Vada viesus pilsētā.
Brīnumos tiem acis valgas —
Vārtos spožas bruņas zalgo:
Varoņdēlus itin drīz
Redz tie trīsdesmit un trīs;
Visi spēkavīri braši,
Milži augumā, bet aši,
Visi izskatā kā viens,
Krusttēvs Melnjūrs līdzi tiem.
Ieiet cars pa vārtiem pili —
Pagalmā aug egle zila,
Vāverēns zem stikla drošs
Dzied un zelta riekstus kož,
Pērli izloba un maisā
Rātni liek, bet čaulas kaisās
Pāri visam pagalmam,
Spoža zelta nosētam.
Viesi tālāk steidz un — pazīst:
Nāk tur trešais brīnums — kņaze;
Matos zeltains mēness pīts,
Pierē spoža zvaigzne spīd;
Gaita iznesīga, cēla,
Vaigos sārtums kautri kvēlo;
Vīramāte līdzi nāk.
Skatās cars. Tā līdzinās . . .
Saltanam nu sirds vai aizlūst,
Iesaucas viņš balsi kaislu:
«Ko es redzu? Vai var būt?»
Asaras viņš acis jūt. . .
Jau pēc mirkļa skauj viņš kvēli
Carieni un savu dēlu,
Tāpat vedeklu — un drīz
Prieka dzīres straumēm līst.
Pa to starpu virējiņa,
Audēja un Vecatiņa
Izbīlī pa kaktiem mūk,
Ka ne rokā sadabūt.
Beidzot atzinās ar kaunu,
Ko tās darījušas Jaunu,
Raudot lūdza: «Piedodiet!»
Priekos cars tām Jāva iet.
Augu dienu dzīres ilga,
Saltans nolūza kā smilga.
Arī es tur biju klāt,
Edu, dzēru mījuprāt,
Vīnā ūsas mirka man,
Mutē neiekļuva gan.
.