Izmēģinājuma mēnesis bija aptecējis un Olivers formāli pieņemts par mācekli. Tas iekrita tieši tādā izdevīgā laikā, kad plosās slimības. Komersantu valodā — zārkiem bija laba noiešana, un pāris nedēļās Olivers jau paspēja iegūt diezgan lielu pieredzi. Mistera Sauerberija gudri viltīgais izprātojums deva tādus panākumus, kas pārspēja pat viņa rožainākās cerības. Paši vecākie iedzīvotāji neatcerējās pieredzējuši tādus laikus, kad masalas būtu tā plosījušās un nesušas nāvi tik daudziem bērneļiem, un daudz bija apbedīšanas procesiju, kurās Olivers, cepures lentām plīvojot līdz pacelēm, gāja priekšgalā, visām mātēm pilsētā viesdams sirdīs bezgala jūsmu un saviļņojumu. Tā kā Olivers gandrīz vienmēr gāja meistaram līdzi arī uz pieaugušo izvadiem, lai apradinādamies kļūtu aukstasinīgāks un pilnīgi spējīgs valdīt pār savām jūtām,,— kādam katrā ziņā jābūt īstam zārciniekam, — viņam bieži radās izdevība novērot, ar kādu vieglu rezignāciju un lēnprātību daži garā stipri cilvēki spēj panest dzīves smagos sitienus un zaudējumus.
Piemeram, kad Sauerberijs gāja apbērēt kādu vecu, bagātu lēdiju vai džentlmeni, ap kuriem pulcējās viņu māsu un brāļu dēli un meitas, kas visā to slimības laikā bija jutušies dziļi sagrauzti un, svešiem ļaudīm klātesot, nespēja un nespēja apklusināt sāpes, — savā pulciņā būdami, tie jutās kā jau daždien laimīgi cilvēki — priecīgi un apmierināti, tērzēja jautri, brīvi, it kā neatgadījies nekas tāds, kas būtu varējis tos traucēt. Arī vīri pārcieta savu sievu zaudējumu ar varonīgu sirdsmieru. Sievas atkal, tērpušās sērās pēc saviem vīriem, ne tikvien kā nesēroja šajos tērpos, bet šķita domājam tikai par to, lai tie labāk piekļautos augumam un izskatītos pēc iespējas pievilcīgāk. Gadījās arī novērot, ka lēdijām un džentlmeņiem, kuriem apbedīšanas ceremonijas laikā sirds pušu lūza aiz sāpēm, mājās nokļūstot, tūdaļ kļuva vieglāk, un tie vēl nebija tēju padzēruši, kad jau jutās pavisam omulīgi. Visu tā novērot bija patīkami un pamācoši, un Olivers to darīja ar aizrautību.
Ka šo lāga ļaužu piemērs būtu Oliveru pamudinājis būt lēnam un panesīgam, es, kaut arī esmu viņa biogrāfs, tādam apgalvojumam neņemos piedēvēt kaut cik ticamības, bet, pavisam nešaubīdamies, to gan varu apliecināt, ka mēnešiem no vietas viņš lēnprātīgi pacieta Noes Kleipola valdonību un
pāri darījumus, kurš tagad aiz skaudības izturējās pret viņu daudz nežēlīgāk nekā agrāk, jo tas svila greizsirdībā, redzēdams, ka jaunākajam zēnam piešķirts gods nēsāt melno zizli un cepuri ar lentām, kamēr viņam, vecākajam, jānēsā tā pati plakanā bene un ādas bikšeles. Šarlote nevarēja Oliveru ieredzēt, tāpēc ka Noe viņu neieredzēja, un misis Sauerberija palika viņa mūžīgs ienaidnieks, tāpēc ka misters Sauerberijs tiecās kļūt ar viņu draugos; tā nu Olivers, kuru aplenca no vienas puses šie triji un no otras — milzīgs daudzums bēru procesiju, nebūt nejutās tik omulīgi kā nostāstā tas izbadušais sivēns, kas netīši bijis ieslēgts alus darītavas graudu noliktavā.
Un tagad es nonāku pie ļoti ievērojamas epizodes Olivera dzīves stāstā, jo gribu pastāstīt par notikumu, kas var gan likties niecīgs un nenozīmīgs, bet kas netieši izrādījās par cēloni būtiskām pārmaiņām viņa nākotnes izredžu un darbības lokā.
Kādu dienu, kad Olivers un Noe parastajā laikā bija nogājuši virtuvē lepni pamieloties pusdienās ar jēra cisku — cienastā bija mārciņas pusotras vissliktākā gabala no paša stilba gala, — Šarloti kaut kur aizsauca, un, zēniem paliekot vieniem, Noe, būdams izsalcis un saniknots, šai īsajā starpbrīdi nezināja neko labāku kā ņemties paāzēt un pamocīt Oliveru Tvistu.
