Kājceliņš izbeidzās, un Olivers atkal nokļuva uz lielceļa. Pulkstenis varēja būt astoņi. Kaut gan viņš bija jūdzes piecas jau ārā no pilsētas, viņš tomēr nemitējās skriet līdz pat pusdienai, reizi pa reizei paslēpdamies aiz ceļmalas dzīvžoga, jo baidījās, ka kāds varētu dzīties pakaļ un notvert viņu. Pēdīgi viņš apsēdās atpūsties pie kāda ceļa staba un pirmo reizi sāka pārdomāt, kurp nu būtu labāk iet un apmesties uz dzīvi.
Uz akmens staba, pie kura viņš bija nosēdies, uzraksts lieliem burtiem vēstīja, ka no šās vietas ir tieši septiņdesmit jūdžu līdz Londonai. Šis vārds ieplūdināja zēna galvā jaunu domu strāvu. Londona! … Šī milzīgi lielā pilsēta! . . . Neviens — pat ne misters Bambls — viņu tur nekad neatradīs! Viņam arī darbanamā bieži gadījās dzirdēt vecus vīrus runājam, ka puikam ar akotu Londonā no trūkuma nav jābaidās un ka šai plašajā pilsētā ir tādas iespējas sev dzīvi nodrošināt, par kādām tie, kas auguši provincē, pat ne iedomāties nevar. Šī gan būs pati īstā vieta bezpajumtes zēnam, kam jānobeidzas uz ielas, ja neviens par to neiežēlojas. Kad nu tiktāl bija aizprātojies, viņš trūkās kājās un soļoja tālāk.
Viņš bija samazinājis attālumu, kas šķīra viņu no Londonas, vēl par apaļām četrām jūdzēm un tad tikai atjēdzās, cik daudz nāksies izturēt, līdz nokļūs iecerētajā vietā. Šās atskārsmes nomākts, viņš palēnināja soļus un nogremdējās pārdomās par iespējām to sasniegt. Viņa sainītī bija maizes garoza, kāds nekāds kreklelis un divi pāri zeķu. Kabatā vēl gan glabājās arī viens penijs — mistera Sauerberija velte pēc kādām bērēm, kurās tam bija izdevies sevi parādīt jo izcili. «Tīrs krekls,» domāja Olivers, «ir patīkama lieta, tāpat divi pāri salāpītu zeķu un penijs arī, bet mazs glābiņš tas ir, ja ziemas laikā jānostaigā sešdesmit piecas jūdzes.» Olivera domas, tāpat kā ļaužu lielākajai daļai, bija gan sevišķi možas un rosās saskatīt grūtības, bet kļuva pilnīgi nevarīgas, kad vajadzēja atrast kaut kādu iespēju tās pārvarēt; un tā, gluži veltīgi izdomājies uz priekšu atpakaļ, viņš pārlika sainīti uz otra pleca un čāpoja tālāk.
Todien Olivers nogāja divdesmit jūdžu un pa visu laiku neiebaudīja neko citu kā vien maizes garoziņu un'kādu malku ūdens, ko palūdza vienā otrā kotedžā, kuras pagadījās ceļa malā. Vakaram uznākot, viņš nogriezās kādā pļavā un, parausies kaudzes malā zem siena, nolēma tur nogulēties līdz rītam. No sākuma viņam bija tā baisi ap sirdi, jo vējš tik drūmi šalkoja pār klajajiem laukiem, arī aukstums un izsalkums lika sevi manīt, un nekad viņš vēl nebija sajuties tik vientuļš kā šinī brīdī. Noguris no lielās staigāšanas, zēns tomēr ātri aizmiga un aizmirsa visas rūpes.
Viņš bija nosalis gluži stīvs, kad no rīta cēlās augšā, un tik izsalcis, ka jau pašā pirmajā ciematā, caur kuru veda viņa ceļš, nekas cits neatlika kā apmainīt pensu pret mazu maizes kukulīti. Zēns nebija nogājis vairāk par divpadsmit jūdzēm, kad vakars nāca atkal virsū. Pēdas sūrstēja, un kājas aiz noguruma ļodzījās ejot. Otrā nakts bija vēl ļaunāka, jo nedeva nekāda patvēruma no aukstuma un drēgnuma, un, kad otrā rītā atkal uzsāka savu ceļojumu, viņš vairs tikko tikko spēja pavilkties uz priekšu.
