Palicis viens pats zārku veikalā, Olivers nolika lampu uz ēvelsola un bikli sāka raudzīties apkārt, sajuzdams savādu baigumu un bailes — jūtas, kas nebūs svešas daudziem, krietni vecākiem par viņu. Pusgatavs zārks, uz melniem krā- ģiem novietots pašā veikala vidū, izskatījās tik mironīgs un atbaidošs, ka zēnam ikreiz, kad acis noklīda līdz šim baismīgajam priekšmetam, pārskrēja salti drebuļi, un viņam tā vien likās, ka nupat, nupat no turienes lēnām pacelsies kāda briesmīga rēga galva un viņš no šausmām zaudēs prātu. Gar sienmali stāvēja garš strēķis kārtīgi saslietu, pēc viena veida notēstu vīksnas dēļu, kas krēslainajā gaismā izskatījās pēc platkaulainiem spokiem ar rokām bikšu kabatās. Pa grīdu mētājās zārku metala rotājumi, skaidas, naglas ar baltām galviņām, melnas drānas atgriezumi, bet sienu aiz letes rotāja bilde, no kuras kā dzīvi raudzījās divi sērotāji — profesionāli līķu pavadītāji ar sastērķelētiem kaklautiem; tie stāvēja pie kādām lielām namdurvīm, sagaidīdami tālumā redzamos līķratus ar četriem meļņiem priekšā. Veikaltelpa bija smacīga un karsta. Gaiss šķita piesātinājies zārku smakas. Iegore zem letes, kur bija iemests čubu maišelis gulēšanai, atgādināja kapu.
Ne jau šīs bija vienīgās baismās sajūtas, kas nomāca Oliveru. Viņš atradās viens svešā vietā, un mēs visi gan zinām, cik baigi un vientuļi dažkārt justos kurš katrs no mums šādos apstākļos. Zēnam nebija neviena drauga, ko mīļot, neviena, kas viņu mīļotu. Nulējā šķiršanās viņā skumjas neviesa, tur nepalika nevienas mīļas, neaizmirstamas sejas, kuras zaudējums smagi nospiestu sirdi. Bet tomēr •— sirds bija smaga, un, ielienot šaurajā guļvietā, viņu pārņēma vēlēšanās, kaut šī iegore būtu viņa zārks, kaut viņu, klusā miegā uz mūžu aizmigušu, apraktu kapsētā, kur smilgas viegli līgotos pār viņa galvu un vecā zvana klusā duna iežūžotu to mierīgā miegā.
No rīta Oliveru atmodināja sparīgi kāju spērieni pa veikala ārdurvīm, un, kamēr viņš uz ātru roku uzrāva apģērbu, tie nikni un nepacietīgi atkārtojās savas divdesmit piecas reizes. Kad viņš jau ņēma nost priekškaramo važiņu, kājas mitējās spārdīt un kāda balss ierunājās:
— Tais' vaļā dur's, dzirž! —- kliedza balss, kas piederēja kājām, kuras spārdījās.
— Es tūlīt atvēršu, ser, — Olivers atbildēja, noņemdams važu un pagriezdams atslēgu.
— Laikam tu ir tas jaunais puika, ko? — atskanēja no atslēgas cauruma.
— Jā, ser, — Olivers atsaucās.
— Cik vecs tu ir? -— balss vaicāja.
— Man desmit gadu, ser, — Olivers atbildēja.
— Nu, tad es tev gan kraus, kad tiks iekšā, — balss piedraudēja, — redzēs gan, mans nejoko, tu nabagmājas nāpsli!
Pēc šā laipnā solījuma balss sāka svilpot.
Olivers ne mazumu bija izbaudījis uz savas muguras to, ko ietvēra sevī šis izteiksmīgais vienzilbīgais vārds, un tāpēc viņš nemaz nešaubījās, ka balss īpašnieks, lai tas bijis kas būdams, gods godam arī izpildīs solījumu. Drebošu roku viņš atvilka aizbīdni un atvēra durvis.
Olivers īsu mirkli pameta acis ir uz vienu, ir otru galu ielai, ir pāri pretī, domādams, ka nepazīstamais, kas ar viņu sarunājās pa atslēgas caurumu, turpat tuvumā kur pastaigājas, lai nebūtu jāsalst, bet neviena cita neredzēja kā vien kādu palielu patversmes zēnu, kas sēdēja mājas priekšā uz ietves stabiņa un ēda sviestmaizi, ķo ar savāžamo nazīti sagrieza kumosos pēc savas mutes apmēriem un tad norija tos, ka nebija ko redzēt.
— Piedodiet, lūdzu, ser, — Olivers pēdīgi sacīja, redzēdams, ka cits neviens neparādās, — vai jūs klauvējāt?
— Es spēru, — patversmes zēns atcirta.
— Vai jums zārks vajadzīgs, ser? — Olivers nevainīgi ievaicājās.
To izdzirdis, patversmnieks sataisīja neganti niknu seju un atteica, ka Oliveram gan tā ievajadzēšoties papriekšu, ja viņš atļaušoties tādus jokus ar augstākstāvošām personām.
— Tu, nabagmājas gnīda, gan nezin, kas es ir? — patversmnieks turpināja ar augstmanīgu nopietnību, rausdamies nost no stabiņa.
— Nē, ser, — Olivers atbildēja.
— Es ir misters Noe Kleipols, — patversmes zēns sacīja, —- un tu ir apakš manu vadību. Aizvāķ' slēģus, mazais nevīža!
Šo pavēli misters Kleipols pastiprināja ar kājas spērienu Oliveram un tad iegāja veikalā, iznesdamies lepni un cienīgi, ar ko tas varen cēlās. Jaunam puisietim, kuram galva kā spainis, ačeles mazas, bet seja stulba un neizteiksmīga, ir grūti jebkādos apstākļos izskatīties cienīgam, taču vēl jo grūtāk, ja šiem pievilcīgajiem atribūtiem pievienojas sarkans deguns un īsas, dzeltenas bikšeles.
Oliveram, noņemot aizvirtņus, gadījās izsist vienu loga rūti, un, kad viņš, ļodzīdamies zem lielā svara, nopūlējās pirmo aizvirtni aizstiept uz mazo pagalmiņu aiz mājas, kur tie pa dienu tika novietoti, Noe parādīja viņam lielu žēlastību: vispirms iepriecināja ar apgalvojumu, ka nu tik šis «dabūs sutu», tad gāja viņam palīgā. Drīz pēc tam veikalā nonāca misters Sauerberijs. Brītiņu vēlāk parādījās arī misis Sauerberija. Olivers, «dabūjis sutu», kā Noe to pilnīgi pareizi bija pareģojis, gāja šim jaunajam džentlmenim līdzi lejā uz brokastīm.
— Nāc šu' tuvāk pie pavarda, Noe! — Šarlote aicināja. — Es tev te noglabāju šķēlīti speķa no saimnieku galda. Oliver, aiztaisi durvis misteram Noem aiz muguras un ņem tur tās paliekas, kas uzbērtas uz kastroļa vāka! Te būs tava tēja. Noliec te uz kastes un taisies, ka paēd drīz, jo šie tūlīt tevi sauks uz veikalu. Va' tu dzirdi ar?
— Va' tu dzirž, nabagmājas nāpsli? — Noe Kleipols sacīja savukārt.
— Vai die', Noe! — Šarlote iesaucās. — Ir gan tev savāda nemode! Būtu tak licis to puiku mierā!
— Lic's šo mierā! — Noe atkārtoja. — Kas t' šo neliek mierā, ja jau par to i' runa? Vai tam tē's vai māte kur stās ceļā! Visi viņa radagabali tam ļau' iet, kur kājas nes. Va' ne, Šarlot? Ha, ha, ha!
— Ak tu jokupēteris tāds! — Šarlote noteica un saka pilna kaklā smieties, kam pievienojās arī Noe; pēc tam abi nicīgi noraudzījās uz nabaga Oliveru Tvistu, kas trīcēja uz kastes visvēsākajā virtuves stūrī, ēzdams jau iesmakušās atliekas, kas tieši viņam bija saglabātas.
Noe bija patversmes zēns, nevis darbanama bārenis. Viņš nebija nekāds atradenis, jo savam ciltskokam varēja izsekot līdz pat vecākiem, kas dzīvoja turpat tuvumā; māte viņam bija veļas mazgātāja, tēvs — nodzēries zaldāts, kas atlaists no dienesta ar koka kāju un ar dienas pensiju divarpus un vēl kādu nenosakāmu pensa daļu. Tuvākās apkārtnes bodes zeļļiem jau labi sen kā bija kļuvis par paradumu atklāti apmētāt Noi uz ielas ar visādiem nedelikatiem epitetiem, kā «ādbik- sis», «ubagdāvana» un citiem līdzīgiem, un Noe panesa to pacietīgi. Bet tagad, kur liktenis tam ceļā bija uzsūtījis sērdieni bez jebkādiem radurakstiem, uz kuru pats nicināmākais niceklis varēja rādīt ar nicīgu pirkstu, viņš ar uzviju izgāza sakrājušos īgnumu uz to. Tas dod brīnišķu vielu nopietnām pārdomām. Tas parāda, cik cēlu un skaistu var izveidot cilvēka raksturu un kā vienas un tās pašas cēlās īpašības attīstās vissmalkākajā lordā un visnetīrākajā patversmes zēnā.
Olivers pie zārcinieka bija nodzīvojis nedēļas trīs, varbūt arī apaļu mēnesi. Misters un misis Sauerberiji — veikals bija jau slēgts — ieturēja pašlaik vakariņas mazajā viesistabiņā blakus veikalam, kad misters Sauerberijs, apveltījis pirmāk sievu ar goddevīgiem acu mirkļiem, ieteicās:
— Zini, mīļā . . .
Viņš gribēja gan sacīt ko vairāk, bet, misiš Sauerberijas nelabvēlīgā skatiena samulsināts, aprāvās.
— Nu, kas? — misis Sauerberija strupi ievaicājās.
— Nekas, mīļā, nekas, — misters Sauerberijs atrunājās.
— Ak tu nešķīstais! — misis Sauerberija nosirdījās.
— Kam nu tā, mīļā! — misters Sauerberijs pazemīgi sacīja. — Es tikai domāju, ka tu nevēlies dzirdēt. Es tikai gribēju teikt…
— Ak, nestāsti, ko tu tur gribēji teikt, — misis Sauerberija pārtrauca. — Es te neesmu nekas, lūdzams, neprasi man neko! Nemaz es negribu izdibināt tavus noslēpumus.
To teikdama, misis Sauerberija histēriski iesmējās, kas vēstīja negaisu.
— Bet, mīļā, — Sauerberijs atsacīja, — es tak gribēju prasīt tev padomu.
— Nē, nē, neprasi man, — misis Sauerberija attrauca cietējas balsī. — Prasi vien kādam citam.
Te nu atkal ieskanējās histeriskie smiekli, un misters Sauerberijs sabijās ne pa jokam. Tas ir ļoti parasts un par labu atzīts sievu paņēmiens sarunā ar vīriem, un tam nereti visai labi panākumi. Tas tūlīt pamudināja misteru Sauerberiju lūgt kā pēc sevišķas žēlastības, lai viņam atļauj pateikt to, ko misis Sauerberija dega nepacietībā dzirdēt. Vēl pēc īsas vārdu apmaiņas, kas ilga ne gluži pilnas trīsceturtdaļ- stundas, atļauja visžēlīgi tika dota.
— Ne jau ko, tikai par Tvistu pāris vārdu, mīļā, — misters Sauerberijs sacīja. — Viņš tāds ļoti izskatīgs zēns, mīļā.
— Nav brīnums, ja tik dūšīgi pūcē iekšā, — sieva atteica.
— Viņš tāds bēdīgs, skumjš no vaiga, mana mīļā, — misters Sauerberijs turpināja, — tas tā pievilcīgi izskatās. No viņa, mīļā, iznāktu lielisks sērotājs.
Misis Sauerberija ar jaušamu izbrīnu pacēla galvu. Misters Sauerberijs to pamanīja un, neļaudams sievai ko iebilst, runāja tālāk.
— Es nedomāju, mīļā, par pastāvīgu sērotāju, kas pavadītu pieaugušos, bet bērnu bēru procesijās viņš labi iederētos. Tas būtu pavisam kas jauns, mīļā, — piemērota vecuma sērotājs. Vari būt pārliecināta — lielisku iespaidu tas atstātu.
Misis Sauerberiju, kas apbedīšanas lietās bija pierādījusi diezgan daūdz gaumes, ne mazumu pārsteidza šī jaunā ideja, bet, tā kā viņa, klaji to atzīdama, pašreizējos apstākļos būtu varējusi zaudēt savu cieņu, viņa tikai ievaicājās — un vēl diezgan asi pie tam, — diezin kāpēc gan šim tik vienkārša doma nevarējusi ātrāk ienākt galvā. Misters Sauerberijs bija sapratis pareizi, pieņemdams šos vārdus par sava priekšlikuma atzīšanu, tātad tūlīt arī tika nolemts, ka Olivers bez kavēšanās iepazīstināms ar šā amata noslēpumiem, lai viņš varētu iet līdzi savam saimniekam, tiklīdz rastos pirmais gadījums, kur vajadzīgi tā pakalpojumi.
Uz tādu gadījumu nebija ilgi jāgaida. Nākamā rītā pusstundu pēc brokastīm veikalā ienāca misters Bambls; pieslējis niedres spieķi pie letes, viņš nolika sev priekšā biezu ādas portmoneju, no kura izvilka mazu papīra strēmelīti un pasniedza to Sauerberijam.
— Ahā! — zārcinieks sacīja, ieskatīdamies tajā un uzplaukdams smaidā. — Zārka pasūtījums, ko?
— Vispirms zārku un draudzes apbedīšanu vēlāk, — misters Bambls atteica, pārsiedams ar siksniņu savu portmoneju, kas, tāpat kā viņš pats, bija varen tukls.
— Beitons, — zārcinieks sacīja, paceldams acis no papīra strēmeles uz misteru Bamblu. — Neesmu tādu vārdu dzirdējis agrāk.
Misters Bambls kratīja galvu, atbildēdams:
— Spītīgi ļaudis, mister Sauerberij, ļoti spītīgi. Manuprāt, ser, vēl iedomīgi turklāt.
— Iedomīgi, ko tu neteiksi? — misters Sauerberijs izsaucās ar izsmieklu. — Tā tik vēl trūka!
— Eh! Taisni riebīgi, — bīdīs šķaudījās. — Nemoralīgi, mister Sauerberij!
— Tiešām gan, — zārcinieks apstiprināja.
— Par šo ģimeni mēs dabūjām zināt tikai aizvakar, — bīdīs turpināja, — un mēs nezinātu ir šodien neko, bet kāda sieviete, kas dzīvo tai pašā mājā, atnāca pie draudzes komitejas un lūdza aizsūtīt draudzes ārstu pie vienas ļoti savārgušas slimnieces. Ārsts bija aizgājis kur uz pusdienām, bet viņa māceklis (ļoti apķērīgs zeņķis) uz ātru roku ielika vikses bundžā zāles un aizsūtīja šiem.
— O, tā tik ir ātra palīdzība! — zārcinieks pabrīnījās.
