PAR VISU LABO-NĀVE
M. Ibrahimbekovs
Ja nebūtu šis sasodītās mugursomas, dzīve uzreiz kļūtu daudz patīkamāka. Kur nu patīkamāka! Tā būtu jauka, var pat teikt — laimīga un interesanta. Tas spīdeklis tur, augšā, nemaz nav saule, tā ir tīrā uguns, kas līst no debesīm. Tātad — ja nomestu mugursomu, saule tik un tā paliktu. Šķiet, kāds uzlicis uz paša galvvidus palielināmo stiklu un neņem vairs nost, un gaida, kas tur iznāks. Galva tā sakarsusi, ka neviens ods nelido tās tuvumā — droši vien baidās apdedzināties. Interesanti gan, kāpēc cilvēks tik savādi uzbūvēts — no ārpuses viscaur slapjš, sviedri tek jau acīs, pa degungalu pil zemē, bet mute sausa, mēle sažuvusi. Iekšā viss tik šausmīgi izkaltis, ka pat kakls sūrst. Ja labi pacenšas, nedaudz siekalu var sadabūt, bet tās ir ārkārtīgi staipīgas un rūgtas. Kamēr neesi izspļāvis, nez kāpēc liekas, ka tās ir zaļas. Šai taciņai arī gals nemaz nav redzams, nepārtraukti uz augšu vien. Visu laiku, kopš iznācām no nometnes, tā nav gājusi taisni, tikai uz augšu, ar katru kilometru stāvāk un stāvāk kalnā — un kādā vēl! Mazā Kaukāza grēdā! Labi vismaz, ka tas nav Lielais Kaukāzs, tad droši vien būtu vēl trakāk. Bet līdz pārejai ne mazāk kā kilometru desmit. Tā vien gribas nokrist pie zemes un aizvērt acis, nemaz vairs nav spēka iet tālāk, cilvēks taču nav ne lifts, ne funikulieris! Turklāt šausmīgi gribas noņemt mugursomu no pleciem un iesviest aizā pa kreisi, un paskatīties, kā tā tur, lejā, atsitas pret akmeņiem. Nebūtu žēl pat fotoaparāta un luktura ar trīskrāsu gaismu. Kāpēc man vajadzēja iet kopā ar viņiem? Varēju taču braukt ar autobusu kā visi. Pēc divām stundām būtu jau mājās. Tagad vēl dabūšu pa kaklu kā likts. Māmuļa tūlīt pārmetīs, ka pēdējā dienā pirms aizbraukšanas uz Baku esmu viņai sabojājis visu atvaļinājumu. Tiklīdz viņa redzēs, ka manis autobusā nav un Dima viņai paziņos: dēls noteikti būs vakarā, lai viņa neraizējas, māmiņa tūlīt uztrauksies un teiks, ka visi normāli bērni brauc ar autobusu, vienīgi es esmu tāds bezsirdis, kas sava prieka dēļ gatavs aizmirst visu uz pasaules. Ja viņa redzētu, kāds ir šis mans prieks! Tēvs, protams, samierinoši iebildīs, ka nekā slikta te nav, lai puika pierod pie patstāvības vai vēl kaut ko citu tādā garā, viņš līdzīgās situācijās mani vienmēr aizstāv, bet māmma tūdaļ teiks, ka viņai jau līdz kaklam ar tēva patstāvību un ka par visu vairāk pasaulē viņa vēlas normālu, mierīgu dzīvi kā visiem citiem, nevis tos murgus, kuros viņai jādzīvo un kuru dēļ viņa ir priekšlaicīgi novecojusi un izskatās divdesmit gadus vecāka par visām savām draudzenēm. Tad gan tēvs pasmiesies un teiks, ka mamma runā muļķības, jo viņa ir skaistāka ne vien par visām savām draudzenēm, bet par visām sievietēm Baku un Azerbaidžānā, varbūt pat visā Padomju Savienībā. Mana māmuļa patiešām ir ļoti skaista un nemaz nav veca. Viņa tā runā vienīgi tāpēc, ka ļoti vēlas, lai tēvs aizietu no sava darba. Viņš iegūst naftu jūrā un strādā mākslīgajās salās. Celtnieki uzbūvē jaunu tērauda salu, mans tēvs ar savu brigādi uzstāda uz tās agregātu, ar kuru urbj naftu, bet, kad tā sāk plūst, nodod salu ekspluatācijā. Viņš jau ir apguvis veselu arhipelāgu. Esmu redzējis to kartē. Tētis apsolījis kādreiz mierīgos laika apstākļos paņemt mani sev līdzi. To viņš arī izdarītu, bet māmiņa neļauj, viņa saka — tas esot skaidri zināms, tikko tēvs mani paņemšot līdzi, tūlīt sākšot pūst stiprs ziemelis, bet, ja pūš spēcīgs šī virziena vējš, tad krastā vairs neizkļūsi ne ar helikopteru, ne ar kuteri. Veselu mēnesi var tur notupēt. Ja ir normāls laiks, tētis pēc katrām desmit dienām vienu nedēļu atpūšas mājās. Tētim maksā ļoti lielu algu, bet māmiņa apgalvo, ka viņai šī nauda nav vajadzīga, viņai pietiktu ar apziņu, ka tētis ir drošībā. Māmiņa patiešām nervozē; kad tētis atrodas jūrā un šai laikā sākas vētra, viņa neguļ visu nakti. Taču tētis negrib aiziet no sava darba, gandrīz visur citur viņš māmiņai piekrīt, bet šajā ziņā ne. Lai arī kā viņa pierunātu, viņš neparko nav ar mieru.
