— Piedod! Es tevi ļoti lūdzu — piedod!
Cik tas viss izskatījās muļķīgi! Kam gan Sabiram vajadzīga mana piedošana? Un pēkšņi es ieraudzīju, ka Sabirs raud. Neviens vēl nav redzējis viņu raudam. Taču tagad tas sēž un raud, un šņukst turklāt. Arī es biju ļoti satraukts, pat pretīgi atcerēties, cik uztraucies biju, teicu — labi, beidz raudāt, tikai nākamreiz, pirms palaid nagus, padomā! Ko vēl es varēju viņam teikt?
Aļiks tik atkārto savu — ej prom, citādi būs slikti! Beigu beigās Kama vēl nosauca Sabiru par pretīgu tipu. Tad viņš piecēlās un aizgāja. Izskatījās ļoti nelaimīgs.
Pēc Sabira aiziešanas Aļiks un Kama vēl ilgi viņu lamāja, bet man pret viņu nebija nekādu dusmu. Es viņiem abiem to neteicu, citādi viņi droši vien būtu uz mani saskaitušies, bet dusmas man bija pārgājušas, un es tur neko nevarēju darīt.
, Mēs visi trīs gulējām blakus un klusējām, bijām kļuvuši tādi gurdeni, laikam no bada. Neviens pat galvu nepacēla, kad pienāca Sabirs ar granātu rokā un palūdza mūs slieties kājās un pāriet uz komandanta istabu. Viņš paskaidroja, ka mēģinās uzspridzināt lielo sienas plāksni, kas noslēdz izeju. Gāju grīļodamies, it kā būtu piedzēries. Labi, ka Aļiks un Kama mani atbalstīja.
Tikko bijām iegājuši komandanta istabā, Aļiks tūlīt mūs atstāja un atgriezās pie Sabira. Kaut arī abi bija saķildojušies, tomēr Aļiks, kā likās, negribēja ļaut Sabiram vienam uzspridzināt plāksni.
Mēs ar Kamu sēdējām komandanta istabā un gaidījām, kas notiks. Šeit valdīja tāds klusums un miers, ka šķita — šis ir kādas iestādes kabinets un tā saimnieks var kuru katru brīdi ienākt. Es vēlreiz palūkojos uzrakstā blakus sarkanajam rokturim; pēc tam kad biju izlasījis vārdnīcu, zināju, ko nozīmē vārds «Tod». Tulkojumā tā ir «nāve». Vārdnīcā šis vārds bija sastopams ļoti bieži. Nu vēl — «erschieBen», kas nozīmēja «nošaut». Arī to es biju labi iegaumējis, jo šie divi vārdi bija lasāmi gandrīz katrā vārdnīcas lappusē.
Tad atskanēja šausmīgs sprādziens. Istabas durvis bija cieši aizvērtas, bet pēc sprādziena tās ar lielu spēku atvērās un atsitās pret sienu. Acumirklī nodzisa visas sveces.
Aļiks pastāstīja, ka Sabirs, atvilcis un pagriezis granātas rokturi, pieslējis to pie plāksnes, bet pats kopā ar Aļiku meties atpakaļ un paslēpies aiz bruņutransportiera. No šī sprādziena nekāda labuma gan nebija — dažās vietās tas vienīgi ieskrāpēja grīdu un plāksnes virsu. Un vairāk nekā!
Mēs vēl ilgi sēdējām komandanta istabā. Katrs ierosināja kādu priekšlikumu, bet tas notika tāpat vien, jo bija skaidrs, ka mūsu stāvoklis ir gaužām bēdīgs. Nemanot visi bija sākuši runāt ar Sabiru, bet tagad viņš vairs starp mums nebija galvenais. Mums vispār vairs nebija vajadzīgs nekāds galvenais, pat ja valdītu agrākās attiecības.
Cēlāmies un gājām ārā no komandanta istabas.
