Cariene kopš dienas tās
Staigā mātes cerībās.
Gadījās, ka Saltancaram
Tolaik jāpošas bij karam.
Atvadoties, seglos jau,
Viņš vēl jauno sievu skauj
Un jo cieši piekodina,
Lai tā sevi sargāt zina,
Sargot augli loloto,
Saderībā solīto.
Bargi karo cars un ilgi,
Pienāk marta riti zilgi,
Atskan prieka kliedziens kvēls
Piedzimst carei dižens dēls.
Raugot mazo ērglēniņu,
Vīram vēsti raksta viņa,
Vēstnesim liek aši jāt,
Caratēti priecināt.
Audēja un virējiņa,
Un vēl veča Vecatiņa
Sazvērējās ļaunuprāt
Cari māti nomaitāt;
Pārķert vēstnesi šās lika,
Cits tā vietā sūtīts tika,
Lai ar viltus vēsti steidz,
Kurā vārds pa vārdam teikts:
«Carei naktī dzima bērns,
Neredzēts un briesmīgs ērms;
Nevar saprast, dēls vai meita, —
Radījums nav cilvēkveida:
Nav ne vardulēns, ne pelēns,
Rūc kā zvērs un ķepu zelē.»
Cars, to dzirdot, dusmās aklās
Vēstnesim liek cilpu kaklā,
Beidzot žēlo, pavēl joņot
Atpakaļ un ziņu nodot:
«Gaidīt caru pārnākam,
Likumīgi izlemjam.»
Jātnieks jāj ar cara rakstu,
Laimīgs sasniedz dzimto krastu,
Virēja jau pretī steidz,
Audēja un veča sveic;
Visas glaimi runā, cilda
Un līdz nesamaņai dzirda,
Tad pie somas slepus tiek,
Citu rakstu somā liek.
Sūtnis pilī pavēlu
Pārved bargu pavēli:
«Cars liek bajāriem bez runas