Neaizmetīsi gar ausi;
Tāpēc padoms man ir tāds:
Apdomā, kad vēss tev prāts,
Lai nav rūgti jānožēlo,
Kad jau labot būs par vēlu.»
Kņazs nu iesāk dievoties,
Ka ir laiks šim sievoties,
Ka it visu vēsuprāt
Paguvis jau apdomāt;
Ka ar visu sirdi kaislo
Gatavs princesei visskaistai
Kaut vai kājām pakaļ steigt,
Trejdeviņas zemes veikt.
Gulbe izpeldēja seklē,
Teica: «Kam tik tālu meklēt?
Princese tev blakus stāv:
Es jau pati esmu tā.»
Sacījusi — spārnus pleta,
Pāri viļņiem loku meta
Un no debess saulainās
Krasta krūmos nolaidās.
Spārnus sasita it tuvu
Un par meiču pēkšņi kļuva:
Matos zeltains mēness pīts,
Pierē spoža zvaigzne spīd;
Gaita iznesīga, cēla,
Vaigos sārtums kautri kvēlo,
Runādama tuvāk nāk, —
Liekas, strautiņš čalot sāk.
Gvidons ķēniņmeitu skaisto
Kļauj pie krūtīm, sirdij kaistot,
Un ar skubu ved tūlīt
Māmuliņai parādīt.
Kņazs pie cares ceļos krita:
«Raugies, labā māmulīte, —
Esmu sievu radis sev,
Būs kā mīļa meita tev;
Abi lūdzam mūsu mīlai
Tavu svētību par ķīlu;
Novēli mums laimi, māt,
Saticībā kaldināt!»
Māte meiču noskūpstīja,
Abus laipni nosvētīja,
Piebilda ar asarām:
«Ziedēt jums simt vasarām!»
Laimīgs Gvidons saules rītu
Laulājās ar princesīti,
Sāka mīļi dzīvoties,
Pieauguma ilgoties.