Visiem ļoti gribējās ēst. Neviens par to nerunaja, bet ēst gribējās briesmīgi. Prātā bija tikai ēdiens. Domāt par ko citu nebija nemaz iespējams. Katrs bija atlaidies savā guļvietā un sapņoja vienīgi par ēdamo. Labi, ka es biju atradis vārdnīcu, citādi patiešām sajuktu prātā. Visi gulēja, nepārmīdami savā starpā ne vārda, bet visapkārt valdīja tāds klusums, it kā mēs būtu vienīgās dzīvās būtnes pasaulē. Vienīgi skeleti krita uz nerviem, es centos iztēloties, ka arī tie kādreiz bijuši dzīvi cilvēki, taču tas man neizdevās. * Šķirstīju mazo vārdnīcu un brīnījos, cik toreiz bijuši savādi laiki. No katras lappuses skan šausmīgi draudi. Un gandrīz par visu viens sods — nāve! Pat lasīt baismi: «… pakļauts nošaušanai», «… nāve nošaujot». Lai nebūtu tāda vienveidība, tāpēc droši vien vienā vietā raksta «nošaušana», bet citā «nāvessods». Vai nu «Tod», vai «erschieBen». Vai varbūt, ja saka «nāvessods», tad pastāv vēl kāds cits cilvēka nogalināšanas veids, nevis nošaušana, bet pakāršana vai galvas nociršana? Un pats galvenais — par ko? Ja padomā, traks var palikt: par komunista vai karavīra slēpšanu — nāve. Tas pats par partizānu atbalstīšanu. Par atsacīšanos braukt uz Vāciju. Par to, ka esi klausījies padomju radio pārraidi. Tātad, ja cilvēks slēpis pie sevis mājās ievainotu biedru, viņu nošāva? Bet ko citu viņš varēja darīt, ja ne slēpt? Tātad iznāk, ka vajadzēja iet un nodot, vai ne? Vai tiešām cilvēki, kas sastādījuši šo vārdnīcu, nav sapratuši, ka par tādām lietām nedrīkst cilvēku nogalināt? Gandrīz katrā lappusē par visu labo, ko cilvēks dara, tiek piedraudēts ar nāvi. Par visu nāve!
Es nekādi nespēju iztēloties, ko tas nozīmē — nāve. Zinu, protams, ka visi cilvēki reiz mirst, bet nekā nespēju ticēt, ka arī es kādreiz miršu. Ka viss apkārtējais paliks, kā bijis, tikai manis vairs nebūs. Kad visu to mēģinu iedomāties — varu arī, bet, tiklīdz nonāku līdz vietai, kad man pašam jāmirst. .. Neticu — un viss! Arī to, ka manis kādreiz vēl nav bijis, nevaru iedomāties. Zinu, ka tāds laiks ir bijis, bet iztēloties to nevaru. Savādi gan!
Kama pievirzījās man pavisam tuvu, ar rokām apņēma man galvu kā mazam bērnam un jautāja:
— Vai tev ļoti sāp?
Es pakratīju galvu par zīmi, ka nesāp. Runāt man tomēr grūti, žokļi sāp, kad veru muti vaļā.
— Mēs visi šeit nomirsim, — Kama secināja. — Un neviens mūs nekad neatradīs, — viņa turpināja, un viņas seja visu laiku bija ļoti nopietna, it kā viņa būtu pilnīgi pārliecināta — mūs nekas vairs nevar glābt.
Mēs bijām iesnaudusies un pēc pamošanās nekā nevarējām noteikt laiku: vai pašlaik ir rīts vai nakts, vai varbūt jau liela diena. Kama bija aizmirsusi uzvilkt pulksteni. Bet vispār tas mums jau bija vienaldzīgi. Mēs gandrīz vairs nemaz necēlāmies augšā. Vienīgais labums, ka ēst vairs negribējās. Bada sajūta bija pilnīgi izzudusi. Ēdienu mēs pat neatcerējāmies. Ļoti vārgi gan bijām kļuvuši. Un Kama par visiem bezspēcīgāka. Viņa visu laiku vai nu gulēja aizmigusi, vai tāpat vien vaļējām acīm. Man viņas bija ļoti žēl. Tikai tagad sapratu, ka viņu mīlu. Agrāk es to tikai nojautu, bet šeit pilnīgi par to pārliecinājos. Līdz tam ļoti bieži biju iemīlējies. Pietika aiziet uz kino vai teātri, un tur es noteikti kādā iemīlējos. Tiesa gan, tas nebija uz ilgu laiku, visbiežāk uz dažām dienām, reizēm pat tikai uz vienu dienu. Arī lasot grāmatas, es ļoti bieži iemīlējos kādā varonē. Vislabāk man patika mīlēt karalieni Margo vai Bonasjē kundzi. Par viņām man ļoti patika sapņot. Savos sapņos par sevi domāju trešajā personā, nekad neesmu domājis tā: «Es viņu izglābu,» — bet nez kāpēc tikai šādiem vārdiem: «Viņš viņu izglāba.» Tā nu tas ir, sapņoju pats par sevi, bet tikai trešajā personā. Un iemīlējos vienmēr trešajā personā. Tur, protams, pat gailim jāsmejas, bet reiz es iemīlējos arī briesmonē Gorgonā. Goda vārds, iemīlējos!
