Sabirs teica, ka te nav nekā savāda. Pats parastākais skapītis. Viņš tādu redzējis filmā. Spriežot pēc sarkanā roktura un uzraksta ar izsaucēju, svirslēdzis ierīkots tāpēc, lai gadījumā, ja alu ieņemtu ienaidnieks vai arī būtu no tās jāatkāpjas, nekavējoties varētu uzspridzināt kabinetu ar seifu, kurā acīmredzot glabājas dažādas vērtīgas mantas un slepeni dokumenti. Sarkanā krāsa militārās lietās vienmēr nozīmē kaut ko sevišķi bīstamu. Skapītis aizslēgts tāpēc, lai kāds aiz muļķības neieslēgtu svirslēdzi, pirms nav izlasījis uzrakstu.
Arī mēs, protams, nemēģinājām ieslēgt svirslēdzi, bet sākām pārbaudīt, kas atrodas rakstāmgalda atvilktnēs. Galvenokārt tur bija dažādi dokumenti, taču visi vācu valodā.
Mēs pārgājām uz citu istabu un apstājāmies uz sliekšņa. ŠI telpa bija vēl lielāka nekā komandanta kabinets un gandrīz pilna ar ieročiem. Šeit droši vien atradās arsenāls. Speciālos statņos te veselām rindām stāvēja automāti un šautenes, un vēl kaut kādi dīvaini ieroči, līdzīgi šāviņiem vai raķetēm, ar sarkaniem uzgaļiem, no kuriem stiepās gari rokturi. Gar sienām uz plauktiem stāvēja kastes ar patronām, un speciālās ligzdās mēs redzējām dažas granātas. Sabirs paskaidroja, ka tās ir prettanku granātas. Neviens viņu neapstrīdēja, bet es klusībā nodomāju, kā viņš zina, vai tās ir prettanku vai nav, filmā taču nav redzams, va1 tā ir prettanku vai parastā granāta.
Kad mēs jau atradāmies trešajā istabā, kur galvenokārt bija vienīgi saiņi ar papīriem, Sabirs iesaucās, ka pulkstenis tūlīt būs deviņi un mums nekavējoties jāiet prom.
Mēs atgriezāmies mūsu nakšņošanas vietā u.n sākām atvadīties no Aļika. Sabirs pavēlēja neko neņemt līdzi, vienīgi lukturīšus — mugursomas atstājām šeit, lai būtu vieglāka iešana, arī caur spraugu tā varēs veiklāk izspraukties. Viņš pieteica Aļikam nepieskarties nevienam automātam. To visu Sabirs pateica ļoti nopietnā balsī, un pats galvenais — Aļiks viņu nopietni uzklausīja, kā redzams, saprata, ka strīdēties ar Sabiru nav nozīmes. Sabirs vēl piebilda, ka būtu lieliski, ja mūsu prombūtnes laikā Aļiks sameklētu ieeju, pa kurieni alā nokļuvuši cilvēki un mašīnas. Aļiks klusēdams uzklausīja arī šo piezīmi.
Mēs visi pēc kārtas paspiedām viņam roku un gājām uz mūsu spraugu, bet viņš paņēma lukturīti un nāca mums līdzi, teikdams, ka pavadīs mūs līdz pašai izejai, paskatīšoties, kāds ārā laiks. Es sapratu, ka Aļiks grib izkļūt dienas gaismā; lai arī svece deva pietiekami daudz gaismas, tomēr šāda pustumsa jau sāka iedarboties uz nerviem.
