Putodams uz krastu veļas;
Un no putu virmas košās
Varoņdēli zvīņās spožās,
Kurām pāri ūdens līst,
Izkāpj trīsdesmit un trīs;
Visi pulkā nāk; pats pirmais
Vingri soļo krusttēvs sirmais —
Taisni vārtos vīrus ved;
Zvīņu bruņas zibšņus met.
Kņazs Gvidons no torņa nokāpj,
Saņem viesus dāsnām rokām;
Ļaudis bariem skatīt steidz.
Krusttēvs kņazam rāmi teic:
«Gulbe sūta mūs pie tevis,
Viņa pavēli mums deva —
Salas krastos sardzē stāt,
Pilsētu tev apsargāt.
Sardzi ar šo reizi sāksim
Un ik dienas pulkā nāksim
Mēs no jūras dzelmeņiem
Stāt pie torņu zelmiņiem.
Tagad ciemošanos beigsim —
Dzelmē atpakaļ mēs steigsim:
Pārāk smacigs zemes gaiss.»
Drīz tie visi jūrā gaist.
Vēji jūras klaidā klejo,
Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc —
Garām vienai stāvai salai,
Pilsētai pie jūras malas;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,
Vaicā: «Kurpu kuģodami?
Kādu preci tirgodami?»
Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Tirgojām mēs tēraudiņu,
Tīru zeltu, sudrabiņu;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»