bērnus bezpajumtniekus, romānā «Barnebijs Radžs» (1841. g.) — reliģisko fanatismu utt.
Kad iepazīstamies ar šo nepilnīgo uzskaiti, kas ilustrē, kādas sociālās problēmas Čarlzs Dikenss apskatījis savā daiļradē, ir jāatzīst, ka viņa daiļradei bijusi milzīga progresiva nozīme.
Padomju lasītājs vienmēr mīlējis un cienījis Dikensu par to, ka viņš allaž ir apspiesto grūtdieņu pusē un nekad neaizstāv bagātniekus un varas nesējus.
Čarlzs Dikenss nomira 1870. gadā. Bet laika periodā, kas pagājis pēc viņa nāves, Dikensa slava augusi vēl vairāk. Viņa grāmatas ir pieejamas plašām lasītāju masām. Viņu lasa bērnībā, pārlasa jaunībā un atkal atgriežas pie viņa darbiem brieduma gados.
Jevgeņijs Lanns