Noe Kleipols skrēja pa ielām, cik jaudas, ne reizi neapstā damies atvilkt elpu, līdz nokļuva pie darbanama vārtiem. Šeit nu vienu divas minūtes pakavējies, kamēr var laist brecienu vaļā, izspiest kādu iespaidīgu asaru un savilkt šausmas seja, viņš skaļi piedauzīja pie vārtiņiem, un tūdaļ viņa priekša izauga vecs ubags drūmu, nelaimīgu seju — tas bija atvēris vārtus, bet pat šis večuks, kas arī savās labākajās dienās bija redzējis vienīgi nelaimīgas sejas sev apkārt, atsprāga atpakaļ aiz pārsteiguma.
— Nu, nu, nu, kas tad puikam lēcies! — večuks brīnījās.
— Mister Bambl! Mister Bambl! — Noe brēca ar labi tēlotu izmisumu un tik skaļā, satrauktā balsī, ka tā ne tikvien aizsniedza paša mistera Bambla ausis, kuram tobrīd gadījās būt tuvumā, bet sabudināja viņu pat tiktāl, ka tas iedrāzās pagalmā bez trijstūrenes, — ļoti interesants un ievērības cienīgs notikums; tas pierāda, ka pat bīdīs, rīkodamies pēkšņa, spēcīga impulsa ietekmē, spēj uz brīdi zaudēt pašsavaldīšanos un aizmirst savu cieņas pilno stāvokli.
— O mister Bambl, ser! — Noe gaudoja. — Olivers, ser … Olivers…
— Kas tad? Kas? — misters Bambls pārtrauca, un viņa metāliskajās acīs pazibēja prieka dzirksts. — Nebūs tak aizbēdzis? Jeb vai tomēr aizlaidies gan, ko, Noe?
— Nē, ser, nē. Aizbēdzis nava, ser, bet pārvērties par tīro mežoni, — Noe atbildēja. — Viņš gribēja mani nosist un pēc tam taisījās nosist Šarloti, un tad saimnieci. Vai, cik briesmīgi sāp! Tīri vai gals klāt, jānudie', ser!
Te nu Noe sāka staipīt un locīt savu ķermeni gan šā, gan tā — gluži kā tāds zutis, likdams misteram Bamblam saprast, ka Olivera mežonīgais, asinskārais uzbrukums tam nodarījis nopietnus iekšējus satricinājumus un bojājumus un ka patlaban viņš cieš neizturamas sāpes.
Redzēdams, ka atnestās ziņas misteru Bamblu pilnīgi paralizējušas, Noe centās iespaidu vēl kāpināt, raudot un gau- žoties par saviem briesmīgajiem ievainojumiem desmitreiz skaļāk nekā līdz šim, un, kad vēl ieraudzīja kādu džentlmeni baltā vestē šķērsojam pagalmu, viņš vaimanāja tik traģiski kā vēl nekad, pareizi spriezdams, ka būtu sevišķi lietderīgi piesaistīt sev minētā džentlmeņa uzmanību un sacelt arī viņā īgnumu.
Džentlmeņa uzmanība tika drīz vien pievērsta, jo nebija viņš vēl triju soļu paspēris, kad jau dusmīgi apcirtās apkārt un apprasījās, ko tas dullais puika tur bļaustoties un kādēļ gan misters Bambls to nepacienājot ar kaut ko tādu, kas šiem maigajiem brēcieniem tiešām dotu iemeslu.
— Tas ir kāds nabaga zēns no patversmes skolas, ser, — misters Bambls paskaidroja, — viņu cik cikko nenositis .. . daudz netrūcis, ka būtu nositis, ser… mazais Tvists.
— Pie velna! — džentlmenis baltajā vestē iesaucās, pēkšņi apstādamies. — Es jau to zināju! Man jau no paša sākuma bija tāda dīvaina nojauta, ka šis nekaunīgais mežonēns gaiu ņems pie karātavām.
