— Vai caur šo spraugu, vai?
— Tātad šeit jābūt vēl otrai izejai.
— Stulbeni, — Sabirs iespurcās. — Vai tad tu nejūti, cik te silts? Ja alai būtu izeja, mēs drebētu no aukstuma.
Vai esi aizmirsis, kas ārā notiek? Bet kā tu zini par šiem … nu kā viņus?
— Stalaktītiem un stalagmītiem?
— Jā, par tiem.
Vajadzēja arī man pieminēt šīs lāstekas! Sabirs taču necieš, ja Kamas klātbūtnē noskaidrojas, ka viņš kaut ko nezina.
— Tu pats arī zini, — es teicu. — Laikam tikai esi aizmirsis… Atceries, mēs to mācījāmies ģeogrāfijā.
— Ģeogrāfijā, — Aļiks ieķiķinājās, — tur viņš zina visu. Var pateikt, kas kādā krāsā.
Sabirs arī pasmīnēja, viņš zināja, ka meitene nesaprot, par ko ir runa, jo viņa nav no mūsu skolas.
— Bet man nez kāpēc šķiet, ka mēs mācījāmies par tiem ķīmijā, — viņš teica. — Tu esi vienreizējs, tu spēj paturēt atmiņā visādus sīkumus. Kama, vai tu zināji par tiem?
— Neko es nezinu, — viņa atsaucās nomāktā balsī. — Man nāk miegs.
— Vēl mazliet pacieties, — Sabirs teica. — Mēs … — viņš nepabeidza iesākto teikumu, jo šajā mirklī Kama iekliedzās tik briesmīgā balsī, it kā viņu kāds durtu ar nazi.
Viņa metās pie mums — manis un A.ļika, šajā brīdī mēs stāvējām blakus —, apķērās mums apkārt un pati drebēja vēl stiprāk nekā pirmīt uz taciņas, kad mums bija šausmīgi auksti. Sākumā es nodomāju, ka tumsā viņa uzgrūdusies uz kāda asa priekšmeta, man šķiet, arī pārējie nodomāja tāpat. Mēs jautājām, kas noticis, taču viņa vairs ne tikai trīcēja, tagad kratījās viss augums, un tumsā bija dzirdams, ka viņai klab zobi. Kad uz mirkli klabēšana pārstāja, meitene izdvesa aizžņaugtā balsī:
— Tur noslēpies kāds skelets! — Un ar pirkstu parādīja, bet galvu uz to pusi baidījās pagriezt. — Skatījās uz mani.
Es šausmīgi pārbijos. Zināju gan, ka skelets nevar skatīties uz cilvēku, kur nu vēl alā slēpties, zināju, ka tas, protams, Kamai tikai rādījies, tomēr mani pārņēma baisma sajūta, kas vārdos nemaz nav izsakāma. Stāvēju un jutu, ka rokas un kājas kļūst aukstas. Man šķiet, arī Aļiks bija pārbijies, to es manīju, kad viņš ierunājās:
— Tas tev tikai tā izlikās. Ka es tev saku — tikai izlikās. — Bet pašam balss drebēja.
Vienīgi Sabirs nebija nobijies. It nemaz.
— Tūlīt noskaidrosim, kas tas par skeletu, kas uz tevi tā skatījās. — Un viņš virzīja lukturīša gaismu uz to pusi, kurp Kama bija norādījusi.
Tai pašā brīdī mēs visi trīs — Kama, es un Aļiks — iebrēcāmies pilnā kaklā. Tiesa gan, vēlāk Aļiks apgalvoja, ka viņš nav kliedzis, bet mēs visi dzirdējām, ka viņš no bailēm iespiedzās. Es pats savām ausīm dzirdēju, ka viņš vispirms iebrēcās, bet pēc tam izsaucās drebošā balsī: «Ak, šausmas!» Taisnības labad gan jāsaka, skaļāk par visiem iekliedzos es pats un tūlīt gribēju aizbēgt kaut kur tālāk prom no šejienes, pat sakustējos, bet tūlīt atjēdzos. Visapkārt, kur vien skaties, melna tumsa, man no tās tagad bija ārkārtīgi bail.
Visa šī jezga bija izcēlusies tādēļ, ka mēs vienlaicīgi ieraudzījām skeletu, kas skatījās uz mums un atņirgtiem zobiem smaidīja.
— Ek, jūs zaķpastalas! — Sabirs iesaucās. — Nobijā- ties no skeleta. Nāciet, nāciet šurp, nebaidieties! Skeletam ir uzvilkts kaut kāds formas tērps.
