Un tas brīnums, car, ir šāds:
Jūras vidū sala skaista,
Pilsēta tur mirdz un laistās;
Pēkšņi jūra iesāk milzt,
Vētra kauc un dzelme zilst,
Selgā varens vilnis ceļas,
Putodams uz krastu veļas,
Arvien bargāk bangot sāk,
Krākdams tukšā krastā nāk;
Un no putu virmas košās
Varoņdēli zvīņās spožās,
Kurām pāri ūdens līst,
Izkāpj trīsdesmit un trīs;
Visi — spēkavīri braši,
Milži augumā, bet aši,
Visi izskatā kā viens;
Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien,
Varoņus pa pārim stāda,
Sardzes vietu katram rāda;
Dien no dienas sen jau tā
Salu droši apsargā;
Kņazs Gvidons tai salā valda;
Mielastā pie viņa galda
Sēdējām mēs paši klāt;
Liek viņš tevi sveicināt.»
Brīnās cars par salu dīvo,
Saka: «Ja vien lemts būs dzīvot,
Ceru kādreiz aizkuģot,
Gvidonkņazu apciemot.»
Audēja un virējiņa
Klusu cieš, bet Vecatiņa
Smīnot saka: «Kas nu ies
Daudz par tādiem brīnīties?
Liela lieta — nāk no jūras
Varoņi un sarga mūrus!
Vai nu neprāts tas, vai prāts,
Brīnums gan tur nav nekāds.
Ir gan dzirdēts brīnums patiess,
Tāds, ka klausies vien un skaties:
Princese aiz jūras mīt,
Daiļa, ka ne atskatīt, —
Dienā pārspēj saules gaismu,
Naktī kliedē tumsu baismu;
Matos viņai mēness pīts,
Pierē spoža zvaigzne spīd.
Princesei sirds žēla žēla,
Gaita iznesīga, cēla,
Un, kad reize runāt nāk,
Liekas — strautiņš čalot sāk.