Reiz, kad tētis bija jūrā, pie mums atnāca ciemos tēvocis Vasifs un viņa sieva krustmāte Sona. Arī tēvocis Vasifs ir naftinieks, viņš beidzis institūtu reizē ar manu tēti, bet strādā uz sauszemes, Surahanos. Viņš pastāstīja, ka manam tētim piedāvāts labs darbs pilsētā — Naftas rūpniecības ministrijā par kādas nodaļas vadītāju, bet tētis atteicies. Tēvocis Vasifs to, protams, pastāstīja bez kāda ļauna nolūka, viņš manu tēti ļoti ciena. Ja vien viņš būtu zinājis, kādas sekas būs viņa vārdiem, nebūtu teicis, jo māmiņa, to izdzirdusi, uzreiz nobāla un apklusa, lai gan līdz tam bija līksmi tērzējusi. Tēvocis Vasifs un viņa sieva šausmīgi uztraucās. Tēvocis sāka šaubīties, varbūt viņam nepareizi sastāstīts, iespējams, ka manam tētim nekas tamlīdzīgs nav piedāvāts, taču visiem bija skaidrs, ka viņš cenšas izlocīties. Bija redzams, ka viņš ļoti nožēlo šo sarunu.
Taču tas viss bija tīrais nieks salīdzinājumā ar vēlākajiem notikumiem, kas sākās pēc tēta pārbraukšanas. Es vēl nekad nebiju dzirdējis, ka mani vecāki tā bārtos. Visu vakaru bez pārtraukuma strīdējās. Droši vien pat uz ielas bija dzirdams, kā viņi kliedza. Pēc tam māmiņa, sametusi šādas tādas mantas čemodānā un paņēmusi mani pie rokas, aizgāja pie vecmāmiņas — savas mātes. Tētis zvanīja uz turieni, bet māmiņa, izdzirdusi viņa balsi, katru reizi nolika klausuli. Un pati, to izdarījusi, sāka raudāt.
Veselu mēnesi es neredzēju tēti un ļoti ilgojos pēc viņa. Pēc tam vecāki salīga mieru. Es domāju, ka esmu to nosapņojis, bet vēlāk uzzināju, ka naktī tētis patiešām atnācis uz vecmāmiņas māju. Interesanti, kā viņš māmiņu pierunājis, jo viņš tomēr nepārnāca strādāt uz sauszemes. Kopš tā laika pusgads pagājis, bet viņi ne reizi nav sastrīdējušies. Arī šeit, kūrvietā, ne. Tētis visu savu atvaļinājumu pavadīja kopā ar mums. Ne reizi netika bildis, ka viņam jāaizbrauc kaut vai uz divām trim dienām. Dažas reizes gan viņš no ciema aizbrauca uz
Kislovodsku, viņam vajadzēja piezvanīt uz Baku, bet tas neaizņēma vairāk par pusi dienas, citādi viņš visu laiku bija kopā ar mums, un tā jau nenotiek katru gadu!
