Slepus tālā krastā vest,
Dziļā jūras dzelmē mest.»
Ko gan bajāri lai dara?
Brīdi skumuši par caru
Un par carieni mazliet,
Visi barā iekšā iet;
Ceļ no dusas māti jauno,
Pasludina vēsti Jauno
Un ar dēlu tūdaļ šos
Abus mucā iestīpo;
Mucai galu ciet steidz taisīt,
Nodarvo un spundi aizsit,
Slepus klusā krastā ved,
Tumšā bezdibenī met.
Debess velvē zvaigznes spīgo,
Jūras dzelmē viļņi līgo,
Mākoņkalnā mēness dilst,
Selgā melna muca milzt.
Care raud un gauži mokās,
Turot mazo bērnu rokās.
Māte nebeidz kliegt un saukt,
Dēls sāk brīnum ātri augt.
Paiet diena, nerimst māte
Vaimanāt, bet dēls jau prātīgs,
Jūras vilni sveicina,
Velt uz malu steidzina:
«Klausies, viļņu kumeļ staltais,
Dzirdi, banguputi baltais!
Tu, kas klintis drupās šķel,
Milzu kuģus viegli cel,
Tu, kas zemei krastus skalo,
Bargi rēc un rāmi čalo,
Neliec mūsu sirdīm rimt,
Ļauj, lai muca malā dimd!»
Vilnis puisi paklausīja,
Nastu malā izvilnīja,
Mirklī rima bangas kult,
Ļāva mucai smiltīs gult.
Māte jauš, ka nu tie dzīvi,
Ja vien tiek no sprosta brīvi;
Mucai abi gali ciet, —
Labie gari, palīdziet!
Dēls tad spēji galdos ķērās,
Abām kājām atsaspērās,
Pakausi pret velvi riež,
Teikdams: «Logs te jāizspiež!»
Care spēkadēlā skatās,
Paaug viņš vēl plecos platāks,
Pēkšņi mucai dēlis lūst,