Es zināju: ja tagad dotos viņiem līdzi, viņi piedotu man visu, nekad vairs mani nenicinātu, bet es nevarēju atlaist rokas no ērkšķu krūma!
Mēs ar Kamu vēl ciešāk piespiedāmies viens pie otra, tagad vairs nevis sēdējām, bet gulējām uz zemes, pabāzuši zem sevis mugursomas, tomēr bija neizturami auksts, mēs bijām pavisam sastinguši. Un pēkšņi es ieraudzīju, ka viņa raud, sākumā nodomāju, ka uz viņas sejas izkusis sniegs, atstājot slapjas pēdas, bet pēc tam izdzirdēju, ka viņa elso. Man bija viņas ļoti žēl, bet es nezināju, kā palīdzēt.
— Nebaidies, — es teicu. — Gan redzēsi, viss nokārtosies. Varbūt nolādētais vējš tūlīt pārstās.
— Viņi droši vien nomaldījušies! — Tagad viņa jau raudāja skaļi.
— Šeit nemaz nav iespējams nomaldīties, — es mierināju. — Pa kreisi kalns, tajā pat gribēdams neuzrāpsies, bet pa labi aiza. — Iedomājoties aizu, man kļuva nelabi.
Vairāk mēs nerunājām. Gulējām un pamazām sasalām ragā.
Šķiet, biju iesnaudies, jo uzreiz nesapratu, kas notiek. Sabirs raustīja mani aiz pleca.
— Netālu no šejienes, — viņš kliedza man aūsī,
— atrodas neliela aiza, kaut kā salīdīsim! Sekojiet man!
— Kur Aļiks? — Kama jautāja.
— Viņš palika tur, lai mēs neaizietu aizai garām. Mēs uzdūrāmies alai nejauši, tā ir pavisam nemanāma. Neaizmirstiet mugursomas. Es ņemšu Aļika somu.
Mēs rāpāmies pa slideno nogāzi, ķērāmies pie krūmiem, ja tie bija pa rokai, bet, ja to nebija, līdām uz priekšu rāpus. Man šķita, ka šīm šausmām nebūs gala, ka Sabirs aizmirsis, kur atrodas viņa aiza, ka tā mums būs jārāpo līdz pašai pārejai, bet tad ieraudzīju Aļiku, viņš stāvēja pie kraujas klints, ko vidū pārdalīja neliela plaisa. Te vējš vairs tik stipri nepūta.
— Esam klāt! — Sabirs iesaucās.
— Bet kur tad ala? — Kama jautāja.
— Re, kur ir! — Aļiks ar roku norādīja uz šauro spraugu klintī. — Lieniet iekšā. Ja gribat, es līdīšu pirmais. — Viņš sāniski iespraucās alā. — Nāciet, caurums ir dziļš, te pietiks vietas visiem.
Ko gan mēs iesāktu bez Sabira? Lai arī šī aiza ir pavisam šaura — pat apsēsties nav iespējams, var vienīgi stāvēt, ar muguru atspiežoties pret vienu klinti un degunu pret pretējo sienu, — tomēr te nav auksti, ir pat silti, bet galvenais — te netrako šausmīgais vējš. Gaiss šeit smaržo pēc zemes, nevis vienkārši pēc zemes, bet pēc svaigas, mitras augsnes, tāda smarža sajūtama, kad roc bedri, lai iestādītu koku. Man šī. smarža ļoti patīk, to es izbaudu katru pavasari, kad skolas dārzā stādām kokus. Tas^ir savādi, ka šeit jūtama zemes smarža.
— Kama, vai tu guli? — Sabirs jautāja.
— Nē.
— Kāpēc tad nerunā?
— Domāju, — Kama atsaucās. — Kāpēc mēs stāvam tumsā, mums taču ir lukturīši.
Tumsā bija daudz labāk. Vai nu gaismas staru laid uz augšu, vai sev priekšā — visur viens un tas pats — tikai nelīdzenas sienas un vairāk nekas. Izejas pusē — trakie sniega virpuļi, pa labi — necaurredzama tumsa, acīmredzot ala iesniedzas dziļi kalnā.
— Interesanti, kas atrodas tur tālāk? — Aļiks ierunājās.