Es vairs nevaru! Kājas ļogās aiz noguruma. Varbūt pateikt viņiem, ka man nemaz vairs nav spēka? Nē, nav vērts! Un nebūs arī nekāda labuma. Apsaukās par mīkst- miesi un varbūt sados vēl pa kaklu Kamas klātbūtnē. Nu kāpēc gan es piekritu iet kopā ar viņiem? Nemaz taču negribēju. Skaidri atceros, ka negribēju. Tikko gatavojos pateikt Aļikam, ka neiešu kājām, pavisam gribēju atteikties, kaut arī Sabirs bija paziņojis, ka bez māmiņas atļaujas es ejot vienīgi uz skolu, te pēkšņi Kama iesaucās: «Ko jūs viņu pierunājat, man liekas, viņš pats grib nākt kopā ar mums.» Grib! Neko es negribēju. Pats brīnījos, kad paziņoju, ka iešu.
Bet viņi iet kā uzvilkti mehānismi. Tiesa gan, vairs nesarunājas, iet klusēdami, aizelsdamies. Viņi nu gan neapstāsies līdz pašai pārejai. Kādam taču ir pirmajam jārunā par nogurumu. Bet viņi — gan Aļiks, gan Sabirs — labāk nomirs nekā atzīsies nogurumā. Un tas viss Kamas dēļ. Katram stulbenim skaidrs, ka abi iemīlējušies viņā. Interesanti, kāpēc Kama nenogurst. Vispār viņa ir spēcīga, gandrīz vienā augumā ar Aļiku un tikai nedaudz mazāka par Sabiru. Toties galvas tiesu garāka par mani. Tur nav ko brīnīties — mūsu klasē visi ir lielāki par mani. Tas tāpēc, ka es sāku iet skolā sešu gadu vecumā. Man vēl nemaz nebija seši gadi, kad jau mācījos pirmajā klasē. Sākumā negribēja nemaz pieņemt, bet vēlāk izņēmuma veidā tomēr ar rajona izglītības nodaļas atļauju pierakstīja skolā. Tāpēc ka es jau tekoši lasīju un aritmētikā risināju otrās klases uzdevumus.
Vispirms mani pārbaudīja rajona izglītības nodaļā, iekams deva atļauju, un visi bija pārsteigti, ka es tik labi protu lasīt. Arī tagad es lasu ātrāk par visiem citiem klasē. Tomēr es to slēpju, izliekos, ka lasu daudz lēnāk, jo neviens netic, pat skolotāji ne, ka es tik ātri lasu. Bet kam gan patīk būt par meli? Reiz skolā es no Sabira paņēmu grāmatu «Kapteiņa Blada odiseja», izlasīju un nākamajā dienā atdevu. Sākumā viņš nodomāja, ka grāmata man nav patikusi, ja tik ātri dodu atpakaļ, bet, kad es viņam paziņoju, ka tā man ļoti patika, viņš briesmīgi sadusmojās un sacīja — ja jau negrib lasīt, tad tā ari vajag teikt, nevis melot, ka izlasījis tik biezu grāmatu vienā vakarā — tā ir vienkārši nekaunība. Viņš man lika atstāstīt gan «Odisejas», gan «Hronikas» saturu, bet, kad es beidzu, viņš tomēr man iegāza, teikdams, ka šo grāmatu droši vien esmu lasījis jau agrāk un tagad ņirgājos par viņu, Sabiru. Viņš pats šo grāmatu lasīja desmit dienas. Kad Sabirs lasa, viņa sejas izteiksme top ļoti nopietna un lūpas kustas.
Ja es tagad aizņemos no kāda grāmatu, tad pēc izlasīšanas to paturu pie sevis vēl dažas dienas un tikai pēc tam atdodu. Tā ir mierīgāk.
Pēkšņi Kama apstājās, ievilka elpu un jautāja:
— Vai neesat noguruši?
— Nē, — Aļiks atsaucās un pakratīja galvu. — Es, piemēram, neesmu noguris. — Bet pašam mēle nemaz neklausa, tik pamatīgi «nav noguris».
Sabirs vienīgi savaikstīja izbrīnījušos seju, sak, kas tas par dīvainu jautājumu.
— Bet tu? — viņa jautāja man. Skatās uz mani un smaida.
