— Varbūt kādam no jums ienāks prātā man palīdzēt, citādi te noņemšos veselu stundu.
Sabirs un Aļiks tūlīt pielēca kājās un sāka nest paciņas un likt tās blakus man. Taču neviens neko nejautāja, tikai klusībā brīnījās.
Kad viss bija pārvietots, Kama nolikās guļus un teica:
— Es neparko nevaru aizmigt, ja man blakus atrodas šie šausmīgie skeleti. — Un, pagriezusies pret mani, turpināja: — Lūdzams, guli uz sāniem, ar seju pret mani, un dod man roku, varbūt tad man nebūs bail.
Es, protams, pastiepu viņai roku un gulēju. Acis aizvēru, bet miegs nenāca. Man bija ļoti patīkami, ka meitene atnākusi, nogūlusies man blakus un tur manu roku, lai viņai nebūtu tik baisi. Pat elpu aizturēju — man bija tik patīkami. Nodomāju, ka Aļikam un Sabiram Kamas izvēle droši vien nav pa prātam. Kāpēc viņa izraudzījās mani, nevis kādu no viņiem? Es sāku gudrot par to un tūlīt nožēloju, ka esmu sācis, jo sapratu: Kama nav gājusi pie Sabira vai Aļika tāpēc, ka viņi ir zēni un meitene kautrējas no viņiem kā jau no vīriešiem, bet pret mani viņa izturas tik vienkārši kā, piemēram, es pret mūsu Muri. Es taču ņēmu viņu pie sevis gultā, kad vakarā māmiņa aizgāja viesos pie kaimiņiem un atstāja mani vienu. Protams, tā es nerīkojos aiz bailēm, nemaz nebaidījos palikt viens mājās, tomēr ar Muri bija pavisam laba sajūta — viņš palīda zem segas un sāka malt savas dzirnaviņas, šķita, murrāšana nāk nevis no kakla, bet no visa ķermeņa, sākot ar purnu un beidzot ar asti.
Tad es sāku domāt par māmiņu.
Nevarēju pat iedomāties, ko viņa pašlaik dara. Labi, ja tētis pratīs viņu pierunāt, lai pagaida līdz rītam, citādi viņa, redzot, ka mēs vakarā neesam ieradušies, naktī var aizbraukt uz nometni. Tomēr es cerēju, ka tēvs viņu pratīs nomierināt. Vispāi viņš māmiņu ietekmē nomierinoši. Reizēm bez viņa ir pavisam grūti iztikt. Šodien viņš māmuļai un ne tikai viņai — šovakar droši vien arī pārējie vecāki sanākuši pie mums — skaidro, ka nekas šausmīgs ar mums nevar notikt, galu galā mēs esam četri cilvēki, un tas jau ir spēks, kas nekur nepazudīs, pat apmaldīties nav iespējams, jo kalnos ik pēc desmit, piecpadsmit kilometriem atrodas kāds ciems vai kūrvieta, bet dažādas tūristu nometnes — tās vispār šajā gadalaikā ir saradušās kā sēnes pēc lietus. Māmiņa viņam, protams, iebildīs, ka mēs vēl neesam nekādi cilvēki, bet tīrie bērni, taču tētis paskaidros, ka šajā vecumā bērns vai nu jau ir izveidojies par cilvēku, vai arī nekad nekļūs par tādu. Tad vecāki atcerēsies savu bērnību un sāks stāstīt dažādus interesantus atgadījumus… Labi, ja viss notiktu tā. Kaut tikai viņa nesadomātu naktī braukt uz nometni. Tur gan viņa pārbītos, uzzinājusi, ka mēs neesam atgriezušies pēc tam, kad sākās putenis. Tad nu gan pat tētim neizdotos viņu nomierināt. Nevienam taču neienāk prātā, ka mēs mierīgi guļam alā. Ja kāds zinātu par šādas alas pastāvēšanu, tad, protams, sen būtu aizvākts gan bruņutransportieris ar zeltu un naudas saiņiem, gan ieroči, gan vāciešu skeleti apbedīti. Rīt, pirms aiziesim no šejienes, jāatrod ieeja, pa kurieni šeit iebraucis bruņutransportieris. Vācieši droši vien to no ārpuses tik labi nomaskējuši, ka nevar redzēt, vai tie ir vārti vai klints. Bet kā gan iznācis, ka viņi nav aiztaisījuši to spraugu, pa kuru mēs šeit ielīdām, laikam nav pamanījuši, jo plaisa patiešām ir ļoti šaura. Interesanti, kāpēc viņi nogalējuši cits citu? Varbūt tie trīs esesieši uzzinājuši, ka vīrs kombinezonā ir mūsu izlūks, un tāpēc nolēmuši to iznīcināt. Varbūt tas nav nekāds izlūks, bet tāds pats fašists un viņi vienkārši sakāvušies tās naudas un zelta dēļ, vai tad viņi toreiz varēja zināt, ka šī nauda nākotnē nebūs vairs derīga.