Kādas kraujas piekalnes pakājē viņš pagaidīja, kamēr piebrauc diližanss, un tad lūdza dāvanas pasažieriem, kas sēdēja uz jumta, bet ļoti maz bija to, kas viņu uzklausīja, un tie paši ieteica pagaidīt, kamēr tikšot kalnā augšā, tad viņi paskatīšoties, cik tālu šis varēšot paskriet pēc puspensa. Olivers pūlējās kādu gabalu turēties ratiem līdzi, bet tas gāja pāri viņa spēkiem — nogurušās un sūrstošās kājas neklausīja. Kad pasažieri to redzēja, tie iebāza savus puspensus atpakaļ kabatā, pakliegdami zēnam, ka tāds slinkuma lāpītājs kā šis neesot pelnījis nekā, un diližanss aizdārdināja, ka putekļi vien nokūpēja.
Dažos ciematos bija izlikti lieli plakati ar brīdināiumu, ka visas personas, kas šinī iecirknī ubagos, tiks nosūtītas uz cietumu. Tas nu Oliveru stipri sabiedēja un lika ar vislielāko skubu traukties projām no šiem ciematiem. Citos turpretī viņš mēdza nostāties pie kāda traktiera un sērīgām acīm uzlūkot katru garāmgājēju, bet parasti gan tas beidzās ar to, ka krodziniece pavēlēja kādam no pasta puišiem, kas turpat tuvumā slaistījās, aiztriekt to svešo puiku, jo viņa esot pārliecināta, ka tas te atvilcies, lai kaut ko nospertu. Ja viņš ubagoja lauku sētās, deviņās no desmitām to aizrīdīja ar suņiem, bet, kad pabāza degunu kādā veikalā, tur tūdaļ valodās aizņēma bīdlu, — Oliveram tad no bailēm sirds taisījās pa muti kāpt laukā, un bieži jo bieži viņa mutei ar to arī bija jāpietiek daudzas garas stundas no vietas.
Patiesībā, ja nepagadījies labsirdīgā tilta uzrauga un iežc- līgās vecās lēdijas, Olivera mokām būtu pienācis daudz ātrāks gals, tāpat kā tas notika ar viņa māti; citiem vārdiem sakot — vairāk nekā ticami, ka viņš būtu pakritis beigts uz karaļa pilsētas lielceļa. Bet uzraugs to paēdināja ar maizi un sieru, un vecā lēdija, kuras mazdēls, cietis avariju, tagad kā baskājis klīda pa nezināmām pasaules malām, iežēlojās nabaga bāriņa un deva viņam, cik jau pašai bija tās rocības, vēl vairāk — lielāku atveldzi deva viņas laipnie, siltie vārdi, viņas neviltotās līdzjūtības un līdzcietības asaras, — tās iegremdējās dziļāk Olivera dvēselē nekā viss līdz šim pieredzētais un pārdzīvotais.
Jau atausa septītais rīts, kopš Olivers bija atstājis dzimto vietu, kad viņš lēnām iekliboja Barnetas pilsētiņā. Logu aizvirtņi bija ciet, ielas tukšas; neviena dvēsele vēl nebija modusies savām dienas gaitām. Saules lēkts atmirdzēja pilnā krāšņumā, bet šai spožumā zēns, sēdēdams uz kādu durvju sliekšņa asiņainām kājām, apputējis gluži balts, vēl vairāk sajuta savu pamestību un vientulību.
Viens aiz otra aizvirtņi sāka vērties vaļā; logu aizkari pašķīrās, un ļaudis jau staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viens otrs apstājās un kādu mirkli noraudzījās Oliverā, citi tikai steigdamies pagrieza galvu atpakaļ, lai uzmestu tam acis, bet neviens par viņu nebēdāja, nevienam pat prātā nenāca apvaicāties, kā viņš še nokļuvis. Zēnam nebija vairs drosmes lūgt dāvanas. Un tā viņš tur sēdēja.
Labu laiku jau viņš sakumpušu muguru bija notupējis uz sliekšņa kāpslīša, pabrīnīdamies par daudzajiem dzērienu veikaliem (Barnetā vai katrā otrā namā atradās traktieris, liels vai mazs), vienaldzīgi noraudzīdamies uz garām ripojošām karietēm un prātodams, cik gan tas savādi, ka tām tāds gabals ir dažu stundu nieka skrējiens, kas viņam paņēma veselu nedēļu un tik daudz dūšas un uzņēmības, ko no tik maza bērneļa nemaz nevarētu prasīt, — kad pēkšņi viņa domas pārtrauca kāds zēns, kas pirms pāris minūtēm bija nevērīgi pagājis garām, bet nu atgriezies atpakaļ un no ielas pretējās malas ņēmās viņu pamatīgi apskatīt. No sākuma Olivers nelikās par to neko daudz zinis, bet zēns, kā sācis, tā neatlaidīgi vēroja viņu tik ilgi, kamēr Olivers beidzot pacēla galvu un cieši pavērās pretī. Tad zēns nāca ielai pāri un, piegājis Oliveram klāt, sacīja:
— Hei puiša cilvēk! Ko tāds nošņurcis?
