Kuģim liek pa viļņiem dejot;
Kuģis, nebēdādams daudz,
Pilnām burām selgā trauc —
Garām vienai stāvai salai,
Pilsētai pie jūras malas;
Lielgabali dunēt sāk,
Kuģim pavēl ostā nākt.
Kuģis labprāt griežas ostā
Un uz enkura tur nostāj;
Kuģinieki krastā brauc,
Kņazs Gvidons tos ciemos sauc,
Vaicā: «Kurpu kuģodami?
Kādu preci tirgodami?»
Saka šie: «Mēs teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Bij mums preces šādas tādas,
Ļaudis pirka labu prātu;
Tagad mums ir atceļš jau,
Braucam turp, kur saule aust,
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur cēls un slavas skarts
Valda gudrais Saltancars.»
Kņazs tad pilnu kausu lēja,
Bilda: «Labu ceļa vēju!
Saltancaram teiciet tā:
«Kņazs Gvidons liek sveicināt.»»
Atgādiniet vēl pie viena,
Ka viņš solījies sendienas
Mūsu salu apciemot;
Lai tad vārdu turēt prot.»
Viesi kuģī tālāk trauca,
Kņazs tiem līdzi neaizbrauca;
Negribēja šķirties tas
Vairs no savas sieviņas.
Vēji buras piepūš jautri,
Kuģis viļņos skrien kā šautra —
Apkārt Bargo Auku salai,
Garām Silto Straumju malai,
Turp, kur meži tāles skar,
Turp, kur valda Saltancars.
Steidzas laiks — un, lūk, no mastiem
Redzami jau dzimtie krasti;
Kuģinieki ostā stāj,
Gaidītāji sveikas māj.
Viesi cauri pūlim spraucas —
Saltancars tos ciemos saucis —
Skatās — Saltans tronī sēd,
Apkārt trejas sievas dēd: