Abiem iespīd saule sejā.
Kalnu redz tie plašā lejā.
Apkārt zila jūra šalc,
Kalnā zaļo ozols stalts.
Puisis prāto: reizē tādā
Maltīte ir jāpagādā.
Ozolā pēc zara sniedz,
No tā stipru loku liec.
Krustam zīda saiti raisa,
Stopam stipru auklu taisa,
Asu niedres bultu trin,
Medījumu meklēt zin.
Biezā niedru cerā slēpies,
Mednieks sēž ar stopu klēpī.
Piepeši kā vaidus dzird …
Steidz viņš krasta niedres šķirt.
Skatās — gulbe svaidās klajā,
Negants ērglis gulbi vajā,
Ūdens šļakatām vien šķīst,
Ērglis žēlas nepazīst —
Nagus cirtienam jau pleš,
Asiņainais knābis kreš …
Pēkšņi bulta nosvilpēja,
Ērglim kaklā cirta spēji;
Asinis uz spalvām kvēl —
Nolaiž stopu ķēniņdēls;
Skatās, brīnās — ērglis slīkdams
Vaid kā vecis, nāvē nīkdams,
Gulbe tam ar spārniem plij,
Kamēr dzelme ērgli rij;
Gulbe tad it daiļi riežas
Un pret ķēniņdēlu griežas,
Cēli klanīdamās, sveic,
Skaidrā krievu mēlē teic:
«Ķēniņdēls, mans glābēj drošais,
Tu mans brīves nesējs spožais,
Nebēdā, ja dienas trīs
Nāksies neēdušam klīst;
Arī tā ir bēda sīka,
Ka tev bulta dzelmē slīka;
Tomēr gribu tev labprāt
Bagātīgi atmaksāt,
Jo nav gulbe tā, ko redzi,
Jaunavu tu briesmās sedzi,
Ne pret ērgli stāvēji —
Ļaunu burvi nāvēji.
Mūžam neaizmirst man tevi —
Dzīvību man jaunu devi.
Tagad vairāk nepūlies,