Šodien es pilnībā sapratu, ka viss līdzšinējais ir bijis tīrie nieki salīdzinājumā ar manu mīlestību pret Kamu. Gribēju pat atzīties viņai. Un pateiktu arī, man nebija kauns ne no Aļika, ne Sabira. Pēkšņi man prātā iešāvās mans mīļākais dzejolis, es nolēmu to noskaitīt Kamai. Viņa noklausījās pantus līdz galam un neteica ne vārda. Kad jautāju, kā viņai paticis, viņa atbildēja: «Nekas. Dzejolis — tā nekas.» Labāk viņa būtu teikusi, ka viņai tas nemaz nav paticis, nevis šo «nekas». Bet, no otras puses, tas nemaz nav nepieciešams, lai viņai dzejolis patiktu. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka arī Kamai tas patiks.
Sabirs tomēr ir puika uz goda! Viņš ir novārdzis tāpat kā citi un tomēr cenšas vismaz ko darīt. Viņš atkal pavēlēja mums doties slēptuvē, jo pats gribēja vēl vienu reizi pamēģināt uzspridzināt sasodīto plāksni. Šajā reizē viņš izmantos vairākas granātas. Mēs gājām uz komandanta kabinetu, un šoreiz ceļš man likās ļoti gars. Nonākuši galā, mēs ilgi nevarējām atgūt elpu. It kā' būtu gājuši nevis pa līdzenu ceļu, bet rāpušies stāvā kalnā. Aļiks arī šoreiz gribēja iet līdzi Sabiram, jau bija pilnīgi sagatavojies to darīt, bet negaidot vainīgi pasmaidīja un apsēdās. Skaidrs, ka viņam nemaz vairs nav spēka.
Sprādziens izdevās tieši tāds pats kā iepriekšējais. Pēc tam noskaidrojās, ka granātu saišķī no sešām eksplodējusi tikai viena. Pārējās droši vien bija bojātas. Un atkal nekāda rezultāta. No mēģinājuma nebija nekāda labuma, gluži otrādi.
Ka notikusi nelaime — to mēs uzreiz nemaz neaptvērām. Sākumā mierīgi sēdējām komandanta kabinetā un gaidījām Sabiru. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, bet viņa vēl arvien nebija. Šķiet, mēs pat aizsnaudāmies. Pēc tam es nobrīnījos, ka Sabirs vēl nenāk, un izgāju no kabineta. Kama un Aļiks man sekoja. Sabirs nekur nebija redzams. Tad mēs sapratām, ka ar viņu atgadījies kas ļauns.