Tomēr mums ir ārkārtīgi laimējies — pēc kara pagājis tik daudz gadu, neviens šo alu nav pamanījis, bet mēs to atradām. Nogalinātie vācieši tik ilgi šeit gulējuši pilnīgi vieni. Tagad, pirmo reizi pēc trīsdesmit gadiem, alā ienākuši dzīvi cilvēki. Pat savādi kļūst, domājot par to. Trīsdesmit gadu! Mans tētis toreiz bija jaunāks nekā es pašreiz, bet esesieši šeit jau nogalināja cits citu. Interesanti, kut tagad atrodas kombinezonā tērptā karavīra meita? Viņai gan nevar ienākt ne prātā, ka viņas tēvs trīsdesmit gadu nogulējis alā Kaukāza kalnos. Lai arī kur viņa dzīvotu, šī sieviete nezina, kas noticis ar viņas tēvu. Bet es to zinu, vai nav jocīgi? Tomēr ļoti interesanti, kas šie vācieši bijuši. Varbūt tie ir kādi kara noziedznieki, kurus sen meklē. Visiem taču zināms, ka esesieši ne tikai cīnījās kā visi karavīri, bet nošāva un mocīja cilvēkus… Un ja nu viens no viņiem ir tieši tas, kurš nošāva manu vectētiņu — māmuļas tēti; viņu tiešām nogalināja kaut kur šajā pusē, Ziemeļkaukāzā. Taču, kas tieši nogalināja manu vecotēvu, to neviens nekad neuzzinās. Māmiņa man stāstīja, ka viņš nošauts divus mēnešus pēc aizbraukšanas uz fronti. Viņš pieteicies brīvprātīgajos. Viņa visu laiku apgalvo, ka vecotēvu nekādā gadījumā nebūtu iesaukuši armijā, jo kara laikā naftiniekus nesūtīja uz fronti, bet vectētiņš pats gribējis karot, neviens viņam nav pavēlējis. Tā mana māte izaugusi bez tēva. Reiz viņa runāja par to ar tēti, bet es dzirdēju. Man šķita — viņa ir ļoti neapmierināta, ka vectētiņš pieteicies brīvprātīgi. Viņa teica tā: kam tas bija vajadzīgs, ka viņš aizgāja bojā? Visi viņa biedri — gan tie, kas tajā laikā strādāja aizmugurē rūpniecībā, gan tie, kas pārnāca no frontes, — tagad labi dzīvo, viens tuvs vectētiņa draugs ir pat ministrs, bet mūsu vectētiņš pazudināja pats sevi un sagandēja dzīvi vecmāmiņai. Vecmāmiņa ar bērniem — māmiņai ir vēl divas māsas — pēc vīra nāves dzīvoja lielā trūkumā, viņai nebija nekādas profesijas, vajadzēja strādāt konditorejas fabrikā — sākumā par šķirotāju, bet vēlāk, pēc kara, kad konditorejas fabrika bez monpansjē un karamelēm sāka ražot dažādus izstrādājumus, vecmāmiņa kļuva par meistari, jo viņa ārkārtīgi labi prot pagatavot visādus kārumus — halvu, nugu un daudz ko citu. Pēc māmiņas domām, vectētiņš rīkojies muļķīgi, pirmām kārtām viņam vajadzējis padomāt arī par ģimeni, iekams viņš izšķīries par šādu soli. Mana māmiņa ir bijusi tikai divus gadus veca, kad viņas tēvs aizgājis uz fronti.
