Sirmā veča Vecatiņa —
Skatās vien, kur cara pūrs,
Trejas četrām acīm lūr.
Saltans viesus sauc pie galda,
Dod tiem baudīt vīna salda,
Vaicā: «Vai jums ceļš bij tāls?
Kāds ir svešo zemju māls?
Kā aiz jūrām ļaudis dzīvo?
Kādi brīnumi tur spīgo?»
Kuģinieki caru sveic,
Rāmi atbildi tam teic:
«Mēs šai reizē teju tej
Apbraucām vai pasaulei;
Dzīve aizjūrā nav ļauna,
Arī brīnums dažs no jauna
Pasaulē ir nācis klāt,
Un tas brīnums, car, ir šāds:
Jūras vidū sala skaista,
Pilsēta tur mirdz un laistās,
Dīvi dārzi apkārt zilst,
Pašā vidū grezna pils;
Pie tās pils aug egle glīta,
Zem tās egles — vāverīte
Spulgā glāžu namā sēž,
Riekstus kož un kaudzē mēž;
Un tie rieksti nav vis kaula —
Katram tīra zelta čaula,
Katrā pērles kodols blāv.
Droša sardze apkārt stāv.
Vēl viens brīnums tur nav peļams:
Katru dienu vilnis ceļas
Jūras vidū, bangot sāk,
Krākdams tukšā krastā nāk;
Un no putu virmas košās
Varoņdēli zvīņās spožās,
Kurām pāri ūdens līst,
Izkāpj trīsdesmit un trīs;
Visi — spēkavīri braši,
Milži augumā, bet aši
Visi izskatā kā viens;
Krusttēvs Melnjūrs pirmais brien.
Sardzes drošākas uz sienām
Nava cietoksnī nevienā.
Pilī kņazam sieva mīt.
Daiļa, ka ne atskatīt:
Dienā pārspēj saules gaismu,
Naktī kliedē tumsu baismu;
Matos zeltains mēness pīts,
Pierē spoža zvaigzne spīd.