— Atra, tiešām! — bīdīs atteica. — Bet kāds bija iznākums, kā izturējās šie nepateicīgie buntavnieki, ser? Tad dzirdiet — vīrs sūta atpakaļ pateikt, ka šā sievas slimībai tās zāles nederot un ka viņa to zāļu nedzeršot… viņa to zāļu nedzeršot, ser! Labas, stipras, dziedinošas zāles, vēl nupat viņnedēļ tās stipri palīdzēja diviem īru strādniekiem un vienam ogļu krāvējam .. . šiem aizsūta tās par velti — vikses bundžiņā, — bet viņš tev liek teikt, ka šā sieva tās nedzeršot, ser!
Šādas brēcošas nekaunības līdz pēdīgam sakarsināts, misters Bambls no visa spēka uzsita ar savu niedres spieķi pa leti un kļuva gluži sarkans aiz sašutuma.
— Nu, vai zin, — zārcinieks sacīja, — es ne-kad ne-bū- tu…
— Nekad, ser! — bīdīs gandrīz vai kliedza. — Nē, nekad un neviens! Bet nu, kad šī beigta, nu mums tā jāsaņem un jānobērē. Lūk, uz turieni jāiet, un, jo drīzāk tas padarīts, jo labāk.
Šo rīkojumu nododams, misters Bambls aiz liela uzbudinājuma uzlika savu trijstūreni ačgārni galvā un izmetās ārā no veikala.
— Redzi, Oliver, viņš tā bija pārskaities, ka pat aizmirsa par tevi apvaicāties, — misters Sauerberijs sacīja, norau- dzīdamies pakaļ bīdlam, kā tas gariem soļiem aizgāja pa ielu.
— Jā, ser, — Olivers atteica, kas pa šās sarunas laiku bija turējies nomaļus, un nodrebēja no galvas līdz kājām, tikai atcerēdamies vien mistera Bambla balsi.
Patiesību sakot, viņam nemaz nebija jācenšas izvairīties no mistera Bambla acīm, jo šis amatvīrs, kuru džentlmenis baltajā vestē ar savu pareģojumu bija tik dziļi ietekmējis, domāja tā, ka tagad, kur Olivers pagaidām atradās tikai izmēģinājumā pie zārcinieka, prātīgāk pašam nelikties par viņu ne zinis, kamēr aptecēs laiks, līdz viņš ar līgumu būs saistīts uz septiņiem gadiem un visas briesmas, ka draudzei tas vēlreiz varētu uzgult kaklā, būs galīgi un likumīgi novērstas.
— Lai notiek, — misters Sauerberijs sacīja, paņemdams cepuri, — jo drīzāk šī lieta nodarīta, jo labāk. Noe, pieskati veikalu! Un tu, Oliver, mauc mici galvā un nāc man līdzi!
Olivers paklausīja un sekoja savam saimniekam viņa profesionālajās gaitās.
Kādu laiku viņi gāja pa visdzīvākajiem, biezi apdzīvotiem pilsētas kvartaliem, bet tad, nogriezušies kādā šaurā ielā, vēl netīrākā un nožēlojamākā nekā tās, pa kurām līdz šim gājuši, tie apstājās, raudzīdamies pēc nama, kas bija viņu ceļa mērķis. Abpus ielas nami bija lieli un augsti, bet ļoti veci, kuros mitinājās trūcīgo ļaužu šķiras, par ko pietiekami gaišu liecību būtu nodevis jau šo namu noplukušais izskats vien, ja arī nebijis papildu pierādījumu, kurus deva daži galīgi nogājušies vīrieši un sievietes, kas tobrīd, rokas sakrustojuši pār krūtīm, pārlīkuši vai līdz zemei, glūnēdami vilkās pa ielu. Gandrīz visi īres nami bija ar veikalu fasadēm, bet veikali stāvēja aiznagloti un pamazām drupa kopā; apdzīvoti bija tikai augšējie stāvi. Daži nami zem gadu nastas aiz vecuma bija kļuvuši jau grīļīgi, un, lai tie nesagāztos galīgi, tos balstīja pret sienām pieslieti un ietvju malās stingri nostiprināti resni baļķi; bet arī šos graustus acīm redzot izmantoja viens otrs bezpajumtnieks nakts mītnei, jo logu un durvju vietās, kas bija aizsistas ar neaptēstiem dēļiem, šur tur rēgojās izplēstas spraugas, pietiekami platas, lai pa tām varētu izspraukties cilvēka ķermenis. Novadgrāvis bija piesērējis, piemēslots. Pat žurkas, kas vietvietām vārtījās pa šiem puvešiem, šķita briesmīgi izbadējušās.