Uzdomājis šo nevainīgo rotaļu, Noe uzlika kājas uz apklātā galda, sapluinīja Oliveru aiz matiem, saraustīja aiz ausīm un izteica savu atzinumu par viņu — Olivers esot «līdējs», un nosolījās katrā ziņā aiziet un noskatīties, kā šo pakāršot, lai tas jaukais gadījums notiktu kad notikdams, un apmētāja to vēl dažnedažādiem neciliem vārdiem, kādus jau nu prot tāds ļaunmutīgs, izlaists patversmes zēns, kas viņš bija. Bet, ne ar vienu dzēlienu nepanācis vēlamo efektu — izspiest Oliveram asaras, Noe mēģināja vēl uzasināt savus durstekļus un šai uzbrukumā rīkojās, kā vēl šobaltdien rīkojas dažs labs par Noi daudz slavenāks neasprātīgs asprātis, ja tas grib padižoties ar saviem jokiem. Viņš pārgāja uz personiskas dabas jautājumiem.
— Nabagmājas nāpsli, — Noe uzsāka, — kā klājas tavai mātei?
— Viņa ir mirusi, — Olivers atteica, — nerunā tu ar mani par viņu ne vārda!
Olivers pietvīka, to sacīdams, viņš elpoja ātri, mute un nāsis tam sāka dīvaini raustīties, kas, pēc mistera Kleipola domām, vēstīja, ka acumirklī sekos nevaldāma raudu lēkme. Sās domas ietekmē viņš atsāka savu uzbrukumu.
— No kā ta šī mira, nabagmājas kverpli? — Noe vaicāja.
— No salauztas sirds, tā man stāstīja vecās aukles, — Olivers atbildēja, vairāk it kā ar sevi runādamies, ne Noem atbildēdams. — Man liekas, es zinu gan, kā tad ir, ja tā jānomirst.
— Pidri-pidrā-pidrallālā, nabagmājas nāpsli! — Noe ņirgājās, kad pār Olivera vaigu noritēja asara. — Kas ta tev to slapjumu pasprūdīja vaļā?
— Ne jau tu, — Olivers atcirta, steigšus norausdams asaru. — Nemaz neiedomājies!
— Ak ta es ne, ko? — Noe ņirdza.
— Nē, tu ne, — Olivers asi attrauca. — Tā, redz, un nu pietiek! Nerunā vairāk ne vārda par viņu, dzirdi, labāk nedari to!
— Labāk ne! — Noe izsaucās. — Ak tā! Labāk ne! Nabagmājas gnīda, nē'si bezkaunīgs! Tava māte, tā nu ar . . . Tā tik i' bij'se viens jauks putniņš! Ak tētīt!
Te Noe zīmīgi piešķieba galvu un sarauca savu mazo, sarkano degunteli, cik jau nu tā muskulīši to pieļāva.
— Dzi tu, nabagmājas nāpsli, — Noe turpināja, kļūdams drošāks, redzot, ka Olivers klusē, un runāja ar tādu zobga līgu nožēlu un līdzjūtību, kas dzeļ visniknāk, — dzi tu, nabagmājas nāpsli, tur nu tagadiņās nekas vairs nav līdzams, un tu tur nevarēji līdzēt arī toreiziņ, un man tīri žēl metas tevis, un es zin', ka visiem tev's i' stipri žēl, bet to tev, nabagmājas gnīda, tomēr būs zināt, ka tava māte bij'se pēdīgā slampa.
— Ko tu teici? — Olivers pārvaicāja, spēji paceldams galvu.
— Pēdīgā slampa, nabagmājas nāpsli, -— Noe atkārtoja vienaldzīgi. — Un zin', nabagmājas nāpsli, tas ir pulku labāk, ka viņa štā izdarīja, ņēmās un nomira, citād' viņa būtu dabūj'se krietni pasvīst Braiduelā* vai ar viņu būtu izsūtīj'ši vai pat pakāruši — pēdējais jau visdrīzāk ticams.
Gluži sarkans trakā niknumā Olivers pietrūkās kājās, apsvieda krēslu un galdu, sagrāba Noi pie rīkles un purināja to no visa spēka, līdz tam zobi mutē sāka klaudzēt; tad, sakoncentrējis visu savu sparu vienā zvēlienā, viņš nogāza to gar zemi.
Vēl pirms mirkļa zēns šķita esam kluss, lēns, nomākts radījums, par kādu to izvērtuši bargā apiešanās. Bet pēdīgi viņa gars sacēlās, nekrietnie zaimi par viņa mirušo māti ielēja uguni asinīs. Krūtis smagi cilājās, augums saslējās, acis zvērot zvēroja, viss mazais cilvēciņš pārvērtās, kad tas nu stāvēja, mezdams zibeņus uz savu gļēvo mocītāju, kas, sarāvies čokurā, gulēja pie viņa kājām; viņš izaicināja pretinieku ar tādu sparu, kādu tas līdz šim nebija pazinis.