Mēs visi trīs — es, Kama un Sabirs — ceļā uz izejas spraugu sarunājāmies, bet Aļiks klusēja. Viņš nesacīja ne vārda, es pat nodomāju, ka viņš tomēr atteiksies palikt šeit viens pats. Ar to es negribu sacīt, ka viņš ir bailīgs — nē, viņš nav nekāds zaķapastala. Lai gan es viņu pazīstu neilgu laiku, tomēr jūtu, ka viņš ir diezgan drosmīgs cilvēks. Mūsu klasē to zina visi un tāpēc izturas pret Aļiku ar lielu cieņu, protams, ne ar tādu kā pret Sabiru, tomēr viņu ļoti respektē. Var teikt, ka viņš šajā ziņā klasē ir otrais cilvēks pēc Sabira. Uz mūsu klasi Aļiks atnāca pirms pusotra gada. Kopš tā laika viņš ir pamatīgi pārvērties, tapis pavisam cits cilvēks. Sākumā bija pieklājīgs, ļoti kluss, ne ar vienu nekāvās, protams, pāri darīt sev neļāva, bet pats ķildu nekad neuzsāka, taču vēlāk pārvērtās un kļuva gandrīz tāds pats kā Sabirs. Agrāk es vienu otru reizi aizgāju pie viņa ciemos, pēc tam to vairs nedarīju, un tagad man pat prātā vairs neienāk tāda doma; šāda pārveidošanās notikusi ļoti nemanāmi. Agrāk es apciemoju viņu ar prieku, bet tagad negribu to darīt. Viņi dzīvo mājā, kas atrodas iepretī mūsējai, Vidadi ielā 156, mūsu mājas numurs 149. Kamēr šo māju cēla — un to cēla ilgi, .vairākus gadus, — es pat nevarēju iedomāties, ka to kādreiz pabeigs un tajā dzīvos mani paziņas. Tagad, gluži otrādi, es nevaru iedomāties, ka šī māja kādreiz nemaz nav bijusi un Aļiks tur nav dzīvojis. Pirmo reizi es viņu apciemoju, kad viņi jau bija nodzīvojuši tur trīs mēnešus. Viņiem ir ļoti labs dzīvoklis, istabas lielas, bet mēbeļu tajās gan pārāk daudz, tik šauri, ka nevar ne apgriezties, bet vienā istabā stāvēja pat divi lieli šifonjeri, turklāt vēl divas platas gultas, trīsdaļīgs spogulis un divi naktsgaldiņi — pie katras gultas. Kamēr es tur ciemojos, nekādi nevarēju aptvert, kas man te liekas dīvains, — sākumā nodomāju, ka tas ir Aļika fotogrāfiju dēļ: katrā istabā pie sienas piespraustas viņa bildes, sākot jau no agras bērnības. Aļiks gultiņā, vanniņā, pat uz podiņa un tā tālāk līdz pat šai dienai. Un uz katras' fotogrāfijas datums un vieta: Baku, Kislo- vodska, Lenkorāna, Maskava, Soči. Ja Aļiks kādreiz kļūs slavens vīrs, viņam šīs fotogrāfijas lieti noderēs … Pēc tam nācu pie atziņas, ka fotogrāfijas nav vainojamas, — tas ir kas cits, kas man šķiet savāds. Par to man bija jādomā visu laiku, protams, klusībā, kamēr sarunājos ar Aļiku. Viņš mani iepazīstināja ar savu vecmāmiņu, es šausmīgi nobrīnījos, ka viņa tik veca, pusotras reizes vecāka par manējo. Vēlāk, iepazinies ar Aļika vecākiem, redzēju, ka arī viņi ir daudz vecāki par manējiem. Kā izrādījās, Aļiks viņiem piedzimis ļoti vēlu, kad viņi jau zaudējuši visas cerības uz bērnu. To man pastāstīja pats Aļiks, bet toreiz ar viņu vēl varēja normāli sarunāties, ne tā kā tagad: par katru nieku sadod pa kaklu, viņa joki tādi, ka tirpas iet pa muguru, bet viņš pats muļķīgi smejas par tiem. Vecmāmiņa mūs pacienāja ar tēju, ievārījumu un pīrādziņiem, pēc tam atnesa laikrakstu un obligācijas un lūdza, lai mēs pārbaudām, varbūt viņa ir ko laimējusi. Pati veca, tikko var kājas pavilkt, tomēr interesējas, vai obligācijas nav laimējušas. Mēs pārbaudījām divas reizes, lai nebūtu nekāda kļūdīšanās, taču nesakrita neviens skaitlis — ne sērija, ne'numurs. Aļiks viņai to pateica un piebilda ko tādu, ka es pilnīgi apstulbu: nopietnā balsī viņš sacīja: «Vecmāmiņ, šoreiz tu neko neesi vinnējusi, bet, gluži otrādi, paspēlējusi.» Vecmāmuļa šausmīgi uztraucās un sāka apgalvot, ka šīs obligācijas paredzētas cilvēku izputināšanai, pēc tam apvaicājās, cik tad viņa šoreiz paspēlējusi. Aļiks pateica, ka trīs rubļus, un slepus man pameta ar acīm. Viņa aizgāja, atnesa melnu lādīti, kurā glabājās nauda, izņēma no turienes trīs rubļus, ko iedeva Aļikam. Tas sāka viņu mierināt un atgādināja, ka pērn viņa laimējusi četrdesmit un paspēlējusi šajā laikā tikai divpadsmit rubļu. Aļiks man teica, ka tādā veidā viņš katrā tirāžā nopelnot trīs rubļus, sākumā esot baidījies, ka neuzzina vecāki, bet viss beidzies laimīgi — vecmāmiņa viņiem sūdzējusies par savu zaudējumu, bet viņi par to varen uzjautrinājušies un tagad par šo asprātīgo Aļika triku stāstot visiem saviem paziņām.