Pie vaļējām durvīm, kur Olivers ar savu saimnieku apstājās, nebija ne klabekļa, ne zvana Taustekļa, un tā nu zārku taisītājs, piekodinājis Oliveram cieši turēties pie viņa un nebīties, taustīdamies pa tumšo gaiteni, uzrausās pa pirmo kāpņu posmu otrajā stāvā. Atdūries kādās durvīs, viņš ar pirkstu krumšļiem piedauzīja pie tām.
Durvis atvēra gadu trīspadsmit četrpadsmit veca meitene. Zārcinieks, tikai aci iemetis istabā, uzreiz noprata, ka šim pašam jābūt tam dzīvoklim, uz kurieni viņš raidīts. Viņš gāja iekšā, Olivers sekoja.
Istabā nekurējās kamins, bet kāds vīrietis tāpat vien aiz paraduma čurnēja tukšās krāsns priekšā. Vēl kāda vecenīte, pievilkusies ar soliņu pie aukstā pavarda, sēdēja viņam blakus. Otrā istabas stūrī rušinājās pāris noskrandušu bērneļu.
un mazā iegorē pretī durvīm kaut kas, apsegts ar vecu segu, gulēja uz grīdas. Olivers, pametis acis uz to pusi, sadrebēja un negribot lipa klāt savam saimniekam, jo zens nojauta, ka tas, kas tur guļ apsegts, ir mironis.
Vīrietim bija vāja un ļoti bala seja, mati un barda nosir- moiuši, acis asinīm pielijušas. Vecenītes seja bija grumbaina, pēdējie divi zobi stiepās pāri apakšlūpai, acis spožas un zib- snīgas. Oliveram sametās bail skatīties kā uz vienu, tā otru. Tie abi tik ļoti atgādināja žurkas, ko viņš bija redzējis ārā.
— Neviens lai nedomā viņai piedurties! — vīrietis iesaucās, dusmās pietrūkdamies kājās, kad zārcinieks tuvojās iegorei. — Ejiet nost! Nolādētais, ejiet nost, ja jums savas dzīvības žēl!
— Apmierinieties, draugs! — zārku taisītajs sacīja, kas bija apradis ar visāda veida bēdu izpausmēm. — Apmierinieties!
— Es jums saku, — vīrietis kliedza, dūres vīstīdams un trakā niknumā kāju pie grīdas piesperdams, — es jums saku, es neļaušu viņu aprakt zemē! Viņai tur nebūs miera. Tārpi viņu urbinās, ko krimst tiem nebūs — tik sažuvusi viņa ir.
Zārcinieks nelikās dzirdis šo murgojumu, bet, izņēmis no kabatas mēra lentu, noliecās uz brīdi zemē pie guļošā ķermeņa.