Kad māmiņa sāk runāt par ģimeni, es tūlīt saprotu, ka to viņa dara ar nolūku, lai tētis atstāj savu tagadējo darbu jūrā un pārnāk strādāt krastā. Reizēm man šķiet — ja māmuļa vienmēr tik stipri baidās par tēti un par mani, tad tas notiek vectētiņa dēļ. Viņa domā, ka arī kāds no mums var aiziet bojā. Pat gadījumos, ja mūsu ģimenē ir kāds priecīgs notikums — svinam kādam dzimšanas dienu vai nopērkam kādu lielāku mantu, piemēram, pianīnu vai krāsu televizoru, — arī tad māmiņa saka: protams, tas viss ir ļoti labi, bet galvenais, lai visi būtu dzīvi un veseli. Tie ir vecmāmiņas vārdi, ko viņa atkārto, — vecmāmiņa tos saka katru dienu, kā lūgšanu. Tētis uz to visu atbild: protams, žēl, ka tā iznācis, taču vectētiņam nebija citas izejas. Māmiņa tad izbrīnījusies saka:
— Es taču tev jau paskaidroju, ka naftiniekus neņēma armijā. Pat toreiz, kad vācieši bija pienākuši tik tuvu pie Maskavas, naftiniekus neiesauca, bet tu saki, ka viņam nebija citas izejas.
Man nebija šaubu, ka tētis, atzīdams vectēva rīcību par pareizu, domāja pavisam ko citu. Pēdējā laikā es šad un tad esmu ievērojis, ka Sarunā ar tēti māmiņa ne visu saprot tā, kā vajadzīgs. *
— Es nepazinu tavu tēvu, — tētis teica, — taču domāju: viņš brīvprātīgi devās uz fronti tāpēc, ka citādi nevarēja rīkoties. Ja būtu varējis, tad neietu.
— Tad tā arī saki, — māmiņa jau bija saniknota, es to redzēju, — ka tu nedomāsi ne par mani, ne par savu bērnu pat tad, ja sāktos karš.
— Kara nebūs, — tētis atteica un pasmaidīja. — To es zinu skaidri.
— Bet ja nu tomēr?
Es ļoti vēlējos, lai tētis atbildētu, ka viņš nekādā karā neies, it sevišķi kā brīvprātīgais. Kaut tikai viņi nesa- bārtos. Tas taču muļķīgi — jau priekšlaikus strīdēties par karu, kas varbūt patiešām nekad nebūs. Nav pat zināms, ar ko tas varētu sākties, bet viņi ir gatavi kaut šobrīd par to sabārties. Es cerēju, ka tētis pats to sapratīs un, pat ja klusībā būs nolēmis aiziet brīvprātīgajos, māmiņai par to neteiks ne vārda.
— Zini, — tētis teica, — ja tā padomā, es neesmu nekāds paraugpilsonis. Sabiedriskajā dzīvē nepiedalos un nemaz negribu to darīt, kaut savas domas nevienā jautājumā neslēpju un izsaku tās atklāti. Eju vienīgi uz ražošanas apspriedēm un arī tikai tad, kad tas attiecas tieši uz mūsu pārvaldi. Esmu pat aizmirsis, kad pēdējo reizi gāju demonstrācijā . ..
Tas tiešām tiesa — svētkos, kad es no rīta eju uz skolu, lai piedalītos demonstrācijā, tētis vienmēr paliek guļot. Pirmās divas trīs dienas pēc atgriešanās no darba jūrā tētis vienmēr guļ gandrīz līdz pusdienai.