— Viņš mani noģiebs! — Noe bimbāja. — Sarlot! Saimnieci Jaunais mācekļpuika sit mani zemē! Palīgā! Glābiet! Olivers traks palicis! Sar-lot!
Uz Noes kliedzienu ar skaļu spiedzienu atsaucās Šarlote un vēl skaļāk — misis Sauerberija, pirmā — ieskriedama virtuvē pa sānu durvīm, kamēr otrā vēl pakavējās uz kāpnēm, līdz pilnīgi pārliecinājās, ka cilvēka dzīvībai nekādas briesmas nedraudēs, ja arī nokāps lejā.
— Ū tu mazais postavniek! — Šarlote ķērca, sažņaugdama Oliveru ar tādu spēku, ar kādu varētu palepoties vidusmēra vīrietis, kas labi trenējies. — Ū tu ne-pa-tei-cīgais knīpa, tu slep-kav-nieks, tu ne-gan-tais bries-mo-ni!
Zilbju atstarpēs Šarlote pamieloja Oliveru ar vareniem belzieniem un katrreiz iespiedzās visiem par uzjautrinājumu.
Šarlotes dūre nekādā ziņā nebija no vieglajām, bet, bažīdamās, ka tā tomēr vēl nebūs pietiekami spēcīga, lai apklusinātu Olivera trakās dusmas, misis Sauerberija iegāzās
virtuvē un devās talkā, ar vienu roku palīdzēdama zēnu saturēt, kamēr ar otru ņēmās skrāpēt tam seju. Stāvoklim kļūstot tik labvēlīgam, Noe piecēlās no grīdas un sāka zvetēt Oliveru m> mugurpuses.
Sī nodarbība nu gan bija mazliet par strauju, lai to ilgi varētu izturēt. Kad visi trīs bija pagalam nokusuši un nespēja vairs plēst un sist, tie aizvilka Oliveru, kas gan kārpījās pretī un kliedza, bet nepavisam nebija nobijies, uz pagrabu un ieslēdza viņu tur. Kad nu tas bija padarīts, misis Sauerberija iekrita krēslā un izplūda asarās.
— Vaimandieniņ, viņa ģībst! — Šarlote izsaucās.
— Glāzi ūdens, Noe, labulīt! Žigli, žigli!
— O Šarlot! — misis Sauerberija sacīja, runādama, cik nu skaidri varēja aiz elpas trūkuma un ūdens pārpilnības, kuru Noe tai bija sagāzis uz galvas un pleciem. — O Šarlot, dieva laime, ka mēs visi neesam noslepkavoti savās gultās!
— Jā, tiešām dieva laime, kundzīt, — skanēja atbilde.
— Es tikai uz vienu ko ceru — ka šī būs laba mācība saimniekam un viņš neņems vairs šos trakos nebūjus, kuriem jau no šūpuļa nolemts kļūt par slepkavām un laupītājiem. Nabaga Noe! Viņš jau bija tepat pie gala, kad es ienācu virtuvē.
— Nabaga puika! — misis Sauerberija piebalsoja, žēli uzlūkodama patversmes zēnu.
Noe, kura augšējā vestes poga varētu būt vienā līmenī ar Olivera matu cekulu, klausīdamies šajās žēlās un nopūtās, Berzēja acis ar delnām, un viņam palaimējās pat izspiest pāris asaru un sāpīgu šņukstu.
— Ko nu lai iesākam! — misis Sauerberija gaudās. — Jūsu saimnieka nav mājās, neviena vīrieša nav mājās, bet viņš tak tās durvis izdauzīs desmit minūtēs!
Olivera negantā bungošana pa minēto koka gabalu darīja šo minējumu gaužām ticamu.
— Vai dieniņ, vai dieniņ! Es nezinu, kundzīt, — Šarlote sacīja, — vai nebūtu jāsūta pēc policijas.
— Vai pēc zaldātiem, — deva padomu misters Kleipols.
— Nē, nē, — misis Sauerberija teica, atcerēdamās Olivera veco draugu. — Skrej pie mistera Bambla, Noe, un pasaki, lai viņš nāk tūlītās šurp, lai ne mirkli nekavējas! Lai paliek cepure! Steidzies mudīgi! Tu skriedams vari turēt nazi pie tās sadauzītās acs. Tas novelk pampumu.
Noe ir nedomāja vairs atbildēt, bet laida prom, ko kājas nesa, un gājējiem bija ko nenobrīnīties, redzot pa ielu pēsu pesumis aizdrāžam patversmes zēnu bez cepures un ar saliecamo nazi pie acs.