Todien mēs šos trīs rubļus iztērējām ļoti lietderīgi — aizgājām uz Piejūras bulvāri, noīrējām laivu un ilgi vizinājāmies pa līci, aizbraucām gandrīz līdz pašam «Intūristam» un atpakaļ. Mums gadījās ļoti jauks laivinieks — viņš palaida mūs vienus pēc tam, kad bijām devuši godavārdu, ka protam peldēt, tikai ielika laivā divus glābšanas riņķus. Vispār nekā bīstama šajos braucienos nav, laiviniekam tepat ir glābšanas gliseris, pāris minūtēs viņam iespējams nokļūt jebkurā līča vietā. Protams, šie trīs rubļi mums bija daudz vairāk vajadzīgi un noderīgāki nekā Aļika vecmāmiņai. Viņai nu nauda nemaz nav vajadzīga, no mājām viņa nemaz neiziet un dzīvo bez kādām rūpēm — katru dienu pie viņiem nāk mājstrādniece. Tomēr, kad es viņu atcerējos, un todien es viņu nepārtraukti atcerējos — tādu mazu, sakumpušu, ar labsirdīgām acīm, man nez kāpēc kļuva skumji, bija viņas žēl. Laikam Sabiram taisnība, varbūt es patiešām neesmu īsti normāls.
Pēc tam es apjēdzu, kas man bija licies savāds Aļika dzīvoklī; es vēl divas reizes biju pie viņa ciemojies, iekams to sapratu: viņiem nebija grāmatu skapja. Nevienā istabā! Ko nu par skapi, pat plauktus ar grāmatām nekur neredzēja, bet vienīgās grāmatas, ko redzēju Aļika istabā uz galda, bija mācību grāmatas — un vairāk nevienas! Šis apstāklis man bija licies savāds. Kā parasti, es to apjēdzu nevis uzreiz, bet daudz vēlāk, kad par dīvainībām vairs nemaz nedomāju. Kad par to sāku runāt ar Aļiku, viņš bija briesmīgi izbrīnījies un atbildēja, ka tur nav nekā savāda, viņiem arī vecajā dzīvoklī nav bijis grāmatu, bet, ja viņam ievajagas kādu palasīšanai, viņš to var dabūt bibliotēkā aiz stūra. Visas grāmatas tik un tā nav iespējams savākt mājās, lai kā pūlētos. Pēc tādas viņa atbildes man šķita, ka varbūt patiešām tur nav nekā savāda, ja dzīvoklī nav nevienas grāmatas, taču pirmajā brīdī man tas bija licies dīvaini.
Protams, tagad Aļiks klusēja ne aiz gļēvuma. Manuprāt, jebkuram būs baisi, ja pateiks, ka tam jāpaliek vienam tumšajā alā. Cits nekādā ziņā nebūtu ar mieru, bet Aļiks piekrita. Mēs jau bijām nonākuši gandrīz līdz pašai šaurajai izejai, bet viņš nebija pārdomājis, tikai klusēja, un viņa izskats bija diezgan grūtsirdīgs. Bet kāds gan lai viņš būtu — vai tad viņam vajadzētu priecāties, ka mēs visi aizejam, bet viņš paliek viens pie skeletiem?
Pat pilnīgā tumsā, ja ar lukturi neapgaismotu mūsu ceļu, pat aizmiegtām acīm es sajustu, ka mēs esam nonākuši pie klints spraugas — to es pateiktu pēc smaržas. Pēc mitras zemes smakas. Ne tikai miklas, bet mikli svaigas smaržas, kādu uzvēdī tikko uzrakta zeme. Alā nekur citur tā nesmaržoja, vienīgi šajā vietā. Es sapratu, ka esam nonākuši pie ieejas spraugā. Bet šī lielā akmens, manuprāt, vakar te nebija. Tāds milzīgs bluķis, gandrīz man līdz jostasvietai. Nē, vakar tāds te noteikti nebija. Es to atceros tāpēc, ka, meklējot vakar Sabiram stalaktīta atlūzu, visapkārt neredzēju neviena akmens, viss bija līdzens.