— Tāpat viņš meties virsū kalponei, ser, un gribējis to nogalināt, — misters Bambls stāstīja gluži pelēks vaigā.
— Un savu saimnieci, — pārtrauca misters Kleipols.
— Saimnieku arī; man liekas, Noe, tu tā teici? — misters Bambls vēl piebilda.
— Nē! Saimnieka nav mājā, citādi viņš to būtu nositis, — Noe atteica. — Viņš teicās, ka gribot nosist.
— A! Nosist, tā viņš sacīja, manu zēn? — baltvestainais džentlmenis pētīja.
— Jā, ser, — Noe atteica. — Un, lūdzu, ser, saimniece gribēja zināt, va' misteram Bamblam nebūtu laika aiziet tur tūlītās un nŠpērt viņu, tāpēc ka meistars ir pro'.
— Protams, manu zēn, protams, — baltvestainais sacīja, mīlīgi smaidīdams un glaudīdams Noem galvu, kas atradās collas trīs augstāk nekā viņa paša galva. — Tu esi jauks zēns, ļoti jauks. Se, te tev būs viens penijs. Bambl, tūlīt dodieties pie Sauerberijiem ai savu niedri un raugiet, kas tur būtu darāms! Netaupiet viņu, Bambl!
—- Nē. to es nedarīšu vis, ser, — bīdīs atteica, piespaidī- dams savaskoto diegu, ar ko bija aptīts niedres gals, lai būtu vilcīgāks pēršanai.
— Pasakiet Sauerberijiem, lai arī tie skrotē bez saudzības! Nekādā galā tie ar viņu netiks, ja nenotaisīs tam strīpainu un zilu muguru, — piemetināja vēl džentlmenis baltajā vestē.
— Gan es parūpēšos, ser, — bīdīs atteica.
Tā kā trijstūrene un niedre par prieku savam īpašniekam jau bija lietošanas kārtībā, misters Bambls un Noe Kleipols ar -lielu skubu steidzās uz zārcinieka veikalu.
Seit nekas vēl nebija mainījies uz labo pusi. Sauerberijs vēl nebija pārnācis, un Olivers joprojām ar neatslābstošu sparu spārdīja pagraba durvis. Viņa niknums, kā misis Sauerberija stāstīja, izpaudies tik šaušalīgā veidā, ka misters Bambls atzina par prātīgāku vispirms aprunāties un tad tikai atvērt durvis. Sai nolūkā viņš deva durvīm spērienu no ārpuses — tas tā priekšspēles vietā — un tad, pielicis muti pie atslēgas cauruma, uzsauca dobjā, iedvesmīgā balsī:
— Oliver!
— Nu laidiet tak mani ara! — Olivers atsaucas no iekšpuses.
— Vai tu šo te balsi pazīsti, Oliver? —- misters Bambls vaicāja.
— Pazīstu gan, — Olivers atbildēja.
— Vai tev nav bail no tās, kundziņ? Vai tu jau netrīci, kamēr es te runāju, kundziņ? — misters Bambls apvaicājās.
— Nē! — Olivers atteica drosmīgi.
Atbilde, tik atšķirīga no tās, kādu viņš sagaidīja un kādu bija radis saņemt, satricināja misteru Bamblu ne pa jokam. Viņš atkāpās no atslēgas cauruma, izslēja augumu taisni un mēmā izbrīnā šaudīja acis no viena pie otra, jo tur stāvēja trīs, kas visu redzēja un dzirdēja.
— Vai manu! Zināt ko, mister Bambl, viņam jābūt no tiesas trakam, — misis Sauerberija teica. — Vai nu tāds puika, ja ar tam pusprātiņa tik būtu mājās, uzdrošinātos ar jums tā runāt?
— Tas, madam, nav trakums, — misters Bambls pēc īsām un dzijām pārdomām atbildēja. — Tā ir gaļa.