Mēs pievirzījāmies tuvāk, lai gan ļoti negribējās, un visi trīs ar saviem lukturiem apgaismojām skeletu. Tas sēdēja zemē, ar muguru atspiedies pret sienu. Tagad noskaidrojās, ka mēs redzam vienīgi skeleta galvaskausu, jo pārējais bija ietērpts kaut kādas formas dris- kās, tādā kā kombinezonā, bet ar uzplečiem. No piedurkņu galiem rēgojās ārā baltie roku kauli.
Mēs aplaidām gaismu visapkārt un ieraudzījām, ka šeit ir iekārtots kaut kas darbnīcai līdzīgs. Gar sienām plaukti, uz grīdas sakrautas dažādas kastes. Uz visām tām kaut kādi uzraksti pilnīgi nesaprotamā valodā. Mūsu skolā mācās angļu valodu, bet Kama savējā franču, taču neviens pat aptuveni nevarēja saprast, ko šie uzraksti nozīmē. Bija atsevišķi saprotami vārdi kā, piemēram, «Maschine» un «Motor», kas visās valodās skan vienādi. Pēc tam Aļiks ieraudzīja vēl vienu pazīstamu vārdu, tas bija rakstīts uz liela skapja durvīm; šis skapis stāvēja pie sienas dažu soļu atstatumā no skeleta. Tur stāvēja rakstīts: «Havarieschrank». Aļiks paskaidroja, ka tas ir skapis ar avārijas iekārtu. Aļiks tādas lietas pazīst, jo viņa tēvs strādā par galveno inženieri taksometru parkā.
Mēs atvērām skapi, bet tur nebija nekādas avārijas iekārtas. Skapis bija sadalīts vairākos nodalījumos, un gandrīz visi tie bija tukši. Pašā apakšējā gan atradām kartona kastes ar svecēm. Visa skapja apakša bija piepildīta ar šīm kastītēm un uz katras uzraksts: «100 Ker- zen». Te mums uzreiz bija skaidrs, ka «Kerze» nozīmē «svece». Tās bija salipušas vairākas kopā, bet degšanu tas neietekmēja. Citā nodalījumā ieraudzījām desmit, piecpadsmit konservu kārbu, uz visām tām bija uzlīmēti uzraksti nesaprotamā valodā, tomēr mums bija skaidrs, ka tie ir zivju konservi, jo uz katras bija uzzīmēta kāda zivs. Visas konservu kārbas bija sabojājušās, to es zināju, tiklīdz ieraudzīju uzpūtušos vāciņus.
Mēs aizdedzinājām visas sveces, kas atradās vienā kastītē, un ala gandrīz pilnīgi tika apgaismota.
Pirmais, ko ieraudzījām, bija vēl trīs skeleti. Tikko tos pamanīju, man tūlīt bija skaidrs, kādā valodā ir visi šie uzraksti. Es tāpat biju sācis nojaust, bet, tiklīdz ieraudzīju skeletus, tūlīt visu sapratu.
Šie trīs bija citādā formā — melnā, ar burtiem uz piedurknēm. Katram priekšā uz grīdas gulēja nomests automāts, tikai sākumā mēs nebijām to ievērojuši. Kā izrādījās, arī blakus pirmajam skeletam — kombinezonā — atradās automāts, tikai sākumā mēs nebijām to pamanījuši. Acīmredzot viņi bija šāvuši cits citu — esesieši un tas, kombinezonā, un visi gājuši bojā.
Aļiks teica, ka cilvēks kombinezonā- droši vien bijis mūsu izlūks, jo kurš cits būtu šāvis uz esesiešiem. Arī es tāpat nodomāju, pirms Aļiks izteica šo domu, bet to būs grūti pārbaudīt, jo kopš tā laika pagājis ne mazāk kā trīsdesmit gadu. Es ļoti vēlējos paskatīties, vai kabatā nav palikuši kādi dokumenti, bet nevarēju sadūšoties un pieiet pie skeleta.
— 2ēl, ka tiem nav palikuši nekādi dokumenti, citādi varētu uzzināt, kas tie tādi ir, — es skaļi teicu Kamai, lai arī Sabirs dzirdētu.