No šī smaida man nez kādēļ notrīcēja zods. Man ir tāds savāds zods, pašā nepiemērotākajā brīdī tas sāk raustīties. Noraustās gan tikai vienu reizi, bet no malas droši vien tas redzams. Arī es gribēju teikt, ka neesmu nemaz piekusis, bet Kama paguva pirms manis pasacīt:
— Arī es esmu nogurusi. Krītu vai no kājām nost. Aiziesim līdz tam kokam un tur atpūtīsimies. Vai esat ar mieru?
Mēs atlaidāmies guļus zālē koka paēnā, un tas bija tik patīkami, ka vārdos nemaz nav izsakāms. Pēc tam Kama izvilka no savas mugursomas sviestmaizes, ko mēs vienā mirklī notiesājām. Katrs divas sviestmaizes ar ceptu olu. Gribējām apēst arī pārējās, kas vēl atradās mūsu mugursomās, bet Sabirs teica, ka pamatīgi pieēsties pirms kāpšanas kalnos ir pats sliktākais, ko mēs varam izdarīt. Es vēl desmit tādas sviestmaizes apēstu, arī tad nebūtu paēdis. Taču ar Sabiru labāk nestrīdēties. To nu es nevienam neiesaku.
Mēs pasēdējām zem koka vēl pusstundu un šajā laikā pamatīgi atpūtāmies. Viss nogurums bija kā ar roku atņemts. Kama ierosināja, tikko būsim nokļuvuši līdz pārejai uz šosejas, «balsot» un ar kādu gadījuma mašīnu aizbraukt uz mājām. Man šāds priekšlikums ļoti gāja pie sirds, bet Sabiram un Aļikam gan ne sevišķi. Tomēr viņi neko neteica, tikai pamāja, vispirms Sabirs, pēc tam Aļiks. Es pat nepamāju, jo viņus nemaz neinteresēja manas domas. Tad viņi sāka par kaut ko sarunāties — sākumā es klausījos, bet vēlāk vairs ne, jo atminējos kādu dzejoli. Šos pantus es atceros bieži, un katru reizi, domājot par tiem, pār muguru pārskrien drebuļi, pat elpa aizraujas un vēderā jūtams dīvains aukstums — tā notiek katru reizi, it sevišķi, ja es esmu viens un nekas netraucē dzejoli klusībā atkārtot. Reiz es to pastāstīju māmiņai, un viņa visu izskaidroja tādējādi, ka es esot ļoti emocionāls un man vēl par agru lasīt tādus dzejoļus. Es gribēju zināt, kāpēc par agru, tomēr viņa nesāka man neko skaidrot, teica: par agru — un viss. Turklāt viņa izskatījās ļoti neapmierināta.
— Par ko tu domā? — Kama vaicāja.
— Ne par ko, — es atteicu. — Nedaudz aizdomājos.
Viņa palūkojās uz mani tā, it kā patiešām zinātu, ko
es domāju, taču neteica ne vārda. Toties Aļiks kļuva varen rosīgs. Es jau nojautu, ka viņš pateiks ko gaužām nepatīkamu.
— No bailēm viņš ne par ko citu nespēj domāt, visu laiku tas vien prātā, ko teiks māmiņa un tētiņš, kad šis vakarā pārradīsies mājās.
Tā ir viņa kārtējā asprātība. Neviens, protams, nesmējās, pat nepasmaidīja. Sabirs pavērās viņā drūmu skatienu, un man šķita, ka viņš tūlīt iesitīs Aļikam. Man vienmēr ir pareiza nojauta, kad Sabirs gatavojas saķerties ar kādu, bet šoreiz gan maldījos. Droši vien Kamas dēļ viņš to nedarīja.
— Labi, — Kama teica un piecēlās. — Iesim, citādi netiksim mājās līdz vēlai naktij.
Mēs cēlāmies kājās un gājām. Un pats dīvainākais — visi soļoja klusēdami. Parasti viņi abi, ieraugot Kamu, sāk muldēt kā negudri, viens par otru cenšas pateikt kādu asprātību, pastāstīt ko interesantu. Tas vēl ir pacie- šams, bet, kad viņi sāk stāstīt anekdotes vai jokot, tad gan man metas nelabi. Nemaz nezini, ko darīt, — vajadzētu smieties, jo cilvēks taču izstāstījis anekdoti, bet smiekli nenāk. Taču Kama smejas. Ja jau viņa smejas, tātad viņai patīk. Agrāk es domāju, ka viņu anekdotes nav smieklīgas, bet vēlāk, spriežot pēc Kamas izturēšanās, sāku šaubīties, vai ar manu humora izjūtu viss kārtībā.