— Kur tad ir sprauga? — to jautāja Sabirs, iedams mums visiem pa priekšu, viņa balsī skanēja izbrīns.
Vienā mirklī es aizmirsu akmeni un metos pie viņa. Skatos, bet mūsu priekšā ir blīva siena — klints, it kā šeit nekādas spraugas nekad nebūtu bijis. Vai mēs sapņojam, vai? Kā mēs sākām skraidīt! Skraidām, meklējam, bet neko nevaram atrast. Mēs visi bijām pārbijušies,
man pat kājas sastinga un kļuva vieglas, vieglas, tā notiek vienmēr, kad es stipri nobīstos vai arī uztraucos. Spraugas nebija nekur, bet tad mēs sapratām, ka vakar tā šeit bijusi, tāpēc ka atradām sienā plaisu, kura tikko manāma sākās no pašas zemes. Tajā pat sērkociņu nevarētu iebāzt. Sapratām, ka tik vien palicis no mūsu spraugas.
Sākumā biju tā pārbijies, ka nespēju neko domāt, bet pēc brītiņa atguvos un atcerējos, ka naktī dzirdēju dunoņu zem zemes. Varbūt tas nemaz nebija sapnis, kad jutu zem sevis drebam zemi. Droši vien noticis kāds pazemes grūdiens, no kura mūsu izejas sprauga aizvērusies, tā taču bija pavisam šaura.
Mēs bijām pagalam apjukuši. Kama stāv un raud. Es esmu sastindzis viņai blakus un baidos vārdu teikt — varu sākt pinkšķēt. Arī Aļiks klusē, droši vien baidās, ka tūlīt apraudāsies. Nezinu, ko mēs darītu, ja nebūtu Sabira. Man šķiet, arī viņš ir nobijies, bet, kad sāka runāt, neviens viņa bailes nemanīja. Balss bija tāda pati kā vienmēr.
Sabirs teica, ka tagad mums jāatrod izeja no šejienes. Viņš paskaidroja, ka no alas noteikti jābūt kādai normālai izejai, jo katram idiotam skaidrs, ka ne bruņutransportieris, ne cilvēki nevarēja te iekļūt caur šo plaisu, turklāt vēl mēbeles, kuras mēs redzējām, un ieroči nav atradušies alā jau no laika gala, viss tur ienests pa kaut kādu ieeju, tātad tā ir.
Kamēr Sabirs runāja, visi daudzmaz nomierinājās un neviens vairs nebaidījās. Es spriežu pēc sevis, man bailes bija pilnīgi pārgājušas, un es sāku lauzīt galvu, kur varētu būt izeja. Arī Kama vairs neraudāja, viņa bija vaimanājusi skaļā balsī, bet tagad apklusa, vienīgi reizēm tikko dzirdami iešņukstējās.
Mēs gājām atpakaļ uz to vietu, kur nakšņojām. Sabirs soļoja visiem pa priekšu un runāja, ka, pēc viņa domām, izejai jābūt tur, kur stāv bruņutransportieris. Tad viņš pagriezās pret mums un pavēlēja visiem nodzēst kabatas lukturīšus, lai taupītu baterijas; ceļa apgaismošanai pietiks ar viņa gaismekli. Nevienam no mums tas nebija ienācis prātā, bet Sabirs iedomājās. Es ievēroju, ka arī Aļiks tūlīt bez kādas runas izslēdza savu lukturīti — agrāk viņš tā nekad nebija rīkojies.
Izeju no alas mēs atradām gandrīz tai pašā brīdī. Pareizāk sakot, nevis izeju, bet milzīgu metāla plāksni, kas to aizsedza. Plāksne bija ārkārtīgi liela, daudz augstāka un platāka par bruņutransportieri. Tās malas ar klintīm veidoja gludu, blīvu salaidumu, nekur nepacel- damās augstāk par tām ne par centimetru. Mēs sapratām, ka plāksne ir no metāla, jo, padauzot pa to ar akmeni, atskanēja metālisks un reizē dobjš troksnis, it kā plāksne būtu ļoti bieza.
Mēs sākām šaubīties, vai šeit ir izeja, bet tad ieraudzījām uz alas grīdas bruņutransportiera kāpurķēžu nospiedumus, kas izbeidzās tieši pie metāla plāksnes.