— Vai tad tu proti lasīt vāciski? — viņš jautāja, tomēr piegāja pie skeleta, noliecās pie tā un iebāza roku kombinezona krūšu kabatā. Tur atradās apliecība, rūpīgi ielikta celofāna aploksnītē. Vārdu es izlasīju uzreiz: «Kurts Štimmers,» — un sapratu, ka viņš bijis leitnants, tikai nekādi netiku gudrs, ko nozīmē vārds «Panzergruppen». Turpat bija arī fotogrāfija — no tās raudzījās cilvēks ar jautru seju, viņš vērās taisni uz priekšu, un, kaut arī nesmaidīja, tomēr bija redzams, ka viņam nāk smiekli. Kurts bija nofotografējies bez galvassegas, tērpies formā ar uzplečiem, pie krūtīm ordeņi. Viens no ordeņiem — krusts — karājās lentē tieši vidū, mazliet zem zoda. Bet pāri visam — virs fotoattēla un virs uzrakstiem tāds kā vanags, kā ērglis turēja nagos kāškrustu.
Kamēr es aplūkoju apliecību, Sabirs pacēla automātu. Viņš pagrieza stobru pret tālāko — tumšo alas kaktu un nospieda mēlīti. Automātā kaut kas tikko dzirdami noklikšķēja, taču šāviena nebija.
Pie manis pienāca Kama ar Aļiku, un es viņiem parādīju apliecību. Mēs stāvējām un par kaut ko runājāmies — tā mēs arī nevarējām atcerēties, par ko toreiz runājām, jo pēkšņi mūs apdullināja automāta kārta. Nekad nebūtu domājis, ka automāta šāviens var skanēt tik apdullinoši, man pat ausīs sāka džinkstēt. Es nodomāju, ka tas man tā tikai šķitis, bet vēlāk izrādījās, ka lodes patiešām nosvilpušas tepat mums blakus, jo Sabirs pat nebija paskatījies, uz kurieni vērsts automāta stobrs; ieroci viņš pacēla no zemes pie viena esesieša skeleta. Sabirs bija pārliecināts, ka arī šis automāts nedarbosies.
Viņš tūlīt pieskrēja pie mums un katru aptaustīja, un neticēja, ka neviens nav ievainots, ka viss ir kārtībā. Nekad vēl nebiju redzējis Sabiru tik uztrauktu. Bet mēs pat nepaguvām nobīties, jo nezinājām, ka automāts vērsts uz mūsu pusi, un tas vairs nav briesmīgi, ja viss ir labi beidzies.
— Tagad mēs liksimies gulēt, — Sabirs teica Kamai. — Jāpameklē kaut kas, ko palikt apakšā uz zemes. Vismaz kādi dēļi.
Bet Kamai, kopš mēs uzdūrāmies skeletiem, gulēšana vairs nebija ne prātā.
Mēs to nepamanījām uzreiz krāsas dēļ. Es runāju par bruņutransportieri. Tas bija nokrāsots aizsargkrāsā un sveču gaismā pilnīgi saplūda ar alas sienām. Tikai uz sāniem bija uzzīmēts melns kāškrusts. Šī krusta dēļ arī pamanījām bruņumašīnu. Mēs jau gatavojāmies doties uz alas otru galu, pie mūsu plaisas, tālāk no visiem skeletiem un automātiem, kuri šauj tad, kad tas nevienam nav vajadzīgs. Kama teica, ka tas ir tanks. Varbūt tas bija nevis bruņutransportieris, bet kāda bruņu amfībija, taču nekādā ziņā tanks. Mēs apgājām tam apkārt, un pamatīgi to aplūkojām. Tas bija ļoti liels, vienstāva mājas augstumā, tikai bez logiem, ar kāpurķēdēm, cieši aizvērtām lūkām, tikai no cauruma priekšā un sānos bija pabāzuši galus ložmetēju stobri.
Likās ļoti savādi, ka mēs pēkšņi bijām atraduši bruņutransportieri, kas te stāvēja bez kādas uzraudzības. Tūlīt sapratu, ka mums ir ārkārtīgi laimējies. Kamēr es vēl arvien stāvēju un to aplūkoju, Sabirs bija atradis un atvēris priekšējās durtiņas. Viņš ar pūlēm aizsniedza rokturi un pavilka uz sevi, un durtiņas uzreiz atvērās. Kama un Aļiks pieskrēja pie Sabira. Bet es nekādi nevarēju saprast, kāpēc tā apbrīnoju šo bruņutransportieri un nekādi nevaru no tā atraut skatienu. Tā ar mani notiek vienmēr, kad es ieraugu ko savādu un nevaru apjēgt, kas tas ir.
