Visu dienu — no rīta līdz vēlai naktij — mēs staigājām pa alu, gandrīz vairs nesarunājāmies, jo sapratām, ka situācija ir bezcerīga. Vakar apēdām visu, kas bija atlicis, — sadalījām četrās daļās kausēto sieriņu un gudrojām, ko darīsim tālāk. Neko neizdomājām, tāpēc es sāku lasīt savu vārdnīcu, lai vismaz būtu kāda nodarbošanās.
Sabiram mana lasīšana šausmīgi krita uz nerviem, viņš man pavēlēja vārdnīcu aizvērt un nolikt. Es acumirklī paklausīju pavēlei, lai nesaērcinātu Sabiru vēl vairāk. Ļoti svarīgā balsī viņš paziņoja, ka rīt vēl mēs pameklēsim izeju, bet, ja neatradīsim, tad jau rītvakar vai parīt no rīta viņš mēģinās lielo plāksni saārdīt ar granātām. Citas izejas nav. Es nodomāju, kā gan viņš uzspridzinās, ja līdz šim vēl nekad nav redzējis granātu, ja nu vienīgi filmās.
— Vai tu proti apieties ar tām? — Aļiks jautāja.
— Kas tur sevišķs! Parauj rokturi uz savu pusi un pirms sviešanas pagriež, — Sabirs attrauca. — Tikai es to nemetīšu; būs jāizsit zem plāksnes neliela bedrīte, es ielikšu tur granātu un pats aizskriešu aiz bruņutransportiera. Man liekas, viss būs kārtībā. Citas izejas mums nav. Ēdamais izbeidzies, rīt būs jāķeras pie konserviem.
— Kāpēc rīt? — Aļiks iesaucās. — Var jau šodien.
Tikko viņš bija to pateicis, klātesošajiem iedegās acis.
Visi rija siekalas. Bijām briesmīgi izbadējušies. Ēst gribējās visu laiku, bet pēc siera gabaliņa apetīte bija neizsakāmi pieaugusi. Taču Sabirs paziņoja, ka līdz rītam konservus neaiztiksim, jādomā arī par nākotni. Es mēģināju viņiem atgādināt, ka konservi ir bojāti, bet, tikko sāku runāt, visi trīs man nikni uzbruka.
— Ja negribi — neēd, — Kama uzsauca. — Neviens tevi nespiež, bet mūsu darīšanās tu nejaucies!
Viņas seja, to sakot, bija naidīga, arī balss tāda nelaba. Sevišķi seja — sveša un nepatīkama. Nekad nebiju domājis, ka viņai var būt tāda seja. Es pat vairs neklausījos, ko Aļiks un Sabirs man saka, jo biju ļoti apvainojies par Kamas vārdiem.
Visi nolikās gulēt. Es vēl brītiņu palasīju vārdnīcu un pēc tam nolēmu iemigt. Pagriezos uz sāna un aizvēru acis, bet šai mirklī Kama man saka — kā izrādās, viņa nav aizmigusi:
— Tu esi dusmīgs uz mani?
Es pakratīju galvu.
— Esi gan apvainojies, es jau redzu!
— Neesmu vis.
— Ja neesi dusmīgs, tad dod roku, man tā ir labāk gulēt. — Saņēma manu roku un apklusa.
Skatos — viņa jau guļ. Bet es tonakt nekādi nevarēju aizmigt. No prāta neizgāja doma, ka rit Sabirs izdalīs visiem šos zivju konservus. Es pats, protams, tiem nepie- skaršos, bet pārējie trīs taču ēdis. Nemaz nav nozīmes ar viņiem runāt. Neko šie nesaprot. Es gluži labi atceros, kas bija rakstīts par botulismu, man ir ļoti laba redzes atmiņa, visu rakstīto, sevišķi dzejoļus, iegaumēju, tikai vienu reizi izlasot. Un ne tikai dzejoļus, ari pašas garākās formulas varu atcerēties uzreiz. Par botulismu bija rakstīts tā: cilvēks, kas saindējies ar tādiem konserviem, kuru kārbiņas uzpūtušās, nekavējoties jāhospitalizē. Šo vārdu es ari labi atceros. Citādi — nāve. Es taču atceros, kā nomira Vitja Ščeglovs. Viņš bija tik veselīgs un spēcīgs cilvēks, bet nomira vienā naktī, lai gan viņu aizveda uz slimnīcu. Mēs visi taču saindēsimies un nomirsim, un paliksim šeit, alā, tāpat kā šie skeleti. Kāpēc viņi negrib mani klausīt? Ja to būtu teicis Sabirs, viņi taču paklausītu! Vai tiešām, lai pārējie tevi uzklausītu, tev jāprot trīsdesmit reizes pievilkties pie stieņa?!