— Ak vai! — vīrietis novaidējās, pārplūzdams asarām un noslīgdams ceļos pie mirušās sievietes kājām. — Krītiet ceļos, krītiet ceļos… visi, visi jūs krītiet ceļos te pie viņas un lieciet vērā manus vārdus! Es jums saku, viņa ir badā nomērdēta. Es nekad nedomāju, ka ar viņu tik slikti, kamēr nebija sācies ka'rsonis, bet tad visi kauliņi viņai spiedās ādai cauri. Ne pavardā uguns, ne sveces gaismiņas; viņa nomira tumsā… tumsā, dzirdiet! Viņa pat savu bērnu ģīmīšus nevarēja saskatīt, kaut dzirdējām, kā viņa, pēc elpas cīnīdamās, sauca viņus vārdā. Es ubagoju priekš viņas uz ielas, un mani ielika cietumā. Kad pārnācu atkal mājās, viņa jau atradās nāves mokās, un asinis man sastinga dzīslās, jo tie tak viņu bija badā nomērdējuši. Zvēru pie dieva, kas to redzēja! Tie nomērēja viņu!
Viņš iegrūda pirkstus matos un, spalgi iekliegdamies, sāka metaties pa grīdu; acu skatiens tam kļuva stings, uz lūpām paradījās putas.
Izbiedētie bērni sāka rūgti raudāt, bet vecīte, kas līdz šim bija šķitusi pilnīgi kurla pret visu, kas te notika, piedraudēdama lika tiem apklust. Atraisījusi kaklasaiti vīrietim, kas vel joprojām gulēja, izstiepies uz grīdas, viņa grīļodamās aizmeimuroja pie zarcinieka.
— Viņa bija mana meita, — vecenīte sacīja, pamezdama ar galvu uz līķa pusi, un runādama tik idiotiski šķielēja, ka šķita baismīgāka un spocīgāka šai vietā nekā pati 'nomirusi. — Dieviņ, dieviņ! Ir gan savādi, ka es, kas viņai dzīvību devu un toreiz jau biju meita gados, esmu vēl dzīva un jautra, bet viņa te guļ — tik auksta un stīva. Dieviņ, dieviņ! .. . Ja tā padomā, tas jau tīri kā tejaterī… tīri kā tejaterī!
Kamēr šis nožēlojamais radījums ar tik pretīgu jautrību murmulēja un irgoja, zārcinieks jau virzījās uz aiziešanu.
— Paga, paga! — vecenīte skaļā čukstā apsauca. — Kad tad viņu apglabās — rīt, parīt vai šovakar? Es viņu jau esmu saposusi, un man tak jāiet aiz zārka, kā zināt. Atsūtiet man palielu mēteli, tādu labi siltu, jo ārā ir kodīgi auksts. Vajadzētu jau gan pirms izvadīšanas iebaudīt kūku un vīnu. Bet lai jau! Atsūtiet drusciņ maizes — tikai vienu klaipiņu maizes un krūzīti ūdens. Vai būs mums maizīte, mījais? — viņa alkatīgi ievaicājās un aizturēja zārcinieku, kas atkal virzījās uz durvīm, ieķerdamās tam mētelī.
— Būs, būs, — zārcinieks atteica, — protams. Viss, ko tik vēlaties!
Viņš izraisījās no vecenes rokām un, vilkdams Oliveru līdzi, steigšus aizgāja.
Otrā dienā (starplaikā ģimene bija aplaimota ar pusīti no četrmārciņu maizes kukuļa un gabaliņu siera, ko misters Bambls pats atnesis) Olivers un viņa saimnieks atkal ieradās šai posta vietā, kur priekšā jau gaidīja misters Bambls ar četriem vīriem no darbanama, kuri bija aicināti par nesējiem. Vecenītes un vīrieša skrandām pārmeta pāri vecus melnus apmetņus, kailajam zārkam pieskrūvēja vāku, un četri vīri, pacēluši to plecos, nonesa lejā uz ielas.
— Pametiet nu vieglu kāju, veco ledij! — Sauerberijs čukstēja večukai ausī. — Mēs esam mazliet nosebojuši, bet nedrīkst likt mācītājam gaidīt. Kustiet ātrāk, mani draugi, ejiet, ko kājas nes!