To nu viņš velti teica, es uzreiz jutu.
— Ja jau interesē, tad ej paskaties! — Sabirs atcirta.
— Un iešu arī! — Aļiks sāka virzīties sāniski ar labo plecu pa priekšu, izstieptā rokā turot lukturīti.
— Es dodos tev līdzi, — Sabirs paziņoja. — Tikai nesteidzies, skaties zem kājām, citādi tu pēkšņi vari atrasties bedrē. Palaid mani garām. — To viņš teica man.
Interesanti gan, kā tad es viņu palaidīšu. Ja viņš būtu trusīša vai vistas lielumā, tad — lūdzu, bet viņš nav ne trusis, ne vista. Pieņemsim, ka man viņš kaut kā garām aizsprauktos, bet aiz manis stāv Kama, kas ir krietni resnāka.
— Iziesim visi trīs ārā, — Sabirs ierosināja, — bet pēc tam es ienākšu pirmais un sekošu Aļikam. Varbūt ala tālāk kļūs platāka, citādi mēs te nostāvēsim līdz rītam.
— Aļiks taču jau aizgāja, — es viņam atgādināju.
— Viņš pateiks, paplašinās vai ne.
— Labāk aizveries! — Sabirs pavēlēja. — Atkusis esi, vai? Visu laiku tevi nemaz nedzirdēja, pēkšņi sāki čivināt.
Viņš gan zina, ka to visu dzird arī Kama, bet viņam vienalga, varbūt tīšām grib mani pazemot viņas acīs.
— Es no šejienes nekur neiešu, — Kama paziņoja.
— Varbūt man jau ir plaušu karsonis.
— Es taču teicu — tikai uz brītiņu, — Sabirs noburkšķēja, ar Kamu viņš vienmēr runā ļoti laipni. Ne ar vienu citu viņš tā nerunā. Un vienmēr cenšas izdarīt viņai ko patīkamu, pat aklajam redzams, ka viņš meitenē iemīlējies. — Būtu labi, ja atrastu drusku lielāku vietiņu. Kājās vien stāvot, mēs ilgi neizturēsim.
— Ja tāda vieta būs, tad Aļiks to atradīs, — Kama atsaucās.
— Kā tad, A„ļiks atradīšot, — Sabirs norūca tikko dzirdami.
Es sapratu, ka Sabirs būtu ar mieru te nostāvēt kājās vēl desmit dienas, lai tikai Aļiks bez viņa neatrastu neko labāku.
Pēkšņi es jutu, ka Sabirs satver mani aiz kājām.
Tātad viņš nolēmis, ka tur, kur atrodas manas kājas, varēs izspraukties. Tātad viņš nesaliecoties, stingi kā alvas zaldātiņš sāniski nolicies uz zemes.
Izspraucās arī. Es klusēju. Ko tad es, vai man žēl. Mani tomēr interesē, vai arī Kama klusēs, kad viņš tumsā bez brīdinājuma sāks grābstīties ap viņas kājām. Es, piemēram, esmu ļoti uzmanīgs pēc kāda gadījuma ar meitenēm. Sarunādamies nācu no skolas reizē ar Mar- jamu — tēvoča Vasifa meitu. Viņi dzīvo netālu no mums. Nolēmu parādīt viņai kādu triku. Tas ir varens joks, visiem tas patīk, sākumā, protams, cilvēks mazliet nobīstas, toties vēlāk viņam sirsnīgi jāsmejas. Tātad mēs ar Marjamu ejam un gvelžam dažādus niekus. Viņa ir trīs gadus vecāka par mani un ļoti veselīga, jo augu gadu iet uz naftinieku sporta laukumu spēlēt tenisu. Es arī to darītu, bet mani tur nepieņēma, jo esmu tuvredzīgs. Teica, ar peldēšanu, lūdzu, ar to var nodarboties. Nonācām līdz Vovas Hamrekeli vārtiem, bet tajā sētā, kā visiem zināms, mīt šausmīgi nikns suns, no kura baidās pats Vova Hamriks, kaut arī nodzīvojis šajā mājā visu mūžu. Kā nonācām pie šīs mājas, Marjama nokāpa no trotuāra un gāja pa ielas braucamo daļu. Es palaidu meiteni sev pussoli priekšā un parādīju viņai šo triku. Tas ir ļoti vienkāršs: vienlaicīgi jāierūcas kā sunim un jāsatver gājējs aiz kājas. Rodas tāds iespaids, ka suns tevi sakampis aiz stilba. Pirms gadījuma ar Marjamu es to esmu rādījis desmitiem reižu, un visiem tas ir paticis. Ja būtu zinājis, kas tagad notiks, nemūžam nebūtu triku atkārtojis. Es ierūcos, cik spēju, un ar pirkstu galiem satvēru viņu aiz kājas. Viņa tūlīt sāka kliegt un apraudājās ielas vidū. Te tev nu bija triks! Labi, ka Hamrika māte, iznākdama no mājas, mūs ieraudzīja un ieveda meiteni pie sevis. No tā laika mēs ar Marjamu vairs nesveicinām viens otru. Sākumā es sveicināju, bet tad atmetu ar roku — ja jau neatbild, nevajag arī.