Zēns, kas ar šādu jautājumu uzbildināja jauno ceļavīru, bija ar to apmēram vienos gados, bet nu tik jocīgs puika gan, kādu Oliveram vēl nebija gadījies redzēt. Strupu degunteli, zemu pieri — pēc ģlmīša pats parastākais puišelis — un tik netīrs, ka taisni brīnums, bet izturēšanās un izdarības kā lielam vīram. Viņš bija mazs no auguma savam vecumam, leinām kājām, mazām, durstīgām, nejaukām acīm. Cepure viņam tik tikko turējās uz pakauša, tā vien skaties — kuru katru mirkli tā noripos zemē, un tas arī būtu noticis ne vienreiz vien, ja valkātājs ar veiklu triku šad un tad spēji nepa- sviedis galvu, tādējādi atkal nodēstot cepuri vecajā vietā. Mugurā puisim bija liela cilvēka svārki, kas tam sniedzās vai līdz papēžiem. Piedurknes līdz pusei uzlocītas — tā domāt, ar to nolūku, lai rokas pa tām varētu izdabūt ārā un sabāzt ripsaino bikšu kabatās, jo tur viņš tās visu laiku glabāja. Vārdu sakot, tas bija tik lielmanīgs, balmutīgs jauns džentlmenis, kāds vien jebkad redzēts četru pēdu sešu collu — vai pat vēl mazāk — garumā, ar šņoraiņiem kājās.
— Hei puiša cilvēk! Ko tāds nošņurcis? — šis dīvainais jaunais džentlmenis uzrunāja Oliveru.
— Esmu loti izsalcis un piekusis, — Olivers atteica, un runājot tam asaras sakāpa acīs. — Tālu tālu gabalu es nostaigāju. Septiņas dienas vienā iešanā.
— Septiņ' dien' vienā iešanā! — jaunais džentlmenis izsaucās. — Ahā, es ģiežu gan. Uz knābiķa pavēli, ko? Bet, — viņš piebilda, pamanījis Olivera izbrīnā paplestās acis, — kā redzu, tu jau nemaz nezin', kas tas knābiķis iraid, manu amatbrāl!
Olivers kautri atbildēja, ka viņš esot gan to vārdu dzirdējis, tā saucot putna muti.
— Vai akis, kur zaļš! — jaunais džentlmenis izsaucās. — Ta dzi, knābiķis ir tiesnesis; un, ja tu iet uz tiesneša pavēli, tas nav vis tā — laiž tik taisni, bet tad ceļš iet stāvu gaisā, zemē krišana ta vairs nav. Vai tu vēl dzirnās neif bij's?
— Kādās dzirnās?
Palīdzējis Oliveram piecelties, jaunais džentlmenis ievilka viņu tuvējā pārtikas bodelē un iegādājās tur gabalu šķiņķa un pusklaipu četrmārciņu maizes — kā pats izteicās, «par četriem pensiem sēnalas»; šķiņķim viņš izdomāja varen izdevīgu paslēptuvi no netīrumiem un putekļiem: izurbinājis pusklaipam vienu porciju mīkstuma, viņš izveidoja alu un iestūķēja tajā gaļas gabalu. Pasitis maizi padusē, jaunais džentlmenis iegriezās mazā traktierītī un taisnā solī devās uz dzertuvi dibenistabā. Seit noslēpumainais zeņķis pasūtīja krūzi alus, un Olivers, pieņemdams sava jaunā drauga uzaicinājumu, sēdās pie maltītes, ēda ilgi un ieturējās pamatīgi, kamēr svešā puikas acis ik pa brītiņam pievērsās viņam un pētīja viņu ar lielu uzmanību.
— Uz Londonu iedams? — svešais puika ievaicājās, kad Olivers pēdīgi bija beidzis ēst.
— Jā.
— Apmešanas zinama?
— Nē.
— Nauda ir?
— Nav.
Svešais zeņķis iesvilpās un sabāza rokas kabatās tik dziļi, cik vien lielo svārku piedurknes to atļāva.