Sādi uzmundrināti, nesēji ar savu vieglo nastu palaida riksi, un divi noskumušie pakajpalicēji turējās tiem līdzi cik vien spēdami. Misters Bambls un Sauerberijs raitā gaitā soļoja pa priekšu, un Olivers, kam kājas nebija tik garas kā viņa saimniekam, tecēja tam blakus.
Tomēr tik ļoti nemaz nebija vajadzējis steigties, kā misters Sauerberijs domāja, jo, kad tie nonāca nomaļajā kapsētas nostūrī, nātrēm sazēlušajā draudzes apgādājamo kapu nodalījumā, mācītāja vēl nebija un ķesteris, kas sildījās sa- kristeja pie kamina, likās, bija tādās domās, ka nebūtu nekāds brīnums, ja paietu vēl sava laba stunda, līdz tas ierodas. Tā nu viņi novietoja zārku bedres malā, un abi sēruļi, vēsam lietutiņam smidzinot, stāvēja dubļos un pacietīgi gaidīja, bel noskranduši zēni, kurus šis bēru gājiens bija atvilinājis kapsētā, turpat starp kapakmeņiem trokšņodami spēlēja paslēpes vai arī pārmaiņas dēļ uzjautrinājās, lēkdami uz priekšu un atpakaļ pāri zārkam. Misters Sauerberijs un misters Bambls, būdami ķestera labi paziņas, sēdēja kopā ar to pie kamina un lasīja avīzi.
Pēdīgi pēc vairāk nekā stundas redzēja skrienam uz bedri misteru Bamblu, misteru Sauerberiju un ķesteri. Tūliņ parādījās arī mācītājs, kas nule pa ceļam vilka mugurā talaru. Misters Bambls tad sabuksnīja vienu otru zēnu, lai rādītos, ka ievēro pieklājību un kārtību, bet svētais tēvs, nolasījis no apbedīšanas dievvārdiem tieši tik, cik tas iespējams četrās minūtēs, atdeva savu talaru ķesterim un gāja atkal projām.
— Nu, Bil, — Sauerberijs sacīja kapracim, — ber ciet!
Darbs nebija nekāds lielais, jo kaps jau bija tik pilns, ka
virsējais zārks atradās tikai pāris pēdu dziļumā. Kapracis sameta tam virsū zemi, tad, piemīdījis kopiņu, pārlika lāpstu pār plecu un aizgāja, zēnu pavadīts, kuri, skaļi burkšēdami, gaudās, ka prieki bijuši tik īsi.
— Ejam, brāl! — misters Bambls sacīja, viegli piedauzīdams vīrieša mugurai. — Tūliņ slēgs vārtus ciet.
Vīrietis, kas nebija pakustējies, kopš nostājies kapa malā, satrūkās, pacēla galvu, izbrīnā pavērās uz cilvēku, kurš viņu uzrunāja, paspēra pāris soļu un nemaņā pakrita. Pavieglā večuka bija par daudz sažēlojusies pēc apmetņa (zārcinieks to viņai bija atņēmis), lai viņas uzmanība būtu spējusi vēl pievērsties vīrietim; tad nu tie uzgāza viņam kannu auksta ūdens un, kad tas atžilba, laimīgi izvadīja no kapsētas laukā, tad noslēdza vārtus un gāja savu ceļu kurais.
— Nu, Oliver, — Sauerberijs ievaicājās pa ceļam uz mājām, — kā tev šitā būšana patīk?
— Patīk jau, pateicos, ser, — Olivers atteica, manāmi vilcinādamies. — Labi gan ne, ser.
— Gan ar laiku pieradīsi, Oliver, — Sauerberijs atteica. — Kad jau esi ar to apradis, tad tas nav vairs nekas, manu zēn.
Olivers sevī prātoja, — diezin vai misteram Sauerberijam ļoti daudz laika vajadzējis, kamēr pieradis. Bet viņš atzina par labāku neko nevaicāt un soļoja atpakaļ uz veikalu, pārdomādams visu, ko redzējis un dzirdējis.