Arī Kama gāja klusēdama. Parasti viņa visu laiku jūsmīgi klaigā: «Ai, magones, ai, ēdelveisi!» — bet tagad izskatījās tāda kā sagurusi, pat neiekliedzās, kad pār taciņu pārslīdēja ķirzaka. Acīmredzot pilnīgi nekaitīga ķirzaka, ja jau pati lien cilvēkiem zem kājām. Pēc tam vēl dažas ķirzakas pārskrēja pār taciņu tieši mūsu priekšā. Agrāk neko tādu nebiju redzējis. Vai viņas no karstuma apdullušas, vai?
— Cik smacīgi! — Kama iesaucās un aplaizīja lūpas.
— Tas ir uz negaisu. — Sabirs aizmeta cigareti un arī aplaizīja lūpas. — Ķirzakas kļūst nemierīgas, un putni apklust, vakarā būs negaiss.
Pēkšņi es sajutu, kāds klusums valda visapkārt. Nav dzirdama neviena skaņa.
— Vēl pusotras stundas, un mēs būsim pie pārejas, — Sabirs teica. — Es jūs vedu pa visīsāko ceļu, kas gan visu laiku iet kalnā, toties ir visīsākais.
Sabiram ir ļoti laba atmiņa. Ja viņš kaut vienu reizi gājis pa vissarežģītāko ceļu, viņš to zinās. Arī Baku viņš aizvērtām acīm var izstāstīt ceļu, kā aizkļūt līdz jebkuram kinoteātrim, jahtklubam vai cirkam, lai jautātājs atrastos kur atrazdamies. Un nekad neko lieku nesaka. Par to es viņu cienu. 2ēl vienīgi, ka viņam tik slikts raksturs. Tiklīdz kas nav pa prātam — tūlīt sāk kauties. Mūsu klasē visi no viņa baidās. No Aļika arī, bet mazāk. Aļiks pie stieņa spēj pievilkties trīs reizes vairāk, bet Sabirs viņu tomēr kautiņā pieveica. Visa klase noskatījās abu cīņu maizes fabrikas pagalmā.
Aļiks pie mums pārnāca no 174. skolas, jo viņa vecākiem iedeva dzīvokli mūsu rajonā, blakus skolai. Līdz viņa atnākšanai klasē pats stiprākais skaitījās Sabirs. Nezinu, par ko viņi sastrīdējās, bet abi norunāja satikties pēc stundām un cīnīties, līdz viens no viņiem sacīs «pietiek» vai arī vienam no viņiem parādīsies asinis. Sabirs toreiz pārsita Aļikam degunu. Aļiks saliecās, piespieda degunu pie mutauta un teica Sabiram: «Tik un tā ar tevi vēl kaušos.» Un pēkšņi Sabirs atvēzējās un no visa spēka deva Aļikam pa galvu! Bet tas taču ir pret noteikumiem. Visi metās viņus šķirt. Pēc tam viņi gan salīga mieru, bet es zinu, ka viņi viens otru necieš un vēl kādreiz izkausies. Mani gan viņi nekad neaiztiek, reizēm vienīgi sadod pa kaklu — un viss. Tāpēc ka viņi mani nicina. Galvenokārt tādēļ, ka esmu atbrīvots no fizkultūras. Bet mani nemaz neatbrīvoja, vienīgi pateica, lai es ejot uz vingrošanas stundām kopā ar ceturto klasi, tāpēc ka mūsu klasē visi ir divus gadus vecāki par mani.
Kā gan es varu iet ar ceturto klasi, ja mums pirmdien ceturtā stunda ir algebra tad, kad viņiem fizkultūra? Un vēl, protams, mani nicina tādēļ, ka es nēsāju brilles.
Es zinu gan, kāpēc Sabirs parasti aizstāv mani, tomēr tāda aizstāvība ir patīkama. Mēs sēžam vienā solā, un, kad mums ir kontroldarbs vai nu algebrā, vēsturē, vai pat dabaszinībās, es atrisinu arī viņa variantu. Vispirms, protams, savējo, pēc tam viņa, laika pietiek abiem variantiem. Tas nenotiek tāpēc, ka es daudz mācos vai esmu pārlieku centīgs; mūsu kontroldarbu uzdevumi ir ļoti viegli, reizēm es pat brīnos, cik tie vienkārši.