Es iedomājos, kā Sabirs no rīta sadalīs viņiem zivju konservu kārbiņas saturu un viņi apēdīs katrs savu daļu. Apēdīs, bet pēc stundas vai pusotras, protams, nožēlos, ka nav man paklausījuši, taču būs jau par vēlu. Šausmīgās mokās viņi mirs — gan Kama, gan Aļiks, gan Sabirs. No šādas domas man pat kļuva nelabi.
Es uzmanīgi atbrīvoju savu roku no Kamas plaukstas, piecēlos un uz pirkstgaliem piegāju pie Sabira. Ārkārtīgi negribējās to darīt, tomēr es gāju. Pamodināju viņu, viņš atvēra acis un izbrīnījies skatījās uz mani. Es sāku viņam atkal skaidrot, ka mēs visi aiziesim bojā, ja ēdīsim uzpūstos konservus. Pirmajā brīdī viņš klausījās klusēdams, acīmredzot nesaprata, par ko es runāju, bet tad mani vārdi aizsniedza viņa apziņu, un viņš šausmīgi saskaitās:
— Ja tu tūlīt neaizvāksies no šejienes un neiesi gulēt, es tev gāzīšu tā, ka paliksi kropls uz mūžu! — Es pagriezos un devos uz savu guļvietu, bet Sabirs man sauca no muguras:
— Es rīt ar tevi vēl parunāšu! — un piebilda vēl vienu vārdu, kuru viņš nekad nebūtu teicis, ja nezinātu, ka Kama aizmigusi.
Es atkal nolikos savā vietā. Brīdi pagulēju, bet, kad šķita, ka Sabirs aizmidzis, piecēlos, paņēmu konservus — visas astoņas kārbiņas — un, sperdams uzmanīgus soļus, aizgāju uz alas otru galu, tur, kur atrodas koridors un komandanta istaba. Sākumā gribēju konservus kaut kur noslēpt, bet tad iedomājos, ka Sabirs mani piespiedīs atklāt šo slēptuvi. . . Tāpēc es ņēmu kārbiņas pa vienai un sametu visas dziļajā bedrē, kur no siles saplūda ūdens. Pēc katras kārbas es paklausījos, gribēju dzirdēt to atsišanos pret dibenu, bet neko nedzirdēju. Vai šī bedre būtu bezdibenis?
Rītā es pamodos agrāk par citiem. Gulēju un klusēju. Negribas atvērt acis. Dzirdu, Sabirs jau piecēlies un pamodina vispirms Kamu, tad Aļiku, nostājies pie manis, parausta aiz pleca, sak, celies augšā, rīts jau klāt. Piecēlāmies, sanācām kopā. Noskaņojums visiem šausmīgs, to liecina sejas, bet mans garastāvoklis, protams, vēl sliktāks nekā citiem. Domāju, kas tagad notiks. Sabirs stāsta:
— Naktī šis stulbenis mani modina, saka, baidoties ēst konservus, vēderiņš var apsāpēties. Es, saka, esmu izlasījis visas enciklopēdijas pasaulē… Ej, lasītāj, labāk atnes konservus!
Es gāju. Līdz tai vietai, kur vakar stāvēja konservi, ir pieci soļi. Lēni aizgāju, pēc tam griezos atpakaļ un sacīju:
— Konservu nav.
— Kur tie ir?
— Es tos izsviedu.
Visi trīs izbrīnījušies skatījās uz mani.
— Kur tu tos izsviedi? — Tas bija Sabirs, kas jautāja.
— Bedrē, kur ietek strautiņš. — Es uzreiz jutu, ka Sabirs man notic. Pārējie arī, bet es nosaucu Sabiru tādēļ, ka tad skatījos tikai uz viņu.
— Vai visas kārbas izsviedi?
— Jā.
Viņi šausmīgi sadusmojās.
— Nelieti, — Aļiks iesaucās, — kā tu drīkstēji?