Pēc mirkļa es vairs par to nedomāju un devos pie pārējiem. Viņi jau trausās iekšā mašīnā. Es pieķēros pie durtiņu apakšas un pa pakāpieniem uzrausos augšā. Bruņutransportierī bija ļoti tumši un saspiesti, un Sabirs teica, lai Aļiks aiziet un atnes sveces. Aļiks jau piecēlās, lai ietu, bet pēkšņi apstājās un atbildēja, lai Sabirs pats iet pēc tām, ja viņam vajag. Man šķita, ka sāksies kautiņš, tomēr iztika bez tā. Sabirs brītiņu klusēja, tad dusmīgi atteica, ka viņš lūdzis mani, nevis Aļiku. Es tūlīt nokāpu pa trepītēm un devos pie avārijas skapja, lai gan man nepavisam negribējās iet gar skeletiem.
Mēs aizdedzinājām sveces un saspraudām tās daudzās vietās. Tūlīt visapkārt kļuva gaišs. Ja neņem vērā ložmetējus un to, ka priekšējā stikla vietā bija tikai šaura •sprauga, viss pārējais šeit ļoti atgādināja liela kravas automobiļa kabīni. Tādi paši mīksti sēdekļi, grīdā pedāļi un kloķi ātrumu pārslēgšanai. Vienīgi stūres apļa vietā šeit atradās tikai pusaplis.
Aļiks nosēdās uz vadītāja sēdekļa un sāka meklēt aizdedzes atslēgu. Viņš prata vadīt mašīnu, tēvs viņam bija iemācījis un reizēm pat ļāva sēsties pie stūres, protams, vienīgi ārpus pilsētas, pludmalē un tikai tad, ja pats sēdēja blakus. Arī mēs sākām to meklēt, un pēkšņi uz priekšējā paneļa es ieraudzīju fotogrāfiju. Kādas mājas, droši vien vasarnīcas verandā stāvēja vīrietis, ģērbies kreklā ar īsām piedurknēm, un sieviete vasarīgā tērpā, bet starp viņiem maza meitenīte, viņi to bija saņēmuši aiz rokām. Visi trīs smaidīja. Vīrieti es pazinu uzreiz; tas bija tas pats cilvēks, kas uz fotogrāfijas apliecībā.
Aizdedzes atslēga atradās savā vietā — pa labi zem pašas stūres. Aļiks ķērās pie startera, bet, pirms pagrieza to, dalījās ar mums savās šaubās, vai izdosies iedarbināt motoru, jo akumulators droši vien būs nosēdies. Šajā ziņā viņš ir lietpratējs. Kama ieķērās ar rokām man plecā, arī es saspringti gaidīju, kad motors sāks darboties. Kabīnē viss atradās savā vietā, un tāpēc, ka šeit viss bija tik tīrs un kārtīgi novietots, radās iespaids, ka vadītājs tikai uz mirkli atstājis kabīni, pat atslēgu nav paņēmis līdzi.
Aļiks vairākas reizes pagrieza aizdedzes atslēgu, taču bez rezultātiem, kā jau viņš bija domājis. Pēkšņi es sapratu, kas man šajā bruņutransportierī bija licies dīvains. Kā no iekšpuses, tā ārpuses tas bija pilnīgi tīrs, uz tā neredzēja neviena puteklīša, it kā tikai pirms mirkļa 110 tā būtu notrausti visi netīrumi. Mani pārsteidza, ka šajā alā nekur neredzēja putekļus — ne uz skapjiem, ne skeletiem, un es nodomāju, ka putekļu šeit nav tādēļ, ka ala no visām pusēm ir slēgta, bet caur spraugu, pa kuru ielīdām mēs, putekļiem grūti iekļūt, jo tā ir pārāk šaura, gara un līkumota.
Drīz mums apnika sēdēt kabīnē, un mēs pārgājām uz mašīnas pakaļējo daļu. Te bija soli un sānos pie katras sienas divi ložmetēji. Uz soliem un starp tiem stāvēja kārtīgi saliktas koka kastes, kādās parasti pārvadā tomātus vai arbūzus. Mūs visus interesēja, kas šajās kastēs ir iekšā. Aļiks apgalvoja, ka tur droši vien atrodas munīcija. Sabirs piegāja pie kādas kastes un atlauza virsējo dēli. Izrādījās, ka zem tā ir papīrs — dzeltens ietinamais papīrs. Viņš atlauza vēl dažus dēļus, tas bija izdarāms ļoti viegli, jo katrs dēlis bija piesists ar divām nagliņām katrā galā, un norāva papīru. Kaste bija pilna ar blīvi cits pie cita saliktiem naudas sainīšiem. Lai gan tā bija padomju nauda, es nekad vēl tādu nebiju redzējis. Mēs izvilkām dažas paciņas un apskatījām tās sveču gaismā — uz dažām naudas zīmēm sarkanā krāsā stāvēja skaitlis 30 un vēl bija rakstīts ar vārdiem «Trīsdesmit rubļi», bet uz citām vārds «Simt». Sabirs teica, ka tā ir vecā nauda, kurai šodien nav nekādas vērtības, un piebilda, ka mūsu atradums ir lielisks, jo tagad mums ir uz kā gulēt — saliksim naudas paciņas uz zemes un gulēsim uz tām, pagalvī paliekot katrs savu mugursomu, tā tomēr būs labāk nekā uz kailas klints.
