Vakarā pie uguntiņas
Vērpa trejas daiļaviņas.
Tumst aiz loga debess zils,
Darbs vēl sokas, runas silst.
Viena teic: «Ja reiz par cari
Tiktu es, tad ceptu arī!
Pati vai puspasaules
Gardi pamielotu es!»
Māsa sauc: «Ja man reiz dotu
Laime ķeizarienes godu,
Visa zeme ietērptos
Manis austos audeklos!
Trešā sarkst: «Ja būtu ziņa,
Ka es cara līgaviņa,
Es tam steigtu mīļuprāt
Spēkadēlu dāvināt!»
Tikko paguva tā sacīt,
Iespīd šai kā saule acīs:
Pāri slieksnim soli liek
Cars, tās zemes pavēlnieks.
Stāvēdams pie sētas malas,
Klausījies viņš meiču čalas;
Trešās kautri solītais
Licis viņa sirdij kaist.
Teic viņš: «Sveika, zeltenīte!
Būsi care tu jau rītu —
Un līdz martam remdenam
Spēkavīru dāvā man.
Bet jūs, abas māršaviņas,
Smalkas vilnas kārsējiņas,
Beidziet vērpt, lai arī jau
Tūdaļ varat līdzi braukt:
Viena valdīs virtuvē,
Otra — drānu austuvē.»
Cars, to teicis, ārā gāja,
Māsas līdzi vedināja,
Un pēc brītiņa viss loms
Auļoja uz pili prom.
Neba ilgi vilcinājies,
Jau pēc stundas salaulājies,
Saltans priecīgs blakus nāk
Sievai kāzu mielastā.
Pilnu redz vēl raušu muldu,
Kad uz ziloņkaula gultu
Viesi jauno pāri ved
Un pret sienu kausus met.
Virējai kļūst vaigi zaļi,
Audēja sit stāvus skaļi;
Abām gruzis acis grauž,