Likta riekstus izlobīt;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols viz, —
Dziesma skan, un darbiņš ris;
Apkārt namam sardze staigā,
Kalpi skrien ar sviedriem vaiga,
Vāverīti aptekot,
Karaspēks tai godu dod;
Riekstus rakstu pratējs skaita,
Tad uz kaltuvi tiem gaita;
Kņazam iznāk katrudien
Maiss ar zelta dukātiem;
Ļaudis mantā grimsi kā jūrā,
Pērles visām meitām pūrā,
Koka būdu vairs nemaz —
Visiem mūra istabas.
Kņazs Gvidons tai salā valda;
Mielastā pie viņa galda
Sēdējām mēs paši klāt;
Liek viņš tevi sveicināt.»
Brīnās cars par salu dīvo,
Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,
Ceru kādreiz aizkuģot,
Gvidonkņazu apciemot.»
Dzird šo runu virējiņa,
Audēja un Vecatiņa;
Viņas nevēl neparko
Caram ceļojumu to.
Audēja tad pasmīn slēpu
Un ar smalku galma klepu
Caram teic: «Ta brīnums gaužs!
Zvērēns akmentiņus grauž,
Zeltu loba, pērles rauš;
Citi noskatās un skauž.
Var jau ticēt runai tavai,
Tomēr liels tur brīnums nava.
Lūk, kur brīnums: milzu vilni
Jūra pēkšņi ceļ kā cilni;
Tas ar joni bangot sāk,
Krākdams tukšā krastā nāk;
Un no putu virmas košās
Varoņdēli zvīņās spožās,
Kurām pāri ūdens līst,
Izkāpj trīsdesmit un trīs;
Visi spēkavīri braši,
Milži augumā, bet aši,
Visi izskatā kā viens,
Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»