Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»
Viesi kņazu tencināja,
Atpakaļ uz kuģi gāja.
Klīst pie jūras arī kņazs, —
Gulbe tur jau šūpojas.
Kņazs tai atkal: «Nav man rimas,
Tēva namā nokļūt gribas …»
Gulbe nesaka neko —
Tūdaļ apšļakstina šo.
Sarūk kņazs un īsā brīdī
Pārvēršas par kamenīti,
Dūkdams gaisos aizlido,
Jūrā panāk kuģi to.
Vēji buras piepūš jautri,
Kuģis viļņos skrien kā šautra —
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur meži tāles skar,
Turp, kur valda Saltancars.
Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem
Redzami jau dzimtie krasti;
Kuģinieki ostā stāj,
Gaidītāji sveikas māj.
Viesi cauri pūlim spraucas —
Saltancars tos ciemos saucis;
Arī kamene turp steidz,
Kur šiem valdnieks jāapsveic.
Skatās: ķeizarpilī košā,
Ietērpts zelta drānās spožās,
Saltans cara tronī skumst,
Vaigs tam drūmās domās tumst.
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa
Skatās vien, kur cara pūrs,
Trejas četrām acīm lūr.
Saltans viesus sauc pie galda,
Dod tiem baudīt vīna salda,
Vaicā: «Vai jums cep bij tāls?
Kāds ir svešo zemju māls?
Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?
Kādi brīnumi tur spīgo?»
Kuģinieki caru sveic,
Rāmi atbildi tam teic:
«Mēs šai reizē teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Dzīve aizjūrā nav ļauna,
Arī brīnums dažs no jauna