Sabirs teica, ka tagad atliek tikai atrast slēdzeni un atslēgas. Atslēgām noteikti jābūt alā, visticamāk, ka tās atrodas kāda skeleta kabatā.
Mēs uzmanīgi apskatījām plāksni, sākumā tās apakšējo malu, bet, tur neko neatraduši, sakrāvām kaudzē tukšās kastes tai blakus un izpētījām augšējo daļu. Nekādu atslēgas caurumu neatradām, kaut rūpīgi aplūkojām katru kvadrātcentimetru.
Sabirs ierosināja meklēt vēl kādu izeju. Sākām atkal no gala. Apgājām vienu reizi visu alu, aplūkodami tās sienas, vēlreiz apskatījām istabas un koridoru, pēc tam darījām to pašu vēlreiz, bet neko līdzīgu durvīm vai vārtiem neatradām. Tad mēs bijām spiesti konstatēt, ka plāksne aizsedz vienīgo izeju no alas.
Ļoti noguruši, beidzām savus meklējumus, Kamas pulkstenis rādīja divi. Tātad veselas piecas stundas — no pulksten deviņiem — nepārtraukti esam meklējuši izeju no šīs nolādētās alas.
Sabirs domāja, ka tagad mums meklējumi pagaidām jāpārtrauc, jāatpūšas un jāapspriežas, ko darīt. Bet tieši tobrīd Kama iekliedzās. Cik tas bija priecīgs "kliedziens! Mēs metāmies pie viņas, viņa stāvēja pavisam netālu, jautājām, kas noticis, bet paši jau jutām, ka noticis kas labs, jo viņas kliedziens skanēja ļoti līksmi. Viņa mums parādīja uz sienas pusi — tur nelielā padziļinājumā atradās maza, melna kastīte, bet uz tās divas plakanas pogas — sarkana un zila. Virs augšējās — sarkanās bija uzraksts vācu valodā. Sabirs bez kādas prātošanas nospieda augšējo pogu, taču nekas nenotika, tad viņš to pašu darīja ar apakšējo — atkal bez panākumiem. Mēs spiedām abas pogas tik ilgi, kamēr mums pirksti vairs neklausīja, bet nekas nemainījās.
Es teicu, ka agrāk šīs pogas droši vien ir darbojušās, jo tad te bijusi strāva, bet tagad elektrības nav, tāpēc tās nedarbojas. Sabirs tūdaļ kļuva nikns un pavēlēja man turēt muti, viss tāpat esot skaidrs.
Mēs sēdējām savās guļvietās uz papīra naudas paciņām un gudrojām, ko tagad darīt. Sabirs sacīja, ka stāvoklis ir ļoti nopietns, mums pašiem jāatrod izeja no šejienes, uz citiem nav ko cerēt. Neviens mums šeit palīgā nenāks. Viņš vēl piebilda, ka vienam no mums jābūt gal- 'venajam, tādam kā komandierim, bet visiem pārējiem jāklausa komandieris, jo nekas labs nesanāks, ja katrs darīs, kas ienāks prātā.
Aļiks mani pārsteidza, tūlīt teikdams, ka Sabiram noteikti jābūt par galveno. Sabiram tas briesmīgi patika, pēc sejas jau bija redzams, tomēr viņš jautāja, kādi priekšlikumi vēl būtu biedriem. Mēs teicām, ka vairāk priekšlikumu nav, tomēr Sabirs palūdza visus nobalsot. Citādi viņš neesot ar mieru. Kad viņš jautāja, kas «par», — visi, izņemot viņu, pacēla roku; uz jautājumu, kas «pret», — nepacēla neviens, bet pēc jautājuma, kas «atturas», roku pacēla viņš pats. Pēc nobalsošanas viņš paziņoja, ka tagad mums visiem viņš jāklausa, ja gribam izkļūt no alas. It kā bez balsošanas jau nebūtu skaidrs, ka galvenais te ir Sabirs.
Jaunais komandieris pavēstīja, ka mums rūpīgi jāuzskaita viss ēdamais, kas vēl palicis. Mēs nekavējoties sākām to darīt — izvilkām no mugursomām un salikām kopējā kaudzītē trīs sviestmaizes ar desu, pustāfelīti šokolādes, vienu kausēto sieru — un tas arī bija viss mūsu pārtikas krājums. Līdz šim ēst nemaz negribējās, no rīta mēs katrs apēdām pa sviestmaizei un vēlāk par ēšanu nemaz nedomājām, bet tagad, ieraugot, cik maz mums palicis ko ēst, radās šausmīga apetīte.
