Redzēts; to var droši sacīt.»
Viesi negrib strīdu sākt,
Visi gudri klusēt māk.
Mērkdams ūsas saldā vīnā,
Cars par tādu daili brīnās.
Bet Gvidons jau dusmās kvēl,
Tomēr sametas tam žēl
Bojāt vecaimātei aci,
Tāpēc dzeloni viņš paceļ
Tai pret degunu; zib guns —
Večai snīpī uzmilzt puns.
Atkal pilī liela brēka:
«Glābiet!… Palīgā! …» Trīc ēka.
«Re ku! . . . Grasās pierē kost! .. .
Ķeriet! … Kampiet! … Sitiet nost! .. v
Pag, pag, tūdaļ būs man rokā …
Es tev gan! …» Bet, lūk, jau logā
Kamene sev spraugu rod,
Steidz pār jūru aizlidot.
Vientuļš kņazs gar jūru staigā,
Raugās tālē zili zaigā;
Pēkšņi redz: pār ūdeņiem
Gulbe peld no dziļumiem.
«Esi sveicināts, kņaz drošais!
Ko tik skumjš tavs skatiens spožais?
Kāda rūpe sirdī nāk?»
Baltā gulbe runāt sāk.
Gvidons gulbei sirdi klāsta,
Savas klusās ilgas stāsta:
«Citi puiši sievas prec,
Es te vientuļš kļūstu vecs.» —
«Vai tad līgaviņa glīta
Ir kaut kur jau noskatīta?» —
«Princese aiz jūras mīt,
Daiļa, ka ne atskatīt:
Dienā pārspēj saules gaismu,
Naktī kliedē tumsu baismu;
Matos viņai mēness pīts,
Pierē spoža zvaigzne spīd.
Princesei sirds žēla žēla,
Gaita iznesīga, cēla,
Un, kad reize runāt nāk,
Liekas — strautiņš čalot sāk.
Tikai nez vai tas ir tiesa?»
Gaidot atbildi, kņazs piesarkst.
Baltā gulbe brīdi klusē:
«Tādai meičai mūsu pusē
Tiešām lemts ir bijis dzimt.
Tikai sieva nav vis cimds,