Sabirs gulēja aiz bruņutransportiera viss vienās asinīs. Pirmajā mirklī man šķita, ka viņš miris, bet, kad mēs guļošajam pieskārāmies, viņš skaļi ievaidējās. Sabirs bija ievainots ar granātas šķembu — rokā virs elkoņa bija izrauts caurums. No brūces šļācās asinis. Aļikam, tās ieraugot, uzreiz saļodzījās kājas, un viņš apsēdās zemē, bet Kama sāka drebēt, un klusumā bija dzirdams, kā viņai klab zobi. Es palūkojos uz ievainojumu, un man šķita, ka caurums ir ļoti dziļš, gandrīz līdz pašam kaulam. Norāvu sev kreklu, saplēsu to strēmelēs un notinu Sabira roku virs ievainotās vietas; kaut kur biju lasījis, ka tādā veidā iespējams apturēt asiņošanu. No visa spēka es tinu lupatu ap roku, bet asins tecēšana nemitējās. Tad sapratu, ka man nav tik daudz spēka, lai notītu strēmeles, kā nākas. Labi, ka man palīgā nāca Kama. Rokas viņai vēl arvien drebēja un zobi klabēja, bet viņa varonīgi turējās, un viņas palīdzībai bija ļoti liela nozīme. Mēs apturējām asiņošanu un pārsējām ievainojumu. Turklāt mēs labi zinājām, ka no tādas apsaitēšanas ar netīru krekla stērbeli nav nekāda liela labuma, gluži otrādi — tas varēja beigties slikti.
Mēs iekārtojām guļvietas blakus bruņutransportierim. Vai veselu stundu nesām šurp naudas paciņas. Beiguši šo darbu, jutāmies pilnīgi bez spēka. Sabirs sākumā gulēja mierīgi, bet pēc tam sāka murgot. Sauca mūsu vārdus, visbiežāk manējo, sauca savu māmiņu. Atguvis samaņu, vienmēr prasīja dzert. Mēs visi pēc kārtas nesām Sabiram ūdeni. Es jau vairs negāju skeletiem ar līkumu, bet devos tiem pavisam tuvu garām. Zinu, ka tās ir tikai iedomas, tomēr katru reizi, paejot cieši gar tiem, man izlikās, ka tie veras manī un ļauni smaida. Tajā naktī, tiklīdz aizvēru acis, skeleti man rādījās sapnī. Arī vārdnīca sapnī atnāca pie manis ar visām savām draudpilnajām sarunām. Miegā netiku vaļā no sajūtas, ka es to lasu un lasu, un nekādi nevaru atrauties. Pat miegā brīnījos, ka šajā vārdnīcā par visu paredzēts nāvessods. Par visu labo.
Pēc tam mēs sākām mirt. Tagad es varēju iedomāties, ka manis nebūs. Uz zemes viss paliks, kā bijis, bet manis vairs nebūs. Pats nezinu, kā šī pārvērtība manī notikusi, bet tagad es skaidri zinu, ka varu nomirt. Es gulēju un domāju par visu ko. Par lietām, kuras man agrāk nebija nākušas prātā. Par nāvi, teiksim, es nekad līdz šim nebiju domājis. Jā, kāpēc gan agrāk man būtu vajadzējis domāt par nāvi? No maniem paziņām ir miris tikai viens cilvēks — meitene Naila no mūsu ielas. Viņa pakļuva zem mašīnas. Uz bērēm sanāca visa mūsu iela. Visiem bērniem iedeva vainagus, un mēs rindā gājām aiz zārka. Uz kapsētu gan mums neļāva braukt. Kad nonācām līdz Narimanova prospektam, mums pavēlēja atgriezties mājās. Laikam tāpēc, ka visi cilvēki raudāja un pieaugušie negribēja, lai bērni to redz. It sevišķi Nailas māte — aiz bēdām viņa beidzās vai nost. Meitenes tētis gan neraudāja, viņš gāja pirmais aiz zārka, divi mūsu kaimiņi veda viņu zem rokas, un ik pa brīdim viņš nogurušā balsī vaicāja: «Kā tas var būt? Kas te notiek?» Neviens viņam neatbildēja uz šiem jautājumiem. Arī es nodomāju: kā tas var būt, ka Nailas vairs nav? Toreiz bērēs mēģināju iedomāties, ka arī es kādreiz nomiršu, bet man nekas nesanāca. It kā galvā kaut kas salūztu, pareizāk sakot, apstātos, tiklīdz mēģināju iztēloties, ka es nomiršu un manis vairs nebūs. Pats nobrīnījos, ka nespēju iedomāties tik vienkāršu faktu. Savas bēres gan varēju iztēlē skatīt, kā visi ies un raudās, viss padevās ļoti labi līdz tai vietai, kur vajadzēja iedomāties, ka manis vispār vairs nebūs un es vairs nejutīšu neko — ne dzirdēšu, ne redzēšu. Lai kā pūlējos, tomēr bez panākumiem. Bet tagad jutu, ka tas var būt. Speciāli par to nedomāju, tikai jutu.