Viņš atvēzējās, un es pat ierāvu galvu plecos, domāju,
viņš sitīs, taču viņš nesita, tikai nospļāvās un atgāja sānis. Arī Kama skatījās uz mani ļoti uzbudināta un nicinoši nosauca mani par stulbeni un riebīgu egoistu. Vienīgi Sabirs nebilda ne vārda, bet stāvēja un naidīgi blenza uz mani. Viņš atradās no manis pāris soļu atstatumā, starp mums bija mana guļvieta, bet pēkšņi Sabirs pārlēca tai pāri pie manis.
Viņš man iesita pa seju, un mutē saskrēja kaut kas sāļš, ausīs sāka šalkt. Brilles aizlēca kaut kur sāņus. Droši vien krītot stikli saplīsa.
Es domāju, ka viņš iesitis man divas trīs reizes un pārstās, bet viņš tik sita un sita un visu laiku pa seju. Es gribēju aizklāt to ar rokām, bet viņš uzreiz no visa spēka iegāza man pa vēderu, es atrāvu rokas no acīm, un Sabirs atkal zvetēja pa seju. Man rokas bija tapušas pilnīgi bezspēcīgas, es tās nevarēju pacelt un aizsargāt seju. Līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc es nepakritu, līgojos no vienas puses uz otru, tomēr turējos kājās. Un tāpēc, ka es vēl nebiju pie zemes, Sabirs droši vien saniknojās arvien vairāk. Es vāji redzu bez brillēm, tagad acis šķita aizklātas ar biezu plīvuru — viss rādījās kā miglā. Tad man kājas tomēr saļodzījās un es nokritu uz ceļiem. Bet Sabirs nemitējās mani dauzīt. Sāpes vairs nejutu, bet Sabiru redzēju tikai pa brīžam — kā atsevišķos gaismas uzliesmojumos: te ieraugu, te viņa vairs nav, it kā viens rotaļātos ar slēdzi — ieslēdz un izslēdz, ieslēdz un izslēdz. Man likās, tas nekad nebeigsies, bet domāju par to bez bailēm, man viss bija kļuvis vienaldzīgs, it kā dauzītu nevis mani, bet kādu citu. Vienā no tādiem gaismas uzliesmojumiem es ieraudzīju, ka Sabiram metas virsū Kama. Viņš pagriezās pret meiteni un ar abām rokām no visa spēka atgrūda viņu. Kama atstreipuļoja dažus soļus atpakaļ un nokrita uz grīdas. Tad ieraudzīju, ka Aļiks ar kliedzienu «Izbeidz!» skrien pie Sabira. Šajā brīdī Sabirs no visa spēka iespēra ar kāju man pa seju, un es zaudēju samaņu. Tālāk vairs neko neatcerējos. Krītot laikam vēl pamatīgi ar galvu atsitos pret zemi.
Izrādījās, ka Sabirs piekāvis arī Aļiku, gan ne tik stipri kā mani, tomēr iekaustījis. Es brīnījos, kā Sabiram izdevies viņu tik stipri piekaut, bet Aļiks man paskaidroja, ka Sabirs kāvies neatļautiem paņēmieniem — sagrābis aiz krekla, pierāvis sev klāt un iesitis viņam ar galvu pa seju, tad aizlicis kāju priekšā un pēc tam sitis jau guļošu.
Šinī brīdī Sabiram uzbrukusi Kama ar automātu. Aļiks teica, ka viņš briesmīgi pārbijies, domājis, ka meitene grib Sabiru nošaut. Arī Sabirs nobijies, tūlīt izbeidzis sist un sācis kāpties atpakaļ, bet Kama stiepusi pret viņu automātu un kliegusi: «Še, šauj! Nogalini mūs visus, pretīgais fašist!»
