Mielastā pie viņa galda
Sēdējām mēs paši klāt;
Liek viņš tevi sveicināt,
Atgādināt liek pie viena,
Ka šā salu jau sendienas
Solījies tu apciemot.
Vai vēl ilgi jāgaidot?»
Te nu cars vairs nenociešas:
Dusmas viņam sirdī riešas,
Stingru pavēli viņš dod
Tūdaļ floti sakārtot.
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa
Tomēr negrib caram Jaut
Uz to brīnumsalu braukt.
Taču cars nav atrunājams,
Bargi piesper viņš ar kāju:
«Kas es esmu? Bērns vai cars?
Ceļošu jau šovakar!»
Izgāja un — roku tvirtu
Zāles durvis cieti cirta.
Kņazs Gvidons pie loga sēž
Un uz jūru skatus vērš:
Rāma plešas tā un zaiga,
Krasta oļus noglauž maiga;
Pēkšņi zilā tālumā
Baltu buru rinda māj:
Okeāna klaidā klusi
Cara flote atbraukusi.
Kņazs, to redzot, pietrūkās,
Pērkonbalsī iesaucās:
«MāmuJ labā! Sieviņ mīļā!
Paskatieties: jūrā zvlļā
Balta buru rinda trauc!
Beidzot tētis ciemos brauc.»
Flote prenāk tuvu krastam,
Gvidons tālskatī to tvarsta,
Kamēr saredzēt jau var:
Stāv uz kuģa Saltancars;
Audēja un virējiņa,
Sirmā veča Vecatiņa
Neatiet ne soli nost,
Svešo malu apbrīno.
Lielgabali nograndīja,
Zvani torņos nozvanīja;
Kņazs Gvidons uz ostu steidz,
Caru sagaida un sveic;
Sveic viņš arī Vecatiņu,
Audēju un virējiņu;