— Kas? — misis Sauerberija iesaucās.
— Gaļa, madam, gaļa, — Bambls attrauca ar sevišķu uzsvaru. — Jūs viņu, madam, esat pārbarojusi. Jūs esat pamodinājusi viņā dvēseli un pretestības garu, kas ir pilnīgi lieka greznība cilvēkam viņa stāvoklī, kā teiktu padomes vīri, misis Sauerberij, bet tie ir praktiski filozofi. Ko gan ubags iesāks ar dvēseli un garu? Ar uzvijām jau darīts, ja mēs tiem atļaujam nest dzīvu miesas būdu. Būtu jūs zēnu barojusi tikai ar tumi, nekad tas nebūtu noticis.
— Vai manu, vai manu! — misis Sauerberija vaimanāja, svētā bijībā lūkodamās virtuves griestos. — Un viss tas-, cilvēciņ, nāk no tavas vēlības un devības!
Misis Sauerberijas devība un vēlība pret Oliveru izpaudās tādējādi, ka viņa tam pārpilnībā atmeta visas apķērnātās ēdiena atliekas, ko cits neviens nebūtu ēdis, tātad vajadzēja diezgan lielas lēnprātības un pašaizliedzības, lai bez kurnēšanas panestu tik smagu apvainojumu, kādu tai uzkrāva misters Bambls. Lai izturētos taisnīgi pret misis Sauerberiju, jāteic, ka viņa šinī gadījumā bija pilnīgi nevainīga kā domās, tā vārdos un darbos.
— Eh! — misters Bambls sacīja, kad lēdija savas acis nolaida atkal uz zemi. — Vienīgais, ko patlaban var darīt, cik es saprotu, ir atstāt viņu uz pāra dienām pagrabā, lai mazdrusciņ pabadojas, tad izlaist un visus mācekļa gadus barot viņu ar putriņu vien. Viņš nāk no nelabas ģimenes. Atrās dabas cilvēki, misis Sauerberij! I kopēja, i dakteris stāstīja, ka viņa māte, kuldamas uz šejieni, pārcietusi tādas grūtības un mokas, kas ikvienu godīgu sievieti būtu iedzinušas kapā jau dažu labu nedēju agrāk.
Kad misters Bambls bija aizrunājies līdz šim punktam, 'Olivers, padzirdējis tieši tik daudz, lai noprastu, ka viņa māti apmētā jauniem aizdomīgiem vārdiem, atsāka durvju spārdīšanu ar (ādu nevaldāmu niknumu, ka šai troksnī neviena cita skaņa vairs nebija dzirdama. Sinī kritiskajā brīdī pārradās Sauerberijs. Kad viņam bija apgaismots Olivera noziegums ar tādiem pārspīlējumiem, kādi, pēc abu lēdiju domām, visātrāk varētu iesvelt viņu dusmās, viņš tūlīt atslēdza pagraba durvis un, sagrābis aiz apkakles savu sadumpojušos mācekli, izrāva to ārā.
Olivera drēbes bija saplēstas kautiņā, kad viņam visi bruka virsū; seja saskrāpēta un vienos zilumos, mati nokarājās pār pieri. Dusmu kvēle tomēr viņā nebija apdzisusi, un, ticis laukā no cietuma, viņš nikni pašķielēja uz Noi, pie tam neizrādīdams ne mazāko baiļu.
— Esi gan tu man jauks zellis, ko? — Sauerberijs sacīja, sapurinādams Oliveru un iešaudams tam pa ausi.
— Jā, viņš neglītos vārdos saukāja manu mammu, — Olivers atbildēja.
— Nu, un kas par to, ka saukāja, tu mazais, nepateicīgais nelieti? —- misis Sauerberija sacīja. — Viņa tos vārdus ir pelnījusi un vēl neglītākus.
— Nē, nav pelnījusi, — Olivers pretojās.
— Ir pelnījusi, — misis Sauerberija uztiepa.