Mēs visi gulējām klusēdami, vienīgi Sabirs vaidēja. Būdams nomodā, arī viņš neizdvesa ne skaņas, bet, tikko aizmiga, tā sāka kunkstēt. Viņa roka bija ļoti stipri sapampusi, it kā piepūsta, tumši sarkana un dega kā ugunī. Ievainojumu mēs gan pārsējām, taču no tā bija maz labuma, visa roka bija kļuvusi tumša, un bez zālēm Sabiram acīmredzot sāksies saindēšanās.
Es gulēju un domāju, cik labi būtu, ja mēs nebūtu ielīduši šajā sasodītajā spraugā. Visi četri atrastos jau Baku, ietu skolā. Pats pabrīnījos, ka ar tādu patiku domāju par skolu, par savu māju. Agrāk pat nejutu, cik tur labi. Taču visvairāk domāju par māmiņu un tēti, atmiņā nāca dažādi notikumi, nevis kādi īpaši, bet paši parastākie, piemēram, ka es nāku no skolas, bet māmiņa stāv uz kāpnēm un gaida, kamēr es uzkāpju pa tām, uzsmaida man, vai arī par to, ka vakaros es skatos televizoru, bet māmiņa ar tēti sarunājas, pat nezinu, par ko viņi runā, bet, kā izrādās, tas ir ļoti patīkami, ka visi atrodas kopā savās mājās, kaut arī šajā laikā nekas īpašs nenotiek. Tagad visu to iedomājoties, man kaklā, sāka kņudēt, un es atkal ķēros pie savas vārdnīcas.
Kaut kas mani tajā pievelk, nevaru tikai saprast — tieši kas. Es zināju šo grāmatiņu jau no galvas. Varēju precīzi pateikt, par ko paredzēts nāvessods, vēl konkrētāk — par ko pakāršana un par ko nošaušana. Biju jau ievērojis likumsakarību, ka toreiz, ja cilvēks gribēja labu tikai sev, teiksim, ja viņš slēpa no vāciešiem, ka ir komunists vai karavīrs vai arī ka viņam mājās ir radiouztvērējs, tad viņu nošāva, bet, ja kāds vēlēja labu otram — slēpa pie sevis ievainotu karavīru vai palīdzēja partizāniem —, tad viņu pakāra. To visu lā"sot, pārņēma savāda sajūta, un, lai arī cik reižu to visu pārlasīju, nekādi nevarēju pierast, katru reizi no šiem draudiem tapa arvien baigāk. Lasot šo vārdnīcu, es jutu, ka pastāv kaut kāda galvenā dīvainība, bet nekādi nevarēju saprast, kur tā pastāv. Tomēr jutu, ka tāda ir.
Aļiks piecēlās un devās pēc ūdens. Viņš kustējās ļoti lēni un grīļojās kā iereibis. Tomēr atnesa dzeramo ūdeni mums visiem. Sākumā mēs padzirdījām Sabiru, pēc tam Kama norija dažus malkus. Arī es iedzēru ūdeni, un tūlīt vēderā man sākās griezīgas sāpes, taču es biju pie tā jau pieradis: tikko noriju malku ūdens, kaut pavisam nelielu, kuņģi sākas spazmas. Tāpēc mēs centāmies dzert pēc iespējas mazāk, vienīgi, kad slāpes kļuva neizturamas. Aļiks nosēdās man blakus, viņa seja bija bāla, bāla. Pēkšņi viņš man jautā:
— Vai tiešām mēs paliksim šeit, tāpat kā tie tur? — un pamāj ar galvu uz skeletiem.
Kama, to izdzirdusi, sāk raudāt. Piespiež savu seju manējai un raud, it kā es varētu viņai palīdzēt.