— Vai tu dzīvo Londonā? — Olivers apprasījās.
— Jā, kad es ir mājā, — puika atteica. — Tu laikam gan gribētu atrast kādu vietiņu, kur šonakt pārgulēt, vai ne, ko?
— Gribētu gan, — Olivers atbildēja. — Neesmu zem jumta gulējis, kopš atstāju savu pusi.
— Nesāc nu acis mirgāt dēļ šito, — jaunais džentlmenis pamācīja. — Šovakar man jātiek Londonā, un es tur pazīst' vienu vecu džentlmeni — vienu smalku vīru, kas tev dos pajumti gluži par velti un i nedomās prom raidīt… tas i', ja tevi ieteiks džentlmenis, kuru viņš pazīst. Un vai t' šis mani nepazīst? Uhu, nepazīst vis! Ne drusku! I ne tuvu! Nepagalam!
Jaunais džentlmenis smīknēja, likdams saprast, ka ar šiem pēdējiem vārdiem viņš pamētājas tikai tā joka pēc, un izdzēra sausu savu alus krūzi.
Sis negaidītais piedāvājums bija pārāk vilinošs, lai to atraidītu, jo vilinošāks tādēļ, ka tam uz pēdām sekoja apgalvojums, ka jau minētais vecīgais džentlmenis, bez šaubām, pacentīšoties visdrīzākā laikā apgādāt Oliveram labu, patīkamu vietiņu. Pēc tam viņu saruna jau izvērsās draudzīgāka, intimāka, un Olivers dabūja zināt, ka viņa jauno draugu sauc par Džeku Daukinsu un ka tas ir šā vecā vīra mīlulis un īpašs protežē.
Mistera Daukinsa āriene gan neko sevišķi jauku nepauda par tiem jaukumiem, kādus viņa patrons piešķir tiem, kurus ņem savā aizbildniecībā, bet, tā kā viņam bija tāds gaisīgs, delverīgs runas veids un turklāt viņš pats atzinās, ka tuvāko draugu starpā šis vairāk esot pazīstams pēc iesaukas «Manīgais Lapsa Kūmiņš», Olivers nodomāja, ka viņa labdara labās pamācības to vēl nav paspējušas ietekmēt. Nācis pie tādas atziņas, viņš klusībā nolēma ar steigu censties iekarot vecā džentlmeņa labvēlību, un, ja izrādīsies, ka Kūmiņš nav labojams, kas vairāk nekā ticami, viņš turpmāk atteiksies no goda būt ar to pazīstams.
Kaut gan Oliveram bija stingri jāuzmanās, lai paturētu acīs ceļvedi, viņš tomēr skriedams nevarēja atturēties, nepa- metis pa ašam skatienam arī sānis. Netīrākas un atbaidošākas vietas viņš vēl nebija redzējis. Iela bija ļoti šaura un dubļaina, gaiss — pilns smirdoņas. Mazas bodelītes rēgojās no vietas, bet likās, ka vienīgā tirgus prece te ir bērnu bari, kas pat tik vēlā laikā vēl rāpuļoja ap durvīm vai spiedza iekšpusē. Vienīgie, kas it kā vēl turējās uz zaļa zara šai vispārējā postažā, bija traktieri, kuros Īrijas zemo slāņu padibenes ķīviņos un kautiņos izgāza savu pēdējo spēku. Vietvietām gar galveno ceļu nožogotās ejās un sētās bija redzami nelieli nameļu puduri, un tur piedzērušies vīrieši un sievietes vārda pilnā nozīmē vārtījās dubļos, bet no dažām māje- lēm slapstīdamies līda ārā tādi šaubīga izskata slamsti, kuri, kā visas zīmes rādīja, gan nedevās nekādās godīgās un nevainīgās gaitās.
Olivers pašlaik jau sāka domāt, vai labāk tomēr nebūtu laisties lapās, kad kalna galotne arī bija sasniegta. Pavadonis, saņēmis viņu pie rokas, aizrāva pie kādas mājeles netālu no Fīldlenas, atgrūda durvis vaļā un, iestūmis viņu priekšnamā, atkal aizvēra tās.
— Nu, kā sastāv? — kāda balss no augšas atsaucās Kūmiņa svilpienam.
— Brangs kampiens, lielais slems! — skanēja atbilde.
Tas izklausījās pēc paroles vai signālā, ka viss ir kārtībā, jo priekšnama viņējā galā tūlīt atblāzmojās bāla sveces gaisma un salauztu virtuves kāpņu margu spraugā parādījās kāda vīrieša galva.