— Tie ir meli, — Olivers turējās pretī.
Misis Sauerberiju nu apšļāca asaru plūdi.
Sie asaru plūdi neatstāja vairs misteram Sauerberijam divu iespēju, kā rīkoties. Katram piedzīvojušam lasītājam gan jāsaput, ka, iedomājies tikai Sauerberijs Oliveru uz visstingrāko nenosodīt, tad, kā precendenti rāda šādos precēto ļaužu strīdos, viņš tagad būtu tīrais zvērs, vīra paslava, rupjš tēviņš, lupata no vīrieša un diezin kas vēl ne — to jauko epitetu pārlieku daudz, lai spētu tos visus ietilpināt šinī nodaļā. Izturoties pret zārcinieku taisnīgi, jāatzīst, viņš bija, ciktāl viņa vara sniedzās, — bet tā nesniedzās tālu, — laipnīgs ar zēnu, varbūt pats savu interešu labā, varbūt tāpēc, ka sieva zēnu neieredzēja. Asaru plūdi tomēr laupīja viņam izvēles brīvību, un viņš uz karstām pēdām ņēmās un tā nosloksnēja puiku, ka pat misis Sauerberija jutās apmierināta un arī misters Bambls draudzes niedrei mierīgi varēja |aut atpūsties. Visu pēcpus dienu Oliveru atstāja ieslēgtu pieliekamā kambarī blakus virtuvei ūdens pumpja un maizes šķēlītes sabiedrībā, bet vakara, kad misis Sauerberija aiz durvīm bija nobirdinājusi dažnedažādas piezīmes, nebūt ne glaimojošas viņa mātes piemiņai, Šarlotei un Noem no savas puses piepalīdzot ar kodīgām zobgalībām, viņa pabāza galvu istabiņā un lika tam kāpt augšā ii/, tā nožēlojamo guļvietu.
Tikai tad, kad viņu, atstātu vienatnē, apņēma drūmā zārku veikala klusums un miers, tikai tad un ne agrāk viņš paļāva vaļu savām jūtām, kas šādas dienas negaisā, — var gan iedomāties, — spēja sabangoties pat bērna sirdī. Visās ņirgās viņš bija noklausījies ar augstprātīgu nievu, visus belzienus panesis bez vaida, jo krūtīs viņam brieda tāds lepnums, kas būtu apslāpējis kliedzienu līdz pēdējam brīdim, pat ja viņu dzīvu sadedzinājuši. Bet tagad, kad tur nebija neviena, kas to redzētu vai dzirdētu, viņš nokrita ceļos uz grīdas un, paslēpis seju rokās, lēja tik rūgtas asaras, — dievs, cilvēkus mīlēdams, tās viņiem sūtījis, — kādas gan pirms viņa tikai retam tādam maziņam būs nācies liet.
Ilgu laiku Olivers palika nekustīgi šādā stāvoklī. Svece jau bija gandrīz izdegusi, kad viņš pēdīgi piecēlās. Vērīgi apskatījies visapkārt, saspringti paklausījies, viņš piesardzīgi atvilka durvju bultu un palūkojās ārā.
Bija auksta, tumša nakts. Zvaigznes zēna acīm šķita daudz tālāk no zemes, nekā viņš jebkad redzējis; nebija ne vēja pūsmiņas, un koku mestās tumšās ēnas savā stingumā izskatījās spokaini mironīgas. Viņš klusītiņām atkal aizvēra durvis. Kamēr vēl dega sveces galiņš, zēns pasteidzās sasiet kabatas drāniņā tos nedaudzos apģērba gabalus, kādi tam bija, un tad nosēdās uz soliņa, lai sagaidītu rītu.
Ar pirmajiem gaismas stariem, kas iespraucās pa aizvirtņu spraugām, Olivers piecēlās un atkal atbultēja durvis. Viens bikls skatiens visapkārt, vēl mirklis šaubīšanās — tad viņš aiztaisīja durvis un atradās uz ielas.
