Negrib ar šo strīdu sākt.
Mērkdams ūsas saldā vīnā,
Cars par bruņiniekiem brīnās,
Bet Gvidons jau dzelksni ceļ,
Tantei taisni acī dzeļ.
Audēja kļūst bāla vaigā:
«Vai!» — un ģībst, bet citi klaigā:
«Ķeriet, ķeriet! . . . Beigta acs! …
Žmiedz to maitu! … Pag, es pats
Tagad grābšu blēdi nagos! …»
Tver — bet kņazs gar slēģi smago
Sveiks pa spraugu ārā slīd
Un uz salu steidz tūlīt.
Atkal kņazs gar jūru staigā,
Raugās tālē zili zaigā;
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, mans drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?
Kāda rūpe sirdī nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Kņazs nu atkal gulbei klāsta:
«Kaut kur esot — ļaudis stāsta —
Brīnums viens; to gribas gan
Savā valstī redzēt man.»
«Kāds tas brīnums?» — «Milzu vilni
Jūra selgā ceļ kā cilni;
Tas ar joni bangot sāk,
Krākdams tukšā krastā nāk;
Un no putu virinās košās
Varoņdēli zvīņās spožās,
Kurām pāri ūdens līst,
Izkāpj trīsdesmit un trīs;
Visi spēkavīri braši,
Milži augumā, bet aši,
Visi izskatā kā viens,
Krusttēvs Melnjūrs līdzi brien.»
Gulbe atbild, spārnus vēdot;
«Ak tad tāda tev tā bēda!
Tādēļ jāskumst nav nemaz —
Man ir zināms brīnums tas,
Jo šie jūras bruņinieki
Ir man brāļi tuvinieki.
Lai tev ceļš uz mājām īss!
Gaidi brāļus ciemos drīz!»
Kņazs bez rūpēm iet uz pili,
Tornī kāpj, kur gaisi zili,
Jūras tālē lūkojas;
Pēkšņi trūkstas: kas tad tas!