Ja Sabirs teicis, ka vakarā būs negaiss, droši vien tas arī uznāks. Taču, no otras puses, debesis 'tik skaidras, lai kur skaties — neviena mākonīša. Es nekad dienā neguļu, bet tagad pēkšņi man uznāca šausmīgs miegs. Man liekas, pārējiem arī. Gan Kama, gan Aļiks un Sabirs izskatījās ļoti samiegojušies. Kaut ātrāk mēs nonāktu līdz pārejai, sēstos mašīnā — un pēc stundas būtu mājās!
Sacēlās vējš, un uzreiz kļuva vēss. Galvenais, tas pūta no muguras un ļoti palīdzēja mums virzīties uz priekšu. It kā no muguras kāds vieglītēm stumtu. Taču tas nevilkās ilgi, varbūt piecas vai desmit minūtes, ne vairāk, pēc tam vējš sāka pūst stiprāk un stiprāk, tagad nevis vairs stumjot uz priekšu, bet svaidīja mūs no vienas puses uz otru. Savu mūžu neko tādu nebiju pieredzējis. Kā kino — uz ekrāna ir nakts, tūlīt tai seko rītausma, un tad jau ir diena. Mums tikko bija diena, debesis skaidras, saule spīdēja, bet pēkšņi visapkārt iestājusies krēsla. Es pavēros augšup un sabijos — debesis gluži melnas, tumšie mākoņi slīd tik zemu, ka vai ar roku aizsniedzami.
Mēs apstājāmies, jo nebija iespējams iet tālāk. Sākumā stāvējām, turēdamies cits pie cita, pēc tam apsēdāmies zemē un ieķērāmies kazenāju krūmos, kas auga gar taciņu; lai arī krūmi ir dzeloņaini, tomēr ar saknēm tie stingri turējās zemē.
Es paskatījos uz Kamu un redzēju, ka viņa ir šausmīgi pārbijusies. Arī es biju pārbijies, jo visu laiku domāju, ka vējš mūs var aizpūst no taciņas aizā, kuras mala atrodas metrus divdesmit no taciņas pa nogāzi lejup. Arī aukstums tāds, ka zobs uz zoba neturas. Ja man kāds teiktu, ka augusta beigās var uznākt tāds saltums, neparko neticētu.
no
Mēs sēdējām, piespiedušies cits pie cita, un turējāmies aiz ērkšķainajiem krūmiem, bet vējš pūlējās mūs atraut no tiem. Pēkšņi zeme zem mums nodrebēja, it kā mēs sēdētu nevis kalnā, bet vagonā un vilciens sāktu kustēties. Turklāt no zemes apakšas atskanēja pakluss dobjš troksnis. Gaisā parādījās pirmās sniegpārslas, mēs nepaguvām ne atjēgties, kad visu apkārtni jau sedza balta villaine. Biju gaužām nosalis, taču runāt par to nebija nekādas nozīmes — arī pārējie, tāpat kā es, bija ģērbušies tikai šortos un kreklā, bet mugursomās mēs nekā silta nebijām paņēmuši līdzi.
Es nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, sniegs vēl vienmēr krita, kad Sabirs piecēlās. Viņš neizslējās visā augumā, tad vējš viņu uzreiz aizpūstu, bet ar mokām turējās četrrāpus.
— Es iešu, — viņš paziņoja. — Mums jāatrod vieta, kur paglābties, te mēs pavisam nosalsim, nakts vairs nav tālu.
'— Nevajag! — Aļiks iesaucās. — Vai neredzi, kas notiek visapkārt. Ievelsies aizā — un beigas. Gan mums atnāks pakaļ.
— Pašlaik neviens nav spējīgs te atnākt. Jūs mani pagaidiet, tikai nekur neaizej iet no šejienes. — Viņš pagriezās un, turoties pie krūmiem, pussalīcis devās prom.
Man ļoti, ļoti gribējās iet viņam līdzi, tā bija lielākā vēlēšanās manā mūžā, bet, kad es uz mirkli, tikai uz vienu sekundi atlaidu zaru, pie kura turējos, man kļuva tik baigi, ka es uzreiz vēl stiprāk pieķēros pie tā.
— Sabir! — pēkšņi Aļiks no visa spēka iekliedzās.
Taču tas vairs nedzirdēja, lai gan bija atgājis ne tālāk kā metrus desmit.