Man jau bija skaidrs, ka mēs paliksim šinī alā uz visiem laikiem, tāpat kā palikuši šie skeleti. Un neviens nekad neuzzinās, ka mēs esam šeit, paies varbūt tūkstoš gadu, bet nevienam nebūs zināms, ka mēs šeit bezjēdzīgi esam aizgājuši bojā. Pārvērtīsimies par skeletiem tāpat kā tie. Vienīgā atšķirība, ka mēs šeit nokļuvām nejauši, bet tie paši speciāli ienāca alā un paši cits citu apšāva, lai gan tiem bija iespēja izkļūt no šejienes ārā. Ņēma un nogalināja cits citu kā skorpioni. Bet ko gan varēja sagaidīt no cilvēkiem, kas sastādījuši tādu vārdnīcu? Varbūt tieši kāds no viņiem izdomājis, ka par visu vajag nogalināt. Sākumā citus, bet pēc tam vienam otru.
Es domāju par visiem šiem notikumiem un vēl par kaut ko, reizēm ar mani tā atgadās, ka es domāju par vēl kaut ko, lai gan uzreiz nevaru pateikt — par ko. Arī šoreiz nevarēju to pateikt, varbūt vēl jo vairāk tāpēc, ka meitene, vēl arvien raudādama, bija mani apkampusi. Viņa izskatījās šausmīgi nelaimīga, un pēkšņi es sacīju:
— Nebaidies, Kama, gan mēs tiksim ārā no šejienes.
To pateicis, es pats biju apmierināts, jo Kama kļuva
gaužām priecīga, goda vārds, viņas acis, nupat vēl tik izbaiļu pilnas, it kā viņu kāds gatavotos sist, pēc maniem vārdiem pārvērtās, izbailes tajās pazuda un acumirklī parādījās prieks, viņa ar acīm it kā smaidīja. Meitene tūlīt man noticēja un iesaucās:
— Vai patiešām? Agrāk tu neteici, ka tiksim ārā! — Un skatījās uz mani tā, it kā viss tiešām būtu atkarīgs tikai no manis. No otras puses, man bija nepatīkami, ka es viņu tā apmānu.
Bet pats dīvainākais, ka arī Aļiks man noticēja. Viņš, tāpat kā Kama, nopriecājās un jautāja:
— Vai tu esi ko izdomājis? — Arī viņa acis tapa tikpat priecīgas kā meitenei. Man neatlika nekas cits kā teikt — jā, kaut kas man ir padomā, tikai neesmu vēl visu pārlicis līdz galam.
Pēc šīs sarunas mēs aizmigām. Trīs pēdējās diennaktīs, kas bija pagājušas pēc Sabira ievainošanas, mēs ļoti daudz gulējām, pamodāmies uz īsu brīdi, bet drīz vien atkal aizmigām.
Arī miegā es netiku vaļā no šīs sasodītās vārdnīcas. Tā man pamatīgi iesēdusies galvā! Kā miegā, tā nomodā domāju par to, kaut kas tanī nedeva man mieru, bet, kas īsti, — to nekādi nespēju apjēgt. Visu laiku man acu priekšā rēgojās vārdnīcas rindas. Pats interesantākais — ne tikai krievu valodā rakstītais, bet arī vāciskais teksts, lai gan vāciski es neprotu nevienu vārdu, tomēr vārdi stāv acu priekšā, it sevišķi «Tod» un «er- schieBen». Droši vien tāpēc, ka tie vārdnīcā visbiežāk lietoti. No teksta es sen sapratu, ka tie nozīmē — pakārt, nošaut un nāve.
Es vēl gulēju, kad pusmiegā izdzirdēju kliedzienus. Uztrūcies redzu, ka Sabirs kliedz. Viņš pielēcis kājās no savas guļvietas un kaut ko sauc, tikai nevaru neko saprast. Acis viņam plati ieplestas, taču viņš nevienu no mums nepazīst, tikai stāv un aizsmakušā balsī kaut ko sauc. Nevienu vārdu nevar saprast. Viņš murgo. Trijatā mēs viņu noguldījām. Viņš dega kā ugunī, lūpas bija gluži melnas un sasprēgājušas. Pieliku viņam pie mutes ūdeni, viņš vēl brītiņu kaut ko murmināja, beidzot aizmiga.