Sabirs teica, ka tagad ar ēdienu mums jāapietas ļoti taupīgi. Viņš sagrieza vienu sviestmaizi četrās mazītiņās daļās un izdalīja mums, teikdams, ka tā ir visa dienas deva un katrs to var apēst, kad vien viņš vēlas, līdz rītam tikpat vairs nekā nedabūsim. Viņš vēl nebija beidzis, kad mēs katrs savu porciju jau bijām aprijuši. Sabirs paskaidroja, ka atlikušie produkti glabāsies pie viņa, noteiktās stundās viņš pats tos mums izdalīs. Viņš saskaitīja arī sērkociņus — kastītē bija astoņi gabali, tāpat cigaretes — piecas — un visu sabāza kabatā, paziņodams, ka arī tās izsniegs pa vienai. To gan viņš vairāk teica kārtības labad, neviens no mums nesmēķēja, tikai viņš pats.
Pēc tam Sabirs pavēlēja man atnest no avārijas skapja konservus, ko mēs tur atradām. Es to izdarīju.^ Visas kārbas bija veselas, bet vāciņi uzpūtušies, it kā tajās būtu iesūknēts gaiss.
Es atnesu kārbiņas un teicu, ka šie konservi nav ēdami — ja jau tie ir uzpūsti, tātad pilnīgi sabojājušies. Bet ar zivju konserviem notiek vissmagākā saindēšanās, un no tās cilvēks var nomirt. Mūsu mājā tā nomira Vitja Ščeglovs, sporta meistars, Azerbaidžānas volejbola izlases komandas loceklis; viņš bija ēdis stori un nākamajā dienā nomira šausmīgās mokās, jo ārsts bija izsaukts par vēlu. Viņu aizveda uz slimnīcu, un tur viņam veselu dienu skaloja kuņģi, injicēja dažādas zāles, tomēr nekas nelīdzēja — viņš nomira. Bet, ja mēs šeit saindējamies, mums vispār neviens nespēj sniegt nekādu palīdzību.
Visi, pat Sabirs, uzmanīgi noklausījās manu stāstījumu, un, kad es beidzu, viņš teica, ka neviens šos konservus nemaz netaisās tūlīt ēst, bet vēlāk — tad jau redzēs. Un tad es izdarīju kļūdu. Man nevajadzēja runāt, ka par saindēšanos esmu lasījis enciklopēdijā. Tur bija rakstīts, ka uzpūtušos konservus nedrīkst ēst nekādā gadījumā, tā ir pirmā pazīme, ka tajos atrodas visbriesmīgākā inde, un šo saindēšanos sauc par botulismu. Svešo vārdu es atceros precīzi. Tikko biju pateicis par botulismu, tūlīt ieraudzīju, ka Sabirs ir šausmīgi noskaities: viņš necieš, ka viņa klātbūtnē lieto svešvārdus.
— Lasītājs! — Tas Sabiram ir pats sliktākais lamuvārds. — Tu visu esi lasījis! Neko citu dzīvē neproti, vienīgi lasīt. Tu melo, zini, ka pārbaudīt nevar, tāpēc melo. Tikko šeit ienācām, tu jau sāki nez ko fantazēt. — To viņš par stalaktītiem. — Tu traucē man domāt. Aizveries, un lai es no tevis vairs nedzirdētu ne vārda!
Es, protams, apklusu, bet sevī nolēmu vecajiem konserviem nepieskarties. Labāk badā nomiršu, bet tiem gan neķeršos klāt. 2ēl, ka arī Kama un Aļiks ir pret mani, viņi abi, nicinoši smīnēdami, skatījās uz mani, kad Sabirs kliedza. Lai gan esmu pie tā pieradis, tomēr katru reizi tas ir sāpīgi. Es taču viņu dēļ runāju par saindēšanos. Lūdzu, ja gribat, ēdiet veseli un saindējieties!