— Bet, ja kādreiz, pasarg' dievs, sāktos karš, es jau pirmajā dienā dotos uz fronti. Tāpēc ka cilvēkam ir tikai viens mūžs, šajā laikā viņš var labot jebkuru kļūdu, arī pašu nopietnāko, kādu vien paspējis izdarīt. Tikai to vienīgo ne. Tādu kļūdu cilvēks nekad nespēj sev piedot. Tavam tēvam, protams, nelaimējās, viņš gāja bojā, taču viņam veicās citādā ziņā — viņš bija īsts cilvēks. Un viņa bērniem par savu tēvu nekad nebūs jāsarkst. Tas ir pats briesmīgākais, ja par savu tēvu jākaunas.
Tētis ar māmiņu reti kad runā tik nopietni, viņam vispār nepatīk gari runāt, bet te, paskat vien, runāja ļoti nopietni, pat svinīgi, tik svinīgi, ka no viņa balss toņa man šermuļi skrēja pa muguru. Pēc tam kad māmiņa bija izgājusi citā istabā, viņš man pameta ar aci, taču nesmaidīja kā vienmēr, un man nez kāpēc šķita, ka to visu viņš sacīja arī manā vārdā. It kā viņš skaidri zinātu, ka esmu ar viņu pilnīgi vienis prātis, lai arī nesaku ne vārda.
Nemanot biju iemidzis. Pamodos no sajūtas, ka guļvieta zem manis nodreb. To laikam biju jutis ne tikai es, jo, atvēris acis, ieraudzīju, ka arī Kama pamodusies. Manu roku viņa nebija palaidusi vaļā pat miegā. Izbaiļu pilna, meitene pavērās apkārt un iesaucās:
— Ai! Kur es atrodos? — Pēc tam acīmredzot visu atcerējās, jo pati drīz vien nomierinājās. Otrreiz vairs nejautāja, kur viņa atrodas.
— Cik pulkstenis?
Es piecēlos un devos pie Sabira. Viņš bija cieši aizmidzis, bet miegā kaut ko neskaidri murmināja. Arī Aļiks gulēja. Pulkstenis bija trīs.
— Kaut ātrāk pienāktu rīts, — Kama čukstēja, tumsā apkārt skatīdamās, acīmredzot viņa atminējās skeletus.
— Vai tie vēl ir tur? — It kā skeleti varētu aiziet pa to laiku, kamēr mēs guļam.
Divas sveces līdzās mums bija gandrīz izdegušas, es aizdedzu pie tām jaunas un novietoju blakus. Pēc tam likos atkal guļvietā, mēģinādams aizmigt, aizvēru acis, te pēkšņi jutu, ka meitene meklē manu roku. Viņa satvēra to ar abām savējām, pievilka pie sevis un nopūtās. Kama pat pievirzījās man tuvāk, lai būtu ērtāk turēt manu roku. Man pēkšņi kļuva tik labi, es aizmirsu visu pasaulē. Ārkārtīgi patīkama sajūta mani pārņēma tajā naktī alā, kad Kama, saņēmusi manu roku, aizmiga. Ar delnas ādu es sajutu viņas silto elpu. Varbūt viņa izturas pret mani ne gluži tā kā pret Muri, varbūt tomēr drusciņ arī kā pret cilvēku?
Kad biju jau gandrīz pilnīgi aizmidzis, pa miegam atkal izdzirdēju dobju dunoņu, kas, šķiet, nāca no zemes dziļumiem.
No rīta Sabirs mūs visus pamodināja. Ļoti negribējās celties, bet vajadzēja vien to darīt. Sabirs mani purināja aiz pleca tik ilgi, kamēr es pamodos. Pulkstenis bija septiņi. Sabirs paziņoja, ka alu mēs atstāsim astoņos nulle nulle, tieši tā viņš pateica: «Astoņos nulle nulle.» Mums atlika viena stunda, tās laikā vajadzēja sīki apskatīt alu, pēc tam mēs dosimies prom.
Sabirs kā pieaudzis ļoti nopietni apvaicājās katram no mums, kā mēs jūtamies, vai kāds nav saaukstējies, bet pēc tam teica: «Mēs neiesim visi — vienam no mums jāpaliek alā, tas nepieciešams, lai pa šo laiku te kāds neiemaldās.»