Tikko Sabirs bija aizspraucies man gar kājām, mēs saklausījām Aļika balsi. Vispirms viņš jautāja, vai mēs viņu dzirdam, mēs korī atkliedzām, ka dzirdam labi, tad viņš uzsauca, lai mēs ejam pie viņa, jo viņš ir atradis ļoti ērtu alu. Viņš piebilda, lai mēs ejot pilnīgi droši, jo ceļā nekādu bedru nav, viņš visu ir izpētījis. Pirmā gāja Kama, aiz viņas Sabirs un tad es.
Es jau nožēloju, ka alu nav atradis Sabirs. Tas tomēr nav visai taisnīgi, cilvēks mūs izglābis, kā saka, no nāves, un pēc visa tā alu atrod cits. Un kāpēc? Tāpēc, ka Sabirs, būdams laipns un pieklājīgs, palaida alā sev pa priekšu Kamu un pie reizes arī mani.
Sarunājoties ar mums, Aļika balss skanēja kaut kur tepat blakus, tomēr mums bija jāiet krietni ilgi, kamēr nonācām pie viņa. Lai arī sāniski, mēs tomēr nogājām soļus divsimt. Aļiks mūs sagaidīja pie ieejas alā. Kad mēs bijām tur iegājuši, es pagriezos un apgaismoju ar lukturīti mūsu šauro eju: no šejienes, no alas, tā izskatījās tieši tāpat kā no ārpuses — šaura, šaura sprauga ar nelīdzenām malām.
Nekad agrāk neesmu bijis alās, bet domāju, ka šī ir ļoti liela ala. Arī runājot diezgan klusā balsī, kā atbilde tūlīt noskanēja atbalss. Es jau sen biju gribējis tikt kādā alā, man vienmēr licies, ka tas ir ļoti interesanti. Grāmatā to vietu, kur Toms Sojers un Bekija Tečere apmaldās alā, esmu pārlasījis vairākas reizes. Un par Sairesu Smitu un viņa ceļabiedriem arī. Bet tagad es pats esmu nonācis alā, taču, kā izrādās, tas nav nemaz tik interesanti. Visapkārt tumsa un kailas klintis. Mēs visi gājām gar alas sienu, lukturīši apgaismoja mūsu priekšā četrus gaišus apļus uz cietā, līdzenā alas klona. Pavirzīju gaismas staru augšup un ieraudzīju garu baltu lāsteku, kas nokarājās no griestiem. Nez kāpēc es par to nopriecājos.
— Stalaktīts, — skaļi teicu, parādīdams uz griestiem. — Bet varbūt stalagmīts? Kā esmu pūlējies to iegaumēt, tomēr nezinu, kuri ir stalaktīti un kuri stalagmīti. Zinu vienīgi, ja no augšas uz leju nokarājas stalaktīti, tad noteikti tiem pretī no zemes aug tādi paši, bet tos sauc par stalagmītiem, vai varbūt otrādi.
— Noteikti! — Sabirs dusmīgi atcirta. — Bet kur tad ir otrs, kas aug tam pretī, ja tas ir noteikti?
— Nezinu, — es atbildēju. — Varbūt kāds to ir sadauzījis.
— Nu, bet kur ir sadauzītais?