Sabirs teica, ka mēs nedrīkstam zaudēt ne minūti, mums tūlīt jāķeras pie alas apskatīšanas. Man viņš pavēlēja pārmeklēt skeletus un visu, ko atradīšu, atnest viņam. Es sapratu, ka tā viņš dara ar nolūku, lai es atsakos izpildīt un viņš var mani visu klātbūtnē atkal pazemot. Bet es neatteicos. Gāju un sāku pārmeklēt skeletus. Visiem trim esesiešiem kabatās bija pistoles un apliecības, un ģimenes fotogrāfijas ar sievām un bērniem. Es vilku ārā no kabatām kaut kādas atslēgas, kabatlakatus, naudu. Tam skeletam kombinezonā, neeses- ietim, atradu kabatā nelielu brošētu grāmatiņu. Tikko to atvēru, tūdaļ sapratu, ka tā ir pati interesantākā no visām atrastajām lietām — tā bija vārdnīca, vācu- krievu sarunvalodas vārdnīca. Pirmās lappuses bija salipušas, tur neko nevarēja saburtot, bet lielais vairums lapu bija saglabājies normāli, varēja izlasīt.
Es sāku vārdnīcu pētīt, bet Sabirs drīz mani pasauca. Viņi visi trīs jau bija koridorā. Aiznesu Sabiram visu, ko biju atradis. Ieraudzījis atslēgas — divas pamatīgas atslēgas vienā ķēdītē, Sabirs nopriecājās un izrāva tās man no rokām. Tomēr viņš izlikās ar mani neapmierināts un kašķīgi prasīja, vai tas ir viss. Pēc viņa domām, šīs noteikti bija seifa atslēgas, ja jau tām ir abās pusēs robiņi. Tā patiešām bija. Abas atslēgas derēja, un mēs atvērām seifu. Tas bija piebāzts ar papīriem. Un visi vācu valodā. Ļoti žēl. Stāv četri cilvēki, visi izglītoti, un neko nespēj izlasīt, gluži kā kinofilmā, kad cilvēki nonākuši uz citas planētas. Un nesaprot nevienu vārdu!
Uz augšējā plaukta Sabirs atrada četrkārt salocītu lielu lapu. Atlocījām un ieraudzījām, ka te uzrasēts mūsu alas plāns, to mēs pazinām uzreiz. Rasējumā bija parādīts viss — ala, koridors un istabas, bet nekā jauna tur neatklājām. Ļoti sīks rasējums: visi skapji, kurus mēs atradām pie sienām, pogas pie izejas, šis koridors, istabas, pat sarkanais svirslēdzis un seifs komandanta istabā — viss. Arī izeja bija atzīmēta tajā vietā, kur mēs to atklājām, un pat parādīts, uz kurieni tā iziet, — izskatās, ka uz kāda kalnu ceļa. Visi uzraksti bija pilnīgi nesaprotami. No šī rasējuma mums nebija nekāda labuma. Sabirs pacilāja vārdnīcu un atdeva man, teikdams, lai es to glabājot, tā mums vēl noderēšot.
Līdz naktij mēs visu apskatījām, visur izložņājām, pat portretus pie sienām pabīdījām sāņus, domādami, ka tur varbūt atrodas kāda slepena glabātava. Vēlu naktī beidzām. Vienīgi nomocījāmies bez kādas jēgas.
Pats Sabirs jutās nomākts. Taču viņa izturēšanās bija pareiza: viņš mierināja mūs, teikdams, ka rīt visādā ziņā mēs kaut ko izgudrosim. Pēc tam padomājis sadalīja mums vēl vienu sviestmaizi. Es nemūžam nespētu tik precīzi sadalīt kā Sabirs. Viņš atdeva mums maizes gabaliņus un teica, ka šodien esot nolēmis dot papild- devas, jo mēs ļoti daudz esam strādājuši un mums jāstiprinās. Viņš mums novēlēja labu nakti, turklāt ļoti oficiālā tonī — kā jau komandieris.
Visi tūlīt likās gulēt. Kama šonakt vairs nelūdza, lai es turu viņas roku, kā redzams, vairs nebaidījās no skeletiem. Bet varbūt es biju viņai pretīgs pēc tam, kad Sabirs uzkliedza man par botulismu. Tomēr es par to šaubos, viņš taču ir uzbrēcis man arī pirms tam viņas klātbūtnē. Sabirs nekliedz uz mani vienīgi kontroldarbu laikā, tad viņa balss ir mīlīga, draudzīga. Tad sauc mani par Tairčiku. Ik pa brīdim čukstus, lai neviens nedzirdētu, vaicā, kad es beigšu risināt savu variantu. Visu pēdējo ceturksni, lai viņš mani netraucētu un pats velti neuztrauktos, es vispirms atrisināju viņa variantu, atdevu viņam, tikai pēc tam ķēros pie savējā. Un tomēr viņš mani nicina. Es jūtu — ir pateicīgs, tomēr nicina.
Es pārlasīju atrasto vācu-krievu sarunvalodas vārdnīcu no sākuma līdz beigām. 2ēl, ka nav gadījusies īstā vārdnīca. Tā mums ļoti noderētu . ..
— Kāpēc tu neguli? — Sabirs jautāja, pacēlies no savas guļvietas; acīmredzot viņš arī naktī jūt atbildību par visu, kā jau tas komandierim pienākas.
Es atbildēju, ka nenāk miegs, tāpēc pārskatu atrasto vārdnīcu.
— Lasītājs! — šo vārdu viņš izrunā ļoti dzēlīgi. Atmeta ar roku un atkal atlaidās guļvietā.
Vārdnīcu es jau vienu reizi biju izlasījis, tagad to šķirstīju tāpat vien, lai nevajadzētu neko domāt. Tiklīdz vairs nelasu, galvā lien visādas domas par mājām. Māmiņa droši vien tagad ir pilnīgi bez prāta. Baidos pat iedomāties, ko viņa dara! Es nevaru sevi piespiest neko nedomāt; kaut gan lasu vārdnīcu, tomēr tai pašā laikā arī domāju. Taisnību sakot, vārdnīcu es lasu tāpēc, ka esmu pieradis vienmēr kaut ko lasīt. Māmiņa to sauc par niķi. Reizēm viņa man grāmatu atņem, piemēram, ja es laЈu ēdot. Visas grāmatas, kas man patīk, esmu pārlasījis vairākas reizes . ..
Sajā sarunvārdnīcā ir daudz dīvainību un arī daudz kā smieklīga — vispirms ir teksts vācu valodā, pēc tam tas pats krieviski. Visa vārdnīca sadalīta dažādās nodaļās: «Transports», «Izklaidēšanās», «Saruna ar kara- gūstekņiem vai partizāniem», «Vietējo iedzīvotāju pārstāvja brīdināšana par sodīšanu». Vispār te paredzētas sarunas visiem dzīves gadījumiem. «Vācu virsnieks ielūdz jaunkundzi uz kafejnīcu», iekavās piebilde — «uz kino, teātri, restorānu». Ļoti asprātīgi — kur grib iet, sameklē atbilstošu vārdu. Vai arī: «Pieņemiet no manis nelielu dāvanu», — bet iekavās: «smaržas, konfektes, ziedus, juvelierizstrādājumus». Tur bija milzums visādu sīkumu, taču pats interesantākais sekoja, kad nonācu līdz nodaļai «Brīdinājums par sodīšanu» un «Saruna ar karagūstekņiem vai partizāniem». Te bija vieni vienīgi draudi. Par visu — nāvessods vai nu nošaujot, vai pakarot. «Par atrašanos uz ielas pēc desmitiem vakarā — nošaut», «Par komunista (partizāna, karavīra) slēpšanu mājās — nāve». Izrādās, gandrīz par visu draudējusi nāve. Pat par neierašanos darbā. Tagad es sapratu, ko nozīmē vārds «Tod», kas bija rakstīts pie sarkanā svirslēdža. «Nāve» lūkojās gandrīz no katra teikuma, kur bija runa par sodīšanu. Par katru sīkumu paredzēta nāve, it kā cilvēka dzīvībai nebūtu nekādas vērtības. Tātad, ja cilvēkam sabojājies pulkstenis un viņš, nezinādams, ka ir jau tik vēls, iziet uz ielas pusvienpadsmitos, tad jebkura patruļa var viņu nošaut. No visa, ko biju izlasījis vārdnīcā, tā patiešām iznāca. Es vēl brītiņu pašķirstīju grāmatiņu, tad nemanot biju aizmidzis.
No rīta viss atkal sākās no gala. Vairākas reizes mēs apstaigājām visus kaktus. Tagad es aizsietām acīm varētu nokļūt jebkurā alas vietā. Visu apskatījām, aptaustījām ar rokām, bet izejas nebija nekur, izņemot, protams, lielo metāla plāksni, bet to mēs nevarējām izkustināt. Sabirs teica, ja visu šo nekam nederīgo automātu un ložmetēju vietā atrastos lielgabals, tad viņš, ne mirkli nevilcinādamies, šautu tieši metāla plāksnē.