Sabirs paskaidroja: ja mūsu prombūtnes laikā te kāds ierodas un ierauga alu, tad skaitīsies, ka alu atklājis viņš, nevis mēs. Tad mūs neviens negribēs pat uzklausīt. Mums teiks: nu labi, jūs tur pārnakšņojāt — bet te cilvēks atradis alu un tūlīt par to paziņojis. Un tad atklājēja slava tiks nevis mums, bet kādiem svešiem cilvēkiem.
Kama gan iebilda: diez vai te kāds iemaldīsies, trīsdesmit gadu neviens nav nācis, te pēkšņi vienā dienā ierodamies mēs un vēl kāds. Tā nevar būt.
Sabirs atbildēja, ka viņai, protams, taisnība, taču nedrīkst aizmirst, ka mūs droši vien meklē un meklētāji noteikti dosies pa to pašu taciņu, pa kuru gājām mēs — tā zināma visiem šejienes iedzīvotājiem. Parasti šie ļaudis reti kad iet pa šo taciņu, bet, ja arī iet, tad neska
tos tās apkārt uz klintīm. Taču, ja viņi dosies mūs meklēt, tad uzmanīgi vēros apkārtni un, iespējams, gribēs apskatīt arī to spraugu, kurai citkārt pagājuši garām bez ievērības.
Es nodomāju, ka Sabiram taisnība. Mēs nedrīkstam riskēt ar savu atklājumu, tas ir sīkums, ja kādam te jāpavada pusotras vai divas stundas. Kama jautāja viņam, kurš no mums paliks alā. Es baidījos, ka Sabirs pēkšņi nesadomā atstāt mani — to es ļoti negribētu. Pirmkārt, mana māmiņa, ieraugot, ka visi pārnākuši, bet manis nav, pirms kāds pagūs atvērt muti, jau nodomās, ka ar mani noticis visļaunākais — vai nu esmu iekritis bezdibenī, vai noslīcis. Otrkārt, godīgi sakot, man ļoti negribējās palikt vienam pie skeletiem alā. Ja tu esi kopā ar cilvēkiem, tad skeleti neliekas tik briesmīgi, pavisam kas cits, ja tu esi viens ar tiem. Taču Sabirs jau teica, ka viņš par to padomājis un nolēmis alā atstāt Aļiku.
— Iedomājies tik — nolēmis! — Aļiks iesaucās.
— Bet es nolēmu, ka tev jāpaliek. Kāpēc tu izlem par citiem?
— Tāpēc, ka tā būs labāk, — Sabirs paskaidroja.
— Padomā pats. Kamu mēs nevaram šeit atstāt, viņa ir meitene. — Viņš pamāja uz mani. — Bet viņš baidīsies palikt. No bailēm var vēl prātā sajukt.
Man briesmīgi gribējās viņiem pateikt, ka es palikšu alā. Jau taisījos vērt muti un to paziņot, bet Sabirs runāja tālāk, un, ja viņš runā, tad labāk viņu nepārtraukt. Es nolēmu savu nodomu darīt pārējiem zināmu, tikko Sabirs būs beidzis.
— Varētu palikt es, bet tas nebūtu pareizi, jo es vislabāk zinu ceļu: pa šo taciņu esmu gājis reizes sešas — četras pagājušajā gadā, divas — šogad, bet tu tikai vienu reizi un to pašu pērn. Taču, ja tu baidies, tad saki atklāti — un par to nevarēs būt vairs ne runas; uzskatīsim, ka tas ir svarīgs iemesls, un tad alā palieku es.
Aļiks noburkšķēja, ka viņš ne no kā nebaidās, viņš tikai vēlas, lai viss būtu taisnīgi. Taču visiem jau bija skaidrs, ka viņš ir ar mieru palikt.
— Vai ir vēl kādi priekšlikumi? — Sabirs jautāja un pēc kārtas paskatījās uz katru klātesošo.
Visi klusēja, arī es. Biju nolēmis, ka tagad nevaru teikt par savu nodomu palikt alā, jo Sabirs zobotos par mani. Tas man nemaz nepatiktu, it sevišķi tāpēc, ka to dzirdētu Kama. Viņš arvien adresē man dzēlīgus vārdus, un visiem, tos dzirdot, ir jāsmejas, — visiem, protams, tikai ne man.