— Jūs tur divi, — vīrietis sacīja, pastiepdams sveci uz priekšu un ar otru roku aizēnodams acis. — Kas ta tas otri- nieks tev tāds?
— Jauns čoms, — Džeks Daukinss atbildēja, pabīdīdams Oliveru uz priekšu.
— No kurienes ta šis uzradies?
— No «zaļo» muižas. Vai Feidžins augšā?
— Jā, viņš tur zortierē snīpslauķus. Rāpieties augšan!
Sveci atvilka atpakaļ, un galva pazuda.
Olivers, ar vienu roku taustīdamies pēc ceļa, kamēr viņa biedrs otru turēja cieši sažņaugtu savējā, ar lielām pūlēm tika uz augšu pa tumšajām, salauzītajām kāpnēm, bet pavadonis gāja tik viegli un veikli, ka skaidri redzams — ar tām viņš jau labi pazīstams. Viņš atvēra durvis uz dibenejo istabu un ievilka Oliveru sev līdzi.
Sienas un griesti istabā bija netīri, nomelnējuši no laika zoba. Pie pavarda stāvēja egles dēļu galds un uz tā svece, iebāzta ingveralus pudeles kaklā, divi trīs alvas krūzes, maize, sviests un šķīvis. Virs uguns pie pavarda dzegas piekarinātā pannā cepās desiņas, un ar garkāta dakšiņu rokā, pārlīcis pār pannu, tur stāvēja ļoti vecs, sarucis ebrejs, kura atbaidošo, pretīgo seju aizēnoja vesels lēvenis rudu, savēlušos matu pinku. Mugurā viņam bija netīrs, no- taukots paltraks ar vaļēju kaklu. Likās, ka viņa uzmanību saista divi lietas: panna un veļas žāvējamais āzītis, uz kura bija sakārts milzum daudz zīda mutautiņu. Vairāki veci čubu maišeļi, domāti gulēšanai uz grīdas, bija nekārtīgi sagrūstīti cits pie cita. Ap galdu sēdēja kādi četri pieci puikas — neviens vecāks par Kūmiņu, bet viņi pīpēja garas māla pīpes un dzēra viskiju gluži kā tādi veči. Visi tie apstāja savu biedru, kamēr tas pačukstēja dažus vārdus ebrejam, tad, pavērsušies
pret Oliveru, ņirgdamies ņēmās to aplūkot. To pašu darīja arī ebrejs, arvien vēl turēdams dakšu rokā.
— Tas i' viņš, Feidžin, — Džeks Daukinss sacīja, — mans draugs Olivers Tvists.
Ebrejs smīknēja, zemu palocījās Oliveram un, paņēmis to pie rokas, sacīja, ka šim gan, domāt, būšot gods iepazīties ar viņu tuvāk. Pēc tam jaunie džentlmeņi ar visām pīpēm ielenca Oliveru un cieši paspieda viņam abas rokas, — sevišķi cieši to, kurā viņš turēja mazo sainīti. Viens no jaunajiem džentlmeņiem iztapīgi paņēma viņa cepuri, lai to pakārtu, otrs bija tik pakalpīgs, ka ielaida rokas viņa kabatās, lai, gulēt ejot, pašam nebūtu vairs jānopūlas ar iztukšošanu. Sī laipnā izpalīdzība droši vien būtu gājusi vēl tālāk, ja vien ebrejs nelaidis darbā savu dakšu, pamielodams ar to aizrautīgo jaunekļu galvas un kamiešus.
— Mums ir liels prieks par tevi, Oliver, liels prieks, — ebrejs sacīja. — Kūmiņ, noņem cīsiņus un pievel tuvāk ugunim vienu mučeli, kur Oliveram atsēst. A, tu brīnē tos kabatlakatiņus? Jā, mans mīlinais? To te ir gan vesels lērums, ko? Mēs tos nupat savācām kopā mazgāšanai — tas viss, Oliver, tas viss. He, he, he!
Jautrā vecā džentlmeņa runas pēdējai daļai viņa daudzsološie audzēkņi skaļi uzgavilēja. Vēl nenorimušies, tie sēdās pie vakariņām.
Olivers noēda savu daļu, tad ebrejs samaisīja glāzi karsta ūdens ar džinu un lika to uz vietas izdzert, jo trauku jau gaidot cits džentlmenis. Olivers darīja, kā pavēlēts. Pēc acumirkļa viņš vēl juta, ka tiek maigi pacelts un noguldināts uz viena no tiem maišeļiem, un tad viņš iekrita dziļā miegā.