Tālākos notikumus es atceros gaužām vāji. Nezinu pat, cik ilgs laiks pagāja. Atjēdzies pavēros apkārt, visi gulēja, un bija pavisam tumšs, gaismu deva viena vienīga svece, arī tā jau bija gandrīz izdegusi, acīmredzot neviens no mums ilgi nebija pamodies un aizdedzis jaunas.
Es piecēlos un devos pēc svecēm. Tās atradās pavisam netālu no vietas, kur es gulēju, taču man bija ļoti grūti aiziet līdz tām. Ceļā es trīs reizes apstājos, bet neapsēdos, jo piecelšanās prasīja neiedomājamu piepūli.
Aizdedzināju vienu sveci un pēkšņi paliku stāvot ar trīsošo liesmu rokā. Man vajadzētu iedegt vēl citas sveces, bet es stāvēju un domāju. Nostāvēju krietnu laiku, jo domas bija gausas, ar grūtībām tās radās galvā. Nekādi nespēju koncentrēties, izdomāt domu līdz galam, it sevišķi vienu. Grūtības vēl pavairoja vārds «Tod», jo tas visu laiku stāvēja acu priekšā un traucēja domāt. Šis vārds man ņirbēja acīs, tomēr es sāku kustēties. Nevis uz to pusi, kur gulēja mani biedri, bet uz pretējo. Galva man bez mitas dūca, tomēr es nepametu savas domas, kaut vārds «Tod», tāpat kā agrāk, traucēja.
Laikam biju gājis ļoti ilgi, jo, kad nonācu koridorā pie komandanta istabas durvīm, ievēroju, ka svece man rokā izdegusi jau līdz pusei, tādēļ nodomāju, ka atpakaļceļam gaismas var nepietikt, tomēr tas ienāca prātā tikai starp citu.
Komandanta istabā viss bija tāpat kā iepriekš. Nekas nebija mainījies un, protams, arī nevarēja mainīties, tomēr es nācu tieši uz šejieni.
Vēlreiz uzmanīgi aplūkoju telpu un neko jaunu neatklāju. Hitlers no portreta skatījās uz mani tieši tāpat kā iepriekšējo reizi. Viņa acis bija labsirdīgas, bet ūsas tādas pašas kā mūsu kaimiņam tēvocim Ma- medam. Arī deguns tikpat garš. Ja es nezinātu, ka tas ir Hitlers, man nekad nenāktu ne prātā, ka šis cilvēks komandējis alā esošos briesmīgos skeletus — bijušos cilvēkus, kuri nošāva un pakāra ļaudis tikai tāpēc, ka tie centās darīt labu pārējiem. Par karu esmu daudz lasījis, arī dažādas kinofilmas redzējis, taču man vienmēr licies, ka tas viss noticis ļoti sen, protams, ne tik sen kā Aleksandra Ņevska vai Kventina Dorvaraa laikos, tomēr visi šie notikumi attiecas uz tik senu pagātni, ka es, protams, ar interesi skatījos filmas un lasīju grāmatas par šo karu, taču nekad nebiju iedomājies, ka tas bijis tik briesmīgs. Lasot stāstu vai skatoties kinofilmu, es ienīdu fašistus tikai mazliet vairāk nekā teitoņu ordeņa bruņiniekus, kardināla gvardus, viltus Dmitrija karavīrus vai, piemēram, katoļus Bērtuļa naktī. Tam visam taču nebija nekāda sakara ar mani. Pēkšņi es sajutu, cik nežēlīgi cilvēki tie bijuši un kādā briesmīgā laikā tie dzīvojuši. Arī Hitlera seja tagad šķita baismīga, tikpat nepatīkama kā galvaskausi tur — pie bruņutransportiera. Labu laiku stāvēju un blenzu uz Hitleru, nekādi nevarēju aiziet. Tas tāpēc, ka domas bija gausas, gausas. Pēc tam atcerējos, ka esmu atnācis pavisam cita iemesla dēļ, apgriezos un sāku iet uz pretējās sienas pusi.
Arī šeit viss bija pa vecam. Virs stikla skapja tas pats nesaprotamais uzraksts, kurā tagad man zināms viens vārds — Tod. Arī šeit viņi draud ar nāvi!