To visu Aļiks man pastāstīja vēlāk, kad es atkal biju atguvis samaņu. Kama raudāja un lika man uz sejas aukstas kompreses. No tā es arī nācu pie samaņas — jutu kaut ko vēsu uz galvas. Tomēr, par spīti kompresēm, seja bija pamatīgi satūkusi. Aļiks atnesa manas acenes un nolika tās man blakus. Viens stikls bija vesels, bet otrs saplīsis. Man smeldza visa miesa, it sevišķi seja. Nevarēju pat muti atvērt, jo žokļi bija sāpīgi. Kāpēc viņš mani tik zvērīgi piekāva? Būtu iesitis reizes divas trīs! Vai tad tā var? Viņš taču ir daudz lielāks un spēcīgāks par mani. Ja ikviens, kas stiprāks, sāks dauzīt citus — vājākos, tad tur nekas prātīgs nesanāks. Ja es būtu gadu, pusotra vecāks par viņu, es viņam arī parādītu! Nav taču mana vaina-, ka es klasē esmu pats mazākais! Visi to zina, un neviens kauties ar mani nelien. Sabirs pats daudzreiz teicis, lai mani neaiztiek. Es tikai vienu reizi esmu sakāvies ar Aļiku Cihecki no piektās «A» klases. Viņš pagrūda bufetē mani, bet es viņu. Tad viņš man teica: «Paliec pēc stundām, izkausimies!» Mēs abi aizgājām aiz basketbola laukuma, tur pēc stundām neviena nav, nometām somas zemē un sākām cīkstēties. Es viņam iezvēlu divas reizes, bet viņš stāv, it kā nekas nebūtu noticis. Tad. es jautāju, ko viņš gaida. Viņš man dusmīgi atcērt: «Kā es kaušos ar tevi, ja tev uz acīm brilles?» Viņš izskatījās ļoti aizvainots, es pilnīgi velti viņam divreiz iesitu, pirms kautiņš bija sācies. Es tūlīt noņēmu brilles un, lai viss būtu gods godam, ierosināju, lai viņš iesit man divas reizes un pēc tam sāksim kauties pa īstam. Viņš atsacījās, teikdams, ka negrib mani sist tāpat vien. Es nojautu, ka viņam nemaz vairs negribas kauties, arī mana gribēšana bija pārgājusi. Klusēdami mēs brītiņu pastāvējām viens pretī otram, pēc tam es pajautāju, vai viņam nav desmit kapeiku, viņš pameklēja kabatā, atrada un jautāja, kādēļ man tās vajadzīgas. Man pašam jau bija trīsdesmit, es paņēmu šīs desmit kapeikas, un mēs abi aizgājām uz kino. Nopirkām divas biļetes un noskatījāmies «Fortūnas džentlmeņus». Ļoti laba filma. Pēc šī atgadījuma es cieši sadraudzējos ar Aļiku un, braucot uz šejieni, ļoti nožēloju, ka Aļika te nebūs. Viņš kopā ar vecākiem aizbrauca uz Kubaņu, kur paliks visu vasaru.
Manas domas vēl kavējās pie Aļika Cihecka, te pēkšņi man apreiba galva un es izvēmos. Pēc tam vēl un vēl. No mutes lija kaut kas rūgts. Tas ir tāpēc, ka man kuņģī nekā nav, pēdējo reizi ēdu vakar, noriju mazu gabaliņu siera, tagad ūdens vien nāk no kuņģa. Kama un Aļiks uzreiz sāka ļoti rūpēties par mani, nosēdās blakus un gādīgi apvaicājās, vai man kaut kā nevajag. Atklāti sakot, bija ļoti patīkami, ka viņi tā rūpējas par mani.
Sabirs pa to laiku gāja pa alu un meklēja izeju, bet man liekas, viņš jau saprata, ka neko neatradīs, tāpēc tikai izlikās, ka meklē. Viņš nerunāja ar mums ne vārda, vai nu negribēja, vai arī baidījās, ka mēs viņam neatbildēsim.
Kama un Aļiks nosēdēja pie manis visu dienu līdz vēlai naktij. Vispār man šķita, ka šī diena ir pagājusi ļoti ātri. Nupat vēl bija rīts, bet pēkšņi skatos, visi jau rosās uz gulēšanu. Sī diena aizritēja apbrīnojami ātri.
Nākamajā rītā visi pamodās ļoti vēlu. Es par visiem vēlāk. Pamostos un nekā nevaru apjēgt, kur atrodos un kāpēc ap mani sanākuši visi pārējie — Kama, Aļiks un Sabirs. Visiem sejas tādas pavisam pārbijušās. Neko nesaprotu! Kad esmu apjēdzis, ka vēl vienmēr atrodos šajā nolādētajā alā, Sabirs mani uzrunā:
— Lūdzu, piedod man par vakardienu, es ļoti liidzu — piedod!
Bet Kama viņam atcērt:
— Viņš tev nepiedos neparko, paskaties, ko tu esi izdarījis ar cilvēku, tu esi pretīgs tips!
— Labāk vācies prom! — Aļiks uzsauc. — Taisies, ka tiec, citādi es tev sadošu pa kaklu!