Mēs atvērām vēl citas kastes un ieraudzījām, ka visās nav vienāda nauda — daudzās bija ārzemju nauda. Uz vieniem papīrīšiem bija rakstīts angļu valodā — sterliņu mārciņas un dolāri, bet uz citām, kā redzams, vācu valodā mēs izlasījām «Reichsmarken». Un uz katras skaitlis — divdesmit, piecdesmit un simts. Katras valsts naudaszīmes — rubļi, dolāri, sterliņu mārciņas un reihsmarkas bija saliktas atsevišķās kastēs. Sabirs domāja, ka arī šī nauda droši vien nav vairs derīga. Mēs papētījām naudaszīmes un redzējām, ka pats vēlākais gada- skaitlis uz tām ir 1935. vai 1937. gads. Bija arī tādas paciņas, kurās atradās nauda no 1901. un pat no 1899. gada.
Mēs attaisījām vairākas kastes pēc kārtas un izbērām paciņas uz zemes. Jau gatavojāmies mest mieru, jo bija sakrājies pietiekams daudzums paciņu, lai varētu ierīkot sev guļamvietas, te pēkšņi es atvēru kasti, kurā bija nevis nauda, bet dzeltenas smagas plāksnītes, apmēram tik lielas kā kausētā siera vai margarīna paciņas. Un uz visām zīmogs ar kaut kādiem skaitļiem. Mēs tūlīt sapratām, ka tas ir zelts.
Sabirs iesaucās, ka šis ir daudz vērtīgāks atradums nekā bruņutransportieris un par šo ieguvumu mums visiem var piešķirt ceļazīmi uz Arteku un izsniegt prēmiju. Tad apskatījām visas kastes — trīs no tām bija ar zeltu, pārējās ar papīra naudas paciņām.
Iekārtojām sev guļvietas netālu no bruņutransportiera. Naudas paciņas salikām divās kārtās savu augumu garumā un pagalvī palikām mugursomas. Vispirms gan izņēmām no tām visus cietos priekšmetus — fotoaparātus, minerālu kolekciju un, protams, ēdienu, kas vēl atlicis. Miegs mums nevienam nenāca, lai gan Kama, paskatījusies savā pulkstenī, teica, ka tūlīt būs pusnakts — jau pusdivpadsmit. Mēs vēl paklaiņojām pa alu un sapņojām, kas notiks, kad visi uzzinās par mūsu atklājumu. Apskatījām to visu vēlreiz — vienā vietā, noliktavā, bija izcirstas durvis, mēs pa tām iegājām, izrādījās, tur atrodas tualete, šajā pašā telpā cementa renē tecēja ūdens, tas izplūda no spraugas sienā un bija dzidrs un ļoti salts. Te droši vien plūda kāds pazemes avots vai strauts, un kāds no cementa bija izmūrējis ūdenim tekni; tā stiepās metrus piecus, bet vietā, kur tā beidzās, ūdens straume saplūda dziļā bedrē. Mēs to apgaismojām ar lukturīti, bet tā šķita bez dibena.
Nolikāmies savās guļvietās, tās bija cietas, tomēr ne pārāk neērtas. Sabirs palūdza Kamas pulksteni un nolika to sev blakus, teikdams, ka pamodīsies agri un pacels arī pārējos. Norunājām tā: ja laiks būs labs, divi no mums dosies uz mājām, bet pārējie divi paliks sargāt alu. Man šķiet, visus ļoti interesēja — kas paliks alā, taču nez kāpēc neviens to nejautāja. Es nodomāju, ka Sabirs droši vien atstās šeit mani un Aļiku, bet pats ar Kamu dosies uz ciemu. No vienas puses, tas būtu ļoti labi, jo es baidījos tā uzreiz sastapties ar māmiņu, labāk būs, ja vispirms Kama un Sabirs viņai pastāstīs par visu notikušo, bet, no otras puses, man ļoti gribējās ātrāk nokļūt mājās, lai viņa drīzāk nomierinātos. Tā laikam nemaz nevar būt, ka cilvēkam vienlaikus kaut ko gribas un arī negribas, bet ar mani tā bieži notiek, un nekā patīkama tur nav.