— Ķersimies pie alas apskates, — Sabirs mudināja. — Un sāksim no tā gala.
Mēs devāmies uz pašu tālāko stūri, kuru vakar nebijām apskatījuši. Pa priekšu gāja Sabirs un Aļiks ar lukturiem, aiz viņiem mēs ar Kamu, turot aizdegtas sveces, — tāda bija Sabira pavēle. Vispār jāatzīst, ka Sabirs ir puika uz goda, lai ko Aļiks par viņu sacītu; bez Sabira mēs būtu pazuduši. Viņš taču atrada spraugu klintī, viņš bija tas, kas vakar pirmais piecēlās un gāja meklēt patvērumu, kad mūs sāka ieputināt sniegā, arī šeit, alā, viņš rīkojās ļoti pareizi, pat atmodās tieši septiņos, kā vakar bija apsolījis, lai gan neviens viņu nemodināja. Viņš tomēr ir jauks cilvēks, par spīti savam sliktajam raksturam.
Mēs vēl nebijām aizgājuši līdz alas tālākajai malai, pat līdz pusei nebijām tikuši, kad redzējām tik daudz interesanta, ka nevarējām vien nopriecāties un nobrīnīties. Likās pat neticami, ka to visu esam atraduši mēs. Ar mani jau reiz bija noticis kas līdzīgs šā gada 21. martā — manā dzimšanas dienā, kad man vienā vakarā uzdāvināja tālskati, velosipēdu un elektromehānisko konstruktoru. Es sen biju sapņojis par katru no šīm lietām un pat cerējis, ka reiz man vismaz kāda no tām piederēs, taču nekad nebiju rēķinājies, ka tās var uzdāvināt visas uzreiz vienā dienā. Nemūžam neticētu, ja man kāds teiktu, ka to visu man sadāvinās vienā dzimšanas dienā. Bet tā tomēr notika: tālskati man uzdāvināja vecāki, velosipēdu — vecmāmiņa, bet konstruktoru atnesa krustmāte Sona ar tēvoci Vasifu.
Šodien notika tāpat, tikai vēl interesantāk. Viss sākās ar to, ka sienā mēs uzgājām melnas metāla durvis. Tās bija cieši aizvērtas, mēs jau nobijāmies, domādami, ka tās aizslēgtas. Sabirs nospieda rokturi un pavilka to uz savu pusi, durvis lēni vērās vaļā, bija jūtams, ka tās ir ļoti smagas. Mēs iegājām pa tām un atradāmies gaitenī, kurā bija vairākas durvis. Pēkšņi man šķita, ka mēs atrodamies nevis kalnos alā, bet gan kādas parastas iestādes gaitenī. Tāpēc ka šeit bija normāla parketa grīda un sienas nokrāsotas ar eļļas krāsu. Vienīgi visas durvis, kas iznāca uz šo koridoru, bija no tērauda.
Es pat mēģināju ieslēgt gaismu, slēdzis noklakšķēja, taču neviena spuldzīte pie griestiem neiedegās. Uz vienām durvīm atradās plāksnīte ar uzrakstu vācu valodā. Mēs iegājām. Tā bija diezgan liela istaba, tāds kā mūsu skolas direktora kabinets. Te stāvēja liels rakstāmgalds ar smagu bronzas tintnīcu un citiem rakstāmpiederumiem. Pie sienas virs galda karājās Hitlera portrets, bet visu pretējo sienu aizņēma karte, uz kuras bija Ziemeļ- kaukāzs un Aizkaukāzs, puse Kaspijas jūras un pat neliels gabaliņš, pats stūrītis no Melnās jūras.
Visa karte no vienas vietas bija izraibināta ar sarkanām un zilām bultiņām, turklāt pašas lielākās no trim pusēm — no Turcijas, no ziemeļiem pāri kalniem un no Kaspijas jūras dienvidu puses — rādīja uz Baku. Visi uzraksti kartē bija vācu valodā.