Viņš pavērās pa labi, pavērās pa kreisi — neziņā, uz kuru pusi doties. Zēns atcerējās redzējis, ka vezumnieki, izbraukuši no pilsētas, smagi vilkās augšup pakalnā. Viņš uzņēma to pašu virzienu un, nonācis līdz kājtekai, kas bija iemīta pāri laukam un izgāja tālāk uz tā paša ceļa, nogriezās pa to un devās ātrā solī uz priekšu.
Pa šo pašu kājceliņu — Olivers vēl labi atcerējās — viņš bija laidis riksītī blakus misteram Bamblam, kad tas viņu veda no fermas atpakaļ uz darbanamu. Sis ceļš gāja tieši garām kotedžai. Sirsniņa viņam sāka dauzīties, kad par to iedomājās, un gandrīz jau bija prāts griezties atpakaļ. Tomēr noiets jau krietns gabals, un atpakaļceļš paņemtu daudz laika. Bez tam vēl taču tik agrs, ka nav daudz ko baidīties, ka viņu varētu ieraudzīt, — tā nu viņš gāja vien tālāk.
Kotedža bija klāt. Nemaz nerādījās, ka kāds tās iemītnieks jau rosītos šai agrajā rīta stundā. Olivers apstājās un ielūkojās dārzā. Kāds bērns tur ravēja mazu vadziņu; tas, padzirdis soļus apstājamies, pacēla savu bālo vaidziņu, un Olivers ieraudzīja pazīstamus vaibstus — tas bija viens no viņa agrākajiem drauģeļiem. Oliveru pārņēma prieks, ka pirms aiziešanas no šejienes viņam laimējies to vēl satikt, jo tas, kauču mazākais, tomēr bija viņam labs draudziņš un rotaļu biedrs. Viņi bija pērti, badināti un daudz daudz reižu abi kopā iesprostoti aiz atslēgas.
— Klusāk, Dik! — Olivers brīdināja, kad zēns, pieskrējis pie vārtiņiem, bāza savu tievo roķeli pa šķēršu spraugu, lai sasveicinātos ar viņu. — Vai neviens vēl nav augšā?
— Nē, es viens pats tikai, — bērns atteica.
— Tu, Dik, nedrīksti nevienam teikt, ka esi mani redzējis, — Olivers sacīja. •— Es pašlaik bēgu prom. Viņi mani sita un mocīja, Dik, un es tagad dodos pasaulē laimi meklēt, kaut kur tālu tālu projām. Pats nezinu, kurp. Cik tu esi bāls!
— Es dzirdēju, dakteris tiem teica, ka es miršot, — Diks atbildēja, vārgi pasmaidīdams. — Man liels prieks, ka dabūju tevi redzēt, bet nekavējies vis, nekavējies vis!
— Labi, labi, gribu tik pateikt vēl tev ardievas, — Olivers
atbildēja. — Mēs vēl redzēsimies, Dik. Es zinu, ka redzēsimies. Tu būsi vesels un laimīgs!
— Es ticu, — bērns atbildēja. — Pēc tam kad būšu nomiris, agrāk gan ne. Es zinu, dakteris saka taisnību, jo man bieži sapņos rādās debesis un eņģeļi, un mīlīgas sejas, kādas nekad neredzu, kad esmu nomodā. Dod man mutes, — bērns sacīja, uzrāpies uz zemajiem vārtiņiem un apvijis mazās roķeles Oliveram ap kaklu. — Ardievu, draudziņ! Die's lai tevi svētī!
Šis svētības novēlējums nāca no bērna lūpām, bet tā bija
pirmā reize, kad Olivers dzirdēja par sevi aizlūdzam, un grūtajās cīņās, ciešanās, dzīves likstās un nedienās, kas nāca vēlāk, viņš nekad to neaizmirsa.